Līgavu laupīšana ir sastopama arī grieķu mitoloģijā. Lapitu valdnieka Peiritoja kāzās ar Hipodameju III līgavaiņa pusbrāļi (Īksiona un Nefeles, nevis Dijas, kā Peiritojs, dēli) kentauri mēģināja nolaupīt līgavu un dies vien zina, kas viņiem bija prātā, to darot. Kentauri taču bija zirgi ar cilvēku galvām, savā starpā maz atšķirīgi, mežonīgi un ļoti kāri uz vīnu. Izcēlās nežēlīga cīņa, kurā kopā ar Peiritoju cīnījās tā draugs, Atēnu varonis Tēsejs un kurā tika izliets daudz asiņu. Galu galā draugi tomēr sakāva kentaurus – varenas kāzas, vai ne? Vēl šeit būtu vietā atgādināt, ka Peirtojs ir gan Asklēpija – medicīnas pamatlicēja brālēns, gan kara dieva Areja mazmazdēls.
Peiritojs un Tēsejs arī paši bija rūdīti līgavu zagļi. Vispirms viņi nozaga Helenu II un izlozēja, ka tā pienākas Tēsejam, nevis abiem vienlaicīgi, bet Peiritojs šajā izlozē dabūja Aida sievu Persefoni (viņai pašai par to neko nezinot, protams), kas abas ar Helenu II skaitījās visizcilākās to laiku skaistules. Tā kā Helena II tolaik vēl bija ļoti jauna - viņai bija tikai 12 gadu un vēl nebija sākušās mēnešreizes, tad Tēsejs nodeva to audzināšanā savai mātei Aitrai, kas meiteni nenosargāja – to atbrīvoja viņas brāļi Kastors un Polideuks (Dioskūri).
Kad nomira Hipodamija III, draugi ķērās pie jaunībā norunātā – devās uz Aida valstību zagt Persefoni, lai Peiritojs tiktu pie savas lozēšanā iegūtās tiesas. Tas diemžēl beidzās ar Peiritoja palikšanu Aidā uz mūžīgiem laikiem (pie Hipodamejas III), jaunu līgavu tā arī neieguvušam, bet Tēseju no mirušo valstības tikai ar lielām mokām izpestīja Hērakls.
Šajos mītos cita starpā man svarīgi šķiet divi ar laulību saistīti aspekti. Pirmais – gluži kā latviešu tautasdziesmā – Stundu stāvu domādama,/ kam lai sēžos kamanās./ Vai lai sēžos pie tautieša,/ vai pie sava bāleliņ’? Būtībā jau jautājums ir par izvēli starp matriarhālu grupu laulību no vienas puses (un brāļu – māsu laulība tad ir viens no tās variantiem, bet poliandrija (ja Hipodameju III būtu dabūjuši kentauri) - cits) un patriarhālu monogāmu laulību, kas noslēgta starp neradiniekiem, no otras. Bez tam svarīgs ir pats laulības rituāls – tās noslēgšana „dievu un cilvēku priekšā”. Caur šo rituālu dievi un cilvēki (kāzu viesi) tādēļ atzīst un aizsargā šo laulību un tas ir sākums ģimenes tiesībām to civiltiesiskā izpratnē.
Taču svarīgs ir arī otrs aspekts – laulība starp vīrieti un sievieti izjauc brāļu un draugu tuvību un savstarpējo uzticēšanos, bez kurām nav iedomājama vīriešu pasaules autonomā dzīve (karš, tirdzniecības braucieni, valsts pārvalde, reliģiski meklējumi, filozofija...). Tādējādi patriarhālā laulībā kaut kā ir jāatrisina jautājums par jaunā vīra piederību ne tikai sievai, bet arī viņa brāļiem un draugiem. Dīvainā kārtā šāda brāļu (draugu) tuvības nodrošināšana var novest pie tās pašas poliandrijas. Jo nozogot līgavu un, pats par sevi saprotams, to seksuāli izmantojot, draugs vai brālis apliecina, ka jaunā sieva kaut kādā ziņā pieder arī viņam un ka tādā veidā viņš arī būs noteicējs par to, cik jaunais vīrs sēdēs mājās pie sievas, riskējot nokļūt zem tās tupeles, un cik piedalīsies vīru lietās.
