Grāmata ir strukturēta tāpat kā, autoresprāt, krievu sabiedrība – pavalstnieki (nevis pilsoņi), opričņiki, bajāri un valdnieks. 59% no pavalstniekiem uzskatāmi par nabadzīgiem, vidusslānī (kas paši par sevi prot parūpēties)ietilpst vien 8% iedzīvotāju. Tikai katram piektajam mājās ir dators, tādēļ galvenais informators Krievijā joprojām ir valsts televīzija, nevis internets.
Arutunjana velk daudzas vēsturiskas paralēles. Ar 9. gadsimtu, kad krievi lūdza Rjurikus, lai tie viņus valda. Ar divsimtgadīgo Zelta Ordas jūgu, kad izveidojās ieradums maksāt meslus haniem, kas pēc tam pārveidojās par paradumos attiecībā pret caru. Ar Ivana Bargā laikmetu, kad viņš izveidoja slepenpolicistu – opričņiku kārtu, kas drīkstēja atsavināt jebkuru īpašumu par labu caram un sodīt ar nāvi jebkuru un pēc saviem ieskatiem. Un Arutunjana runā arī par Rietumeiropā saprotamo feoda principu, saskaņā ar kuru karalis nodod savam vasalim valdīšanā kādu īpašumu, pieprasot par šīm tiesībām noteiktu pretpakalpojumu, kas Krievijā kā līgums nekad nav uztverts, jo līgums ar Dieva vietnieku krieviem ir šķitusi zaimošana. Grāmatā arī par tikai Krievijai raksturīgo kormļeņije – gan bajāram, gan valsts ierēdnim varēja nemaksāt algu, toties viņam bija tiesības līdzekļus savai dzīvei un darbam iegūt, kā nu viņš pats to prata. Ņemot vērā Krievijas milzīgos attālumus, transporta un sakaru grūtības, tas bija teju vienīgais iedarbīgais veids, kā īstenot valsts pārvaldi, motivējot strādāt tajā arī no centra attālās vietās. Manuprāt, kormļeņije izskaidro specifiski krieviskās korupcijas izcelšanās vēsturiski psiholoģiskās saknes.
Vēl krieviskāks princips ir poņjaķije – tas nosaka, ka nav svarīgi lasīt un pildīt likumus, kuru Krievijā vienmēr ir bijis daudz un tie vienmēr ir bijuši savstarpēji pretrunīgi, bet gan domāt un (ar savu galvu) atbildēt par to, lai priekšnieks būtu apmierināts. Likums ir vajadzīgs tikai tajā brīdī, kad jāatrod iemesls sodam. Tādu var atrast jebkurā brīdī jebkuram cilvēkam.
Man ļoti patīk, ka autore, kas strādā Moscow News un ir augusi un izglītojusies Amerikā, bez aplinkiem un klīrēšanās sauc šodienas Krieviju par feodālu valsti – ja kāds vēl to dara tikpat konsekventi kā viņa, tad es to vienkārši nezinu (un es daudz nezinu). Bet feodāls – tas nozīmē arī, ka galvenais likums ir cars, viņa poņjaķije. Visas tā sauktās demokrātiskās institūcijas, prokuratūras, tiesas un deputātu sēdētavas orientējas uz fantāziju – vai valdnieks būs apmierināts?
Arutunjanas grāmata lika man arī saprast Krievijas īpatnību tēvu – dēlu jautājuma risinājumā. Opričņiki vienmēr visos laikos saskaņā ar poņjaķije ir noteikuši, vai kāds īpašums vēl pieder attiecīgajam feodālim vai oligarham, vai vairs nepieder. Tādēļ Mihails Hodorkovskis, tagad sēž cietumā Sibīrijā, jo viņš bija naivi iedomājies, ka Krievijā tagad kāds balstās uz demokrātiju un likuma varu. Pietika, ka Putins sāka uzskatīt, ka Hodorkovskis darbojas pretēji valsts interesēm, un viņam viss tika atņemts. Berezovskis, pateicoties kuram, Jeļcins par savu pēcteci izvēlējās Putinu, nesaprata, kas ir poņjaķije nu un tagad viņš it kā neloģiski skaitās pakāries savā vannas istabā. Respektīvi – Krievijā nevienam nav iemesla domāt, ka tas, kas viņam pieder šodien, piederēs arī rīt. Atnāks kāds Putina opričņiks un atņems, atdos citam. Tieši tāpat kā Ivana Bargā laikā bajāra gods ļoti reti saglabājās ģimenē vairākas paaudzes.
