Pirmais (ne hronoloģiski) notikums bija kolēģa Sanda Dūšeļa vadītajā centrā „Miervidi” http://www.miervidi.lv/lat/pasakumi/26-4-2013+18.14%20-%2022.30/kinovakars_aprili , kur vēl senāks kolēģis Māris Siliņš vadīja savu kārtējo kinovakaru, šoreiz veltītu dāņu režisora Tomasa Vinterberga 2012. gada filmai „Medības”. Tādi vakari parasti sākas ar Māra ieskatu plašākā kultūras un filmas autoru radošo vai personisko biogrāfiju kontekstā, turpinās ar filmu un beidzas ar tās apspriešanu. Arī šoreiz viss bija tieši tā un daudz kas man tagad, rakstot, šķiet izrunāts, nolikts malā un jau mazinteresants kļuvis, ja vien tāds nebija jau pirms apspriešanas – ir taču gana daudz kā tāda, kas šajā mājaslapā izmalts krustām šķērsām un par ko man pašam, kur nu vēl regulāriem lapas apmeklētājiem, jānopūšas – apnicis! Tomēr – tiekoties ar cilvēkiem, kas mani nezina, pārsteidz, ka jāstāsta arī lietas, par kurām esmu izrunājis sausu muti, un par kurām pat neērti runāt, jo šķiet, ka kāds tūliņ teiks – nu pietiek, Viestur, cik tad var atkal vienu un to pašu! Bet nezina cilvēki, nezina... Labi. Aizrunājos sāņus. Lietai nedaudz tuvāk pievirzoties, teikšu, ka pēc tā vakara man palikusi viena tur neizrunāta un varbūt arī šīs mājaslapas kontekstā diezgan pareta tēma, par kuru man tagad ir prieks pateikt ko vairāk. Tieši tādēļ prieks, ka nav garlaicīgi, un kņudina patīkamas gaidas, ka arī lasītājiem nebūs (garlaicīgi). Cerība, ka kāds kaut ko pievienos no sevis un sanāks vēl viens notikums kādā nezin kura organizētā virknē. Vispirms es lūgšu iedomāties šādu situāciju. Vīrietis, atlaidies zālē lasa, piemērām, Rilkes dzeju. Tikpat labi viņš gan varētu šādi, atlaidies, rotaļāties ar kucēniem vai kā filmā – ar bērniem. Bet viņš varētu arī darīt Neko, tas ir – skatīties kā uz Nekurieni aizpeld mākoņi, pilnīgi to nepelnījuši, jo ira taču tik skaisti. Un tādā brīdī viņam virsū uzkrīt sieviete, kaislīgi noskūpsta, apskauj – vārdu sakot, viņš jūtas ne tikai izbrīnīts, bet arī pārsteigts, pilnīgā saskaņā ar anekdoti par Endzelīnu un (laikam) Mīlenbahu, kuru šeit neatkātošu, jo to taču visi tāpat zina. Pēc šī notikuma, vai, kāda starpība, pirms, sieviete vīrietim uzdāvina rūpīgi iesaiņotus pašadītus zīdaiņu zābaciņus, sentimentālas sirsniņas kā filmā, vai Ziedoņa „Poēmu par pienu”. Ar vārdu sakot, šī sieviete parāda, cik ļoti viņa grib to smuko (kā filmā) vīrieti vai kaut ko saistībā ar viņu, par ko šoreiz šeit nerunāsim – ka tik atkal tas nebūtu „kārtējo reizi” un ka tik nepaliek garlaicīgi. Bet ko vīrietis? Filmā viņš izdara ko tādu, kas būtu pilnīgi neiespējami (vismaz latviešu vīrieša) dzīvē – viņš tai sievietei pasaka: „Tu nedrīksti mani bučot uz lūpām. Ja tomēr gribi to darīt, tad bučo savu mammu vai tēti!” Iedomājieties, tieši šitā arī pateica, lai viņa bučojot savus vecākus, un atraidīja arī zābaciņus, sirsniņas un „Poēmu par pienu”. Kā par to varēja justies sieviete un kā viņai savas jūtas būtu bijis vai nebūtu bijis jāizpauž? Un vai šķistu ļoti dīvaini, ja viņa, drausmīgi pazemota, aizvainota un nikna, kādai klaču bābai pačukstētu (tikai nesaki nevienam!), ka vīrietis, kas gulēja zālē un skuma par mākoņiem, kas mirst, lai gan ir tik skaisti, patiesībā ir ekshibicionists, mētelīša virinātājs, no kura vajadzētu uzmanīties, sevišķi bērnus no viņa vajadzētu pasargāt. Ja šī aizvainotā sieviete nebūtu tik izdomas bagāta (ekshibicionists, iedomājieties!), toties nikna, ka gatava vai nogalināt, viņai varētu būt kārdinājums nevis klaču bābai, bet labāk kādai policista sievai „nejauši pačukstēt”, ka vīrietis – mākoņvērotājs viņai uzbrucis un centies izvarot, vai tas mums šķistu nesaprotami? Turklāt pilnīgi loģiski varētu izrādīties, ka klaču bāba vai policista sieva ir kaut kad (varbūt bērnībā?) cietušas no seksuālas vardarbības, bet varbūt tikai (tikai??) domā, ka ir cietušas, jo patiesībā ir cietušas viņu mātes, vecmāmiņas vai vecvec...māmiņas, no kuru piedzīvotā taču veidojas visa zemapziņa. Kāda no viņām ir cietusi pilnīgi noteikti, tādēļ saprotams, ka klaču bāba & policista sieva no sievietes stāsta ne tikai apvemjas, bet arī saceļ pamatīgu troksni un vīrietim ir nepatikšanas (maigi sakot), viņš tiek pamatīgi pārmācīts. Jūs teiksiet – bet kur ir tāds (latviešu) idiots, kas šito visu nevarētu paredzēt un tādēļ paturēt pie sevis to rekomendāciju „bučot mammu un tēti”? Jūs teiksiet – ja tāds nekauņa tomēr ir sastopams, tad pēdējais laiks viņam saņemt pamatīgu pērienu! Lai viņš zinātu turpmāk, kā jāuzvedas un ka nedrīkst aizvainot (atraidīt) sievietes. Filmā arī šāds viedoklis ir plaši un dziļi pārstāvēts un vēl pēdējā kadrā galveno varoni gandrīz vai ķer nezin no kurienes izšauta lode. Tagad pienācis laiks atklāt kādu svarīgu niansi – sievietei no filmas, par kuru še rakstu, ir 3 gadi. Uzrakstīju „svarīgu”, jo saskaņā ar priekšstatiem šai būtu jābūt ļoti svarīgai un ne jau tikai niansei. Tomēr tieši tas, no kāda vecuma sākas sieviete, šeit ir manu pārdomu un šaubu objekts. To, ka sievietība nav kaut kas, ko saņem kā dāvanu 18-tajā dzimšanas dienā, mēs tā kā zinām un viegli varam pieņemt. Bet mēs arī redzam, kā maza meitene saka mammai (tas notiek bieži!) – „kad tu nomirsi, es precēšos ar tēti!” Un mēs redzam, ka mazā meitene ieslīd laulības gultā pa vidu vecākiem, mammai pagriež dibenu, bet pati pieglaužas tētim. Un mēs esam lasījuši, kā Aspazija atceras savas vēl desmit gadus nesasniegušās meitenes erotiskās jūtas uz krietni vecāko mātes pusbrāli. Man liekas, ka sieviete kā seksuāls objekts dzimst tad, kad sašūpojas tās drošība un rodas pieprasījums pēc manis par pārdoto sauktās seksualitātes. Bet bērna drošība visvairāk šūpojas tad, ja šūpojas vecāku laulība. Tad meitenei ir jāattīsta sava pārdodamā seksualitāte un tas var notikt daudz agrāk, nekā viņa spēj saprast, kas tā seksualitāte tāda ir. Manuprāt, ļoti interesanta un mazaplūkota tēma ir nevis tēva un meitas incests, bet (it kā!) pretējais - tēva seksuāls atraidījums meitai, bez kura nevar iztikt nevienā ģimenē, kurā ir meita. Jo katrā ģimenē (sevišķi jaunībā un sevišķi ar vecākajām meitām) ir bijuši brīži, kad vecāki ir attālinājušies un meitai ir bijis iespējams izpildīt savu incestuālo pienākumu, tuvojoties tēvam, lai nodrošinātos, ka viņš nespētu pamest ģimeni (t.i. meitu). Un nospiedošā skaitā gadījumu tēvs ir teicis – stop. Bet tas nav tikai labi un pareizi – zaudējums, kurš darīs stiprāku. Tas ir arī traģiski, jo tādējādi tēvs parāda, ka meita ir nesmukāka par mammu. Vinterberga filmā mazās meitenes, kuru šeit turpināšu saukt par sievieti, izraudzītais vīrietis nav tēvs, bet tēva tuvs draugs jau no bērnības. Viņš tiek izjusts kā „labais” tēvs, kurš varētu ietekmēt viņas īsto tēvu, kam ir gan krietnas alkohola problēmas, gan nesaskaņas ar māti (t.i. sievu). Ir pārsteidzoši redzēt, kā mūžsenās sievietes izdzīvošanas shēmas mostas meitenē, kura ir daudz par jaunu, lai tās spētu apjēgt. Bet tās nespēj apjēgt arī citi, pieaugušie, kas tā kā automāti iestrēgst pie ne ļoti svarīgā jautājuma – „vai bērns var samelot? Vai tas vienmēr saka taisnību? Kurš vainīgs?” Jo – kas gan ir meli, ja saprotam, ka cilvēks (sevišķi bērns) nevar saprast un zināt visu, nevar nekļūdīties? Tas, kā Vinterberga mazā sievietīte (neapzināti, protams) soda savu atraidītāju, ir spilgta maksimizācija kaut kam ļoti plaši izplatītam – sieviešu ļoti bieži iestrēgušajam, grūti izrunājamajam un apzināmajam tēva nedabūšanas zaudējumam un tā izspēlēšanas grūtībām. Ir pārsteidzoši, cik viegli šādā sodīšanā iekļaujas sabiedriskā doma un krimināllikumi – seksuāla zaudējuma Upura vara ir nesalīdzināmi lielāka, nekā citu zaudējumu situācijās. Šī zaudējuma neizdalītās dusmas un aizvainojums pieaugušas sievietes dzīvē var vērsties uz tēvu vai uz vīrieti, kuram tiek iedalīta Tēva loma. Bet šīs dusmas un aizvainojums var arī neprojicēties uz tēvu vai uz vīriešiem vispār, tās var vērsties pret sievieti pašu, kura, lai sevi (kā zaudējušo un tādēļ vainīgo)sodītu, sačakarē savu dzīvi ļoti daudzos un pārsteidzoši radošos veidos. Piemērām, paziņojot un arī pati noticot, ka eksistē ārpus seksuālā, ārpus pārdotās seksualitātes un sevis kā seksuāla objekta uztveršanas. Un ne tikai lai sodītu – arī lai piesaistītu sev iespējamos Glābējus (to pašu tēvu, ja tas vēl dzīvs), kuru parasti netrūkst. Nelaimīgas sievietes glābšana ir likums katram vīrietim, kas nevar nedzīvot starp diviem Dievietes objektiem, kā jau tas šajā mājaslapā minēts iepriekš. Es šeit daudz atsaucos uz Vinterberga filmu, kuru diez vai visi ir redzējuši (tā ir rādīta „Baltijas pērlē”, bet uz lielā kino skatuvēm Latvijā, šķiet, vēl nav bijusi.) No tā var rasties maldīgs priekšstats, ka, filmu neredzējušam, grūti piedalīties sarunā. Viss, kas bija vajadzīgs par filmu zināt, ir šeit uzrakstīts. Lai līdzrunātu un līdzdomātu par tēva seksuāli atraidīto meitu, katram galvā ir milzums savas dzīves pieredzes, kas ir daudz vairāk nekā jebkura filma. Bet filma ir laba ar to, ka uzspridzina, jautā, liek izdarīt revīzijas. Tādēļ – nelaidiet garām, pie pirmās iespējas noskatieties!
