Vēlēšanas tuvojas un man laikam vienuviet jāizstāsta stāsti par Reju, Kronu un olimpiskajiem dieviem. Lai gan neesmu slēpis, ka tieši šajos mītos redzu arī mūsu šodienas politisko procesu atspoguļojumu, tomēr darot to ar pāris teikumiem šur tur, droši vien neesmu bijis gana konsekvents un tādēļ – ne vienmēr labi saprotams. Šī rakstīšana ir vajadzīga arī man pašam, varbūt tas palīdzēs izlemt - par ko lai balso galu galā? Un varbūt, ka tā palīdz izlemt vēl kādam.
Esmu minējis pašizdomātu terminu – mātišķās partijas. Ar tām es domāju tādus politiskos spēkus, kas apzināti vai nepazināti vēlas valsts lomas palielināšanu visās dzīves jomās un kas aizdomīgi izturas pret jau notikušajiem un nākotnē iespējamajiem privatizācijas un citiem privātās iniciatīvas pieļaušanas procesiem. Šķiet, ka šo partiju arsenālā ir ne tikai prasības pēc tiesiskuma un caurspīdīguma valstisko lēmumu pieņemšanā. Tām raksturīgs arī kaut kas intuitīvs un neverbalizēts – skaudība attiecībā pret tiem, kam ir nauda, vai kuru rīcībā nonākuši tie resursi, kurus šie cilvēki izjūt kā tikai savai kolektīvajai bezapziņai piederošus. Tās vada arī dīvaina ticība, ka politika ir nevis interešu sadursme un tās kā procesa apzināta vadīšana, bet gan godīguma un taisnīguma kā augstākā principa pašrealizēšanās. Šos politiķus vada iekšēja pārliecība, ka viņi spēj valstiski vadīt un kontrolēt arī uzņēmējdarbības procesus, bet tajā pat laikā neuzņemas atbildību, ja šie procesi nerit pietiekoši efektīvi. Un vēl mātišķās partijas vada savāda tieksme noskaidrot – „ko valsts varētu dot, bet nav devusi man”, nevis „ko tai varētu dot es”.
Manis par „mātišķajām” nosauktās partijas man asociējas ar Gajas – Rejas laikmetu, kad Tēva vēl nebija, tādā nozīmē, ka tas vēl nespēja nostāties blakus Mātei kā līdzvērtīgi jaudīgs varas centrs ģimenē un kad visa atbildība un arī visa vara ģimenē gūlās uz Mātes pleciem. Taču šis periods beidzās, jo bija izaudzis Krons – Gajas dēls un Rejas brālis un vīrs. Un viņš pieteicās pārņemt daļu atbildības uz saviem pleciem. Taču ļoti zīmīgi, kā tas notika.
Krons bija ievērojis, ka Mātes varas avots ir bērni. Kam pieder vara pār bērniem, tam rodas iespēja tos izmantot. Vārdos jau tiek teikts, ka šī izmantošana notiek pašu bērnu vai ģimenes kopējo interešu vārdā, taču primārā un visdziļākā motivācija šādai varas sagrābšanai ir personiska. Krons it kā saka – ja tu mani atzīsti par sev līdzvērtīgu un cieni, tad pierādi to darbos – atdod man varu pār bērniem. Ne tikai Krons tā teica – kādreiz, sen sen. Tā saka arī, piemērām, homoseksuālie pāri šodien – ja jūs tiešām, ne tikai vārdos, bet arī darbos atzīstiet mūs par līdzvērtīgiem, tad piešķiriet mums tiesības adoptēt un audzināt bērnus! Nav tur nekādu rūpju par bērniem, tikai pašapliecināšanās un atzīšanas vajadzība.
Reja cienīja savu brāli un vīru, viņa redzēja arī zināmu izdevīgumu viņa iesaistīšanā ģimenes darbos, tādēļ izpildīja tā prasības. Reja dzemdēja bērnus un tūliņ pat nodeva tos Krona rīcībā. Bet Krons bērnus aprija, vienu pēc otra. Reja to redzēja, bet tas nelika viņai mainīt savu uzvedība – visus piecus savus pirmos bērnus tā nolēma dzīvei tēva vēderā. Dabūjis līdz tam Rejas rīcībā esošos resursus, Krons nevis metās tos izmantot bērnu vajadzību un tālākās izaugsmes nodrošināšanai, bet gan sava statusa izdaiļošanai un varas nostiprināšanai. Viņam parādās džips, māja pie Vidusjūras un garkājaina mīļākā (mīļākās). Un viņš nenogurst uzklausīt sev adresētus komplimentus par to, cik viņš liels, labs un spēcīgs.
