Ko upurim nodara pāri varmāka un vai tas, nodarītais, ir izārstējams? Varbūt nav izārstējams – tādā gadījumā būtu jāpaliek kaut kādām rētām, kroplībām vai invaliditātei. Kā tās var aprakstīt? Kaut kam taču būtu jābūt, ja jau vainīgie par saviem nodarījumiem uz ilgiem gadiem tiek likti cietumā, kurā vairumā gadījumu nesaņem nekādu psiholoģisku palīdzību, kas palīdzētu tiem orientēties – ko tie ir nodarījuši citiem un sev un kā viņi varētu līdzdarboties, lai samazinātu sekas visos līmeņos.
Lai par šo jautājumu parunātu, mums nedaudz jāpaturpina iepriekšējā blogā uzsāktais jēdzienu atdalīšanas darbs. Incests nav izvarošana un incests nav arī pedofilija. Tomēr dažreiz incests kā psiholoģisks fenomens ar pārnesuma palīdzību var izpausties gan kā tuvu asinsradinieku izvarošana, gan kā pedofilija attiecībā uz bērniem ārpus savas ģimenes. Bet incests var būt arī kā gerontofīlija – dzimumattiecības ar veciem savas vai ne savas ģimenes locekļiem.
Mūsu grūtības ir tajā, ka viss, kam sakars ar dzimumorgāniem, šokē un kļūst par intriģējošu gan netīru vienlaicīgi. Mēs apjūkam, izjūtam riebumu un dusmas un parasti nesaprotam, ko lai ar to dara. Mums šķiet, ka šīs novērotāju jūtas ir visādu seksuālu pārkāpumu sekas, bet tā tas nav. Šo jūtu izcelsme ir jāsaista ar reakciju uz patriarhālajiem incesta aizliegumiem. Tiklīdz incests tika aizliegts, tā psihē sāka darboties kauns, riebums un dusmas pret to. Taču – tās taču ir novērotāju jūtas! Bet kā tad ir ar upuriem?
Arī incestā iesaistītie kā stiprākās parasti izjūt šīs pašas novērotāju jūtas, ja vien nav psihiski ļoti atpalikuši - dusmas, riebumu un kaunu paši pret sevi. Tās ir tādas inducētas Superego jūtas – tādas, kuras būtu jāizjūt visiem normāliem, patriarhātu pieņēmušiem sabiedrības locekļiem, ieraugot un saskaroties ar incestu. Tādas, kuras kalpo kā lieliska incesta profilakse – jau iedomājoties vien par incestu, mums tādas ir jāsajūt un mēs tādas vairumā gadījumu sajūtam.
Bet – šīs inducētās, arī šeit komentāros ne tik reti saistībā ar incestu paustās jūtas NAV incesta trauma! Tā ir iekšējs, emocionāls sods par incestu, kurš turklāt nemaz tik ļoti neatšķiras varmākām un upuriem. Domāju, ka incests pats, tīrā veidā nerada nekādu traumu, bet šādu apgalvojumu nav iespējams pierādīt, jo mēs vairs nedzīvojam tīrā matriarhātā – patriarhālie uzslāņojumi ir gana vareni. Tomēr tīri teorētiski raugoties – incests ir līme, ar ko tiek līmēts kopā gan matriarhāts, gan tā laikā radušies arhetipi, kāda gan tur trauma – kādreiz tas ir bijis progresu (ģimenes kopā saturēšanas nozīmē) veicinošs spēks!
Šodien ģimenes kopā saturēšana ir aktuāla vienīgi līdz laikam, kad bērni izaug, pēc tam šīs spēks darbojas pretēji attīstības interesēm. Izaugušiem bērniem ir jāaiziet no ģimenes un jāizveido jauna – savējā. Incests to neļauj, runājot citiem vārdiem, tas nevis stiprina ES robežas, bet gan tās noārda, panākot, ka ES kļūst tuvāks MĒS. Šī te robežu nojaukšana būtībā ir tas, kas uzskatāms par reālo incesta efektu – to, kas noārda patriarhālo virsslāni, bet vai šādu noārdīšanu var saukt par traumu? Jo nekādu fizisku bojājumu jau incests nerada, fiksācija uz „nevainības zaudēšanu” ir tādi patriarhāli triki, kodēšana, noburšana, lāsta uzlikšana.
