Uz Melanholiju tā arī neizdevās aiziet, cerams, ka šonedēļ. Bet neba nu tas ir vienīgais interesantais šābrīža dzīvē notiekošais. Žēl tikai, ka nevaru vēl atsaukties uz dažu filmu jau redzējušo komentētāju interesi – ko es varētu domāt par kārtējo fon Trīra darbu, kas jau paguvis izraisīt pa kādam skandālam, nopelnīt pa kādai balvai un par kuru arī latviešu presē parādījušies gan viedokļi, gan autora intervijas. Bet – labs nāk ar gaidīšanu, tādēļ jāsaka kā tam bērnam Beketa „Gaidot Godo” – šodien Godo nevarēja atnākt, bet rīt viņš noteikti būs klāt! Kino vietā šī nedēļa man atsūtīja pārdomas par māsu un brāli. Mihails Gruzdovs pastāstīja, ka viņš gatavojas iestudēt Sofokla „Antigoni”, kas kalpoja par pamudinājumu šo darbu pārlasīt. Turklāt man gadījās kāda zīmīga terapeitiska pieredze, ar kuras izklāstu gribu sākt.
Kāds jauns puisis manā seminārā veica savas ģimenes izstādīšanu. Viņa izjūtā ģimene sastāvēja no puiša mātes, tās diviem brāļiem un visu šo triju siblingu bērniem. Ne mātes trīs vīri un bērnu tēvi, ne tās vecākā brāļa sieva „bildē” neparādījās. Tikai jaunākā brāļa sieva tur bija, bet ļoti apdraudēta – palīgpersona, kas iesēdās viņas krēslā, jutās ļoti nepatīkami un vēlējās iet prom. Turklāt ļoti interesants bija personu izkārtojums. Māsa (protagonista māte) ar saviem četriem bērniem tika sasēdināta rindā (kā uz viena soliņa) vienā bildes malā. Pretējā malā tādā pat rindā izvietojās jaunākais brālis ar dēlu un neomulīgi jūtošos sievu, bet vidu aizņēma vecākais brālis ar trim no saviem četriem bērniem, kas nebija izkārtoti rindā, bet veidoja haotisku apjukušu un savstarpēji emocionāli nesaistītu kompāniju. Šajā bildē bērni labāk redzēja savus tēvočus , tantes, brālēnus un māsīcas, nevis vecākus, brāļus un māsas. Arī vecvecāki nebija bildē - zināms, ka tie jau ir miruši, tāpat kā protagonista tēvs (traģiska nāve). Tomēr viss šis izstādījums neprasījās tikt vēl ar kaut ko papildināts – tas bija gana pašpietiekams un no visa ārpasaulīgā norobežots.
Šādi no psihes iznirst atliekas no kādreizējas vēsturiskas realitātes – māsu un brāļu laulības. Tās kļūst par šodienas attiecību realitāti, kuras izskaidrošanā tradicionāli pārāk liela uzmanība tiek pievērsta nebūtiskajam (piem. alkoholam – tādējādi sajaucot cēloņus ar sekām un drāmu ar tās izspēlēšanas tehniku). No objektīvās vēstures (senās Ēģiptes faraonu laulības) kā arī mitoloģijas (četri no sešiem titānu pāriem, Zevs un Hēra) zinām, ka brāļu un māsu laulības ir pastāvējušas kā dzimumattiecību prakse un kopīgu bērnu audzināšana. Tomēr vēlāk tās ir pārveidojušās par tādām, kādas parādās minētajā izstādījumā – bērnus siblingi rada kopā ar personām „no malas” – sēklas donoriem vai surogātmātēm, bet audzina tos kopā.
Sakot „audzina” par šo situāciju, es, protams, nedomāju darbības, kas orientētas uz bērnu vajadzībām. Jo šāda, atpakaļvērsta, matriarhāla laulība ir izveidojusies vecāku, nevis bērnu paaudzes interesēs. Visticamāk, arī bērnu paaudzē tādēļ neattīstīsies tik daudz drošības sajūtas, lai aizietu no šādas izcelsmes ģimenes – viņiem nepietiks spēka izveidot jaunu ģimeni, kurā vīrs un sieva kļūst viens otram tuvākie – kā „viena miesa”. Mūsdienās brāļu un māsu laulība parādās arī vēl maigākās formās – kā attiecību starp māsu un brāli prioritēšanas pret attiecībām ar laulātajiem un bērniem. Piemērām – brālis apprec vāju un nedrošu sievu (Meita), kas tam dzemdē bērnus, kurus galvenokārt audzina šo bērnu neprecētā tēvamāsa, ar kuru tam ir daudz uzticamākas attiecības kā ar formālo sievu.
Ne tik bieži šodien var redzēt precētas un dzemdējušas sievietes, kurām brālis joprojām ir svarīgāks nekā dēls. Kā rezultātā šim dēlam māte varbūt ir kvantitatīvi daudz, bet kvalitatīvi maz. Un kādēļ viņš nevar aiziet no mātes, paliekot par mūžīgo Dēlu, kas, kā zināms, ir vienīgā vīrieša loma, kurai ir vieta matriarhālā ģimenē.
