„Minētās grāmatiņas ir aizgūtas no Dānijas. Kā daudzās jomās, mūsu līderi cenšas sekot Skandināvu kaimiņiem. Pagaidām gan nekas nepārliecina, ka turienes reformētāji paši zina, ko dara. Līdzās sociologiem, kas dzimumu (gender) uzskata par ieaudzinātu, ir citi, kas atzīst, ka dzimumu uzvedība, intereses un līdz ar to lomu atšķirības ir arī bioloģiski noteiktas. Līdzās psihologiem, kas apgalvo, ka bērniem nekas ļauns nenotiks, ir citi psihologi, kas izsaka bažas. Drošu datu nav, jo kopš eksperimentu sākuma vēl nav pagājis necik daudz laika. Ne jau pret vīriešu un sieviešu līdztiesību kāds iebilst, bet pret bērnu pakļaušanu izmēģinājumiem. Bērni ir pārāk vērtīgi, lai ar tiem eksperimentētu,” raksta Latvija luterāņu galva. Es to sauktu par kultūršoku. Kā gan citādi, ja kaut kas, kas vienā kultūrā ir pēc pamatīgām diskusijām visumā labi integrēts un jau pierasts, citā izsauc neuzticību, bailes un agresiju? Manuprāt, tieši šīs izjūtas dveš arī no Ingūnas Rībenas rakstītā - http://www.delfi.lv/news/comment/comment/inguna-ribena-laujiet-mums-palikt-pie-istam-un-dabiskam-vertibam.d?id=42712380 . Manī šis teksts atstāj tikai samuļļātu pēcgaršu , prātā nepaliek neviena doma, neviens arguments. Izskatās, ka arī bijusī kultūras ministre ir šokā. Šeit prātā nāk mūsdienu rakstnieka Viļa Lācīša par savu kultūršoku teiktais – tas esot bijis liels, kā celtniekam aizbraucot strādāt uz Lielbritāniju, bet vēl lielāks – atgriežoties. Kāds mans krievu draugs, kas savulaik kā kadru virsnieks dienēja Vidusjūrā uz padomju karakuģa, kur nav pat pieticis saldūdens, lai mazgātos biežāk kā reizi nedēļā, (gaisa temperatūra tajā dzelzs kastē reti bijusi zemāka par 40 grādiem). Tomēr visi bijuši gatavi mirt par Dzimteni, naidā vērojot amerikāņu armādu un regulāŗi balansējot uz kodolkara robežas. Taču pieticis kuģim atceļā ieiet kādā Īrijas ostā, lai kaut ko saremontētu, pieticis jūrniekus palaist „uz pilsētu”, lai manam draugam sāktos tāds kultūršoks, kas lika viņam trīs mēnešus pavadīt depresijā un pēc tam – beigt karavīra karjeru. Arī es esmu piedzīvojis ko līdzīgu un – ar skandināviem. Kad deviņdesmito gadu sākumā Straupē kopā ar norvēģu kolēģiem sākām veidot pusaudžu narkomānu rehabilitācijas kolektīvu, šoku bija daudz. Kādēļ viņi ir pedagogi, bet mēs – ārsti? Kas ir narkomānija – bioloģiska slimība vai psihosociāls fenomens? No kāda budžeta jāfinansē narkomānu ārstēšana? Kādas sadarbības (valsts dažādas ministrijas un valsts – pašvaldības) jāveido? Kādas ģimenes narkomānija apdraud un kā tā ģimeni ietekmē? Rehabilitācijas kolektīvs kā ģimenes surogāts. Mātes un tēva loma ģimenē. Viss tas, ko savas dzīves laikā turpinu apdomāt. Uzsveru – tie nebija tikai profesionālas diskusijas jautājumi. Tie gāja daudz dziļāk – uz norvēģu izpratni par ģimeni un tautas tradīcijām šajā ziņā. Arī par ģimenes vajadzību un politikas saikni – atceros, vienreiz uzņēmām kādas nelielas norvēģu lauku municipalitātes deputātus. Viņi katrs bija no savas partijas, bet cik koleģiāli tie attiecās viens pret otru! Humors, muzikāli priekšnesumi (ļoti augstā, tomēr pašdarbnieciskā līmenī), savu tradīciju parādīšana. Bija ļoti jūtams, ka viss notiek dabiski, bez izrādīšanās un uzspēles. Atceros savas emocijas toreiz - vispirms jau neērtības sajūtu un kaunu par mūsu toreizējo kultūras līmeni, kas, šķiet, izpaudās ik sīkumā. Bezspēcības izjūtu – bija skaidrs, ka mūs šķir vairākas paaudzes mērķtiecīga saimnieciska un kultūras darba. Apņēmību – bet mēs taču varam! Vientulību – citi „Latvijas puses” cilvēki visā tajā un daudzos citos burziņos un arī oficiālās konferencēs jutās gluži labi, vismaz tā izskatījās! Un visbeidzot es sajutu dusmas, tādas smacējošas un man pašam toreiz maz saprotamas. Gribējās tās projicēt – uz mūsu birokrātiju, uz narkologu arhaisko domāšanu uz norvēģu nespēju iejusties mūsu kultūras realitātē utt. Tagad es saprotu, katram cilvēkam ir kāda informācijas daudzuma robeža, cik daudz nepazīstamā un svešā viņš spēj ielaist sevī un īsā laikā integrēt kā izmantojamu pieredzi. Nereti šī robeža ir saistīta ar spēju redzēt dziļumā un plašumā, tādējādi arī kādā pavisam nelielā epizodē protot saskatīt milzu neskaidrības blāķi sev. Šo individuālo robežu pārkāpjot, rodas kultūršoks un vairāk vai mazāk izteiktas aizsardzības reakcijas – citreiz agresijas, citreiz kauna vai vainas sajūtas veidā. Bet visbiežāk rodas rosols, kurā var atrast visu nosaukto. Par kultūršoku tik daudz runāju tādēļ, ka gan Vanaga, gan Rībenas rakstos, gan vairumā interneta komentāru, kuriem pārslīdēju pāri, bija jūtamas tās, kultūršoka emocijas. Tieši emocionālais haoss lika aizdomāties – vai runa ir par objektīvo (bērnu grāmatiņām), jeb tomēr subjektīvo – cilvēku reakcijām par tām? Kā redzams, uz šo jautājumu es esmu atbildējis nepārprotami. Tomēr – nav taču vairs deviņdesmito gadu sākums, Rietumu pasaule mums jau gana tuva kļuvusi un mēs paši taču esam tās sastāvdaļa! Turklāt runa taču ir par prominencēm – kas gan tik kulturāli svešs un šokējošs ģeogrāfiski tuvajā Skandināvijā varētu būt bijušajai kultūras ministrei un ilggadīgam luterāņu baznīcas vadītājam?
Palūkosimies uz Jāņa Vanaga jautājumu „kas es esmu?” nedaudz citādā aspektā. Ticu, ka ir gana daudz latviešu, kas vismaz vienu reizi dzīvē ir izģērbušies kaili un pamatīgi izpētījuši savu ķermeni. Tas varētu būt bijis jādara arī ar spoguļa palīdzību – sevišķi sievietēm, kam pašām savi ārējie dzimumorgāni bez šī instrumenta nav ieraugāmi. Vai arī - tas būtu jādara divatā vai lielākās viena dzimuma grupās – tad, kad spoguļu vēl nebija, tas bija vienīgais veids, kā sievietei stādīties sevi priekšā – redzēt, kāda ir cita sieviete. Bet – cik daudz ir tādu latviešu, kas ir izģērbuši un gaismā izpētījuši savu partneru