Bet tagad par sākumā solīto otro notikumu. Kavējot laiku kādā uzgaidāmajā telpā, uz galdiņa uzšķīru pa rokai pagadījušos Kultūras Dienu un uzdūros agrāk nemanītam Ingas Gailes viedoklim – „Cilvēks, šajā gadījumā sieviete”. Tas mani kaut tur aizķēra un pēc tam saškrobēja, bet vēl pēc tam – atslābināja. (Kas tur tāds sevišķs? Parasts latviešu trīsdesmitgadnieces ar intelektuālām ambīcijām viedoklis, kas vismaz man noteikti nav svešs.) Mājās atradu šo rakstu internetā - http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/cilveks-saja-gadijuma-sieviete-14003424 Raksta autore nav lasījusi to, ko es rakstu par sievieti, Dievieti, un tās objektiem. Toties ir lasījusi Playboy (ko viņa tur meklē? Es šo žurnālu neesmu pat rokā turējis!), kurā esot bijis Jurģa Liepnieka raksts par neglītajām meitenēm. Pēc izlasīšanas nospriedusi, ka „stulbumu vislabāk ignorēt”, bet pārdomājusi, izlasot Santas Ančas rakstu „Santā”, kas esot tā kā atbilde Liepniekam, bet tāda, kas, kā var just, Ingai Gailei nešķiet pietiekami laba. Viņa vairāk simpatizē kādai Elīnai Kolātei, kas www.klab.lv asprātīgi apcerējusi (Liepnieka?) atlaišanas no darba aizkulises – atriebība (tam stulbenim?) kaut arī sīka, bet salda! Neesmu lasījis un, visticamāk, arī nelasīšu nevienu no šiem trim avotiem, jo, man liekas, varu iepriekš paredzēt, kas tur varētu būt atrodams (kāda augstprātība no manas puses!). Toties palasu komentārus pēc Gailes raksta, dažus no kuriem, iespējams, pilnīgi nejauši izvēlētus, gribējās še citēt.
tomēr Man tomēr labāk patika Santas Ančas skatījums uz sievieti, kura dabā un no Dieva, līdztekus kultūrai, ir paredzēta vīrietim, tāpat kā vīrietis sievietei. Kultūra ir izveidojusi sievietes sociālos kritērijus un katrs laiks tos regulē pēc sava prāta. Var kritiski vērtēt, kādu būtni kultūra liek mūsdienu cilvēkam iztēloties kā labāko savai laimei - vai tur dominē privāti vai publiski aspekti. Diemžēl Ingas Gailes izteikumi "aiziet no saimnieka" un citi ir ideoloģiski tik iekrāsoti un bezpersoniski salīdzinājumā ar Santas atziņām.
Skaisle Nē, man Ančas raksts nepatika. Nožēlojama taisnošanās, absolūts pašcieņas trūkums. Un it kā pieredzējusi sieviete un it kā gudra. Bet laikam jau tiešām tikai - it kā.
to Skaisle Pieredzējusi, gudra, bet ne skaista!
sieviete/māksliniece uzskatu, ka raksts ir stulbs un par neko. šodien nevienai sievietei nekas netiek uzspiests - gribi staigā kaut pusplika augstpapēžu kurpēs un krāsojies, gribi šļūc apkārt ternūzenēs ar speķainiem matiem un grauz semuškas. katras brīva izvēle - tikai jāzin, ko tu ar to gribi panākt, un ir jāsaprot, ka staigājot apkārt šmucīga un cīnoties par savām tiesībām, diezin vai piesaistīsi vīrieti. un tad nu nevajag vainot sabiedrību un vīriešus par savu vientulību, kā vairums šo resno nekopto sieviešu dara. šādi te raksti arī ierobežo tiesības - tiesības būt vai vēlēties būt atkarīgai no vīrieša. visām, redziet, neatkarīgām jābūt. a ko darīt tām, kas grib būt atkarīgas?