Bet ja tā, tad praktiski nav starpības starp seksuāla un emocionāla incesta reālajām sekām. Bet ir milzu starpība starp šo abu incestu inducētajām traumām! Jo patriarhāts jau pagaidām vēl nesoda par robežnojaukšanu – tas ir par dumju vēl, lai tādu prasmīgi identificētu. Tas soda par dzimumorgānu saskari, savieno šo saskari apziņā ar jau minēto inducēto traumu, līdz ar to padarot dzimumorgānus par netīriem un bailes izraisošiem – pilnīgi nepelnīti, turklāt tādējādi izraisot veselu virkni seksuālu neirožu izraisīšanas iespēju vēlāk. Bet šāda nespēja faktiski darbojas par labu matriarhātam – tās čūskas jau nesnauž. Kā – tūliņ paskaidrošu.
Tas, kas notiek starp vientuļo māti un viņas dēlu bez seksuāla (dzimumorgānu saskare) incesta, tajos gadījumos, kad mātei tā arī neizveidojas citas attiecības, arī ir dēla personības robežu nojaukšana un sapludināšana ar mātes personību. Varoņa loma būtībā ir šāds neseksuāla incesta darbs – Hērakls ir Hēras Varonis un viņas intereses izjūtošs aizstāvis. Un, ja ejam tālāk – arī Persefone dzīvo Dēmetras robežās. Un abu dzimumu bērni to dzīves pirmajā gadā dzīvo „dabiskajā matriarhātā”, kurā Tēva nav un kurā bērns izaug kā atsevišķa, bet pietiekoši nenorobežota psihe mātes psihes ietvaros un robežās.
Vai šie notikumi arī rada tādu efektu, kāds ceļas no incesta? Man gribētos teikt – jā. Bet to atklāšana un runāšana par tiem var būt tāda kārtējās dzimšanas, attīstības trauma, kura sadzīst un var darīt cilvēkus stiprākus. Bet tie nerada augstāk pieminēto inducēto traumu ar kaunu, riebumu un dusmām, tādēļ tā tiek sadziedēta bez kriminālvajāšanas un nez kādu rehabilitāciju iesaistīšanas. Puišiem un meitenēm, kas bijuši spiesti mierināt savu vientuļo mammu vai tēti un būt tiem pārāk tuvu, mēs sakām – ar tevi nekas nav noticis! Mēs nedodam tiem iespēju kļūt par Upuriem un izmantot to varu. Dažos gadījumos tas nedarbojas labi – tad, kad māte ir panākusi, ka bērni arī pēc pilngadības sasniegšanas joprojām izjūt sevi kā mātes daļu, kļūst pilnīgi invalīdi un nespējīgi parūpēties par sevi. Tādiem bērniem būtu jāsaka – māte ir nodarījusi tev pāri! Un bērnu tiesību aizsardzības institūcijām būtu jāvēršas pret šādām mātēm tāpat kā tagad tās vēršas pret pedofiliem un incestuāliem varmākām.
Diemžēl patriarhāts vēl nav gana izaudzis, lai saprastu šādas nianses, tam vieglāk ir saprast visādas primitīvi vienkāršas saiknes. Tas grib ticēt, ka dzimumorgānu kontakts starp tuviem radiniekiem rada „briesmīgas sāpes un sarežģīti ārstējamu traumu”. Un tas arī notic šīm pašizgudrotajām muļķībām – jo ir slinkums domāt tālāk. Aizliegt incestu – tas ir labi un pareizi. Bet ir jāiet arī solis tālāk – jāatšķir, kur ir incesta profilakse, kur ārstēšana un kur – sodīšana par incestuāliem pārkāpumiem. Un kur šie pārkāpumi ir ideoloģiski – pret patriarhātu un kur krimināli – pret upuri, kuram ir reāli konstatējama trauma, nevis tikai inducēta, ideoloģiski veidota. Tāda, kura ar riebuma un dusmu palīdzību spundē cietumos, cerot, ka tādējādi publikas dusmas un riebums mazināsies. Bet – tādējādi taču upuris kļūst slimāks nekā ir!
