Šogad Valmieras teātris iestudēja Frīdriha Šillera „Mariju Stjuarti”, bet nākamgad to gatavojas darīt Dailes teātris. Interesanti gan, nodomāju. Jāpalasās, kas tad īsti šī Marija tāda ir bijusi. Sāku lasīt un atcerējos – esmu redzējis arī vismaz divas filmas par šo laikposmu britu salu vēsturē! Tā sanāca tāda zināšanu un iespaidu „uzprišināšana”, par kuru taisos padalīties arī šeit.
Es neesmu vienīgais, kur nu vēl pirmais, kas pamana, ka Šillers Mariju Stjuarti ir krietni vien idealizējis. Viņa izskatās kā tāds nelaimīgs upuris iepretim visvarenajai un karalienei Elizabetei. Vēsturiskā patiesība krietni atšķiras no dramaturģiskās patiesības. Šeit arī pirmais jautājums – pie kuras no tām vairāk pieturas Oļģerts Kroders, kura interpretāciju vēl neesmu paguvis redzēt. Un pie kuras pieturēsies Džilindžers, kurš sāks mēģināt tikai pēc vasaras atvaļinājumiem?
Paraudzīsimies uz vēsturiskajiem faktiem. Marija bija vienīgais izdzīvojušais bērns Skotijas karaļa Džeimsa V un viņa sievas Marijas Gīzas ģimenē. Viņa dzima 1542. gada 8. decembrī , sešas dienas vēlāk nomira tēvs. Tā princese kļuva par Skotijas karalieni jau pirmajā savas dzīves mēnesī. Bet ar to karalienes karjera tikai sākās.
16 gadu vecumā Mariju apprecina ar Francijas troņmantnieku un gadu vēlāk tā kļūst arī par Francijas karalieni. Tomēr vēl pēc gada Marija jau ir atraitne, jo Francis II mirst no encefalīta, kas sācies kā vidusauss iekaisums. Marija atgriežas mājās Skotijā un 4 gadus vēlāk (1565) precas ar savas tēva mātes Margaretas Tjudores un tās otrā vīra Arčilbalda Duglasa mazdēlu (tātad savu brālēnu) Henriju Stjuartu – lordu Darnleju. Šajā laulībā dzimst vēlākais divu valstu karalis – Džeimss (ar kārtas numuru VI – kā Skotijas, bet ar I – no 1603. gada - kā Anglijas monarhs).
Tomēr arī šai kopdzīvei nav lemts ilgs mūžs – 1567. gadā lords Darnlejs iet bojā – viņš tiek atrasts nožņaugts dārzā pēc sprādziena viņa apartamentos. Slepkavības organizēšanā tiek turēta aizdomās Marija Stjuarte, sevišķi tādēļ, ka jau 3 mēnešus pēc notikušā apprecas trešo reizi – ar Džeimsu Hepbernu, Botvelas grāfu, kas tiek uzskatīts par Darnleja slepkavu. Marijai ir jābēg, viņa dodas uz Angliju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, 1587. gadā, 45 gadu vecumā viņa tiks sodīta ar nāvi par Anglijas karalienes gāšanas mēģinājumu, bet Marijas trešais vīrs sajuks prātā un mirs jau 1578. gadā.
Šeit es pārtraukšu stāstu par Mariju Stjuarti, jo tikko mēs aplūkojām notikumus, kas ir arī aizdomīgi līdzīgi tiem, kas parādās kā Viljama Šekspīra „Hamleta” sižeta pamats. Es neesmu vienīgais, kas domā, ka „Hamleta” iecere nākusi no šīs vēsturiskās vielas. Bet ja tā, tad Marijas Stjuarte ir Hamleta mātes – karalienes prototips. Un slavenais Hamleta jautājums – „būt vai nebūt” būtībā ir Skotijas Džeimsa VI un Anglijas Džeimsa I jautājums. Kā dzīvot tālāk ar māti – tēva slepkavu? Marijas Stjuartes sodīšanas ar nāvi laikā tobrīd jau 22 gadus vecais Džeimss uz šo jautājumu atbild netieši. „Neiebilstot, bet izrādot skumjas” par Elizabetes lēmumu.