Marī Interesanti, kāpēc "Kultūras Dienas" slejā būtu jāapcer Liepnieka lecīgums Playboy vai Ančas atbilde "Santā"? Starp citu, Anča caur saviem žurnāliem daudz vairāk kā desmit Liepnieki kopā kultivē pārdodamo "sievišķību". Gaile šajā slejā neraksta bieži, tātad tieši šoreiz bijis tik būtiski uzrakstīt tieši par šo. Nevis padiskutēt ar/par, piemēram, aprīļa "Rīgas Laikā" (starp citu, tā paša Liepnieka radīts, kaut viņam šobrīd vairs nepiederošs preses izdevums) publicēto rakstnieku Etgaru Keretu vai politikas filosofu Maiklu Volzeru, vai kopā ar Ievu Strazdiņu pafilosofēt par/pret Bigelovas filmu maniakālo misionārismu. Jeb autore nepamanīja, ka šeit ir "Kultūras Diena" nevis calis.lv? P.S. Ļoti cienu Ingu Gaili kā dzejnieci un ļoti necienu Liepnieku kā polittehnologu, bet šoreiz stāsts par citu tēmu.
fui Liepnieks ir drausmīgi atpalicis. Rietumos viņu uz ielas ar olām apmētātu... ar viņa uzskatiem var dzīvot tikai Arābu pasaulē.
Lasu un domāju – nu kas mani šajā visā aizskar? Lielā mērā jau, protams, tas, ka šitie visi varētu būt palasījušies mani - tā vietā, lai bez svarīgiem resursiem mēģinātu izdomāt kaut ko no jauna un no jauna arī pielaistu vecās kļūdas spriedumos. Tomēr, tā sakot, arī es esmu iedomīgs – jau gadu tūkstošus pirms manis viss par šo tēmu jau ir ticis pateikts. Tas, ko mēs (es) tagad darām - atkārtojam un aktualizējam. Nedzirdam un aizmirstam. Neko vairāk. Sieviete, protams, ir seksuāls objekts, lietojot Ingas Gailes terminoloģiju. Es nesaukšu šo dzejnieci par stulbu, jo tas izklausītos daudz nepieklājīgāk nekā tas, ka šo pašu vārdu viņa lieto attiecībā uz citu cilvēku, šajā gadījumā vīrieti. Ja viņa (vēl) nesaprot, ka pati nevar nebūt seksuāls objekts, nav liela nelaime. Viņa ir labi izglītota, ar labiem vecākiem (arī māti) un viņai vēl ir laiks. Labāk Ingai Gailei piestāvētu apzīmējums – naiva, laikam jau es to nelietoju pirmoreiz. Sieviete ir seksuāls objekts ne jau tādēļ, ka ir viņas spēkos noteikt – būt vai nebūt objektam, Dievietei. Ja Liepnieks viņu tādu redz, tad Gaile šis tā sauktais objekts nevar nebūt. Liepnieka un citu vīriešu attieksme nav ignorējama un tā arī netiek ignorēta – kā redzams, vētra ūdens glāzē ir sacēlusies. Tomēr, raugoties no pozīcijas, ka visam jābūt perfektam, ir dīvaini, ja Inga Gaile, kas taču laikam jāuzlūko kā šodien pamanāma intelektuāle, vēlas paziņot, ka sieviete ir cilvēks, bet nav seksuāls objekts un ka „pieaugušas sievietes pašas nosaka sev robežas”. Man tas izklausās tāpat kā paziņojums, ka tiek atcelta vēsture, un visiem tagad jādzīvo tikai tagadnē un nākotnē. Būtībā jau tas ir paziņojums, ka tiek atcelta arī kultūra un zemapziņa, kas taču ir „viss, kas ar mums ir noticis”. Būtībā tā ir arī augstprātība pret sievietēm, kas nopūlas, lai patiktu vīriešiem, lai izveidotu ģimeni, lai dzemdētu bērnus. Un tā ir ņirgāšanās par sievietēm, kas savulaik līdzīgi izņirgājušās, tagad cīnās ar ginekoloģiskām un onkoloģiskām, nerunājot nemaz par psihoterapeitiskām, kaitēm. Bet ja tā, tad man jāaizdomājas arī par šodienas Latvijas kultūras diskursa virspusējību un atdalītību no pašas dzīves. Par intelekta izmantošanu, nevis lai tiktu tuvāk cilvēcīgajam, tajā skaitā arī Dievietei, kas ir objekts (t.sk. seksuālais) manā terminoloģijā, bet lai urbtu plāno galdiņu. Tas manī sasaucas ar režisora Vladislava Nastavševa konstatējumu (intervija pagājušās nedēļas „Ir”ā) – „... stāstīt latviešu skatītājam kaut ko par seksu joprojām ir tabu. Cilvēki sapucējas un iet uz teātri. Viņi grib pieklājīgi pavadīt laiku. Pēkšņi kāds viņus izsit no komforta zonas, nevis mēģina uzburt ainu par teātri kā par skaistu pasauli.”