ķermeņus? Tumsā un zem deķa čamdoties – jā, tas jau gan. Bet gaismā? Pieskaroties otram un pajautājot, kas notiek ar viņu un pajautājot pašam sev – kas notiek ar mani? Parunājot par to, kā es redzu otru un kā viņš redz mani? Kā mēs kaut ko izjūtam savā ķermenī un kā mēs kaut ko izjūtam partnera ķermenī? Cik mierīgi var par to runāt, nepārtraucot šo sarunu (aizbēgot) vai neizmantojot to kā priekšspēli dzimumaktam? Kā mēs reaģētu, ja nākammēnes Labklājības ministrija būtu izdevusi nākamās bērnudārziem domātās grāmatiņas, kurās tiktu aprakstīts, kā Karlīna un Kārlis viens otru izpēta? Jūs droši vien teiktu – troksnis būtu simtreiz skaļāks – un es jums piekristu. Taču – bērni visos laikos, vecākiem atļauju neprasot, ir spēlējuši „uz dirsiņām”, vai kā nu kurā vietā un laikā tas ir ticis saukts! Vecāki to nav varējuši ne izkontrolēt, ne aizliegt un daudzos gadījumos kad jutuši, ka kaut kas tāds notiek, viedi paturējuši muti. Publiskā izglītības sistēma arī viedi tur acis un muti šajā jautājumā un nav pat aizdomājusies, vai atzīt „dirsiņu” spēlēšanas izzinošo un pedagoģisko potenciālu. Pirms divdesmit gadiem bija vēl cits kultūršoks – bērnu žurnālā „Zīlīte” zīmēti pliki cilvēki. Un uzzīmēts, kā rodas bērni. Šodien nekāda erotika un pornogrāfija, nerunājot nemaz par bildēm žurnālos un grāmatās, nav noslēpums bērniem. Vizuāli, bet ne taktili, ne olfaktoriski (kā smaržo meitene un kā – puisis) un ne gustatoriski (kāda garša paliek uz mēles, kad tā nolaizījusi pirkstus, kuri pirms tam pieskārušies pretējam dzimumam) – ar to es gribu teikt, ka bērnu slepeno spēļu informatīvā efektivitāte nav pārspēta, neskatoties uz to, ka bildīšu un interneta piedāvājumi ar tām konkurē. Slikti konkurē, piedāvājot erzaca produktu kā īstu. Lai rastos bažas, vai dāņu grāmatiņas nesajauc cilvēka dzimumidentitāti, vispirms ir jānoskaidro, vai tāda vispār ir. Tātad jāatbild uz arhibīskapa jautājumu – kas es esmu? Vai nav tā, ka jau šis ir kultūršoka jautājums vienai lielai apjukušo komentētāju daļai? Cilvēki nespēj mierīgi attiekties pret savu ķermeni, tādēļ lomu maiņa ar pretējo dzimumu (ne tikai tā ķermeni) ir dubultšoks. Nu un tad viņi runā tā, ka nav uztverama vēstījuma racionālā jēga, tikai apjukums. Kamēr tu gana precīzi un droši neizjūti sevi, tikmēr mainīt lomas (nevis dzimumu, kā tas nemitīgi tiek uzsvērts) var būt ļoti mulsinoši. Bet ja tas ir noticis, ja tev to piedāvā, tad agresīvu kristiešu izlēcieni ir ļoti saprotams veids, kā reaģēt uz šo dubultmulsinošo situāciju. Par kultūršoku liecinošs, bet ne apzināšanos stimulējošs. Turpinot par skandināviem – manuprāt, viņi sevī nes visstiprāko eiropeiskās identitātes attīstīšanās kodu. Savulaik nedrošās laivās kuģojot, atklājuši Ameriku, kolonizējuši tagadējās britu salas un Ziemeļfranciju. Dominējuši Vidusjūrā, no Sicīlijas kontrolējot trīs kontinentus. Bijuši Krusta karu