Izlasīju nesen Jumavas apgādā izdoto Virdžīnijas Raundingas grāmatu „Katrīna Lielā”. Darīju to pa savai vīzei – ne kā diplomāts, vēsturnieks vai Krievijas pētnieks, lai gan visas nosauktās jomas mani interesē. Katrīna II ir teju vai mitoloģizējusies dēļ savas seksuālās apetītes. Man gribējās saprast, kas gan tur slēpjas?
Vai kāds šodienas kartē varētu atrast 18. gadsimta Anhalti – Cerbstu? Vienu no valstiņām, kuras vēlāk, Bismarka laikā, tika apvienotas vienā vācu valstī. Kaut kā tā notika, ka tieši no sadrumstalotās Vācijas, kurā tagadējā Latvija pēc teritorijas izskatītos pēc lielvalsts, milzu Krievijas valdnieki bija pasākuši ņemt līgavas un līgavaiņus. Apspriešanas vērts temats, taču – citureiz.
Stāsts ir par to, ka slavenajam Pēterim Lielajam (1672 – 1725) nezin kāpēc nebija citu mantinieku kā vien divas meitas – abas no Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas (1684 – 1727), kura pāris gadus starp Pētera un savu nāvi paspēja būt arī Krievijas ķeizariene Katrīna I. Vecākā meita Anna (1708 – 1728) mira, piedzemdējusi Pēteri III (1728 – 1762), kam bija lemts kļūt par Katrīnas II (Lielās) vīru. Bet jaunākā – Elizabete I (1709 – 1761) bija Krievijas ķeizariene – vecmeita: starp Katrīnu I un Pēteri III. Jaunākā māsa audzināja vecākās māsas dēlu, neapprecējās, toties rūpīgi raudzījās, lai troņmantnieks tiktu pienācīgi apprecināts un ne tikai.
Te jau sāk ieskanēties kādas matriarhālas notis. Laikam jau pēc Pētera I patriarhālā lēciena Rietumu virzienā svārstam bija jānāk atpakaļ. 18. gadsimts Krievijā ir galvenokārt sieviešu pārvaldīts – vispirms Katrīna I (1725 -1727), tad Elizabete I (1727 – 1761), tad tikai īsu brīdi Pēteris III (1761 – 1762), un beidzot Katrīna II (1762 – 1796)
Katrīna II nāca pie varas apvērsumā, kurā faktiski organizēja sava vīra un tābrīža Krievijas cara Pētera III slepkavību. Neveiksmīga laulība, tā varētu teikt. Tomēr svētīta ar pēcnācēju, kas pēc Katrīnas nāves kļūs par Pāvilu I. Matriarhālais skaņdarbs turpinās, jo imperatore Elizabete I tūlīt pēc dzemdībām bērnu mātei atņem – tas pieder mums, nevis tev! Pēc gadiem Katrīna kaut ko tādu atkārtos, atņemdama un pati audzinādama dēla bērnus. Sevišķi jau vecākos puikas Aleksandru (vēlākais Aleksandrs I (1777 – 1825)) un Konstantīnu (1779 – 1831). Meitenes – pavisam sešas skaitā? Tās taču pašas izaug...
Apvērsums, ja raugāmies sociālpsiholoģiski, nebija neleģitīms. Krievi nepieņēma „vācieti” Pēteri III, kas caur savu tēvu bija arī Holšteinas – Gotorpas firsts. Bet Katrīna, arī simtprocentīga vāciete, mātišķi saprata, kā ar krieviem jāapietas. Tas ļāva viņai valdīt 34 gadus un viņas valdīšanas rezultātā Krievija kļuva objektīvi daudz pilnīgāka, bagātāka, varenāka un respektētāka. Juridiski ne sevišķi leģitīmi, tomēr – viņa pierādīja gan savu izdzīvotspēju gan spēku. Un tādēļ krievi Katrīnai ļāva valdīt.
Taču tagad pie manas galvenās intereses par Katrīnu II – pie poliandrijas. Nogalinājusi vīru, viņa iedibināja favorītu institūciju. Attiecības ar katru no favorītiem varētu saukt arī par terminētām laulībām – tiklīdz attiecības ar kārtējo mīļāko atsala, tā viņš saņēma bagātīgas dāvanas un viņa vietā nāca nākošais. Roulinga saskaitījusi pavisam 12 Katrīnas favorītus. Ķeizarienei novecojot, tie kļuva arvien jaunāki. Pašu pēdējo – 22-gadīgo Platonu Zubovu viņa iegādājās 60 gadu vecumā. Daži no favorītiem – kā Grigorijs Orlovs vai Grigorijs Potjomkins - pārstājuši dalīt ar ķeizarieni gultu, turpināja būt tās uzticami pavalstnieki, kā viņa pati teica. Sevišķi Potjomkins gādāja par to, lai carienes gultā nekad nepārstātu viesoties jauni vīrieši. Mīla trijatā – tā to sauktu franči.