. Un tas ir tik jocīgi, ka tas, kas Vinterbergam nav tabu, Nastavševam tāds ir, un objektīvi, nevis subjektīvi, jo Navstavševs jau grib to pašu, ko Vinterbergs – iet pāri roebžām. Vai precīzāk – kādēļ dāņi (joprojām) runā par to, par ko latvieši (vēl) runāt atsakās? Bet tā taču būtu ellīgi interesanta tēma, ja tā pati Inga Gaile (ekspremjera Māra Gaiļa meita, kā zinām, kura vēl joprojām ir Gaile, kā lasām) kā dzejniece un radošs cilvēks padarbotos ar jautājumu – „kas ar mani notiek, ja man sevi jāuztver kā vīriešu iekārotu (vai arī neiekārotu, tādu, „uz kuru nevienam nestāv” saskaņā ar Liepnieku) seksuālu objektu?” Respektīvi, sievietes attiecības ar sevi kā seksuālu objektu, ar savām augstpapēžu kurpēm. Un tēva seksuālā atraidījuma pārdzīvojums, protams. Interesanti ir arī padomāt, kādēļ ir tāda vēlme noliegt acīmredzamo, aizslēgties. Bet darīt to sabiedrībā, presē, nevis klosterī vai psihoterapeita kabinetā, kur var rēķināties ar konfidencialitāti. Man šķiet, šī aizslēgšanās līnija ir kaut kas daudz dziļāks par Nastavševa domāto. Latviešu kultūras kopumā anštendīgais, seksuālais klīrīgi ķiķinošais nevainīgums ir kaut kas dziļi pretīgs – tā es to uztveru, nepārspīlējot. Tas aukstais jābūtīgums dveš no gandrīz jebkura kultūrai domāta raksta vai pat tikai teikuma, tādēļ nebrīnos, ka šāda veida periodika neizdzīvo tirgū. Rodas iespaids, ka tos rakstus raksta vai nu vajātas lesbietes, vai briļļaini jaunekļi, kurus nav iespējams atraut no datoriem un kurus nav iespējams iedomāties pieskaramies sievietei. Un arī latviešu teātri (ieskaitot JRT) es varu pieņemt tikai ar atlaidēm, kuras tiek dotas bērniem un jauniešiem, kuriem, cerams, viss vēl priekšā. Skandināvi, jau no Ibsena un Strindberga, līdz pat Bergmanam, fon Trīram un Vinterbergam var mums būt gan orientieri, gan skolotāji. Bet ziepes jau arī tajā, ka (ģenerāli) neesam spējīgi ieraudzīt un formulēt pat to. Kad pēc „Ir” organizētās holivudiskās „Annas Kareņinas” noskatīšanās diskutējām par filmu ar aktrisi Indru Rogu http://www.ir.lv/2013/1/18/video-mila-un-kics-anna-karenina , viņa teica apmērām tā: „Interesanti jau palasīt par tām tavām shēmām. Bet tās nepalīdz manā darbā, tur tās man neko nedod, neiedvesmo. Man vajadzīga mīlestība, nevis dzimumtieksme.” Arī šeit es sajūtu to robežu, kas tiek sargāta, it kā robežas tajā pusē nekas interesants, iedvesmojošs un dzīvot palīdzošs nevarētu būt. Bet lai pārietu šai robežai pāri, jābūt gatavam uz to, ko paveic smukā aktiera Mada Mikelsena varonis Vinterberga filmā – viņš pierāda, ka nav vainīgs tikai tāpēc, ka ir piedzimis kā cilvēks, šajā gadījumā vīrietis, kuram jādara tas, kas vīrietim jādara. Viņš rāda, ka ne vienmēr tas ir vienkārši un „bez maksas” izdarāms.
Visticamāk, šī nebūs pēdējā reize, kad ierunāsimies par meitām, kas turpina ciest no tēva atraidījuma un to visu sauc par dzīvi. Man šķiet, no šī skatupunkta var ieraudzīt arī visu cilvēces radītās kultūras motivāciju, nepārspīlējot. Dieviete arī kā meita (nevis tikai māte), kurai nedrīkstēja ziedot, jo tad tas būtu noziegums pret Dievu (tēvu), attīstību, patriarhātu un monogāmiju. Un šīs Dievietes objektīvā un subjektīvā atriebšanās par neziedošanu, ak vai, cik briesmīga gan tēvam, gan meitai.
Pēc vienkāršotā filmas sižeta Wiki var spriest, ka Klārai "stīvo nūju" tomēr ir uzdāvinājuši tikai brālis ar draugu, nevis kāds pedofils - vismaz filmā nav par to nekas sacīts. Tad viņa tiešām visu projicē. filma ir par pieaugušo bailēm, kuras tiek projicētas uz grēkāzi. Par grēkāža fenomenu, un, protams, frustrētām dzimumu attiecībām. Nu, un sievietība.. Mēs dzimumu lomas tomēr iemācāmies. Klāra redzēja sievietēs, = mazpilsētas pūķos - kā jāuzvedas un kā tādējādi var iegūt varu, un viss - noprojicēja uz Lūku - Glābēju, kas kļuva par Vajātāju. Vai nu viņa gribēja to tēvu? Droši vien redzēja, kā māte liek šo zem tupeles, un varbūt arī gribēja varu.
Mani vairāk interesē, kāpēc Teo neaizstāvēja draugu? Kas tie par konkurences izraisītiem maldiem? Bail, ka sabiedrības baiļu projekcija pavērsīsies pret viņu pašu.
Tā jau ir..ka mātišķās-pūķa-atkarību veicinošās ambīcijas noteikti var ģenerēt spēcīgākas un iracionālākas bailes nekā racionālās-vīrišķās. "labāk visi iekšā alā, savilksimies kopā, tā drošāk, un pēc mamuta kādu laiku neiesim".?
