Lasu Andra Šķēles sapņojumus par Latviju kā „efektīvu mazo ekonomiku” vai Aivara Endziņa fantāzijas par „speciālistu valdības” nepieciešamību un nesaprotu, vai tiešām iespējams tik šauri domāt. Mierinu sevi, ka ziņu formāts droši vien nav ļāvis kungiem izpaust savas domas pietiekamā dziļumā un plašumā un ka šāds dziļums un plašums, kaut kur tomēr ir. Vienlaikus par to šaubos, jo kālab gan tas būtu jātur zem pūra tieši tagad, kad visvairāk vajag.
Četras romiešu motivācijas kaut ko gribēt
Nezinu pirmavotu, apliecinošu romiešiem piedēvēto domu, ka cilvēks var gribēt tikai četras lietas – varu, naudu, slavu un baudu un uz kurām var reducēt visas pārējās mūsu motivācijas. Šādu leģendu esmu dzirdējis un pat ja tā izrādītos neapstiprināma, būtu jāatzīst, ka šāda domāšana romiešiem piestāv.
Bez visa tā, ko jau esmu teicis citur par varu kā zālēm pret personisko nedrošību, nedrīkst tomēr nepieminēt varas kā ģimenes un sabiedrības struktūras radītājas funkciju. Vara rada robežas, līdz ar to – diskusiju par tēmām „labi – slikti”, „pareizi – nepareizi”, „uz priekšu - atpakaļ”. Cilvēkam, kas paaugstināts amatā, ļoti gribēsies iedomāties, ka viņš ir ticis uz priekšu. Līdz ar to viņš centīsies atbalstīt varas ka attīstības ideoloģiju. Tātad, ja tev ir augstāks stāvoklis saviedrībā, tad tu esi tālāk ticis, tu esi gudrāks, par tevi raksta bulvāru prese, tevi apbrīno un skauž. Un viss, ko tu dari, ir pareizi.
Atkarīgie grib domāt, ka „vairāk vienmēr ir labāk nekā mazāk”. Vairāk varas, vairāk naudas, vairāk slavas un baudas. Ja esi spējis vairāk nopelnīt, tad esi tālāk ticis un tev ir tiesības ar to lepoties un pamācīt ne tik veiksmīgos. Vien dažreiz ieskanēsies šis tas par šādas patiesības neviennozīmību – bagātie arī raud, piemēram.
Man šķiet, visiem daudzmaz domātspējīgiem indivīdiem tomēr būtu jābūt skaidram, ka varas, naudas, slavas un baudas kritēriji nevar kalpot par sabiedrības ilgstspējīgas un lineāras attīstības stimuliem. Tie neder, lai tēvs ieteiktu savam dēlam – jo vairāk tev visa šitā būs, jo lielākas neatgriezeniskas attīstības iespējas tev un tavai ģimenei un taviem bērnubērniem. Vēsture stāsta par pretējo...
Šīs motivācijas rada dinamiku, neļauj slinkot, bet anatgoniski sašķeļ sabiedrību, jo, ja vienam kaut kā kļūst varāk, tad citam diemžēl mazāk un ja pēdējam ir jāpieņem, ka tas tādēļ ir neattīstītāks, tad viņš no sabiedriskā līguma ir ārā. Bet tas parasti noved pie situācijas, ka „no tā, ka kādam ir vairāk, mums visiem ir mazāk”.
Baušļi
Esmu jau rakstījis, ka mūsu šodienas situācija ar iziešanu no verdzības nav unikāla un ka vislabākais tās analogs ir seno jūdu iziešana no Ēģiptes un to četrdesmit gadi tuksnesī. Jūdu tālaika vadonis Mozus, manuprāt, bija spiests aizdomāties par tiem pašiem jautājumiem, par kuriem mēs šodien. Kā lai dod savai tautai tādus likumus, kas stumtu, vilktu un motivētu to mūžīgas, lineāras attīstības virzienā?
Mozus radīja ļoti vienkāršus, katram cilvēkam uztveramus, bet tajā pat laikā ļoti dziļus un tālredzīgus likumus - baušļus, kuros formulētas, manuprāt, četras fundamentālas, cilvēku grupu vienotspējošas idejas. Svarīgi, ka tie ir neantagoniski – ja vienam kā vairāk, tad tas nenozīmē, ka otram mazāk. Tie ir svarīgā robezšķirtne starp atkarību un attīstību.
1. Monoteisms - tātad viens vienīgs garīgās attīstības virziens, pretstatā politeiskajam jūklim, kas neļauj tautai būt garīgi vienotai.
2. Cieņa pret cilvēka dzīvību.
3. Monogāmija, tēva un mātes tiesību un pienākumu vienlīdzība, cieņa pret vecākiem.
4. Īpašuma neaizskaramība, godīgums.
