„Neticu, vai tiešām tas ir iespējams? vai saruna notiek starp diviem profesionāļiem? cik nožēlojami mūsu gadsimtam, cik nožēlojami psihoterapeitu "industrijai" Latvijā.” – tā iepriekšējā bloga komentāros raksta „hare rāma”, kas tūliņ izpelnījās Zanes, Ligitas L. un Maijas neviennozīmīgu uzmanību. Šajā komentārā jūtams kaut kas bezpalīdzīgs, „zeme pazūd zem kājām”. Izrādās, profesionāliem psihoterapeitiem ir kas neskaidrs, neatklāts un diskutējams! Viņi nezina visu!
Laikam jau man piemīt gandrīz vai profesionāli bāziska skepse par iespēju, ka sieviete Mātes lomā var būt tikai, vai vismaz galvenokārt laba. Tas ir – bērna interesēm atbilstoša un tādu atmosfēru mājā radoša, kas sniedz atbalstu ne tikai zīdaiņiem un ne tikai jau lielākiem bērniem. Manī laikam mīt ļoti stiprs to alkoholiķu pulku advokāts, kuru stāstus man savā dzīvē ir nācies noklausīties. Tajos vienmēr figurē kāda māte ar krāsns kruķi rokās vai dusmās izvelbtu seju, kliedzoša un siekalas uz visām pusēm spļaudoša kā īsta gorgona Medūza. Šajos stāstos var atrast vēlāku uzticēšanās grūtību sievietēm personiskos (bet varbūt arī arhetipiskos) cēloņus. Tomēr tajos ir arī sapnis par Labo Māti.
Ne tikai alkoholiķi un ne tikai mani klienti – vīrieši - diemžēl nespēj šo fantāziju par Labo Māti saistīt tikai un vienīgi ar to, ko varētu piedzīvot attiecībās ar dzīvu sievieti. Alkoholiķiem tā parasti mīt sapņos par atvieglojumu un svētlaimi reibumā. Pēc šīs, ķīmiskās mātes, atkarīgie tiecas bērnišķīgā neatlaidībā – viņi faktiski tic, ka Labā Māte var būt tikai ķīmiska, nevis arī personiska. Par šo ticību viņi vienmēr tiek sodīti, jo aizmieg svētlaimīgā pārliecībā, ka ir ieguvuši Labo Māti, bet pamostas kopā ar Nikno. Šāda pieredze liek neticēt un pat dusmoties uz gaišo un mānošo sapni par Labo Māti. Un nepieņemt tādu objektīvu realitāti, kas (it kā) liecina par to, ka Labā Māte tomēr ir.
Šī pieredze liek dzīvot ne tikai skaidrā (bez ķīmiskās labās Mātes), bet arī sarūgtinājumā un bailēs par katru vilinošu apliecinājumu, ka Labā Māte tomēr ir, turklāt ārpus ķīmijas. Alkoholiķim šis viss savijas tādā baiļu, dusmu un ilgu kamolā, ka sāk gribēties iedzert. Ja tas notiek, jūtas tiek „ārā”, dažreiz ģeniālā veidā, kā Vladimiram Visockim. Šeit vietā arī atcerēties, ko Jānis Baltvilks teica par trioletām – pirmajā vīna pudelē esot divas, otrajā – nevienas ... Bet šādi parādījušos afektu nav iespējams izstrādāt terapeitiski, tas, tāds pats kā bijis, nogrimst atpakaļ psihes dzīlēs, nostiprinot mūsos pārliecību, ka eksistē divi cilvēki – tas, kurš skaidrā un tas, kurš reibumā.