Lai labāk saprastu šos līgavu zagšanas knifus, mums jāatceras un jāpadomā par vīriešu iniciāciju, kas sastāv no diviem svarīgiem posmiem. Pirmajā posmā dēlam jāaiziet no mātes, jāatnāk pie tēva, un jālūdz – piedod, tēvs, ka esmu gulējis ar tavu sievu! (Par zīdaiņa puikas tuvību ar savu māti, kas padara tēvu par trešo lieko un kas liek dēlam justies gan tēvu uzvarējušam gan nodevušam, mēs jau daudz esam runājuši.) Bet tēvam jāatbild – piedod dēls, ka es ļāvu tavai mātei būt tev pārāk tuvu, gremdējoties savā atraidījuma un zaudējuma jūtās! Šajā posmā svarīgi ir izturēt pazemojumu – dēlam ir jānāk pie tēva un jākrīt tā priekšā ceļos, jo tas ir veids, kā darbos, nevis tikai vārdos apliecināt uzticību vecākajam vīrietim un pakļauties tā vadībai.
Otrais vīriešu iniciācijas posms ir tas, ko es saucu par kopēju noziegumu – nekas cits tā neapvieno un nepadara nešķiramus, kā savstarpēji glabājami noslēpumi. Vislabāk tādi, kuros gan tēvs, gan dēls (arī brāļi vai draugi) var pārliecināties, ka abi ir gana stipri un nejūtīgi, lai neļautu kādai sievietei vēlreiz nostāties starp tiem uz izjaukt to nākotnē darāmos darbus. Ideāls noziegums tad ir grupveida izvarošana, kurā svarīgākais ir pilnīgs empātijas trūkums pret upuri un tā ciešanām. Ja vīrieši to realizē, tad skaitās apliecinājuši, ka sievietēm nav varas pār viņiem.
Kā redzams, monogāmija neatrisina jautājumu par vīriešu draudzību, jo tajā jaunais vīrs, līdzīgi kā Peiritojs, pretojas tam, lai viņa sieva seksuāli piederētu arī brāļiem un skaitās tiesīgs to darīt. Līdz ar to vīriešu iniciācija „klasiskā veidā” nenotiek līdz galam. Tādēļ vēl viens vēsturē plaši izmantots paņēmiens, kā jaunākiem un statusā zemākiem vīriešiem (dēliem) apliecināt padevību pret vecākiem un statusā pārākiem (tēviem), ir pirmās nakts tiesības. Ja dēls (kalps) piedāvā savu līgavu tēvam (kungam), tad viņš arī izpērk savu grēku par gulēšanu ar māti. Pirmās nakts tiesības kā poligāma un poliandriska prakse vēsturiski ir iekļāvusies monogāmu ģimenes tiesību sistēmā. Tas ir panākts, prioritējot monogāmiju, piemēram, mantošanas tiesību jomā (manto tikai likumīgajā, monogāmajā laulībā dzimušie bērni), bet vienlaicīgi arī atzīstot poligāmiju (muižnieka seksuālās tiesības uz visām viņa īpašumā dzīvojošām sievietēm) kā sabiedrību strukturējošu instrumentu. Tas veido hierarhisku, feodālu valsti, kas, protams, ļoti atgādina matriarhālu ģimeni, tikai tas ir vīriešu realizēts pasākums un, kā jau pie vīriešiem, tajā viss ir gan lielāks, gan redzamāks.
Tomēr feodālā kārtība, kā zināms, arvien vairāk atkāpjas vēsturē, lai gan, kā es to ne reizi vien esmu aprādījis, pilnīgi neizzūd nekad. Gan oligarhu epopeja mūsu politikā, gan dīvainības veselības aizsardzībā par to liecina. Un tas ir arī tādēļ, ka nepieciešams kaut kā hierarhizēt vīriešus. Nepieciešams panākt, lai dēls apliecina cieņu tēvam, sevišķi simboliskā līmenī, citādi vēsture kļūst cirkulāra un katru tās atgriešanos zemākā spirāles lokā iezīmē kārtējais Piektais gads.
Kompromiss, lai dēla iniciācija tomēr skaitītos notikusi un attiecības ar pārējo vīriešu pasauli skaitītos saregulētas, ir tāds kāzu rituāls, kā vārti, pie kuriem jaunajam vīram jāmaksā izpirkums vārtu būvētājam. Tas nozīmē atvieglojumu – nav seksuāli jāpiedāvā līgava, var iztikt ar naudu vai (biežāk) alkoholu, bet pakļaušanās akts ir noticis.