Arī šodien krievi, sevišķi Maskavā dzīvo tā, it kā rīt viņu turība varētu vairs nebūt. Arī biznesā – cenas visur ir nenormālas, jo jāpagūst nopelnīt šodien, rīt varbūt vairs nebūs tādas iespējas. Mani Maskavas paziņas ieiet mūsu Skayā un priecājas – lieliskas kvalitātes pārtika (kas Maskavā ir problēma, jo tirgus ir sakropļots) par pusvelti! Un viņi arī stāsta, ka bandītu viņiem vairs neesot, toties tos aizvieto miliči. Ikdienišķa situācija – ienāk uzņēmumā milicis formas tērpā un pasaka – no jums pienākas tik un tik. Ja neesat ar mieru, atradīsim likumu, ko esiet pārkāpuši, un tad būs dārgāk. Ja iespītēsities, būs krimināl- vai civillieta, tiesa un tas būs vēl dārgāk beigu beigās, jo tiesas un prokuratūra ir mūsējie. Man stāstīja arī par kādu populāru privātu restorānu tajā pašā Maskavā, kurš atteicies maksāt nezin kāpēc pēkšņi paaugstinātu „nomu”, ticis izdemolēts, bet milicija pat iesniegumu par notikušo nav pieņēmusi.
Ar vārdu sakot, visi tiesībsargājošo orgānu darbinieki ir modernie opričņiki, kuri lieliski dzīvo no kormļeņije. Un viņus nevar ne atcelt, ne aizvietot „kā šķiru”, pat ja pats Putins to sagribētu. Tā ir valsts valstī un ja kāds gribētu samazināt šīs valsts ienākumus, viņš vienkārši pārstātu būt. Pat modernajam caram ir jārēķinās ar opričņikiem un viņi jāizmanto savās interesēs.
Anna Arutunjana lieliski parāda, ka šāda Krievijas sistēma nav kāda cilvēka vai grupas tagad izveidota. Tā ir pastāvējusi mūžīgi, visos laikos, tāpat kā atkarības – attīstības pretrunīgā problēma. Galvenie iemesli, kādēļ tā, ir vairāki. Pirmkārt, milzu attālumi un ar tiem saistītās valsts pārvaldes grūtības; otrkārt, plānais pilsoniskais vidusslānis un miljoniem lumpenizēta proletariāta – nabadzīga un viegli manipulējama. Un treškārt, milzīgi bagātie dabas resursi, kas nemotivē orientēties uz pievienotās vērtības radīšanu, bet uz patēriņu un laupīšanu.
Bet ne jau Krievija un viņu problēmas man interesē pirmkārt. Par milzu kaimiņvalsti es lasu, domādams par Latviju un jautādams, vai daudz no krieviem atšķiramies un kādi mehānismi veido mūsu sabiedrisko realitāti. Un kas no krievu vēstures attiecas arī uz mūsu pamatiem.
Lasot par nebūšanām KNABā nevaru neatzīt, cik daudz pie mums ir paveikts korupcijas apkarošanā, ja salīdzina ar Krieviju. Tomēr nevar taču neredzēt, ka „neaizvietojamā” Juta Strīķe uzvedas kā personalizēts likums, viņas poņjaķije par korupcijas apkarošanu stāv augstāk nekā labas pārvaldības principi – divus savus priekšniekus viņa jau ir „noēdusi”, tagad kārta pienākusi trešajam. Vai izdosies arī šoreiz?
Kā to var lasīt pagājušās nedēļas „Ir”ā, Strīķes intervijā Aivaram Ozoliņam, Jaroslavam Streļčonokam viņa pārmet tādas juridiski nedefinējamas lietas kā birokrātisku pieeju un vīzijas trūkumu. Un viņa grib, lai viņai būtu priekšnieks, „ar kuru varētu lepoties”. Vienlaicīgi viņa atsakās saprast, ka priekšnieka atvaļinājuma laikā atceļot viņa izdotos rīkojumus, viņa ir grāvusi šī priekšnieka vēl tikai veidojamo autoritāti, kā rezultātā neviens sevi cienošs vadītājs to tā nevar atstāt, viņam jāiesaistās tesiņā.