Latvijas mazpilsētiņās toni tik bieži nosaka padzīvojuši pūķi, piedodiet, sievietes. Ja "Medībās" ir tāds gadījums - nu, tīri pragmatiski domāju, ka uz Ameriku pakaļ Lūkam gan neviens nebēgtu - aizbēga Grēkāzis, nu pats vainīgs, galvenais, ka mūsu alā viņa vairāk nav (atradīsim citu, kad apniks projicēt savas bailes uz Lūku nu jau tikai šausmu-atmiņu stāstos). Viņam nāktos "iet prom no dzimtās Ūras", kurā drošības un mājīguma, un paredzamības sajūta izmaksā pārāk dārgi - Grēkāža lomu. Nāktos evolucionēt, attīstīt spēju pretoties, cīnīties - vīrišķību. Pie Tēva, kā Viesturs saka?
No Vēstures (Dievietes) nāk fantāzija par vardarbību un fantāzija par vajadzību pēc vardarbības. Atbildīgs ir tas, kurš šīm fantāzijām notic un tās pārvērš rīcībā: viens linča tiesā, cits pašā vardarbībā. Bet filmā cieš kāds, kurš atrodas pa vidu un netic nevienai no šīm fantāzijām, un tās ignorē. Un, protams, arī kāds, kurš ir par jaunu, lai to visu saprastu un lai no viņa prasītu atbildību.
Jā, Lukas rīcība ir traumējoša, tomēr tas ir tāpēc, ka Klārai Glābēja atraidījums un Varmākas uzbrukums saplūst vienā (“stīvā nūja” tiek piedēvēta Lukam). Vēl viņai Luka saplūst ar īsto tēvu (viņa pusmiegā redz it kā Luku nākam ar Faniju, kaut gan nāk viņas tēvs, Teo). Tad sarunā ar tēvu viņa anulē savu apsūdzību un notikumu (vienlaikus gan projicēto, gan īsto), bet tēvs atvainojas par savu neglābšanu no Lukas (jo esot bijuši bērnības draugi). Tā viņai ir Varmāka un divi dažādi Neglābēji (divas Tēva puses), un tas viss vienā, un tas kādreiz būs jāatdala.
Vaina....Vainīga būs atraidītā Dieviete. Vainīga būs vēsture, aizvēsture un "grūtais" sieviešu liktenis tajā. Klēra ir tikai maza, nobijusies meitene, kas varbūt pirmo reizi izjuta šo vēsturi. Cerams, ka aizvainojums rimās, un pieaugusi, viņa aizmirsīs par šo satikšanos. Bet iespējams, ka notikumu ar Lukasu viņa turpinās atcerēties kā traumējošu, jo tāds tas patiesi arī bija.
Arī juridiski ņemot, šie ir visgrūtāk atklājamie noziegumi, jo vienmēr visā stāstā ir daļa patiesības arī tad, ja konkrētais apsūdzētais tomēr nav varmāka.
Un tikpat grūti ir tad, ja tomēr ir varmāka, jo bieži nav pierādījumu.
Meli vispār ir savdabīgs vārds; ļoti smags, no vienas puses, un īsti neatbilstošs, no otras puses, ja par kādu cilvēku runā dzīļu psiholoģijas kontekstā, tam tur būs pilnīgi citāda vieta. Intelektuāli mēģinājumi pierādīt, ka kāds „melo” (psihiski slimo tuvinieku un draugu centieni), ir lemti pilnīgam fiasko un situācijai, kad sirdzējs vēl vairāk ierausies sevī. Ar neirozi sirgstošajam arī neiestāstīs, ka viņam tās aneirismas vai infarkta nav.
Komunikācija tādā situācijā prasa baigo enerģiju; man pat nav liela brīnuma, ka Klāru nemācēja normāli iztaujāt, bet tikai fiksi vien mēģināja visu nokārtot, jo tad būtu dziļāk jāsaskaras ar sevi, bet to, cik nu saprotams un jūtams, tur neviens negribēja. Visu laiku nevarēju pieņemt un izprast valsts sistēmas psihiatrijas zināmo neiejūtību pret pacientu (pat rupjību) un dusmojos par to, bet tagad man beidzot nogāja klikšķis, kas tas ir – mediķi nespēj klausīties, ko pacients runā, nav spējīgi to tvert, viņos pašos zemapziņā tad raisās augšā viss tur haotiski dzīvojošais, visas bailes utt., tāpēc labāk ir atkratīties un turēt no sevis tik tālu, cik vien tālu var. Vēlams tātad, lai pacients ir ļoti jauks.