karavadoņi. Dibinājuši Kijevas Krievzemi. Līdz divpadsmitā gadsimta vidum dominējuši Baltijas jūrā un Krievijas upju baseinos. Un vēl un vēl un vēl – skandināvi vienmēr ir bijuši tādi kā civilizācijas stalkeri. Es daudz ko nesaprotu par visiem šiem genderiem, par kuriem mums tik bažīgi stāsta Annuška, komentējot iepriekšējo blogu (74. līdz 76. komentārs). Tomēr pagaidām tie mani nešokē un es mēģinu uz tiem skatīties ar interesi. Ko gan tie vikingi vēl mēģina atklāt pēc tam, kad pārstājuši karot? Racionālais, manuprāt, ir tas, ka cilvēks joprojām nav nobeigts projekts. Un tas, ka dzimumu attiecībās ir daudz kā no šodienas viedokļa bezjēdzīga, tomēr mīļa - tāpat kā viss vēsturiskais. Iespējams, ka cilvēku var attīstīt daudz straujāk nekā līdz šim? Nav labi šo genderisko noliegt tikai tādēļ, ka tas šokē. Arī uzdod jautājumus, ved tajos tālāk. Kaut vai liekot atcerēties Ingmāra Bergmana filmas, kuras nebūtu varējis uzņemt ne amerikānis, ne itālis, ne krievs. Runājot par ziemeļniekiem – stalkeriem, nevaru neparunāt arī par kaut ko mums tuvāku. Krievu kultūrā, politikā un pasaules izjūtā vienmēr ir eksistējuši divi pretpoli. Stalkeri tiek saukti par rietumniekiem, bet nedrošie savas identitātes meklētāji un aizsargātāji – par slavofiliem. Dažādos vēsturiskos periodos ir bijis dažādi, bet patlaban Krievija ir izteikti slavofila. Latvija ir kā truba, kuras vienā galā ir Krievija, bet otrā – Ziemeļeiropa. Mēs pulsējam līdzi kustībai šajā trubā – ja vēl divdesmit gadus atpakaļ mūs nesa uz Eiropu, tad tagad šķiet, gravitācijas spēki ir sakārtojušies pretējā virzienā. Tas izpaužas arī jautājumā – vai mēs izjūtam pasauli līdzīgāk skandināviem vai līdzīgāk krieviem? Un vai mums, latviešiem, vispār ir sava „par” identitāte, vai mēs zinām, kas esam? Varbūt ir tikai „pret” identitāte – varbūt mēs nemitīgi esam sev jautājuši, kas mēs neesam? Bet ja tā, tad tā ir bēgšana no kultūršokiem un arī no pašas kultūras bēgšana... Tad sanāk, ka mēs nevis tiekam nesti, bet paši kustamies prom no tā, kas vēl neesam.
Bet, mīļais cilvēk, kādēļ gan kritizēt? Man domāt, labāk apliecināt. Kristietībā jau ir ne vien tā daļa, kas nošķir, bet arī tā, kas to vieno ar pārējiem ceļiem. Ja kādam palīdz dzīvot un dara laimīgu tieši šis veids, vai tas ko traucē? Ticība jau ir ļoti intīma lieta.
Dievs ir. Un es VIŅAM ticu. Ne tam- jūdu-kristiešu, nežēlīgajam, nesaprotamajam. Ticu Radītājam- kas ir pilns ar mīlestību...Bet nevienam negribu neko uzspiest. Nekādā gadījumā sevi nelieku Dieva vietā, tur Jums, Pepija Garzeķe, nav īsti taisnība. Bet es saprotu, ka būtu aplami cerēt, ka cilvēki,kuri cauri gadiem ir saņēmuši vienu vienīgo - baznīcas - jūdu-kristietības mācības skaidrojumu, tā uzreiz spēs izvērtēt to un kur nu vēl uzdrošināsies kritizēt. Laiks...visu vietās saliek Laiks.Tikai tas parādīs, kam ir bijusi taisnība un kurš ir gājis maldu ceļus.