Atšķirībā no Hamleta, kurš mirst diezgan pašnāvnieciskā veidā, Džeimss VI / I ne tikai izdzīvo, bet ir arī ļoti veiksmīgs divu valstu karalis. Kā Skotijas monarhs viņš ir bijis visu savu dzīvi – no 1566. līdz 1625. gadam, bet Anglijas tronī nokļuvis 1603. gadā pēc Elizabetes nāves un sabijis tur līdz savai nāvei.
Interesanti, ka Šekspīra dāņu karalis – Hamleta tēvs - tiek noslepkavots, ielejot tam indi ausī – kas rada interesantus jautājumus un alūzijas par to, vai Franča II nāve Šekspīram tiešām šķitusi tik dabiska. Kādēļ viņš savā drāmā savienojis abu pirmo Marijas Stjuartes vīru nāves apstākļus? Vai tik mums nebūtu jāpadomā, kā mira Francijas Francis II?
Tjūdoru dinastija Anglijas karaļnama ģenealoģijā pārstāvēta ar pieciem karaļiem. Pirmais bija Henrijs VII (1457-1509), otrais – viņa dēls Henrijs VIII (1491-1547). Tad nāk trīs Henrija VIII bērni – Eduards VI (1537-1553), Marija I (1516-1558) un Elizabete I (1533-1603). Šī dinastija iegājusi vēsturē ar daudzajām bērnu nāvēm - neizdzīvo ne tikai vairums puiku, bet arī meiteņu. No Henrija VII sešiem bērniem pilngadību sasniedz vien dēls Henrijs VIII un meitas Margarita (1489-1541) un Marija (1496-1533).
Nāves pļauja turpinās un Henrijam VIII tā pirmajā laulībā ar Aragonas Katrīnu no pieciem bērniem pilngadību sasniedza vien vēlākā karaliene Marija I. No otrās laulības ar Annu Boleinu dzima un izdzīvoja Elizabete I. No trešās – ar Džeinu Seimūru – vēlākais nepilngadīgais karalis un Marka Tvena darba „Princis un ubaga zēns” prototips Eduards VI. No pēdējām trim laulībām Henrijam VIII bērnu nav, bet ir ārlaulības bērni. No Elizabetes Blountas viens līdz pilngadībai neaizdzīvojis dēls – Henrijs Fitzrojs un no Annas Boleinas vecākās māsas Marijas – divi bērni, par kuru paternitāti gan tiek diskutēts, bet kas izauga un kam ir pēcnācēji.
Tātad – neraugoties uz daudzajām laulībām un lielo dzimstību, problēmas ar karaliskajiem pēcnācējiem bija lielas. Un sevišķi ar vīrieškārtas pēcnācējiem, kam tika dota priekšroka troņa mantošanā, kā rezultātā Elizabete I ir pēdējā Tjudoru karaliene.
Dinastijas izbeigšanās nenozīmē, ka izbeidzās Tjudoru „asinslīnija” – tā turpinājās pa sieviešu līniju. Gan Henrija VIII jaunākās māsas Marijas (1496-1533) pēcnācējos (Marijas mazmeita Džeina Greja (1537-1554) uz 9 dienām bija Anglijas karaliene starp Eduardu VI un Mariju I), gan vecākās māsas Margaritas (1489-1541) pēcnācējos, kuras dubulta mazmeita, kā jau minēts, ir Marija Stjuarte.
Tādējādi Tjudori turpinās Stjuartos – sākot ar Džeimsu VI/I. Visu šo sarežģīto ģenealoģiju stāstu tādēļ, lai pamatotu savu hipotēzi par Elizabetes – Marijas Stjuartes konflikta dziļāko būtību. Tjudoru priekšteči – Jorki izbeidzas pa vīriešu līniju, bet sieviešu līnija turpinās Tjudoros. Bet šis konflikts – kādēļ vīriešiem ir priekšroka troņa mantošanā? – nebeidzas. Tas turpinās Henrija VII vecākās meitas Margaritas un tās jaunākā brāļa Henrija konfliktā – par Anglijas karali kļūst brālis...
Zaudējusī Margarita turpina veidot savu ģenealoģiju kā vīriešu kapsētu. Viņas dēls Džeimss V mirst sešas dienas pēc tam, kad dzimusi tā vienīgā pēcnācēja – Marija Stjuarte, meitene. Par to, kā mirst vīrieši viņas apkārtnē jau runājām. Bet dēls Džeimss VI/I – izdzīvo, nesdams tālāk arī Tjudoru asinis, bet – pa sākotnēji sievišķo Stjuartu līniju!!!