Vismaz Latvijas kontekstā runājot, mums nez vai būs kāda dzimta vai ģimene, kurā kaut kad nebūs bijusi seksuāla vardarbība pret bērnu, mums taču ir bijuši arī kari, kad tas notiek daudz biežāk. Skandināvijā 90. gadu sākumā bērnu izglītības iestādēs bija diezgan daudz jaunu vīriešu, tad neviens nekrita izmisumā, bet priecājās; nezin’, kas tad nu ir noticis, laikam būs bijis kāds Miķelsona tipa gadījums. Mātes bailes var ļoti ietekmēt bērnu – nemaz nebrīnītos, ka tai dāņu miestā visi mazie tiešām sāka zīmēt kaut ko dīvainu, jo kur lai citur viņi liek mammas bailes. Donalds Vinikots, bērnu psihoanalītiķis, kad vēl strādāja par „parastu” ārstu, bija novērojis, ka bērni slimo atšķirīgi – ilgāk tad, ja mammas ir stresa māktas. Tas, manuprāt, izskaidro situāciju, kāpēc dziednieki, homeopāti (ar savām cukura tabletītēm) un tamlīdzīgi ļaudis (kuri reizēm nemaz nav ar medicīnisku izglītību) spēj ļoti labi palīdzēt maziem bērniem viņu slimībās, reizēm pat ļoti nopietnās, ja mammas tam visam tic; un kur nu vēl garās sarunas, ko viņi velta pacientam, kad vispārējās prakses ārsts tikai fiksi izraksta recepti, jo viņam ir papīri, papīri, papīri.
Man no šī visa izvēlās vismaz viens tāds secinājums: mamma un jebkurš cits bērna aprūpētājs nudien ir nepatverami svarīgs cilvēks.
Un kā tās visas dievietes tai miestā diriģēja savus vīrus... Vīrietim būt nudien nav viegli.
Ja jau visi, tad es arī noskatos „Medības”. Kad zinu, ka būs par seksuālu vardarbību pret bērnu vai pedofiliju, man vienmēr tomēr mazliet saraujas pleci, jo nezinu, kā tas atsauksies uz mani. Laikam nekad šādus gabalus neskatos vienkārši kā kinobaudītāja; nezinu, vai tā ir visām, kam bijusi ar ko tādu saskare bērnībā, bet kaut kādos asākos dzīves pagriezienu punktos tas kaut kur uzpeld.
Viesturs blogu ielika vēlā svētdienas vakarā vai teju jau bija sākusies pirmdiena, tomēr es to jau paguvu izlasīt, bet pirmdien sēžu un klausos (pilnīgi it kā no zila gaisa), kā viens manas ģimenes loceklis stāsta man par to, kas noticis ar mani, precīzāk, to, kā viņi visi pieaugušie manā dzimtā ap to ir taisījuši sev notikumu. Sēžu un klausos un nesaprotu, vai kāds iedomājās arī par mani? Cik man atmiņa, tad nē. Un to arī nedzirdu tagad. Joprojām klausos, kurš ir vainīgāks. Gribu iebļauties, bet negribu pēc tam noņemties ar citu asaru plūdiem. Izrādās, ka viņi visi ar to nu jau ir nodarbojušies 31 gadu: jukuši prātā, pat izmisumā miruši, dzēruši zāles, dusmojušies cits uz citu, pārtraukuši un atkal mazliet atjaunojuši attiecības. Kamēr vēl nezināju, kā tikt no tā murga nost (tas ritēja kādus 3 gadus, kad man bija no 13 līdz 16 gadiem; bija mazliet tā, ka emocionāli vēl neatbildu tam vecumam; tas patiesībā vienmēr ir ļoti saistīts ar notiekošo, jo vienmēr ir labs jautājums, kāpēc tā, bet tas nosaka toni, ka situācija var turpināties), es teju vai katru nedēļu sastiepu potīti. Vairāk kliboju, nekā gāju normāli. Arī biju pārtraukusi dažas attiecības, jo nevarēju izturēt dziļo depresivitāti, nu tās atjaunoju, bet tagad visu laiku klausos, kurš bija vainīgs (vēl bez tiešā „vainīgā”). Esmu sākusi atbildēt, ne tikai klausīties, un pēc tam raugos neizpratnes pilnās acīs. Grūti tas viss.
Klārai ir daudz mazāk gadu, nekā bija man; trīs jau nu noteikti nē, Viestur, bet kādi četri vai pieci. Esmu lasījusi stāstus par tādām mazām meitenītēm, par vidi, no kurienes viņas nāk – akurāt kā Klārai. Un, ja runājam juridiski, tad vardarbība ir – brāļa drauga rādītais un te jau pieminētais „aipēds”. Mazā galva vienkārši to visu nedabūja kopā. Starp citu, tādas meitenes bieži vai gandrīz vienmēr meklē citu tētus (partnerus taču laikam). Citas pusaudžu gados agri dzemdē, savāc atkarīgus puišus utt.; teorijas, ko te jau visi zina, dzīvo savu reālo dzīvi.
Vienubrīd vācu visādu intelektuālu informāciju par šīm lietām (starp citu, Latvijā par vardarbību pret bērniem, arī seksuālu, ir uzrakstīts gana daudz disertāciju, psiholoģijā it sevišķi, esmu vairākas lasījusi).
Tāpēc Klāras stāstu par meliem nez vai nav par skarbu saukt. Līdzīgus stāstus attīsta cilvēki, kam ir šizofrēnija un tamlīdzīgas problēmas. Psihiatri arī reizēm saka (gan ne visi), ka viņi melo, bet tas nu ir pilnīgi garām, jo tais stāstos ir daļa no atslēgas uz viņu slimību. Žēl, ka psihiatri mūsdienās ir palikuši tikai par ripu dakteriem, vismaz Latvijā, jo ir Rietumvalstis, kur pilnīgi loģiski saprot, ka psihiatrs ir arī cilvēks, kurš runā ar pacientu, turklāt daudz, un to prot. Mūsdienās tas viss ir sadalījies psihiatrijā un psihoterapijā (ļoti slimajiem nesasniedzamajā), kas, manuprāt, nemaz nav tas labākais variants.