Brāļu un māsu laulības fenomenu ir pamanījis pat Frīdrihs Engelss, analizējot to uz grieķu mīta par Meleagru piemēra. (Meleagram dzimstot, tiek pareģots, ka viņš mirs tad, kad pilnīgi sadegs tā pagale, kas patlaban jau deg pavardā. Viņa māte Alteja steidzīgi izrauj pagali no uguns un noglabā. Bet pēc tam, kad Meleagrs pēc slavenā Kalidonas mežakuiļa nomedīšanas sastrīdas ar mātesbrāli Plēksipu un to nogalina, Alteja atrod pagali un iemet to ugunī – Meleagrs mirst. Bet pēc tam pašnāvību izdara Alteja kopā ar dēla sievu Kleopatru – tātad bojā iet visa patriarhālā kultūra ar sievas un vīra līdzvērtīgām attiecībām kā tās simbolu.) Engelss izdara secinājumu – šis mīts stāsta par atliekām no Mātes tiesību laikmeta.
Ne tik veiksmīgi (manuprāt) ir gājis citiem pētniekiem. Pirms saucam tos vārdā, Antigones monologs no Sofokla „Antigones” (tulkojis A. Ģiezens, 905 – 912 rinda):
Ja kādreiz bērnu māte būtu bijusi
Un vīra līķis būtu laukā neaprakts,
Nekad pret visu gribu nerīkotos es.
Bet kāpēc attaisnoju šādu rīcību?
Pēc vīra nāves citu atrast varētu,
Ja dēls man nomirtu, es citu dzemdētu.
Bet tēvs un māte dus man Aīdā,
Un tāpēc brālis man vairs nepiedzims nekad.
Ābrams Feldhūns, krājuma „Sengrieķu traģēdijas” (Liesma, 1975) sastādītājs, par šīm rindām pēcteksta paskaidrojumos raksta, ka tās, iespējams, ir iespraudums un atsaucas arī uz Gētes sarunām ar Ekermani: „”Antigonē” atrodama vieta, kas man šķiet esam traips. Es daudz ko dotu, ja kāds krietns filologs mums pierādītu, ka tā iesprausta un neīsta. Proti, pēc tam kad varone lugas gaitā savai rīcībai minējusi vislieliskākos motīvus un parādījusi savas skaidru skaidrās dvēseles cēlumu, viņa beigās, dodamās nāvē, izvirza motīvu, kas nekam neder un gandrīz vai uz robežas ar komisko.”
Man šī Gētes domāšana liek izvirzīt hipotēzi, ka viņš nav sapratis Antigones – matriarhālās Māsas saviem Brāļiem – pamatvēstījumu. To, kurš parādās Engelsa domās par Meleagru – Alteju – Plēksipu un jaunā puiša ģimenes izstādījumā. Gētem nav bijis zināms un nav ienācis prātā arī, ka ir ļoti likumsakarīgi, ka šāda meita dzimst vecākiem, kas regresē – dodas incestuāli matriarhālajā, nevis patriarhālajā virzienā. Respektīvi – svarīgi ir, ka Antigone ir Oidipa un viņa mātes Īokastes meita. Svarīgi un tipiski ir, ka šādu vecāku dēli izveido tādas brāļu naida attiecības, kas raksturīgas pašiem patriarhāta pirmsākumiem un vīrieša ne-Dēla vietas meklējumiem ģimenē un kas Bībelē parādās jau Kaina – Ābela vai arī (jau maigākā veidā) Ēzava – Jēkaba attiecību piemēros. Tātad – atkal svarīgi ir lasīt varoņu ģenealoģiju – „Antigones” gadījumā tā liek ieraudzīt, kā vairākpaaudžu perspektīvā incests ved attīstību atpakaļ – matriarhāta vienvaldībā.
Esmu jau kaut kur teicis, bet atkārtošu – no matriarhālā (neapzinātā) viedokļa sievietei viņas vīrieši nevar nesakārtoties šādā svarīguma secībā – 1)tēvs, 2)brālis, 3)dēls, 4)vīrs. Bet no patriarhālā (apzināti izvēlamā) viedokļa būtu jābūt otrādi, taču ne vienmēr tā ir. Visbiežāk mēs ieraugām, ka vīrs nav svarīgāks par dēlu – šādu piemēru ir cik uziet un par tiem es esmu izrakstījies krustām šķērsām. Bet tad, ja dēls ir mazāk svarīgs par brāli, matriarhālais regress ir daudz dziļāks. Brālis vispār ir ļoti maz pētīts sievietes attiecību virziens, jo vēl dziļāko regresa pakāpi – tēvs svarīgāks par dēlu (Bendes meitiņas tēvs kā viņas Dēls) – mēs, manuprāt, zinām daudz labāk.
Un nobeidzot – svarīgs ir attiecību virziens – māsas atbildība par brāli, nevis otrādi - brālis kā Dēls, nevis māsa kā Meita. Neattīstīts Ego sievietei nozīmē grandiozu Mātes lomu, kura prot izpausties arī pret brāli, turklāt ne tikai pret jaunāko. Tas ir vēl viens pierādījums tam, ka sievišķais dzimums izjūt sevi kā vecāku, nevis tikai kā funkcionāli (dzemde) atšķirīgu.
|