Kā šis mīts izskatās politikā? Ja ar Reju saprotam valsti, ar Kronu – privāto uzņēmējdarbību un tirgu, bet ar viņu bērniem – valsts pilsoņus un visus tās resursus, tad analoģija iezīmējas ļoti skaidra. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas mums ir arī Krons, nevis tikai Reja. Divi varas centri, nevis vairs tikai viens – sociālistiskā, kaut arī demokrātiskā valsts. Valsts kaut ko ir atdevusi aprīšanai privātajai iniciatīvai, ko pēdējā visnotaļ laipni nav atraidījusi. Šī privātā iniciatīva veido konservatīvisma ideoloģiju, pretstatā sociālistiskajai. Mūsu valstī konservatīvisms ir vēl jauna un nenobriedusi parādība Tai, protams, piemīt arī sava krietna daļa baiļu tikt iznīcinātai vai vismaz kastrētai, kam ir bijuši pavisam neseni vēsturiski precendenti. Un mātišķo partiju retoriku nereti tieši tā arī var uztvert – mums vajag dabūt atpakaļ to, ko Tēva partijas mums ir atņēmušas, pretī neiedodot neko, tikai ņirgāšanos par godīgumu un cilvēka cienīgu dzīvi.
Principā šis konflikts ir neatrisināms, tam saglabājoties tikai Mātes – Tēva konflikta ietvaros. Tas ir mūžīgs, jo katram no tajā iesaistītajiem ir savs uzdevums, bet nav atbildības par otra uzdevumu. Kaut ko šeit mainīt var tikai Dēls, pie kam ne jau no tiem dēliem, kurus norijis Tēvs. Ja turpināt vilkt analoģiju ar mitoloģiju, tad tam būtu jābūt Rejas un Krona jaunākajam dēlam Zevam. Tam pašam, kuru māte dzemdēja, bet noslēpa no tēva, pasniedzot tam norīšanai autiņos ievīstītu akmeni. Tam, kuru tā nosūtīja izaugt uz mātišķi gādīgo Krētu, kur to audzināja nimfas. Kad Zevs izauga, viņš devās pie tēva un pieprasīja tam atrīt atpakaļ viņa brāļus un māsas, ko Krons, ne mirkli nekavējoties, izdarīja.
Kādas paralēles tas liek mums vilkt? Uzkrītošākās, protams, ir sociālistiskās – acīmredzama ir tieši mātes loma tajā, ka radās Zevs. Un ka, ar mātes gādību audzināts, viņš izdarīja to, ko varētu būt gribējusi tieši māte – atņemt Krona atņemto. Tikai tālākais, par ko vēsta mīts, liek mums ieraudzīt, ka viņam tomēr ir savas, no mātes atšķirīgas intereses. Viņš brāļus un māsas nevis atdod atpakaļ mātes rīcībā, bet kopā ar tiem izveido Olimpu un olimpiskos pasaules pārvaldes likumus, kuri nosaka, ka katrs no olimpiešiem drīkst izdot tādu likumu, ar kuru citi nedrīkst nerēķināties, vai kas kādā augststākstāvošā instancē varētu tikt atcelts.
Un pēc tam dīvainā kārtā sākas karš starp olimpiešiem un titāniem, pie kuriem pieder arī Reja un Krons - titanomahija. Tātad karš starp bērniem un vecākiem. Reja un Krons ir nonākuši vienā frontes līnijas pusē! Manuprāt, Zevs ir liberālā ideoloģija. Tā, kura Latvijā pagaidām vēl ir ieritinājusies mātišķo partiju klēpī, bet pret kuru jau ļoti nikni vēršas daži kolorīti tēvišķās partijas pārstāvošie oligarhi. Zina un jūt, ar ko tas kādreiz beigsies ...