Ineta ar savu jauko Mātes lomas pieredzi sašūpo bailes – vai tiešām vēlreiz noticēt Labās Mātes iespējamībai? Arī dusmas tā var sašūpot – pieredze atgādina par vilšanos agrāk. Šādas dusmas var likt uzbrukt ne tikai Inetai un viņas pieredzei, tās var arī gribēt nogalināt Labo Māti – kaut vai par to, ka tās ir pietrūcis tad, kad to vajadzēja! Un par to, ka tā mānījusi, parasti pārvēršoties par Nikno. Turklāt – ja mēs par to TIKAI runājam, mēs varam sašūpot visu pasauli – varbūt „hare rāmam” līdz šim ir šķitis, ka viss, kas notiek šajā mājaslapā, ir nesašūpojams un stabils. Pabeigta pasaule. Vai – ka psihoterapija ir nevis metode, kā palīdzēt cilvēkam virzīties un meklēt, bet - ka tā zin, kur, kā un kāpēc jāiet.
Ar alkoholiķiem viss ir diezgan skaidrs, tomēr pat tas, ka viņu nav maz, nesniedz mums apmierinošu atbildi uz jautājumu – vai pārējā tautā ticība Labajai Mātei ir dzīva? Pirmkārt jau sievietēs, kuras varbūt var izlemt, būt vai nebūt Labajām Mātēm. Esmu saklausījies arī stāstus par to, ka jaunajai mammai apnicis „sēdēt mājās”, vai ka viņai tak jāpelna nauda, jo vīrs jau viens pats nevar gana sapelnīt. Kā arī par to, ka sievietei svarīga ir arī karjera, nemaz nerunājot par sieviešu „vienlīdzīgu iespēju ar vīriešiem” prasībām. Tikko esmu no konferences par Aspaziju – kādēļ viņa nesapņoja par iespēju būt mātei un Labajai Mātei? No šāda viedokļa es iepriekšējā blogā arī uzdevu jautājumu – ko grib sieviete? Un – vai viņa vienmēr grib būt Labā Māte?
Viens no ceļiem, kurā vilina šādi uzdoti jautājumi, ir pārdomas par reakcijām, kuras uz sievieti atstāj tikko aprakstītās atkarīgo vīriešu bailes, dusmas un sapņi. Tas nav viegls liktenis, nest uz saviem pleciem šādas projekcijas un izjust tās TIKAI kā projekcijas, vai kā lomas minēto vīriešu psihodrāmās – nereti projekcijas kļūst īsti vardarbīgas. Sievietēm nav viegli uztvert to tikai kā darbu – nospēlēju savu lomu un atkal kļuvu es pati!
Protams, ka atkarīgie vīrieši „atsit” sievietēm vēlmi būt Labajām Mātēm, piespiežot kaut vai savas pašaizsardzības izvēlēties kļūt par Niknajām. Tomēr šādus vīriešus dzemdē sievietes – tātad tāds apburtais loks sanāk... Labās Mātes nevar izdzīvot un nevar radīt mierīgus un sevī drošus dēlus, kas izaugs par stipriem, pašpārliecinātiem un mierīgiem vīriem. Tātad blakus šādus vīriešus audzinošām un programmām ir jāattīsta Labo Māšu atbalsta programmas – un ir ļoti iespējams, ka tās būs vienas un tās pašas programmas.
Aspazijas sakarā man bija jādomā arī par muižnieku pirmās nakts tiesību ietekmi uz zemnieku ģimenēm un vīra un sievas attiecībām tajās. Ja sieva jaunībā ir bijusi kalpone muižā, tur dabūjusi bērnu, izprecināta latviešu vīram, kuram tagad tiek jaunās sievas šādi nopelnītas mājas un zeme, bet kuram jāsamierinās, ka visu šo īpašumu mantos vecākais, tātad, maigi izsakoties, „sievas bērns” – vai var būt laba saskaņa starp laulātajiem? Protams, ka vairumā gadījumu vīri (latviešu vīrieši) mocīsies greizsirdībā, pazemojuma un niknuma uzplūdos, šīs savas mocības saistot ar sievišķo un mātišķo elementu dzīvē vispār. Esmu jau izteicies par šo jūtu nozīmi arī mūsu daudzo Piekto gadu sakarā, tomēr še ne par to.