Cits kompromiss ir „goda atdošana” armijā – jau pats termins vedina uz to, lai tiktu saprasta tā pirmatnējā, pirmās nakts tiesībās bazētā jēga. Laiks ir gājis uz priekšu – jaunākajam virsniekam nav ne tikai jāpiedāvā sava sieva vecākajam. Viņam pat nav jākrīt ceļos un jābučo roka. Tagad pietiek ar nostāšanos miera stājā, vai pat tikai stalti jāizslienas un ar jāpieliek roka pie cepures. Tāds tas attīstības kārtainais pīrāgs.
Skatījumu skaits: 1907 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Vispirms es aizdomājos par to draugu būšanu un laupīšanu, sievas piedāvāšanu. Man tas sāka atgādināt to bezjēdzības sajūtu kāda pārņem lasot kaut ko par viduslaikiem, kad draugi dažādi pārbauda savas sievas, mēģinot piemānīt, un tādā veidā pataisa uzticīgu sievu par netikli un labāko draugu par nelieti ko vēlāk nogalināt, un pašam doties karā un mirt par dzimteni. Tāda sajūta man radās lasot par dievu draudzību un sievu meklēšanu. Tik un tā kāds vienmēr bija beigts un kāds bija ieslodzīts pie Aīda. Vai vēl trakāk, lai to meiteni dabūtu par sievu, ir vai nu jāveic liels varoņdarbs, vai jāsacenšas ar viņas tēvu, un pat nolaupot viņu var sanākt tā, ka tēvs noķers un apkaus visu pilsētu. Un atceroties pagæjušās nedēļas blogu par 49 nogalinātajiem vīriem, man radās doma, bet kā tad ar tādu mītu, ka tēvs tik cērt precinieku galvas un karina pie sienām, diez cik tur bija to galvu? Bet es kaut kā mēģināju dabūt kaut kādu saprašanu no tā mīta..Kad tēvs, negribēdams atdot savas meitas, bēg, kad nu nekas cits neatliek, tad atļauj aprecēties, bet liek nojaust, kas meitām darāms naktī. Kad nu viena nepaklausa un iemīlas savā vīrā, nu teiksim viņai paliek žēl, bet tas ir viens un tas pats, tad to meiteni tēvs grib sodīt. Par ko gan? Un Afrodīte viņu aizstāv. Kāpēc gan? Bet tad dievi visu nokārto tā kā vajag, iemīlējusies meitene dzīvo laimīgi ar savu vīru, bet 49 tēva meitas var mūžīgi liet ūdeni caurā mucā, un nekad nepieliet. Ļoti pamācošs stāsts īstenībā:). Diez kāpēc tēvam ir tas ir Tik svarīgi.., izvēlēties meitai vīru? Cik gan ir svarīgi tam jaunajam vīram saņemt svētību, atļauju utt, cik svarīgi sievietei gribēt doties viņam līdz.. Vai laupīšanas jēga ir tajā, lai būtu kas ķer, kas mēģina atcīnīt. Vai tikai tad tam ir vērte, vai tikai tad visas puses ir "sapratušas" ko grib.. Tēvam- neatdot bez cīņas, vīram- parādīt baram un sievai savu spēku, un sievai- izdomāt vai tad mīlēs vai galēs nost.
Domājot par šo tēmu, iesaku noskatīties lielisko un vizuāli ļoti skaisto Viskonti filmu "Roko un viņa brāļi" (Rocco e i suoi fratelli) - pirmais un spilgtais iespaids ir tāds,kā Rudzītis raksta - manifests, ka sievietei netiks ļauts izjaukt brālību, pr šo neizjaukšanu maksājot jebkuru cenu. Bet zem šī virsslāņa, tas, ko raksta Kihnu Jens - "puišeļu bars, kuri ir dūšīgi tikai kopējā noziegumā", kuri ne tik daudz kādu citu, bet tieši sevi salauž sīkās lauskās.
KJ Paldies par paskaidrojumu. Jūs esat romantiķis, vismaz līdz brīdim, kāmēr nesāksiet glabts visus, kas kustās:) Lai glābjas katrs pats, bet Dievs glābj mūs visus.
