Cilvēkiem nav nekā raksturīgāka, kā laiku pa laikam pieļaut kļūdas. Tās gadās, taču ne jau tādēļ, ka kāds tās gribētu. Tieši otrādi, ļaudis mēģina no kļūdām izvairīties un pat soda citus un sevi par tām. Kļūdīties neskaitās labi.
Manuprāt, nav labi, ja kļūdīties nav labi. Jo tad cilvēki bailēs no kļūdas izvēlas neko nedarīt. Lai tikai nekļūdītos. Un nav daudz tādu, kas grib „kļūdīties ātri”, uzskatot, ka kļūda ir normāla eksperimenta sastāvdaļa. Dzīve taču ļoti bieži ir tieši eksperiments, kurā mēs kaut ko izmēģinām, bet kļūdas tajā – informācija, kas tuvina mūs pareizo risinājumu atrašanai. Ja kaut ko nezinām, tad vismaz sev tā arī jāpasaka. Un jādara, jāmēģina, jākļūdās.
Droši vien es esmu kļūdījies un vēl kļūdīšos savos spriedumos, vērtējot politiskos procesus ar arhetipiskas analīzes metodēm. Un varbūt tas attiecas arī uz manu vēlēšanos šodienas oligarhos saskatīt to, ko es tajos gribētu saskatīt, bet kā tajos, iespējams, tomēr nav. Es nezinu, skaļi domāju, meklēju.
Es vēl nezinu, kā Latvijas politikā Tēva loma varētu ienākt un nostiprināties. Velku dažādas vēsturiskas un mitoloģiskas paralēles, salīdzinu, kā tās „klapē” vai „neklapē” ar simptomiem, kurus varam novērot, izmantoju instrumentus, kas daudziem droši vien neizpratnē liek paraustīt plecus. Bet meklēju. Un gan jau kaut kas no tā visa iznāks, kaut ko sapratīšu.
Var jau būt, ka kļūdās arī Ainārs Mielavs, 9. maijā uzstājoties pie Uzvaras pieminekļa. Un var jau būt, ka šis koncerts, kas ļāva Mielavam gūt kādus publicitātes punktus, bet varbūt iegrūda to „nodevēja” statusā, ir tikai Aināra Šlesera pirmsvēlēšanu triks.
Bet vienmēr labāk ir nožēlot, kas izdarīts, nevis kas nav izdarīts. Laiks rādīs – ar to es gribu teikt – Latvijas sociuma attīstības prasības rādīs, vai tas bija labi, būt Mielavam pie Uzvaras pieminekļa.
Man liekas, ka bija labi. Jo krieviem, tajā skaitā Latvijas krieviem, Uzvara nav tikai uzvara. Tā ir pašapziņas fundaments, tādēļ ideoloģijai tur ir daudz mazāka loma, kā dažiem gribētos. Tie, kas svin pie Uzvaras pieminekļa, neatnāca uz Latviju tādēļ, lai to okupētu. Viņi realizēja paši sevi – tādos apstākļos, kādi bija. Viņi izdzīvoja un viss viņu dzīvē vērsās arvien labāk un labāk. Tātad Uzvarai bija nozīme!
Man liekas, ka latviešiem būtu „jāmaina lomas” ar krieviem, kas līksmo 9. maijā. Jo mēs visi šeit dzīvojam un dzīvosim! Varbūt Mielavs, Šlesers un Ušakovs to dara? Un varbūt tādējādi tiek radīta un realizēta Tēva loma – tā, kura rūpējas, lai divi dēli, kas lāgā nesatiek, tomēr iemācītos sadzīvot un sadarboties. Un atkal – varbūt es tikko kļūdījos teikdams, ka oligarhiskais kapitālisms nedomā par saviem bērniem?
|