Vai tik nav tā, ka latviešu vīrietim viss, kas attiecas uz Māti kā labu vai kā mīļu, ir pārvietojies uz tautasdziesmām. Modernajos laikos – uz glezniecību (B. Bērziņš), mūziku (I. Kalniņš), fotomākslu (J. Gleizds). Tiklīdz šī „vēlamība” sāk ienākt dzīvē un reālajās attiecībās, tā parādās trauksme, bailes un šādas sievišķības izstumšanas akcijas, asociējot to ar grēcīgo, maucīgo un krāpniecisko sievietes dabā.
Man neizskatās, ka šādas tendences ir tikai latviskas, lai gan neapšaubāmi, ka ilgstošā verdzībā dzīvojusi tauta tādas piesavinās un uztur sevī ilgāk. To sakot, es atcerējos par sengrieķu hetērām un japāņu geišām – nevis prostitūtām, bet faktiski profesionālām Labajām Mātēm priekš pieaugušiem vīriešiem. Tādām, kuras pabaros, sasildīs, aprunāsies un iedvesmos – tādējādi ļaujot noticēt neticamajam – sieviete var būt Labā Māte, nevis tikai Niknā. Brīnumains piedzīvojums, faktiski neticams. Man šķiet, hetērām un geišām tomēr bija jābūt arī kaut kā aizsargātām – neticu, ka uz tām netika vērstas arī agresīvas iedarbības. Kaut vai tādēļ, ka – kur tu tik ilgi biji?
Tomēr – ja būt hetērai vai geišai ir profesija, tad jau tas nozīmē arī to, ka Labā Māte nav kaut kas dabiski, bez speciālas aizsardzības pastāvētspējīgs. Tātad tas pienākas tikai par naudu vai – uz to ir jāstrādā. (Kā lai še neatceras Markesa „Atmiņas par manām skumjajām maukām”?) Bet ja tā, tad mēs turpat vien esam – Labā Māte var būt tikai apmaksāts kultūras sasniegums, kurš ir jāaudzina un jālolo, kurš pats no sevis, dabiski neeksistē un par kura iespējamību ir jārūpējas arī ģimenēs. Lai sieva būtu hetēra un geiša vīram, Labā Māte viņu dēlam un meitai, ir jāstrādā. Lai tas būtu, no kaut kurienes ir jāsaņem enerģija, kura no mūsu baisās vēstures noteikti nenāk.
Šeit es esmu apmetis loku, jo uzdodu jautājumu – kur nāk enerģija, lai varētu būt Labā Māte? Mana tradicionālā atbilde ir bijusi – no baudas, kas rodas „ņemoties” ar bērnu, Bērnu vai Ģēniju (kā lomas). Nav tik viegli noticēt, ka šajā baudā ir ieslēptas „dieva zīmes” kā apbalvojums par iešanu pareizā virzienā, pie Dieva. Vieglāk ir saskatāms, ka tā ir bērnu, Bērnu un Ģēniju izmantošana. Bet ja tā, tad Labā Māte tūliņ kļūst vismaz par hetēru, bet parasti jau uzreiz par mauku vai prostitūtu.
Varbūt enerģija nāk Tēva, kas dod drošību un sasilda meiteni tā, lai tā varētu būt Labā Māte? Jā, noteikti – šis ceļš eksistē. Bet daudzas reizes esmu arī redzējis, ka tēvišķa vīrišķība izlutina un liek regresēt uz tādu Meitas lomu, kurai nekad nav gana. Un kura savu laulību grib uztvert kā psihoterapiju, kurā atrisinātos arī visas arhetipiskās sieviešu grūtības. Tādējādi enerģija „aiziet dziļumā”, nevis rada Labo Māti.
Protams, še atkal ir labu labais materiāls, lai noskaidrotu, kas vairāk vainīgs – sievietes vai vīrieši? Noskaidrot nav iespējams, vien augt, ar katru paaudzi ienesot arvien vairāk drošības ģimenes attiecībās. Tas nebūs ne ātrs, ne viegls ceļš.