Runā, ka skrienot visādas labas domas var izdomāt:) Skrienot ar sunīti pa mežu pārcilāju galvā savas bērnības "lugas". Ups! Visas aktrises skaistas. Radziņa, Artmane, Lieckalniņa, Kugrēna, mūsu Valmieras dīvas - Meirāne, Dēvica, Aizbalte, Eversa. Vienīgais, kas man iešāvās prātā - Artmenes Kņopiene "Dāvanā vientuļai sievietei" - ar garu degunu, sirmiem matiem, protēzi. Bet, šķiet, Streičs tūdaļ arī "revanšējās", atdodot atpakaļ skaisto Viju blondi žilbinošās izmeklētājas tēlā. Un jā, Lilita Bērziņa savā pēdējā finālā, Limuzīnā. Bet tur jau skaidrs- kad Dieviete ir tik cienījamā vecumā, no matter izskats. Dieviešu Dieviete?
Tad kas? Kas noticis ar mums, ka gribas vairāk un dziļāk...ka patīk neglītais, ka liekas īstāk. Vai varbūt mans bērna prāts fiksējis tikai īstas Dievietes toreiz? Būs jāparunā ar mammu:)
Nu super. Tik daudz visa kā. Pirmkārt, man gribas par teātri un kusltūras telpu. Es ļoti daudz skatos teātri. Mani vecāki uz veco Vealmieras teātri gāja bieži un es visur līdzi, tādu bērnu izrāžu jau nebija daudz. Kur nu vēl braucieni uz Rīgas teātriem.
Tā nu es laikam mēģinu to uzlikt atkal saviem bērniem, bet...manas diezgan daudzās vilšanās un plānā galdiņa urbiena sajūtas mani aizvedušas uz JRT, kur atkal bērnus pārāk bieži nepaņemsi. Tā nu turpinu arī ar pārējiem. Tad jau Indra Roga noformulējusi - ka režisori īsti nezin, varbūt nesaprot, ko grib teikt un to jau mēs jūtam. Jūt arī bērni. Jauniņā Laura Groza ar Vārnu ielas republiku, laikam jāzina vēsture un shēmas, bet viņa vēl tik jauna:) Atkočūns Cepli taisot arī varēja kādu shēmu. Man liekas, Džilis shēmas zina, tikai "grāvējos" aizliedz par to pat domāt. Tas vēl ok- ja zviedzam, tad zviedzam. Vakar redzēju Aiju pēc Jaunsudrabiņa. Kaut kā atmiņā Viestura komentārs, es gaidīju kaut ko no PĒC, kādu shēmu, kas šodien saprasta. Bet tas bijas vecais, labais Jaunsudrabiņš. Nebija nekāda pēc. Atkal domāju par režisoru. Viņa Makss un Morics ija īsta krāpšana. Man bieži ir sajūtas, ka aktieri nevar iznest, ko domājis režisors. Bet ja viņš nav domājis? Ja nezin? Nejūt? Shēmas nezin un nelieto? Bet...uzrunāja Aijas vai arī Kristīnes spēja nospēlēt nevīžu, netīreli. Zaudējot klasiski skaistos Ktistīnes vaibstus uz visu izrādes laiku.Tobiš Kristīnes aktiermeistarība. Man bija sajūta, ka Kristīne Nevarauska gan kādu shēmu saprot. Tas mani fasinē arī JRT - uzdrošināšanās pārkāpt pieņemtās skaistuma un pareizuma robežas. Nedomāju, ka Guna Zariņa "Jāņonkulī" laiž pa virsu. Baigā loma, baigā! No shēmas un atraidītības viedokļa. Un kā tas vispār ir - spēlēt neglītu. Iekārotu vai atraidītu...tur kāda shēma jāzina, vismaz zemapzinīgi. Un spoži nospēlēt. Kā Nevarauska, kā Zariņa, kā Šmukste, kā Apine, kā Razuma - bez matiem Kabalas Noslēpumos. Nomācošs vairākums no JRT. Mīlu Rēziju, bet viņa vienmēr spēlē smukas. Pat Frīda!
Fū, norunāju savu teātra sāpi un drusku Liepnieka tēmai arī pieskāros. Paldies, Viestur, Tu mūs dzen uz priekšu:)
Tikko pasmaidīju par Viestura domu, ka vīrietis taču “varētu arī darīt Neko”; vai tad tas ir aizliegts? Kāpēc Lukam būtu jāglābj Klāra? Viņš taču nav ne policists, ne psihoterapeits. Tikai darbu zaudējis skolotājs, kas tagad piestrādā bērnudārzā par audzinātāju. Vienīgi Kopiena to pieprasa, pat pavērsdama stobru. Nu, tas kaut kā jānokārto. Bet tas ir darbs; riskants, enerģiju prasošs, bet Darbs. Sabiedriskais. Ar atalgojumu “tad tev nekas nebūs” un varbūt gandarījuma sajūtu beigās.
Bet, ja nopietni, tad “um za razum zašol” nav vizualizācija, bet vērtējums, diagnoze. Ja Tu būtu uzzīmējis vizualizāciju, tad Tu to nevarētu izdarīt citādi kā, reizē kaut ko atklādams no sevis. Un tad “um za razum zašol” varētu pateikt arī par Tevi. Nu un tad?