Paldies! Man te sanāca tāds svētdienīgs brītiņš ar tēju, maizītēm un Filosofa teikto. Bija varen jautri palasīt nejēdzīgā KRISTIEŠU Dieva atmaskojumus, salīdzinājumā ar to Dieva standartu, ko Dievam izvirza pats Filosofs. Lai nu kāda ir mūsu katra individuālā izjūta, pasaulē ir pulka cilvēku, kas kristietību sev atrod par tuvu. Neredzu te nekādu pamatu satraukumam, jo reliģiju katrs cilvēks izvēlas pēc savas gaumes. Ticības ceļu ir pietiekami, lai varētu izvēlēties savējo. To, kam atsaucas sirds. Taču Filosofa komentāru kaskādē, kā liekas, izskan autora vēlme Dievu aizstāt pašam ar sevi. Dievs izrādās tāds kā cilvēka dzīvē gluži lieks gaisa jaucējs. Turklāt vēl neatbilst cilvēka ētiskajiem priekšstatiem : ). Tādēļ nevaru neatzīt, mans draugs, ka Jūs patiešām esat īsts filosofs : )). Bet arī tāds mēdz būt ticības ceļš - kamēr vieni tic, ka Dievs ir, citi, ka Dieva nav. Droši! Tikai uz ko Jūs dusmojaties?: )
Dotajā epizodē Bībeles (ebreju) dievs ir parādīts kā melis. Viņš ir nežēlīgs, netaisnīgs, neprot piedot un baidās pazaudēt savu dominanci pār cilvēku. Viņš izvairās no personīgās atbildības par savas darbības sekām un cenšas visu vainu novelt uz citiem. Viņš meklē tikai iemeslu pazemot cilvēku, padarīt viņu par savu vergu un arī turpmāk ņirgāties pār cilvēku. Jūdu-kristiešu Dievs – tas ir nevis Dievs, bet gan īsts Sātans, kas tikai dēvē sevi par Dievu.
Tālāk par Bībelē minētajiem Grēku plūdiem. Dievs nolēma iznīcināt jebkuru miesu ar ūdensplūdu palīdzību.
Kādēļ tik sarežģīti? Jo Dievs taču radīja visu pasauli no nekā – tikai ar vienu vienīgu gribas piepūli. Varēja taču ņemt un nīcināt visus tikpat viegli – ar gribas piepūli, ja jau viņš to pieprot. Kādēļ gan izmantot tādu sarežģītu un ilgstošu fizisko procesu kā ūdensplūdi? Nepietika dūšas vai gara spēka? Un, ja jau gribēja nīcināt jebkuru miesu, tad kādēļ lika Noasam ņemt uz plosta pa pārim no katras dzīvas radības? Lai no jauna savairojās? Absurds, bezjēdzība.
Sarīkot ūdensplūdus ir Dievam pretdabiska darbība. Dievs – tā ir būtne ar unikālu spēku un varenību. Dievs tikai ar gribasspēku vien var izdarīt visu, ko vēlas. Dievs nevar nodarboties ar tādām blēņām, kā savu vēlmju realizācijai sarīkot ūdensplūdus. Tā nav viņa līmeņa cienīga darbība, tā nav dievišķa tehnoloģija. Dievišķa tehnoloģija – tā ir doma un vārds. To ko dara Bībeles Dievs – tā ir Sātana tehnoloģija, vai vienkārši un primitīvi meli.
Cilvēces vēsturē tiešām bijuši grandiozi ūdensplūdi, kas izraisīja arī Atlantīdas bojā eju. Priesteri nolēma šo notikumu izmantot savā labā un piešķirt tam mistisku jēgu. Lai gan iemeslu, protams, varēja izdomāt daudz gudrāku.
Lasām par to, kas noticis pēc ūdensplūdiem: «Un Noa uzcēla tam Kungam altāri un paņēma no ikviena šķīsta dzīvnieka un no ikviena šķīsta putna un upurēja dedzināmo upuri uz altāra». (Genesis 8: 20) «Kad tas Kungs oda patīkamo smaržu… » (Genesis 8: 21) Kas gan bija šī patīkamā smarža? Smārds no dzīvu būtņu sadedzinātajiem līķiem? Dīvaina gan kristiešu Dievam gaume. Izteikta tieksme pēc sadisma un nekrofīlijas. Tīrs sātanisms.