Liberāļi, protams, ļoti interesējas par korupcijas apkarošanas jautājumu, bet tam ir pavisam cita motivācija, to darot, atšķirībā no sociālistiem, kam interesē ekspropriēt ekspropriatorus. Liberāļus, pirmkārt, interesē, cik efektīvi tiek izmantots „ekspropriētais”. Un ja konservatīvais Lembergs, piemērām, pierādīs, ka tas miljards, par ko viņu tiesā Lato Lapsa, ir šīs valsts interesēs ir izmantots tik labi, cik vien reālajos vēsturiskajos apstākļos ir bijis iespējams, tad liberāļi varētu balsot par Ventspils mēra attaisnošanu. Liberāļus interesē paši bērni un to likteņi, nevis tikai to skaits vai iespējas, kuras sniedz šo bērnu izmantošana.
Tieši tāpat tiem jāattiecas pret šodien gan mātišķajā, gan tēvišķajā kontrolē esošajiem resursiem – kā visefektīvāk tos izmantot, lai tie dotu kādu labumu, nevis uztraukties, kā kontrolē šie resursi atrodas. Kā attīstīt valsti kā sistēmu, kurā viena cilvēka padarītais atbalsta cita pūliņus un kā apziņa par šādu valsti motivē ar to lepoties un tai kaut ko dot.
Liberāļi varētu interesēties ne tikai par korupciju. Tiem droši vien ļoti interesētu arī, vai Māte ir izdevusi tādus likumus un realizē tādu valsts varu, ka Tēvs ir bijis spējīgs efektīvi medīt ārējos un iekšējos medību laukos un apgādāt ar saviem medījumiem valsti un bērnus. Liberāļi noteikti ietu uz asu konfliktu ar sociālistiem, kas viena atkarojama miljona dēļ ir gatavi zaudēt desmit nenopelnītus. Un rezultātā mēs neizbēgami nonāktu tur, kur mūs jau ir aizvedis mīts – pie titanomahijas. Pie asa iekšpolitiska konflikta, kurā praktiski visas šodienas politikā strādājošās partijas nostātos pret to politisko Bērnu, kam vēl tikai jādzimst. Vai saprotams, cik ārkārtīgi grūti ir tam dzimt?
Ja turpinām iet līdzi mītam, mums jāatceras, kas tad tomēr nodrošināja olimpiešu uzvaru titanomahijā? Tie bija divi jaudīgi spēki – no Tartara izsauktie hekatonheiri un varonis Hērakls. Ja ar pirmajiem mēs varam saprast kādus kolektīvajā zemapziņā noglabātos milzu spēkus, kādu revolucionāru enerģiju vai varbūt kādu spiedienu no ārpuses – sak, cik ilgi var būt tik atpalikuši? Tie varētu būt arī ilgstošā indivīdu un tautas pašapzināšanās darbā radusies vēlme savus sasniegumus apliecināt kā ārējus, objektīvus, nevis tikai iekšējus. Parādīt visai pasaulei, ko mēs kā latvieši varam!
Bet ko mēs varētu uztvert kā Hēraklu? Neaizmirsīsim, ka Hērakls pēc savas funkcijas ir jaunāks Zeva variants un dēls, Hēras „audžudēls un ilgtermiņa projekts”. Būtībā tā ir jaunības enerģija, kas ievadīta ilgi gruzdošā konfliktā, lai šo konfliktu atrisinātu. Es nevaru iedomāties, kā tie cilvēki, kas jau divdesmit gadus ir Latvijas politikā, varētu transformēties personiski un neatkarīgi no lomām, ko tie jau ilgstoši ir spēlējuši un ar kurām tauta tos asociē. Es neredzu iespēju kaut ko mainīt mātišķo un tēvišķo partiju stīviņā tikmēr, kamēr uz skatuves neuznāks jauns, bet nobriedis un ļoti labi izglītots Dēls. Varbūt man vajadzētu uzlabot savu redzi vai iegādāties jaunas brilles, bet es tādu vēl neredzu.
Tā, uzrakstīju. Bet man tomēr nekļuva vieglāk saprast, par ko balsot. Par Tēvu, kuru nedrīkst nogalināt priekšlaicīgi vai par Māti, kuras klēpī vēl aug ilgi gaidītais Dēls... Visvairāk tomēr man šķiet, ka svarīgi ir nobalsot, deleģēt atbildību. Ne tik svarīgi – par ko, jo radikālas izmaiņas parādīsies tikai, uz skatuves parādoties Dēlam. Varbūt tas izskatīsies pēc Jēzus Kristus, varbūt pēc Kārļa Ulmaņa, kas zin. Varbūt tas būs viltus Dēls. Gaidīsim!
|