Šeit, protams, parādās matriarhālās manipulācijas visklasiskākajā to veidā. Tomēr arī to iemesli ir klasiski – Katrīna jutās nedroša visu šo daudzo krievu vidū, kurā viņai vajadzēja būt krieviskākai par viņiem pašiem. Ir tik saprotami, ka vienmēr vajadzēja blakus kādu, uz ko paļauties bez ierunām. Viņa taču bija viena starp ienaidniekiem, viena ar savu kultūras misiju, pārņēmusi pareizticību, bet tomēr eiropiete, Pētera I plāna sastāvdaļa.
Matriarhāts rada klasisko problēmu – dēls tiek nostādīts pret tēvu. Situācija, kurā mātes nogalinātā tēva dēls Hamlets teica klasiskos vārdus – „būt vai nebūt!”, pārklāja visu skatuvi ar līķiem, simboliski dodot vietu jaunai civilizācijai. Katrīnas dēls Pāvils, mātei nomirstot, no kapa izraka tēvu un vēlreiz kronēja, radot ilūziju, ka abi vecāki valdījuši kopā. Un tad nobērēja tos - abus kopā.
Tomēr ar to nepietika. Pāvilam trūka spēka, droši vien tā, ko varētu būt devis tēvs. Bet varbūt krievi nespēja pieņemt vācisku vīrišķību. Pāvilu I nogalināja sazvērestībā, kurā bija iesaistīts gan pēdējais mātes favorīts, gan, diemžēl un traģiski – paša dēls Aleksandrs, kuru bija audzinājusi vecmāmiņa. Dēls pārņēma varu, taču nekad neatbrīvojās no vainas sajūtas tēva priekšā. Valdījis 24 gadus, viņš 47 gadu vecumā šķietami bez iemesla mira.
Izskatās, ka ne 19., ne 20. gadsimtā krievu ķeizari tā arī netika vaļā no tēvu – dēlu attiecību konflikta. Vienmēr uz skatuves iznāca slepkavīgais dēls, kam aiz muguras māte. No šāda viedokļa arī abas 20. gadsimta revolūcijas ir simptomātiskas. Romanoviem bija jāiet bojā, uz skatuves iznāca tēvu nogalinātāju partija – boļševiki, bet kad nāks jauna civilizācija?
Bez favorītiem Katrīna II meklēja arī cita veida vīrišķu enerģiju un atbalstu. Carienes attiecības ar diviem franču apgaismības laikmeta filozofiem – Denī Didro, bet sevišķi jau ar Voltēru jāuzskata par tādu kā epistulāru psihoterapiju. Varbūt ne tik daudz rezultāta, cik nodoma ziņā – Katrīna izjuta nepieciešamību izlikt savas jūtas uz papīra un saņemt vīrišķu atgriezenisko saiti.
Bija arī trešais, iespējams, vissvarīgākais epistulārais draugs – Frīdrihs Melhiors Grimms, kuru Katrīna jau no pašiem attiecību sākumiem izjuta kā psihoterapeitu. Ar to viņa ne tikai sarakstījās, bet arī tikās, stundām sarunājās un Grimms bija viņas palīgs mākslas kolekciju iegādē Rietumeiropā.
Interesanti uz Katrīnas laikmetu palūkoties no Latvijas viedokļa. 18. gadsimts mums ir nevis Apgaismības, bet gan atdzimšanas laikmets. Pēc Ziemeļu kara un divām mēra epidēmijām Latvija bija zaudējusi lielāko daļu iedzīvotāju. Turklāt Kurzeme un Zemgale piederēja Polijai, bet Vidzeme – Krievijai.
Kā svarīgākā no mūsu 18. gadsimta kultūras ikonām jāmin Vecais Stenders. Otra ikona ir hernhūtieši – reliģiska kustība, kura ienāca Latvijā no Čehijas un kura nevarētu pastāvēt bez 17. gadsimta beigās latviski iztulkotās Bībeles. Abām šīm ikonām ir lokāls raksturs. Iespaids, ka tajā laikā latvieši ir dzīvojuši kā uz vientuļas salas. Neko nezinot arī par tās valsts augstāko šķiru dzīvi, kuras sastāvā viņiem bija bijusi tā laime vai nelaime piedzimt. Vai mums kaut ko ir nozīmējušas visas daudzās Polijas sadalīšanas? Vai tas kaut kādi atsaucas mūsu vēsturiskajā apziņā? Bet Kurzemes hercogiste – tās parādīšanās un izgaišana? Vai mums ir kāda Eiropas kontekstā ejoša vēsturiska apziņa, jeb tomēr esam tikai kā uz sevi un savu šķietamo unikalitāti orientēta tauta?
Mans jautājums jau atkal par to pašu 1905. gadu – nepateicības akcijām pret Tēvu un Tēva nogalināšanas. Laikam jau nevaram nesaskatīt šeit kādu saspēli – pēckatrīnas laikmets tomēr neiemācījās krieviem Tēvu godināt un mēs - kā tikko atdzīvojusies tauta tikām šajā krievu problēmā iesaukti. Jautājums tikai – vai tā ir tikai krievu problēma? Cik lielā mērā tai ir arī latviski vaibsti? Un cik tā ir mūžīgi mitoloģiska?
|