Tomēr vienlaikus, ļoti ticami, ka Strīķe kā personalizēts likums ir efektīgāka nekā Streļčonoks – ir taču redzams, ka viņš ir tāds „konkrēti domājošs” un pašauri izglītots. Bet likumīgi iecelts, kurpretim Strīķes reputācija, revolucionārā sirdsapziņa un harizma ir ārpus likuma! Vai tas ir tiesiskuma triumfs? Jeb tomēr skaidrs simptoms, kas parāda mūsu arhetipisko tuvumu Krievijai? Te nav runa tikai par personīgo faktoru, kas ir katrā darbā, ko dara cilvēki, te tomēr vairāk izskatās pēc pretkorupcijas darba privatizēšanas, tas ir kļuvis par feodu, ar kuru varbūt nevar kļūt bagāts, bet var lieliski apmierināt savus kompleksus. Bet par tiem nevar neiedomāties, raugoties uz Jutas Strīķes mūžam sāpināto un gandrīz vai raudāt gatavo sejas izteiksmi, kas tomēr vienlaikus spēj būt pilna nesalaužamas apņēmības un spīts. Un par tiem (kompleksiem) nevar neiedomāties, lasot, ka visas viņas tuvākās līdzstrādnieces birojā ir sievietes. Tad ko – vīrieši arī kā pretkorupcijas kareivji nekam vairs neder? Nejaušība?
Te, manuprāt, jāierunājas par Latvijas pavalstniekiem un to, cik maz vai salīdzinājumā ar Krieviju – daudz mums ir kvalificētu pilsoņu. Tie, kas ir Lemberga elektorāts, ir tikai pavalstnieki, bet viņš pats arī ir personalizēts likums, jo viņa pavalstnieku ir daudz. Bet Lembergs ir efektīvs vadītājs, un šajā ziņā viņš un Juta Strīķe ir līdzīgi – tādi dīvaini latvju feodāļi. Lai gan nē – feodālis, bajārs ir tikai Lembergs, Strīķei tomēr vairāk pienākas opričņicas statuss. Tādas, kura gribētu sev tiesības atcelt Lembergu no bajāriem un pievienot viņu īpašumus opričņinai – cara īpašumiem, kas šodien tā nevar realizēties. Šodien Lemberga mantas nacionalizēšana gan nozīmēs tās nokļūšanu citās, visticamāk internacionālās, bet arī privātās rokās. Strīķe, protams, to grib izdarīt likumīgi, bet, redzams, ka likumu viņa interpretē pa savam, viņa pati ir likums. Ja viņai neizdodas dabūt lietu līdz tiesai, tad tas nozīmē rakstītā likuma un visa kā cita nepilnības, tikai ne vajadzību kaut kā koriģēt pašai savu uztveri un saprast tā motivāciju.
Šeit gribas atcerēties gan Valsts prezidenta, gan topošās Belokoņa – Repšes partijas paspārnē darbojošās darba grupas, kas gatavo tādus likumu grozījumus, kas Ministru Prezidentam dotu daudz lielākas pilnvaras valdības sastādīšanā un vadīšanā, attiecīgi samazinot partiju ietekmi. Kāpēc slikti strādā mūsu superdemokrātiskā Satversme? Tādēļ, ka tā ir uzrakstīta pilsoniskai, nevis pavalstnieciskai valstij.
Tieši tur arī viss izšķiras, manuprāt – jautājumā, vai esam pilsoņi vai pavalstnieki, kā vairums cilvēku Krievijā. Ja mēs būtu pilsoņi, mums nekādā gadījumā nevarētu būt tāds demokrātiski ievēlēts Lembergs. Ja mēs būtu pilsoņi, mēs nepieļautu tādu partiju veidošanos, kas savas intereses stāda augstāk par valsts interesēm un kurām būtu goda lieta sastrādāties valdības programmas līmenī, nevis bīdīt visādas intrigas nekonstitucionālajā koalīcijas padomju līmenī, kas tātad atkal ir tiesiskuma aizvietošana ar privatizētu likuma interpretāciju. Ja mēs būtu pilsoņi, tad mums nevajadzētu kaislīgu pretkorupcijas vizionāri, speciāli kurai jāpārraksta un jāinterpretē likumi, bet pilnīgi pietiktu ar cilvēku, kas dara savu darbu.