>eh Vai nu Jums tas garšo vai nē, cilvēka dzīve un draudzība ir kas vairāk kā alus dzeršana. Iesaku Jums par to nopietni interesēties, jo citādi Jūs neizbēgami gaida izvarošana. Bez autoritātes individualitāte nevar ne attīstīties, ne uzplaukt. Minhauzena pašpalīdzības plāns, aiz matiem sevi izvelkot no purva, praksē diemžēl nedarbojas. Kolīdz kā zīdainis atvērāt acis, Jums priekšā bija paraugi. Ja apzināti nemeklēsiet savus skolotājus, tie paši atradīs Jūs, - ieskatieties vērīgāk, no kurienes rodas idejas, kas Jūs vada. Televīzija, reklāmas, radu pieredze, darba vietas nosakņojums, šis blogs? Autoritārisms Jūs jau sen ir panācis, mans draugs. Esiet ar to uzmanīgs. Bez pūlēm, pašas no sevis aug tikai nezāles.Taču ir arī autoritātes, kas domā tālāk par paša savtīgumu, izziniet tās, kā viņu vārdi sakrīt ar viņu darbiem. Atcerieties, ka šī pasaule pieder Dievam, un ir konkrētas likumsakarības, kas to vada. Vispārējo rāmi noteikti būsiet pamanījis - dzimšana, vecums, slimības, nāve. Domājiet par savu uzdevumu šajā dzīvē, vaicājiet svētajiem, kaut vai lasiet par viņiem, tā Jūs atradīsiet ceļu, kas ved gan pie skolotājiem, gan disciplīnas, gan morālās tīrības. Lai Jums sokas!
KJ Piedodiet, bet kas ir Jūsu autoritāte, kas pasaka, kā ar sievu uzvesties un kādu alu ar draugiem dzert, pie tam šķiet Jūsu autoritāte ir superkulturāla un objektīva? Kā Jūs saglabājat savu morālo tīrību un kas ir disciplīnas pamatā? Vai autoritāte var kļudīties? Vai tas nav autoritārisms un indivīduālisma likvidēšana? Varat saukt mani kā gribat, bet šitais "ievārijums manam kuņģim nepatīk"!
Vīriešu draudzības jautājums monogāmijai vispār nav jārisina. Tas atrisinās pats no sevis caur vertikāli attiecībās ar autoritātes figūru. Pretējā gadījumā, ja autoritāšu pēctecības nav, attiecības ar līdzīgajiem pārvēršas par bandu, kur aklais aklo ved, un tādā sistēmā kopējie noziegumi ir likumsakarīgi. Tāpat attiecības ar padotajiem kļūst par dedovštjinu. Autoritāšu iztrūkums sabojā arī pašas monogāmās ģimenes attiecības. Izveidojas šausmīgs egoisms, kas smacē ģimeni. Gan uz iekšpusi kā divu individualitāšu savstarpēja cīņa par varu un vēlme otru ekspluatēt savām vajadzībām, - to redzam arī sabiedrības noskaņojumā kopumā, kad visos līmeņos tiek runāts par tiesībām un ļoti reti par pienākumiem, - lai gan, pildot katram savus pienākumus, visu citu tiesības tiktu ievērotas automātiski, gan uz ārpusi kā norobežošanās un dalījums svešos un savējos. Tāds noskaņojums draudzībai par labu nenāk. Nacionālisms arī ir šādas domāšanas blakusprodukts.