Elizabete I neapprecas un viņai nav oficiālu pēcnācēju (bet, iespējams, ir ārlaulības dēls). Viņa turpināja sava tēva līniju karaļnamā, nebūdama tēva māsas Margaritas nometnē kā Marija Stjuarte. Un viņa uzvarēja „māsu konkurencē” par troni. Bet šajā konkurencē ir sajūtama arī „māsu savienības” un vēl vairāk – sieviešu solidaritātes izpausmes jautājumā – vai sieviete var būt sekmīga karaliene?
Savienība, pirmkārt, jau ar to, ka Elizabete, uz nāves gultas gulēdama, apstiprināja Marijas Stjuartes dēlu par savu pēcnācēju Anglijas tronī. Tādējādi kā Henrija VIII meita viņa stiprināja tā māsas Margaritas un līdz ar to sieviešu tiesības uz Anglijas troni vispār. Viņa atzina arī Marijas Stjuartes nerealizētās tiesības būt Anglijas karalienei. Un, otrkārt, savienību ar Skotijas Mariju – sievieti, tā apliecinot arī savu matriarhāli izcilās un izlēmīgās valdnieces reputāciju. Tādēļ, pat lasot Šilleru, mums nebūtu jābūt tik akliem, ka neredzam, cik ļoti māsas (Šillers lieto tieši šo, satuvināto, radniecības apzīmējumu) ciena viena otru. Tomēr izdzīvot drīkst tikai viena. Citādi Anglija tiks sašķelta, katrai būs savi simpatizētāji, kas valsti iznīcinās.
Šeit mums rodas izdevība izveidot nelielu atkāpi, lai vairāk parunātu par māsu konkurenci vai māsu naidu, kas tik ļoti atšķiras no bibliskā brāļu naida. Pēdējais rodas no tā, ka patriarhālās vīriešu (brāļu) attiecībās ienāk sieviete. Tas parasti tūliņ izjauc brāļu vienību, provocē poliandriju un brāļu interešu subordinēšanu ar Lielās Mātes potenciālu apveltītas sievietes interesēm.
Māsu naids rodas no „matriarhālā mugurkaula”, jeb matriarhālās atbildības loģikas. Māsām savā starpā ir jānoskaidro, kura ir vispiemērotākā tam, lai kādreiz nomainītu māti un uzņemtos tālāku atbildību par matriarhālo lielģimeni. Šeit nepastāv nekāda individuālisma un nekādas žēlastības – vēsturiski tās ģimenes, kuras to nespēja izturēt, neizdzīvoja.
Protams, māsu naids vēsturē nereti izpaužas kā konkurējošas attiecības starp vīriešiem – varas mantošanas pretendentiem. Taču mēs jau esam pieraduši pie tā, ka sieviešu lomas tiek vīriešiem, jeb viņu sievišķajām daļām. Un otrādi.
Feodālisms būtībā ir matriarhāta recidīvs, kura lielākais jaunpienesums kultūrā ir atklājums, ka Lielās Mātes vietu spēj ieņemt arī vīrietis. Turklāt, ja tas notiek, matriarhāts kā svarīgas priekšrocības iegūst dažus patriarhālas attīstības vaibstus – tas sāk spēt būt agresīvs uz ārpusi, iekarot jaunas teritorijas, apvienojot tās zem vienas, viskonkurentspējīgākās un stiprākās matriarhālās varas. Tomēr šāda valsts forma, protams, nemaina matriarhāta pamatbūtību – autokrātiju, hierarhisku sabiedrības un valsts struktūru, apspiestību un verdzību.
Ir pašsaprotami, ja pēc ilgstošas vīriešu dominēšanas Lielās Mātes krēslā tajā atgriežas sieviete. Vai kāds ievēros, ka atkārtojas jau kaut kas labi aizmirsts? Vai kāds meklēs priekšrocības tam, ka tā notiek? Vai kāds jautās – vai sieviete ir labāks vīrietis? (Atcerēsimies kaut vai Elizabetes militāro uzvaru uz jūras pār spāņu Armādu un viņas žestu, piešķirot lorda titulu pirātam Frensisam Dreikam.) Vai kāds jautās – vai sieviete ir sieviete, ja neprecas un nedzemdē pēcnācējus?