Jēzus Kristus piedzima Betlēmē. Ķēniņš Hērods gribēja viņu nogalināt, bet nezināja kur tas atrodas, tādēļ deva saviem karakalpiem pavēli nogalināt visus jaundzimušos zēnus. Kristiešu Dievs to uzzināja. Un ko Dievs darīja?! Tā vietā, lai vestu pie prāta vai nīcinātu ķēniņu Hērodu (atkal ar savas gribas piepūli, vai kaut kā citādi), viņš par Hēroda nodomiem paziņo Jāzepam un Marijai un piedāvā viņiem bēgt no pilsētas. Un kā ar citiem bērniem? Lai tos nogalina? Nemaz nebija to žēl? Vai arī Dievam nepietika spēka, lai tiktu galā ar Hērodu, vai arī viņam bija pilnīgi vienaldzīga un iecietīga attieksme pret ļaunumu? Varēja taču, bet neapstādināja zvērības. Varbūt ebreju Dievam pilnīgi vienaldzīgas neizredzēto tautu bērnu slepkavības un viņš rūpējas tikai par izredzētajiem ebrejiem?
Kādēļ Dievam vajadzēja slēpt no cilvēka zināšanas par labo un ļauno? Acīm redzot viņam bija vajadzīgs iemesls, lai izdzītu cilvēku no paradīzes, pazemotu viņu, iedvestu domu par viņa grēcīgumu, padarīt viņu par savu vergu un arī vēlāk ņirgāties par viņu. Neģēlība un sadisms. Vai labs Dievs var tā rīkoties? Protams, ka nē! Tātad iznāk, ka Bībeles Dievs ir Sātans, kurš tikai sauc sevi par Dievu, kā vilks uzģērbjot sev aitas ādu.
Treškārt, kāpēc ļaužu dabiskā seksualitāte skaitās grēcīga, kāpēc no tās jākaunas un tā jāslēpj? Jo Ādamu un Ievu tādus radīja taču pats Dievs nevis kāds cits. Kādēļ tad Dievs viņus radīja seksuālus – varēja taču viņus radīt viena dzimuma? Bet, ja jau radīja tos tādus, tad kāpēc tas ir slikti? Bet ja ir slikti, tad kāpēc cilvēkiem jāatbild par Dieva slikti paveikto darbu?
Ceturtkārt, Bībeles Dievs visu laiku izvairās no personīgās atbildības par savu slikti paveikto darbu un, meklējot kādu grēkāzi, netaisnīgi vēlas šo atbildību novelt uz kādu citu. Čūsku viņš nolādēja, par to, ka tā iemācīja Ievai noraut augli no laba un ļauna atzīšanas koka. Bet ko gan sliktu izdarīja čūska? Tikai sacīja taisnību, ka no šī augļa nenomirsi un atmaskoja šos Dieva melus.
Bībeles Dievs nemīl taisnību un soda tos, kas saka taisnību. Pie tam čūskas rīcība taču ir sekas tam, kādu šis Dievs viņu radīja. Jo čūsku, tāpat kā visu pārējo, taču radīja Dievs, bet nevis kāds cits. Tā kā Bībeles Dievs vai nu pats nesaprot, ko viņš radījis un nepārvalda situāciju, vai negrib būt atbildīgs par sava darba rezultātiem. Dievs bez iemesla nolādēja čūsku un nolādēja zemi.
Dievs izdzina Ādamu un Ievu no paradīzes. Par ko? Kādēļ? Lūk, kādēļ: «Lūk cilvēks ir kļuvis kā kāds no mums, zinādams kas labs, kas ļauns! Bet, ka tas tagad neizstiepj savu roku, un neņem arī no dzīvības koka, un neēd, un nekļūst mūžīgs, un nedzīvo mūžīgi!». (Genesis 3: 22) Lūk, no kā Dievs baidījās – ka tikai cilvēks nekļūtu nemirstīgs kā viņš pats. Lūk, kādēļ viņš izdzina cilvēkus no paradīzes. Lūk, jums arī „pēc sava ģīmja un līdzības”. Salti meli.
Pat, ja pieņemtu, ka cilvēks izdarīja kaut ko ne tā kā vajadzēja, tad piedod viņam, pamāci vēlreiz, palīdzi izlabot viņa kļūdu. Tu taču esi cēls un žēlsirdīgs. Bet nē, uzreiz un nežēlīgi sodīt.