Jāteic, ka līgavu laupīšana un vīriešu iniciācija varētu arī nebūt tik obligāti saistītas lietas. Ir tautas, saskaņā ar kuru tradīcijām par tādiem jociņiem uzreiz dabū dunci ribās. Sievas aizvedēji seno austrumu tradicionālajā izpratnē ir viens no sešiem noziedznieku veidiem, kurus drīkt nogalināt uz vietas, bez tiesas un izmeklēšanas. Tad kādēļ tāda pretruna senākajās un vēlākajās tradīcijās? Diez vai te runa ir par matriarhāta un patriarhāta vēsturisko izcelsmi un ar to saistītām pārmaiņām. Austrumu tautās vīrieša vieta ģimenē tiek nenoliedzmi respektēta. Rakstā minētās tradīcijas nav vienīgā sfēra, kur laika gaitā izpratnes akcenti ir izmainījušies uz pretēju. Tam iemesls nav progress, bet gan degradācija un seno vērtību demonizācija mūsdienu pasaules skatījuma vajadzību apmierināšanai. Grūti arī iztēloties sabiedrību, kurā cilvēki nezināja, ka tēvs ir tikpat saistīts ar bērna rašanos kā māte, ja vien nopietni nedomājam, ka mūsu senči ir pērtiķi. Darvina teorija zinātnes telpā sen ir noraidīta kā kļūdaina. Pat pats Darvins to nekad nav ņēmis nopietni, tikai izteicis kā hipotēzi, kuru vajadzētu pārbaudīt. Raksti rāda, ka gan zināšanas, gan tehnoloģijas senatnē ir tālu pārsniegušas mūsdienu pasaules iespējas. Kaut vai banālais piemērs ar piramīdām. Tāpat ļoti senos rakstu avotos ir fiksētas zināšanas, kas pat mūsdienu medīcīnai nesniedzami izsmalcinātās detaļās apraksta bērna rašanās, iznēsāšanas un dzimšanas procesu. Vīrieša brīvība ir cieši saistīta ar viņa iekšējo morālo tīrību un disciplīnu. Jo vairāk vīrietis to zaudē, jo sievietes kontrole kļūst spēcīgāka. Sieviete iziet no krastiem kā upe palu laikā. Un pati par to nebūt nav laimīga. Bet vīrietim nav spēka, jo ir devalvēta tēvu un tēvutēvu autoritāšu pēctecība. Autoritāte nav saistīta ar pazemošanu un izmantošanu. Mācekļa padevība un kalpošana autoritātei prasa abpusēju uzticēšanos. Esmu lasījis par iniciācijām, kad vīrietis, sasniedzis pieauguša vīra vecumu, dodas uz mežu, izaicina tīģeri un brīdī, kad tas uzbrukuma lēcienā lido viņam pāri, lai pārkostu rīkli, nogalina to ar dūrienu sirdī. To nevar salīdzināt ar nepārliecinātu puišeļu baru, kuri ir dūšīgi tikai kopējā noziegumā. Pilnīgi viennozīmīgi sievietes ir jāaizsargā, nevis jāvaro. Ja mēs sākam domāt citādi, mēs paši sevī iznīcinām vīrišķo principu.
Izlasot domāju par kārtaino attīstību. Tas ko es redzu VR rakstā ir atsevišķi punkti un tomēr statiski un šāda aspekta dēļ skatīt attīstības procesu kā - pakļaušanos un iekļaušanos nav īsti korekti, jo vēl jau pastāv - izlaušanās, sistēmas pāraugšana - armija ir struktūra kas pakļauj un izmanto, bet tā nevar būt radītāja. Tā domājot, varbūt cerības var lolot uz ģimeni, uz loģisku savienību ar mērķi radīt turpinājumu vai drīzāk nebeigties. Protams grupu saites pastāv, bet tās savienības brīdis ir svarīgs jauna sākums, kam agri vai vēlu jarealizējas savstarpēji izdevīgā attīstībā, tās nav koeljisms bet gan simbioze. Simbioze ir uz attīstību vērtsa savstarpēji izdevīga izmantošana. Kā bībelē - viens vesels, vienība kā multiplikators. Vēl viens aspekts ir indivīdu pāraugšanas pierādījumam, cilvēki negrib atzīmēties pret grupām un nereģistrējas. No vienas puses tas padara pašas grupas mazāk vērtas, bet no otras pašu savienību padara nevērtīgāku, jo nav bijis savienošanās akts, kas tomēr ir svarīgi - divas puses daudzreiz nav viens vesels. VR mātiško salīdzina ar melno caurumu, kas ievelk, bet tad tas nozīmē, ka tajā melnajā caurumā blīvums ir liels un kustība ir nenormāla, tāpēc nevar teikt, ka sievisķais ir statisks, bet gan statisks attiecībā pret ārējiem atskaites punktiem un vīrisķais aktīvāk kustās attiecībā pret ārējo. Respektīvi attīstība ir sieva, kas ietekmē vīru un vīris ietekmē apkārtni, kas liek ietekmēties sievai (jauni potenciāli apstākļi - riski). Un idealizēta situācijā tā jau ir Zelta pilsēta, bet kaut kad (vides šoki), izjūkot ģimenes iekšejo kodolu spriegumiem, tas var noārdīt ārējo apvalku un sievisķais var ievikt sevī jaunas vienības, bet vīriškais uz āru versts meklēs jaunas vienības, kas stabilizēs viriškā spriegumu, lai potenciāli attīstītu jaunu bazes punktu vides ietekmei. Bērni nezin kāpēc uzskatīti par statiskākiem pret ārējām koordinātēm, tāpēc piederīgākiem mātēm, kas manuprāt ir nepamatoti, jo bērns līdz pusaudžu gadiem ir divu kosmosu apvienojums, kas iekļauj sevī informāciju par pasauli un vienlaicīgi nepastarpināti ietekmē māti un tēvu un arī vidi, tādējādi radot konkurenci ar paša vecākiem. Manuprāt VR sludina šādu modeli, precīzāk tik daudz esmu sapratis. (neesmu profesionāli saistīts ar psiho, tāpēc piedodiet formas neveiklību) Ceru, ka mans naivumā izpratne radīs jautrību, jo manī tas rodas. P.S. runājot par formu, kā rituālu, tas ir manuprāt atsevišķs temats, jo ir pārlieku ietilpīgs, lai teiktu, ka rituālu formas mainās un kļūst vienkāršakas, bet dažiem prasās sarežģītākas (tāpēc jākuļas uz Tibetu:), bet dažiem mehānismiem formu kas būtu vienlīdz atzīstama ne tikai viduszemē nemaz nav, tāpēc forma ietekmē būtību, kas manuprāt nav īsti pareizi. Tāpēc romas katoļi ir labāki par humānistiem!