Taču pēc Elizabetes atkal nāk Džeimss, vīrietis. Tam sekos Čārlzs I, arī vīrietis. Svārsts dodas uz otru pusi. Ko ir panākuši „sievu laiki” Anglijas viduslaikos? Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, visbiežākā atbilde tomēr nebūs saistīta ar Elizabetes laika militārajām un valsts būvēšanas uzvarām. Visbiežāk tiks teikts – ar anglikāņu baznīcu.
Iemesls, kādēļ Henrijs VIII sakonfliktēja ar Romas pāvestu un pats kļuva par baznīcas galvu sevis vadītajā valstī, bija karaļa izmisums par to, ka viņa sieva – Aragonas Katrīna teju 20 laulības gadu laikā nebija tam dzemdējusi izdzīvotspējīgu vīrieškārtas pēcnācēju. Tas varēja draudēt ar dinastijas beigām, atkārtojot priekšgājēju Jorku likteni. Henrijs mēģināja precēties vēl piecas reizes, bez pāvesta atļaujas un protestējot tā gribai. Tomēr – ironiski – neko ar to nepanāca. Tronī nokļuva Henrija meita no pirmās laulības – Marija I. Un ja nebūtu nākamo laulību, tās varu mantotu māsas Margaritas vīrs, Skotijas karalis Džeimss IV, tālāk tā dēls Džeimss V un tālāk mazmeita – Marija Stjuarte.
Riskanti ir ar to – kā būtu, ja būtu. Vai - kā būtu, ja nebūtu Elizabetes I laikmeta. Varbūt nebūtu arī dīvaino vīriešu nāvju ap Mariju Stjuarti? Varbūt mēs pazītu gluži citu Mariju Stjuarti? Varbūt viņa būtu kā Elizabete I? Nu jā – bet tad varbūt nebūtu anglikāņu baznīcas un tad britu salas joprojām būtu pāvesta varas zona. Tad nebūtu protestantu panākumu modernās pasaules būvniecībā. Lai gan – kas to zina. Reformācijai taču bija arī citi motori – Roterdamas Erasms un Mārtiņš Luters kaut vai.
Nopietns arī mans tradicionālais jautājums – kā karaliskos vecākus ietekmēja to bērnu nāves. Teikšu uzreiz – mans viedoklis par šo jautājumu nav īsti nostabilizējies. Jo karaļiem nebija ļauts savus bērnus pēc dzimšanas piesaistīt sev un iemīlēt. Tos audzināja audžuvecāki un faktiski tie bija nevis savu vecāku, bet gan valsts bērni. Karaļi saprata, ka viņiem ir jābūt valdīšanas mašīnām – par cilvēcības izpausmēm karaļi tika gāzti. Izdzīvot spēja vien tie, kas gluži kā Lielās Mātes prata bērnus vairot, nevis lauzīt galvu, kā tie jūtas. Tātad izšķirošais - spēja veidot matriarhālu varas piramīdu, būt Mātes lomā, aizmirstot par savu Ego un par savas individuālajās psihiskajās reakcijas izstumjot zemapziņā un „atliekot uz labākiem laikiem”. Kas, attiecībā uz karaļiem, nekad nepienāks viņu personisko dzīvju laikā.
Taču šādā veidā tiek noslogots dzimtaskoks. Kas, iespējams, ir ļoti svarīgs iemesls karalisko dinastiju nomaiņām. Varbūt Tjūdori tika nomainīti ne tik daudz pēcnācēju izmiršanas dēļ, cik „apsēstības ar nāvi” dēļ. Kas, protams, varēja būt arī viens no nāvju cēloņiem.
Kā redzams, ir ļoti daudz iespēju interpretēt Šillera lugu „Marija Stjuarte”. Ir iespējamas arī ļoti latviskas interpretācijas. Man šķiet tik brīnišķīgi tas, kas iespējams uzzīmēt gadaskaitļos (arī datumos, bet to neesmu atzīmējis) sakārtotu darbojošos personu dzimtaskoku. Tas visu dara daudz skaidrāku. Tehniski šis dzimtaskoks vēl top, kad būs gatavs, ievietošu to mājaslapā pie „dzimtaskokiem”. Līdz tam variet izlīdzēties ar Wikipēdiju angļu valodā – tur pie katra no šeit pieminētajiem personāžiem klāt ir arī tā senči. Bet tur nav siblingu, nav vairāku laulāto un bērnu, nav arī senču siblingu un nav dzimšanas un miršanas gadu.
|