Bet kā tad ar latviešu caru? Vai mums arī tādu vajag, līdzīgi kā krieviem? Par tādu vajadzību liecina jau minētie Ministru Prezidenta pilnvaru palielināšanas plāni. Taču pats galvenais – latviešu mūžīgās, nereālistiskās gaidas uz saviem priekšstāvjiem kā uz Godo, kas atnāks un tad tik būs. Atzīstos, arī es savās runās un rakstos intuitīvi uzvedos tā, it kā rakstītu petīciju caram. Pie kam – ne jau vienkārši valsts vadītājam, bet gan Dieva vietniekam zemes virsū, kam taču jāredz manu domu pareizība un nekavējoši tās jāiedzīvina dzīvē. Šādā domāšanā es galīgi neesmu vientuļš - nemainīgās uz Saeimu un kārtējo Valsts Prezidentu vērstās gaidas ir pielīdzināmas gaidām uz Dievu, kas varētu visus darīt laimīgus jeb vismaz parūpētos par taisnīgumu. Bet kaislīgāka par mani savā „petīcijas caram” rakstīšanā noteikti ir arī Anna Arutunjana. Šis Dieva sūtītā Valdnieka arhetips! Un kalpošana tam un nāve ar tā vārdu uz lūpām!
Tomēr vienīgais pragmatiskais ceļš, kas ejams, lai tiktu tālāk visos veidos, ir tautas kvalitātes celšana, kuru še esmu iezīmējis kā pavalstnieka pārtapšanu par pilsoni. Protams, mums ir vieglāk kā krieviem - mazi attālumi, dabas resursu neizlutinošais trūkums un, iespējams, nedaudz biezāks vidusslānis ar salīdzinoši lielāku mazās uzņēmējdarbības kaisli, kas tomēr salīdzinoši atpaliek no vāciešu vai holandiešu kaisles. Un mums ir mazāk opričņiku, kurus iemācīt strādāt kaut ko derīgu, pievienoto vērtību radošu, ir tikpat kā neiespējami. Bet shēma, ar kuras palīdzību Anna Arutunjana apraksta Krieviju, pilnībā ir izmantojama, lai saprastu arī Latviju. Tikai krieviem viss ir simtkārt spilgtāk, bet mums – simtkārt cerīgāk.
Tomēr vienā ziņā man patīk gan Putins, gan Lembergs – viņiem abiem nāk vēmiens, ja tos no Rietumiem kāds grib pamācīt. Nevar Krievijā automātiski ievest Rietumu vērtības un nevar arī Latvijā, kamēr mēs vēl neesam izauguši. Arī Īrakā un Afganistānā nevar. Pat nevar pateikt vai Rietumi ir labāki un vai viņi ir laimīgāki. Nevar zināt, vai demokrātija tiešām ir labākais, kas vien var būt. Par visu var šaubīties.
Latvijā jau teju 100 gadus ir pēc Veimāras republikas parauga rakstīta Satversme, bet vai tā ir mainījusi latviešu gatavību būt demokrātiskiem un atbildīgiem pilsoņiem? Es esmu ļoti skeptisks pret ticību, ka vajag tikai labus likumus un tad jau cilvēki tajos „ieaugs”. Es esmu skeptisks par to, bet nevaru arī teikt, ka mani uzskati šajā jautājumā ir gatavi. Interesantā laikā dzīvojam, ar daudziem jautājumiem bagātā.
Bryuver: Nu beidz, nav man nekas tur kontemplatīvāks(jesus), lai kas tas arī būtu.. Un Tava dziesma ir laba, nekāda vaina..Tapat ka nostāja. Nejūtos es baigi neatkarīgā, un negribu tā justies pārāk bieži. Man neatkarība rada vientulības sajūtu, un tā man ir gŗūti panesama. Man patīk tāda vienatne, patstāvība, bet tikai līdz zināmai robežai, pārsvarā līdz vakaram:) Man darbā arī iet visādi, vairs negribas darīt to ko es daru, bet nav drosmes uzsākt kaut ko citu, jo bail, ka neizdosies. Bail pazaudēt pierastot iztikas līdzekļus, pierasto dzīvi, visu to zināmo. Trūkst uzņemības. Karot man vairs nepatīk, pēc tam ir tik slikta sajūta, it kā būtu bijis kaut kas jānotur, bet tas nav noturēts, enerģija ir atdota, bet nevis kā izlāde, bet atdota, bez jēgas..
