Svaigākā „Latvijas faktu” aptauja rāda, ka 34,8% aptaujāto vislabprātāk Ministru Prezidenta krēslā redzētu Aivaru Lembergu. Ja atmiņa mani neviļ, tad šis ir ļoti stabils fenomens, šķiet, ka procentiem ir pat tendence pieaugt. Un Lembergs ir stabils līderis šajā rādītājā. Distancējoties no Ventspils mēra personības, ko tas stāsta par tautu?
Pirmkārt, latvieši vai nu neredz Lemberga paraverbālās un neverbālās reakcijas, kas liecina, ka viņš nemitīgi melo, vai (tas ticamāk) negrib redzēt. Varbūt tādēļ, ka ne tikai melo, bet arī ākstās – viņš ir tāds Latvijas mēroga Žirinovskis kaut kādā mērā. Tas, ka šie joki nav tikai joki, kā arī tas, kas ir patiesība, tautai (izskatās) nav nemaz tik svarīgi.
Otrkārt, „mazais Aivars”, kā viņu dažreiz sauc, kaut kā arhetipiski atgādina trešo tēva dēlu, muļķīti, kas cīnās pret pārspēku un kura pusē tādēļ ir visu nodoto un pazemoto simpātijas. Šis tēls, cilvēkos aicina ticēt brīnumam – viņš var uzvarēt! Un tad tā būs visu „mazo” uzvara!
Treškārt, korupcijas problēma, ētiski nepieļaujamā un kriminālsodāmā atdalīšana no godīgā laikam vairāk interesē intelektuālo eliti un atsevišķus politiskos spēkus, nevis vēlētāju procentuāli ievērojamāko daļu. Lemberga popularitāte ir nopietns iemesls, kādēļ godīga Ventspils mēra tiesāšana vēl nav notikusi. Tātad nav atbildēts uz jautājumu – vai tā drīkst turpināt?
Ceturtkārt, nabadzīgā tauta tādējādi saka, - vispirms dodiet mums darbu, maizi un kaut nedaudz izpriecu! Neuzdodiet mums tik sarežģītus jautājumus, kamēr neesam paēduši, siltumā un kaut minimālā drošībā par nākotni! Ir saprotams, ka tieši šai tautas daļai Ventspils un tās mērs izskatās kā vienīgais stabilitātes un uzticamības garants šajā valstī.
Piektkārt, Lembergs ar savu Ventspils sakārtošanu dod svarīgu neapzinātu signālu visai tai Latvijai, kas nav Rīga. Milzu diference starp galvaspilsētu un perifēriju liek lauku un mazpilsētu iedzīvotājiem justies kā otrās šķiras cilvēkiem, tādēļ tie, kas nepamet savas mājas, iegūst tādu kā „pret-Rīgas” noskaņojumu. Lembergs prot diriģēt šo noskaņojumu un šeit viņam lieliski nāk talkā arī ZZS ar rūdīto cilvēku noskaņojuma sajutēju un diriģētāju Augustu Brigmani priekšgalā.
Vēlreiz saku – mani Aivars Lembergs interesē tikai kā spogulis, kurš vismaz man rāda ne tikai skumīgu īstenību. Vairāk baisu – raugoties šajos procentos, es sajūtu zemes drebēšanu zem kājām. Tur laužas ārā spēki, kas draud visam, kas sasniegts un kas sodīs visus, kas stāvējuši klāt tam, ka sasniegts ir par maz. Bet zemestrīces iespējamība var piespiest akceptēt noteikšanas nodošanu Lembergam – un tam var piekrist pat viņa principiālajie pretinieki. Jo – labāk Lembergs, nekā pasaules gals!
Kad Krons bija gana paaudzies un sajuties pilns spēka kontrolēt sievas un māsas Rejas matriarhālo varu (kas gan vēl nebija tik diža kā abu mātes Gajas vara, bet kas tāda varēja kļūt), viņš piespieda tai atdot abu bērnus, kurus Reja kā jau Māte nevarēja neizjust kā tikai savējos. Tomēr bērnus Krons dabūja un visus, izņemot Zevu, norija.
Manuprāt, „Vienotība”, „Saskaņas centrs” un nacionāļi ir kā Reja. Daudzus tās bērnus Krons (ne tikai Lembergs, arī citi oligarhi) ir norijuši un atlikušos vēl gatavojas norīt. Un, ak cik grūti mums ir tajā saskatīt kādu progresu! Vien (valsts) nozagšanu! Jo Mātes varu nomaina Tēva vara, ne ar ko labāka par iepriekšējo, tikai vairāk centralizēta. Ja Māte vismaz ļāva baskājiem bērniem ar plikiem dibeniem skraidīt apkārt, tad Tēvs tos greizsirdīgi iesprosto sava vēdera tumsā! Un ko gan norītajiem bērniem dod kā mierinājums domātais paskaidrojums – tagad jūsu ģimenē ir divi varas centri, nevis tikai mātišķais viens!
Ko vidējam Latvijas iedzīvotājam dod mierinājums, ka tagad sociālistiskajam, sadrumstalotajam un nevienotajam milzim (Saskaņas centrs + Vienotība + nacionāļi) pretim nostājies to kaut nedaudz līdzsvarojošs patriarhāls spēks (Par labu Latviju un Zaļie zemnieki)? Neko. Šajā situācijā politiskā ideoloģija kapitulē primitīvajai Tēva vai vadoņa maģijai, kuru šobrīd vissekmīgāk reprezentē oligarhu trijotne, un kuru kopīgie reitingi lēni, bet nenovēršami aug. Tā kapitulē Aivaram Lembergam, šobrīd tautai vispievilcīgākajam no trim latviešu Kroniem.
Tomēr tiem, kas zina vēsturi, sevišķi jau Latvijas un Krievijas vēsturi, un tiem, kam nav sveši mitoloģiski vispārinājumi, saprot, ka Tēva vara viena pati nevar ilgstoši nostāvēt pretim Mātes varai. Tai ir liels risks tikt gāztai dēlišķi - mātišķas sociālistiskas revolūcijas ceļā, vai aiziet bojā lēnām. Tiekot izvazātai pa nakts melnumu, vai dienas laikā sadalītai mazdārziņos, kuru īpašniekiem kopējās intereses būs pakārtotas šauri egoistiskajām.
Šajā mitoloģiskajā punktā nu mēs stāvam. Diemžēl latviski plikiņi, neapbruņoti ar iespējām, ko analoģiskā situācijā Rietumu civilizācijā sniedza kristietība kā ideoloģija un prakse, kas nostiprina Tēva lomu. Neesam mēs īsti kristianizēti, tādēļ mums kristietība jāmeklē no jauna, jeb jāmeklē citas, varbūt modernākas iespējas, uz kurām balstīties, lai nekristu atpakaļ, bet tiktu tālāk.
Nobeidzot – par izdzīšanu no paradīzes. Tas ir sods par vērtēšanu – jo kā gan citādi lai saprot augļu ēšanu no Visa laba un ļauna atzīšanas koka? Ja mēs pūlamies atrast šajā rakstiņā kādas zīmes, kas norādītu – vai tad tas Lembergs ir labais vai sliktais?, tad mēs neglābjami esam spiesti no zemes putekļiem un pašu sviedriem savu dienišķo maizi cept. Dabas likumsakarības nav ne labas, ne sliktas, tāpat kā cilvēki, iesaukti vienā vai otrā lomā, kurām šīs likumsakarības jārealizē un jāatklāj. Nākamnedēļ varbūt kādu vārdu par Dēla atnākšanu.
|