Iedomājoties tikai par pēdējo, esmu apjautājies sev pazīstamiem uzņēmējiem, vai, viņuprāt, būtu iespējama tāda uzņēmēju organizācija, kas uzņemas atbildību, lai tās biedri nedotu un neņemtu kukuļus. Un kas radītu šādu standartu uzturošu un garantējošu iekšēju mehānismu. Ja tas izdotos, tad tiktu realizēts godīgu, skaidru spēles noteikumu princips, tuvs baušļiem pēc sava gara. Kas garantētu principu – „ir labi, ja tev ir vairāk, jo tad mums visiem kā sabiedrībai ir vairāk”.
Mani draugi ir teikuši – nē, pagaidam nevaram iedomāties, ka uzņēmēji spētu šādi apvienoties. Tas nozīmē, ka tiek uzturēta ticība, ka ja tu slepeni un pusatļauti kaut ko atņem otram, tad esi varen gudrs un veikls. Tad mēs joprojām sēžam katrs pie sava āliņģa vienā upē un ticam, ka katrs ķeram savas zivis. Mēs nevaram ieviest Mozus likumus, mēs laikam pat nesaprotam, cik fundamentāli un vienu skaidru attīstības virzienu rādoši tie ir.
Kristieši Romā un Latvijā
Vēsture stāsta, ka Romas varenība ap 3. mūsu ēras gadsimtu nevarēja tikt saglabāta, balstoties uz vecajiem, politeiskajiem pamatiem. Imperatoram Konstantīnam neatlika nekas cits, kā virzīt līdz tam vajātās kristiešu draudzes par impēriju glābjošu un garīgi organizējošu spēku. Manuprāt, tas ir skaidrs Mozus baušļu triumfs, kura nozīmīgumu apliecinājuši tālākās attīstības gadu simti.
Vai tas, kas bija iespējams Romas impērijā un no tās izaugušajās valstīs, notika arī Latvijā? Vai mēs tiešām esam gana kristianizēti un spējam raudzīties uz šo jautājumu nevis tikai šaurā, „ baznīcā iešanas” un „dievlūgšanas” aspektā, bet daudzos, plašākos? Man par to ir lielas šaubas, izkatās, ka nesaprotam, cik nozīmīgs Mozus likumu gars ir tieši saimnieciskajā ziņā. Neredzam, ka baušļi no cilvēkiem kā atsevišķiem strautiņiem veido kopēju straumi un tās plūšanas virzienu. Bet tieši tā mums šodien trūkst vispirmāmkārtām. Katrs tekam uz savu pusi vai veidojam dīķus, purvus un noslīkušus tīrumus.
Domāju, ka latvieši kā tauta un kā kultūra diemžēl vēl identificē sevi ar pirmsmozus domāšanu, nereti apliecinot sevi kā pretstatu kristīgajam monoteismam. Tā mēs nonākam tādā garīgās attīstības pakāpē, kura bija raksturīga senajai Ēģiptei, Romai pirms Konstantīna un daudzām tautām, kuras no vēstures skatuves jau nogājušas. Neskatoties uz šo nacionālo anahronismu, mēs tomēr attīstāmies, bet darām to individuāli, katrs pats izlemjot, kurā brīdī pamest šo „muļķu zemi” un sākt identificēt sevi par lietuvieti, krievu,kārkluvācieti vai īru, atzīstošiem Mozus baušļus. Tam turpinoties, mēs droši vien nemirsim kā cilvēki, bet pārstāsim eksistēt kā ekonomika un kā valsts. Arī kā kultūra un arī kā valoda.
Mozus bija viens
Arī pie mums arvien biežāk atskan balsis, ka kolektīvā ceļā pie nekādiem kopēju attīstību garantējošiem likumiem nenonāksim un ka mums vajag Vadoni. Un tam ir zināms pamats – daudzi no mums ir tikuši pie tādu resursu kontroles, kas ļauj izveidot no sevis personīgi atkarīgas un savstarpēji konfliktējošas mikrovalstiņas. Šie vadonīši vai Lielās Mātes, kā manuprāt ir precīzāk, daudzas savas ietekmes sviras nav oficiāli deklarējušas. Tās interesē tikai, ko varētu dabūt no Lielās Krūts, nevis ko dot valstij, stimulējot tās attīstību.
Šīs Lielās Mātes nav kā mājsaimniecību pārstāvji Senās Grieķijas agorā, kuru ietekme bija publiski redzama, un kas publiski uzņēmās savu atbildības daļu par valsti. Arī privatizētā kapitāla apsaimniekotājs parasti nejūtas atbildīgs par šo valsti vairāk kā maksājot tos nodokļus, kurus nemaksāt nav iespējams. Bet kā izaugt par savu valsti tiešām atbildīgam pilsonim? Eksistējot šādai neskaidrībai, vienmēr cirkulēs domas par to, cik labi būtu, ja arī mums būtu kāds Apgaismotais Viens. Kaut kādā, vai nu reālā vai psihodramatiskā veidā tam būs jābūt...
|