Galu galā, ir jau viņas darbi, kur to var mēģināt sajust. Ar radošiem cilvēkiem šādā ziņā ir zināms atvieglojums, jo viņi ir kaut ko radījuši, lai gan ir pilnīgi droši, ka katrs lasītājs jutīs kaut ko savu.
Par pieminēto Labo Māti man atausa atmiņā kaut kur lasītais, ka good enough mother esot tikai ap 10%. Kā sadalās 90%?
Visu laiku ir bērni, kam neviens TV akcijās ziedojumus nevāc, jo tās nav "smalkas" tēmas, no tām reitingus nedabūs, turklāt tur vajadzēs arī palauzīt galvu.
Un pēc tam ir viegli nosodīt visādu atkarības formu māktos — kāda starpība, kāda viņam vai viņai māte... Beigās vēl var ielikt, piemēram, cietumā un 3 nedēļas nelaist pie zobārsta.
Ne jau man vienai ir tāda sajūta, ka valstī visu laiku ir nauda tam un tam, bet ne tam, kam to ļoti vajadzētu.
Tie, manuprāt, ir tādi dziļi, ilglaicīgi procesi, kas vispirms risinās iekšēji, apdauzot pieri; nekādā mērā nav viegli un nenotiek paši; mūžīgie amerikāņu kalniņi.
Un man šķiet, ka tieši radošie/rakstošie ļaudis ir labi šo procesu veicinātāji, ja vien gribas ieklausīties, jo viņi tur ir ieguldījuši ļoti daudz no sevis, tā patiesi un īsti.
Nu man liekas, ka Aspazija tomēr nemeklēja bērnu, bet tēvu. Ka viņa vairāk bija Meita, nekā Māte, un pēc tam viņa lomu pielāgoja Raiņa vajadzībām. Un varbūt arī viņa tapēc nekļuva par māti, ka viņa nemaz līdz tai lomai, nu Mātei netika. Varbūt Rainis viņu tādu redzēja, jo viņām tā gribējās redzēt. Mēģinot saprast loģiski, man likās, ja viņa būtu Māte, tad viņai nekas netraucētu kļūt vēlreiz trīsreiz par māti. Jo vairāk bērnu, jo spēcīgāka māte, vai tad tā nebūtu?
Es domāju, ka Aspazijai vajadzēja kaut kur sevi ieguldīt, dabas balss, un te redzēja (precīzāk būs, ka droši vien juta) iespējas, jo Rainis taču laikam meklēja mammu.
Savs bērns varbūt bija par smagu, baidījās, kā nekā no kurienes rodas pēcdzemdību depresijas un pat psihozes; ja taisnība psihoanalītiķiem, tad sieviete pēc mazuļa dzimšanas zemapziņā sastopas ar sevi tajā pašā vecumā, arī ar visām tām pašām neapzinātajām bailēm, trauksmi utt., ko varbūt sajuta no savas mātes.
Vīrietis tomēr nav tik bīstami, nav jābūt ar viņu dienu un nakti nomodā, jāmierina, jābaro, jānojauš, ko viņš grib, bet to var nākties grūti izdarīt, ja nav dialoga ar savu intuīciju, ja sieviete tomēr ir mazliet sastingusi sevī.
Bet nu droši es arī nezinu , tikai apmēram domāju, un varbūt viņa nemaz nebija Lielā Māte. Un kas vispār ir Lielā Māte? Kāda jauna F diagnoze vai personības traucējums? Visi psihiatri un psihologi tad arī ar to ir slimi, un sociālie darbinieki, ārsti, medicīnas māsas. Vismaz bez kaut kādas "šķēles" no L. M. tajās profesijās nemaz nevar būt, tikai mājās ejot to vajag atstāt atvilktnē.