Jā, starp citu, es turēju savu kuģa neatlaidību, tikai ļoti mēreni liku lietā niknumu, un divi uzbrūkošie "ūdensmoči" nupat pārdega. Nu redzēs, kā ies tālāk; drusku pat interesanti.
Bryuver, Tava situācija labi saslēdzas ar domu par pilsoņiem un pavalstniekiem - pilsonis var būt arī viens, pavalstnieks nekādi nevar būt viens, vajag vismaz sādžu.
Katram ceļa posmam, katrai situācijai un katram dvēseles stāvoklim sava dziesma. Zane, tas ir baigi labi, ka Tu vari atļauties sēdēt uz laipas un dzert alu, tomēr es vēl nevaru. Vēl savs patronu skaits jāizšauj, tāpēc nevaru un negribu atturēties raut vaļā “Devil's Right Hand”. Tas gabals nevis atspoguļo to, kas šobrīd esmu, bet stimulē mani uz to, kā man pietrūkst; esmu pilnīgi pārliecināts. Es pieļauju, ka Tev tās mantas ir pārpārēm, un prasās kaut kas kontemplatīvāks vai vispār vienkārši atslābt.
Starp citu, nupat atcerējos Tavu pagājušās nedēļas asociāciju ar kuģi. Jā, tieši tā, es arī kaut ko līdzīgu biju iedomājies, jo tikai kuģis var izturēt ilgtermiņā. Tomēr es redzu, ka pa laikam ir jāšauj kāda torpēda vai jāsūta kāda šļupka. Ar mēru, protams:) Ja ne ― šauj citi no citiem kuģiem.
Bryuver: vispār tie cilveki, nu kas Tev tur piesienas, viņi jau reāli cieš, droši vien gandrīz fiziski. Jo viņs nu ir spiests ne tikai savākt sevi tam visam, kas ar viņu notiek, bet vēl kontrolēt ko Tu dari, un reaģēt arī uz to.. Vispār par to pusi, kurā viss ir tik kopā, kopā un kopā, nu pie tās kormļeņije.. vienreiz Viesturs rakstīja par politiķiem, kuri reali nav spējīgi ne par ko citu domāt, kā tikai par to ka nepazaudēt darbu pēc 3, 4 gadiem.. Tad pie kormļeņije ir tāpat.. visa "zupa vārās ap šo efektu", a ja nu nogulēšu, ne tā pasmaidīšu, ne tā "ielīdīšu" un zupu pasniegs bez manis.. Tās bailes es pazīstu.. Ja kaut ko "lieto bez maksas", tad tās agri vai vēlu piezogas.. Sliktāk ir tad, ja lieto, baidās, bet nesaprot kas notiek, tad sākas reāla cīņa ar visādiem ienaidniekiem, Bryuveriem piemēram.. To es arī pazīstu.. Man liekas, ka neatkarības pirmais ieguvums ir tāds, ka zūd bailes pazaudēt zupas izdali.. Nu labi, mani izēdīs.. nju ir labi, tad es aiziešu uz citu vietu, vai sākšu realizēt savu mūža sapni.. vai arī pārcelšos uz Norvēģiju un urbšu naftu..
Zini par dziesmu, mana mamma teica tā, ka ja filmas sākumā parāda pistoli, tad filmas gaitā tā obligāti izšaus.. nu to gan laikam viņa pati neizdomāja, bet nu tomēr:) Bet "Mama said the pistol is the devil's right hand" izklausās pēc ta, ka viņai varētu atbildēt " Mama put my guns in the ground, i cant shoot them any more..i feel like i knockin' on heavens door.."