Vērtējot incesta sekas, ļoti grūti ir izveidot fantāziju, ka sievišķā puse (māte, meita, māsa) ir varmākas (tātad vainīgas) un vīrišķā (tēvs, dēls, brālis) – upuri. Neesmu dzirdējis arī ne par vienu sievieti, kas būtu notiesāta par incestuāliem noziegumiem. Arī Sofokls Oidipa vainas sajūtas par incestu ar māti tēlo nesalīdzināmi krāšņāk, kā Īokastes pārdzīvojumus. Dēls uztver sevi par to, kas ir veicis incestu, tādēļ arī Freids apraksta tieši Oidipa, nevis Īokastes kompleksu. Vīrišķo dzimumorgānu tēls mūsu apziņā atspoguļojas kā aktīvs, darošs spēks, bet sievišķo – kā pasīvs, pakļāvīgs.
Tomēr mēs taču zinām, ka incestā ir ieinteresēti tieši matriarhālie spēki (kas automātiski nenozīmē to pašu, ko – sievietes). Mēs esam runājuši gan par mātes skaistuma un pievilcības, gan tās dzemdes spēkiem. Tomēr ar to vēl ir bijis daudz par maz, lai varētu izveidoties stabila fantāzija arī par sievišķās puses vainu incestā un pats galvenais – atbildību par to. Kam sekas ir dzimumdiskriminējošas: ļoti pārspīlējot var teikt - vīrieši kā jau Varmākas sēž cietumos, bet sievietes kā Upures – reabilitācijas programmās, pašpalīdzības grupās, domātās seksuālās vardarbības upuriem. Bet vai šāds sadalījums veicina incesta problēmas risinājumu, kurš balstīts uz izpratni? Nu nē, taču – tas tikai stiprina matriarhāta nostiprināšanos – pieaugušie vīrieši atkal ir ārpus ģimenes, tiek asociēti ar „sliktajiem puišiem”, tiražējot bailes no tiem, bet ļoti bieži tiekot izvēlēti par bērnu tēviem. „Sliktie” – tātad tādi, kuri nevarēs (visādu apsūdzību draudi) un negribēs (labas pieredzes trūkums par dzīvi ģimenē) konkurēt ar Lielo Māti par varu ģimenē un par tiesībām audzināt bērnus.
Man nav nekādu datu, bet ir aizdomas, ka seksuālās izmantošanas upuru rehabilitācija ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, tiek izmantota kā (Labo, vājo) sieviešu cīņa pret (Sliktajiem, stiprajiem) vīriešiem un kā iespēja šīm sievietēm iegūt Upura varu. Parasti šo cīņu iedvesmotājas ir sievietes, rehabilitētājas ir sievietes un arī rehabilitējamās - sievietes. Savā ziņā tas ir arī bizness – „ko tu man dosi par to, ka es pārstāšu tevi uzskatīt un saukt par Slikto?” (Šeit gan jāatgādina – izvarošana nav incests, tādēļ tās upuru trauma nav tikai inducētā trauma. Šie upuri ir jāreabilitē, tomēr arī ļoti uzmanīgi izturoties pret iespēju tiem hronizēt savas ciešanas, iestrēgstot Upura lomā un varā.) Tajā pat laikā ne likums, ne sabiedriskā doma, ne bērnu aizsardzības organizācijas pie mums vēl nekādi nevēršas pret mātēm, kuras incestuāli (bet bez dzimumattiecībām) nomoka savus bērnus - dēlus un meitas. Vainu par to parasti noveļot uz bezatbildīgajiem tēviem, kuri parasti skaitās ģimeni pametuši, nevis no tās iztriekti.
Protams, ne jau apzināti viss tā tiek organizēts – tā izpaužas mūsu psihes senie matriarhālie spēki un neba jau nu mūsdienu sievietes kaut ko nākotnei svarīgu no tiem iegūst, nerunājot nemaz par vīriešiem. Šie spēki ieved mūs atpakaļ cirkulārajā laikā un ļoti apgrūtina dialogu starp dzimumiem, rada savstarpējus aizvainojumus, kurus laikam nekad nebūs iespējams pārvarēt pilnīgi.
|