Es domāju, sievietei noteiktā dzīves periodā šī loma ir vajadzīga, tā nāk un piesakās pati no sevis, kad neviena nezina, no kurienes tā nāk, bez tās nemaz nevar tikt uz priekšu, varbūt pat sliktāk ir, ja tā nepiesakās (lai gan to nevar zināt pilnīgi droši), un laikam arī nav labi, ja tajā sastingst, bet pati par sevi šī loma ir neitrāla; ja tā neīstenojas, kļūstot par mammu, tad jāatrod cita izpausme. Un vēl es kaut kur lasīju , ka vēlme palīdzēt dažiem (daudziem?) cilvēkiem ir uz mūžu, tiem, kam tas tā izveidojies, nu, piemēram, no tā, ka nav pietiekami bijis savas mammas, viņa ir bijusi psihiski slima, citādi slima vai neesoša, ka no tā neviens nevar atbrīvot, tikai tas kaut kā gudri jāievada sliedēs, ne nu varbūt Rainis jāadoptē, bet varbūt arī tā var, ja vien Rainis to grib.
Te kaut kad iepriekš pat bija pieminētas psihoterapeites, turklāt tādas, kas brauc ar džipiem, staigā kažokos un ir gatavas strādāt par velti. Nu bet varbūt tāpēc, ka ir tādas psihoterapeites ar tiem džipiem iz vīra kabatas, kāds izglābjas no ārprāta.
Tāpēc, ka kāds ir cietis, kāds cits cietušais izdzīvo. Kas zina, kā būtu, ja Rainis nebūtu saticis Aspaziju? Kādas tajos laikos bija iespējas? Es reizēm brīnos, kā cilvēki ir pratuši izdzīvot. Uz visiem tādiem "kāpēc" jau nekad nebūs skaidras atbildes, piemēram, ir varbūt 10 iemesli, kāpēc es uzrakstīju šito postu, un tikai 2 no tiem es varbūt apzinos.
Nu par zaudējumu literatūrai, tas pats par sevi:) Tur es vispār klusēju. Bet tad kad viņa viņu izvelējās, nedomāja jau par literatūru, vai varbūt domāja, ka " izauklēs" talantu, jeb precīzāk kāds viņai no tā labums? Ok, mīlēja, viss skaidrs. Tātad Aspazija bija Lielā Māte, nu a kāds labums? Bez sarkasma, aiz nesaprašanas prasu.
Tāpēc, ka tas būtu milzu zaudējums latviešu literatūrai, ja viņa nebūtu izvēlējusies Raini Cita Labā Māte visticamāk būtu nolikusi viņu pie advokāta vai notāra liestēm - lai "virpo" un baro bēnu pulciņu. Vispār Rainis varētu būt katras Lielās Mātes sapnis - talantīgs, jūtīgs un pakļāvīgs Dēls, pie tam bez vieliskām atkarībām.
L. un J. Par to jau es runāju, Jūs aiziesiet uz "māju", kuru paši būsiet uzcēluši un atklāsiet to, kas ir jau Jūsos. Subjektīvā izziņas līmenī, jau tas viss strādā. Ziepes savarās, kas subjektīvo jāpadar objektīvu, tad tā jau ir sava veida vardarbība, tāpēc tie gudrīši neko nevienam neiesaka. Tomēr ir citi umkas, kas svešu subjektīvo iepako un pārdod par objektīvo, būtībā, tā mana bažas slēpjas faktā, vai cilvēks var patiesi palīdzēt citam cilvēkam, jeb aklais aklo ved. No otras puses, piemēram, VR droši varētu minēt piemērus, kad ir izglābis kādu personu, no nojukšanas, un tā jau ir izglābšanās - palīdzība. Bet vai pastāv universāli kodi, tēli vai ķīmiski savienojumi, kas veido cilvēku kā personību, vai šie kodi kodējās tad kad tos lasa. Starp citu, citāts par Alisi savā veidā ir par to pašu, ja kvantu līmenī (par to Alises autors ironizē) var pierādīt jebkuru hipotēzi, tad bezjēdzīgi ir vispār kaut ko darīt. Vai tomēr Vārds ir pie Dieva, un to nekad neuzinās! Un ļoti iespējams, ka labi, ka neuzzinās. Un tieši tāpat ir ar Labo māti, ja tu apzinies, tad tā ir un pastāv, ietekmē un ir ietekmējama, bet ja nav atžīšanas, tad nav arī Labās mātes, bet Sliktā un vajadzīgs patiess akts (kristīšana) lai atņemtos no mātes. Atcerieteis pasakas, tikai patiess mīlas skūpsts spēj lauzt burvestību. Un kā Šeringera kaķi, mēs Lielo Māti nogalinām. Jebkāda Lielās Mātes apjegšana un aprakstīšana manuprāt pielīdzināma pasaku vākšanai, bet vai pasakās ir reālas? Kurš būs drosmīgs atbildēt!