Pagaidām īsti nevaru izprast kura puse ir tā, kas no vīrieša un sievietes laulībām jūtas kaut ko zaudējusi. Nu, no vienas puses, es tā domāju, ka pati sieviete var " negribēt" doties prom no tēva mājas, no otras puses vēl ir brāļi un vecāki, kas var to " negribēt" , un vēl no trešās puses vīrs negrib izjaukt savu draugu lietas un būt pazemīgs tēvam. Nebiju iedomājusies, ka kāds brālis mēģinās atlaupīt atpakaļ māsu, kaut kā pieņēmu, ka brāļi un tēvs ar to samierināsies, tikko māsa ar to samierināsies. Bet tad es vairāk aizdomājus par cieņu un pazemību pret vecākiem. Dēla pazemība pret tēvu. Es to pazemību mazliet izprotu arī kā tēva iesāktā turpinājumu. Nu teiksim aroda, amata. Nevis savu sapni, kas arī ir ok, bet pienākumu pret tēva aizsākto. Un ja tēvs nav dēlam kā paraugs dzīvē, tad dēls var nebūt mērķtiecīgs, vismaz man tā liekas. Neapzināts paraugs, kas vēlāk kļūst par apzinātu, un tad ir tas laiks, kad lūgt piedošanu, padomu un izteikt pateicību. Ir diezgan pabriesmīgi piemēri iekš kino, kad dēls savu tēvu uzrunā ar- kungs, un uz jūs. Bet ja to iedomājas kā cieņas pilnu žestu, aiz cieņas, tad man tas kaut kādā ziņā patīk, nu tajā kaut kas ir priekš manis. Vai arī, kā tas ir, kad dēls lūdz atļauju tēvam precēt konkrētu meiteni.. Tā liekas atgriešanās dažus gadsimtus atpakaļ. Bet no cieņas viedokļa laikam jau diezgan loģiska rīcība būtu. Bet ja dēls redz, ka tēvs, vai nu savas mammas un vēlāk savas sievas lolots un zāģēts, domā tikai par " grupveida izvarošanu", tad sanāk vai nu izrādīt cieņu un solidarizēties ar tēvu, vai nostāties pret viņu un dabūt vēlāk pa galvu no visa Olimpa. Un beigās man tik un tā sanāk, ka nav svarīgi, kas rada, bet kas vada.
tas reiz ir par traku. visi džeki pataisīti par tik jēliem leļļiem, kas ar sievišķi var ielaisties tikai grupveida seksa aizsegā. nožēlojami tā raustīties. a kundzes šito lasa un nebeidz vien ieklausīties. kā vēl pielīst slimi aizdomīgajiem večiem? sievas fāteris viņiem dara pāri un bēbis, ka nevar ne atjēgties līdz puikas kāzām un tad arī tik ar polšu. ar draugiem bail iziet bez memmes ziņas. kur nu vēl paši sievišķi, kas taisni uz ķēdes turami, bet tikmēr vēl pamanās rādīt visādus medūzu feisus. tā tik uz priekšu no kalna lejā un grāvī iekšā. vienreiz jāatmet visi šitie drošinājumi un palīgierīces. tad var sākt cerēt sastapt sievieti aci pret aci kā sievieti.