Šie, pēc bezgalīgām Bībeles pārrakstīšanām, saglabājušies vārdi – “kāds no mums” skaidri pierāda, ka Bībeli uzrakstījis nevis Dievs, bet gan cilvēki, izdomājot viena Dieva reliģiju nevis tukšā vietā, bet gan balstoties uz pagānisko daudzdievību.
a Bībeli nevis tikai vienkārši lasa, bet gan vēl arī aizdomājas par izlasīto, tad „Vecās derības” Dieva (tas ir – gan jūdu, gan kristiešu) un „Jaunās derības” evaņģēliskā Dieva (tikai kristiešu) darbības nav ne tikai labas, bet ir dumjas, nejēdzīgas, netaisnīgas un ļoti ļaunas.
Paradīzē Bībeles Dievs Ādamam sacīja: «Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi». (Genesis 2: 17)
Pirmkārt, kādēļ Dievs mānīja Ādamu? Ādams ne tikai nenomira dienā, kad apēda augli no šī koka, bet nodzīvoja pēc tam vēl 930 gadus. (Genesis 5: 5) Melot – tas ir ļoti slikti un necienīgi, vēl jo vairāk – Dievam. Ja Bībeles dievs melo, tad viņš nav absolūts labais, viņš vienkārši ir melis. Atcerēsimies, ka Sātans ir melis un melu tēvs. Kas tad ir Bībeles Dievs? Vai tiešām tas ir Sātans?
Otrkārt, kādēļ Dievs kaut ko gribēja slēpt no cilvēka, vēl jo vairāk – no tāda, kurš veidots pēc viņa paša ģīmja un līdzības? Negodīgi un necienīgi. Liktos taču, ja Dievs būtu vēlējis cilvēkam labu, tad viņam būtu jārīkojas pilnīgi pretēji – nevis jāslēpj zināšanas no cilvēka, bet gan jāmāca viņu būt sev līdzīgam. Bet slēpt to, kas ir labs un kas ļauns – tas vienkārši ir bezjēdzīgi. Kā tad cilvēks varēs labi uzvesties, ja viņš nezinās, kas ir labs un kas ļauns? Tas nozīmē, ka Bībeles Dievam bija citi un nebūt ne labi nodomi.
Copy... Atvērsim Bībeli un iepazīsimies ar mītu par cilvēku izcelšanos no Ādama un Ievas. Pirmie (it kā) cilvēki Ādams un Ieva dzemdēja divus dēlus – Kainu un Ābelu. (Genesis 4: 1, 2) Nekādu meitu viņiem nebija, nekādu sieviešu un vispār jebkādu citu cilvēku uz zemes arī (it kā) nebija. Pēc tam Kains nogalināja Ābelu un uz zemes palika tikai 3 cilvēki (Ādams, Ieva un Kains) un Dievs izsūtīja Kainu uz Noda zemi, austrumos no Ēdemes. (Genesis 4: 16)
«Un Kains atzina savu sievu, un tā tapa grūta un dzemdēja viņam Ēnochu.» (Genesis 4: 17) No kurienes radās Kaina sieva? Ar ko tad viņš apprecējās, ar kazu, vai? Un visu Kaina pēcnācēju dzimšana ir tāds pats absurds. «Un Ēnocham piedzima Irads, bet Irads dzemdināja Mehujaēlu, un Mehujaēls dzemdināja Metusaēlu, un Metusaēls – Lamechu. (Genesis 4: 18) Kas tad tos visus dzemdēja? Vai viņi paši? Pilnīgs absurds.
Ļaudis nelasa Bībeli. Taču ir pilnīgi pietiekami, ja uzmanīgi izlasa tikai vienu Bībeles lapaspusi un jūdu-kristiešu mīts, par cilvēka izcelsmi, pārplīst kā ziepju burbulis.