Eh, un nevaru bez muzikālām asociācijām. Izskatās, ka no Texasas arī tīri labi nāk ārā “mazais feodālisms”, kur viens no neatņemamiem elementiem ir mātes dēls raspizģajs (kormļeņije īstenotājs), piemēram Steve Earle izpildījumā:
About the time that Daddy left to fight the big war Saw my first pistol in the general store General store, I was thirteen Thought it was the finest thing I ever had seen
Asked if I could have one when I grew up Mama dropped a dozen eggs, she really blew up Really blew up, didn't understand Mama said the pistol is the devil's right hand The devil's right hand, the devil's right hand Mama said the pistol is the devil's right hand
My very first pistol was a cap and ball Colt Shoot as fast as lightnin' but it loads a mite slow Loads a mite slow, soon found out Can get you into trouble but it can't get you out So then I went and bought myself a Colt 45 Called a peacemaker but I never knew why Never knew why, I didn't understand Mama said the pistol is the devil's right hand The devil's right hand, the devil's right hand Mama said the pistol is the devil's right hand The devil's right hand, the devil's right hand Mama said the pistol is the devil's right hand
Well I get into a card game in a company town Caught a miner cheating, shot the dog down Shot the dog down, watched the man fall Never touched his holster, never had a chance to draw The trial was in the morning and they drug me out of bed Asked me how I pleaded, not guilty I said Not guilty I said, you've got the wrong man Nothing touched the trigger but the devil's right hand The devil's right hand, the devil's right hand Mama said the pistol is the devil's right hand The devil's right hand, the devil's right hand Nothing touched the trigger but the devil's right hand
Arutunjanas grāmata man tūlīt asociējas ar visāda veida “mazajām Krievijām”: Padomju Armija, strādnieku brigādes/kolektīvi, urlas/gopņiki ― dažādi armijveidīgi organismi. Zināju, ka tur mīl parunāt “po poņaķijam”, bet nebija ienācis prātā, ka šie nerakstītie likumi taču ir fantāzijas par izpatikšanu kādai autoritātei (bieži vien “neformālai”) un sodu, kas pretējā gadījumā varētu sagaidīt.
Es pa laikam šitādās vidēs nokļūstu (to pierāda mana attiecīgās leksikas pārvaldīšana), un tad ir diezgan jocīgi: it kā es būtu kādam ļāvis sev apsiet ap vidukli virvi un nolaist mani pa šahtu kādu gabalu zem zemes. Darbs tur nav grūts ― tikai uguns jāpabiksta, bet attiecības beidz nost. Bet turos. Un tad kāds atkal uzvelk augšā un prasa: “Nu, kā tur ir? Kā jūs tur?” Un tad es nesaku ne pusi no tā, kā tur ir. Jo ir tā, ka es kaut kā labāk esmu viens. Un nevar saprast: brīžiem liekas, ka to nicina, brīžiem, ka respektē un vispār mani uzskata par kaut ko pārāku, par ko ļoti brīnos. Varbūt tāpēc, ka tur, kur viņiem vajag baru, tur es iztieku viens. Bet trāpās viens otrs, kurš no tā uzvelkas līdz baltkvēlei un nevar nekarot pret mani; nu tas gan ir murgs. Man pat ienāca prātā, vai tik tas nav tas, kas vienu otru izbesī, nevis tas, ka es kaut ko daru labāk, nekā citi (par ko ar Zani runājām pagājušonedēļ). Vobšem savas patstāvības/neatkarības būvēšana ir tas, ar ko no feodālisma var iet ārā. Vajag urķīt kaut ko.
Marī, jā, es arī dažus pazīstu. Bet liela daļa viņu labākajā gadījumā emigrēja.
Arī esmu domājusi, ka viņu palikšanas gadījumā mums nebūtu šo feodālo pārdomu, vismaz ne tik daudz, jo trimdā taču viņi attīstīja uzņēmumus un ļoti veiksmīgi atspērās, kaut arī aizbrauca tikai ar čemodānu vai maisu.
- Zane, par sievietēm un viņu enerģiju - piekrītu, un, protams, ka priekšnieku tracina, ja neļauj viņam "pielipt zem pārsega" To, ka astoņkāji ieraugot, acis ieplešas un raudiens nav tālu, ļoti labi spēju iztēloties. Tāda reakcija šķiet daudz saprotamāka kā piem. prezidenta smaidīgais ģīmis apskatot apdegušo Rīgas pili.
------------
- Dace, dažus tādus kungus pazīstu, arī abi mani vectēvi bija tādi kungi, tāpēc līdzīgos pat pūlī pamanu - pēc stājas Un visiem viņiem bija tādi paši brāļi, brālēni un draugi, kuriem līdz kungu gadiem netika dots nodzīvot. Ja būtu dots, šeit nebūtu sliktāka rietumu demokrātija kā Ziemeļvalstīs un arī par feodālu matriarhātu tik ļoti nenāktos domāt.