Interesanti, ka saruna par Labo Māti ievirzījusies caur Sliktās piesaukšanu. Viens vārds alkoholiķu un visu citu cietēju aizstāvībai - arī pagrimšana noder, lai atspertos. Katram grēciniekam ir nākotne, tāpat kā svētajam pagātne.
>>>pikānam Mēs varak kaut ko uzzināt tikai tad, ja mums ir par kaut ko interese:-) Ja uzstādījums ir: "tas nevar būt tāpēc,ka nevar būt nekad", tad mēs tikai mētājamies ar vārdiem. Bet varbūt atgriezīsimies pie sākotnējās interese par Labo Māti? Tur jau arī vēl nav viss pateikts un izzināts. Par grāmatu sarakstīšanu - piekrītam, ka gan ezotēriskas gan pavārgrāmatas var sarakstīt kam tik nav slinkums. Pie zināšanām mēs nonākam interesējoties, izzinot, salīdzinot, vērtējot, nenoliedzot - bet analizējot. Piemēram, Viesturs piedāvā savu zināšanu apjomu, mēs vērīgi ieklausāmies, piedāvājam papildinājumus, paplašinām tēmu. Kur te vieta uzbrūkošam noliegumam? Vai gan mēs abi jau sākumā nenorādījām,ka esam ceļa gājēji, nevis kādas absolūtās patiesības nesēji? Meklēsim, un ja zināsim skaidri, ko mēs gribam sasniegt,kur nonākt, tad noteikti atradīsim:-) Savādāk sanāks kā Alisei Brīnumzemē - ja tev ir vienalga,kur nokļūt, tad jau ir arī mazsvarīgi, pa kādu ceļu iet...
, tikai apmēram domāju, un varbūt viņa nemaz nebija Lielā Māte. Un kas vispār ir Lielā Māte? Kāda jauna F diagnoze vai personības traucējums? Visi psihiatri un psihologi tad arī ar to ir slimi, un sociālie darbinieki, ārsti, medicīnas māsas. Vismaz bez kaut kādas "šķēles" no L. M. tajās profesijās nemaz nevar būt, tikai mājās ejot to vajag atstāt atvilktnē. 
, ka vēlme palīdzēt dažiem (daudziem?) cilvēkiem ir uz mūžu, tiem, kam tas tā izveidojies, nu, piemēram, no tā, ka nav pietiekami bijis savas mammas, viņa ir bijusi psihiski slima, citādi slima vai neesoša, ka no tā neviens nevar atbrīvot, tikai tas kaut kā gudri jāievada sliedēs, ne nu varbūt Rainis jāadoptē, bet varbūt arī tā var, ja vien Rainis to grib. 
Cita Labā Māte visticamāk būtu nolikusi viņu pie advokāta vai notāra liestēm - lai "virpo" un baro bēnu pulciņu. Vispār Rainis varētu būt katras Lielās Mātes sapnis - talantīgs, jūtīgs un pakļāvīgs Dēls, pie tam bez vieliskām atkarībām.