Bez tam – Bībelē aprakstītā vēsture ir tikai ebreju tautas vēsture. Lai Kains dzemdē no neesošajām sievietēm, ebreji ir viltīga tauta, viņi vienmēr atradīs no kā dzemdēt. Bet no kurienes radās citas tautas? No kurienes radās latvieši, krievi, baltkrievi, ukraiņi, tatāri, gruzīni, kirgīzi, kazahi, tadžiki, lietuvieši, ķīnieši, japāņi, indieši, turki un simtiem citu tautu? Kāda ir šo tautu vēsture? Es personiski esmu latvietis, ar latviešu asinīm un garu. Mani visai maz interesē Kaina piedzīvojumi un viņa ebreja viltības, par kurām, starp citu, Bībele noklusē. Es gribu zināt latviešu izcelsmi un savas tautas vēsturi. Parādiet, kur tas ir uzrakstīts Bībelē. Tur tā nav. Tad kādēļ man šī grāmata vajadzīga? Un kādēļ šī grāmata vajadzīga visām citām tautām, izņemot ebrejus?
Bet ar kādu patosu kristīgā garīdzniecība runā par to, ka viņu reliģija studē nevis kaut kādus sīkumus, bet gan globāla mēroga jautājumus, piemēram: «Kas mēs esam? No kurienes mēs nākam? Kurp mēs ejam?» Nu un kā tad ir? Kas mēs esam? Kāda ir mūsu izcelsme? Loģiskas cilvēka izcelsmes apraksta vietā tiek piedāvātas bezjēdzīgas muļķības. Kaut kas tāds nav pat pašās primitīvākajās reliģijās.
Kāpēc Dievs radīja cilvēku tik nepilnīgu? Varēja taču radīt kaut ko labāku. Bet ja jau labāku neizdevās radīt, tad nav ko visu laiku arī vainot šo cilvēku visos nāves grēkos. Dieva likumus viņš neievēro, pašu Dievu nesaprot un dzīvo ne tā kā vajadzētu. Kas gan pie tā ir vainīgs? Pirmkārt – pats kristiešu Dievs, ja jau nespēja radīt šo cilvēku labāku. Ja dators slikti spēlē šahu, tad nevis viņš tajā ir vainīgs, bet gan tas, kas šo datoru radīja un rakstīja viņam programmu. Ja jau reiz Dievs ir radījis pasauli un visu kas uz tās, tad viņš arī ir atbildīgs par visu to, kas ir pasaulē un visu to, kas pasaulē notiek.
Kristiešu ideja, par cilvēka līdzību ar Dievu, liek domāt, ka nevis Dievs radīja cilvēku „pēc sava ģīmja un līdzības”, bet gan cilvēks iedomājas Dievu „pēc sava ģīmja un līdzības”. Atcerēsimies sengrieķu dzejnieka un filozofa Ksenofana (VI g.s. p.m.ē.) asprātīgo domu: «Ja vien kaķiem būtu savs Dievs, tad tie piedēvētu viņam peļu ķeršanu».
Aprakstu par jūdu-kristietības nejēdzībām un absurdiem varētu turpināt ilgi. Bet, lai neizplūstu garos aprakstos, šajā grāmatā mēs aprobežosimies ar iepriekš teikto. Tie, kam ir laiks un vēlēšanās, var izlasīt interesanto Leo Taksila grāmatu «Uzjautrinošā Bībele». Tajā autors atmasko un spīdoši izsmej jūdu-kristietības idiotismu un bezjēdzības. Vienīgais Taksila grāmatas trūkums ir tas, ka viņš jūdu-kristietībā nesaskata neko citu, izņemot murgojumus, blēņas un dumjības.
Bet jūdu-kristietība nav tikai murgojums – tā ir daudz bīstamāka lieta. Visas šīs blēņas taču eksistē jau turpat divus tūkstošus gadu. Tas nozīmē, ka kādam tas ir izdevīgi un šis murgojums risina kaut kādus konkrētus uzdevumus. Leo Taksils nav sapratis, ka kristietība nav radīta un Bībele nav rakstīta kritiski domājošajiem ļaudīm, kuru nav daudz. Tā ir rakstīta pūlim un šie murgainie raksti pēc savas būtības ir psiholoģiski aktīvi un iedarbojas nevis uz cilvēka saprātu, bet gan uz emocijām, kas cilvēkam atslēdz apziņu un programmē viņa personību caur zemapziņu.
