Pēc pagājušās nedēļas bloga man izraisījās ļoti interesanta sarakste ar kolēģi – psihoterapeiti un aizrautīgu Vēdu pētnieci Inetu Rubuli. Respektējama un interesanta sarunu partnere ne tikai savu profesionālo interešu un kvalitāšu, bet arī personiskās kompetences dēļ – Ineta ir 6 bērnu māte un viena vīra sieva.

 
Ineta: - "Sievietes neatkarības centieni"...ļoti jautri, tāpat kā jebkādi Neatkarības centieni. "I want to break free!" - atkarības lozungs principā.
Kādēļ sievietei sevī ir jāiegūst Sieviete ar ķermeniskā plāna disociācijas palīdzību? Tas nav iespējams, jo visa smalkā struktūra ir būvēta tieši pēc šī paša principa. Tāds jūdaisma plāniņš Dieva nepilnīgi radītās pasaules uzlabošanai? Protams, mūsdienu sievietes un visas sabiedrības šķībajām attiecībām ar dzemdi ir iemesli. Bet tie nav sievietes uzbūves struktūrā. Šodien sieviete tiek lietota, neizprotot tās funkciju, - tikpat akli kā lielais valsts zīmogs, ja ar to dauza riekstus.
Redz, te ir liela starpība pozīcijā - uzkundzēties pasaulei, vai būt savā vietā. Tas ir jautājums par to yogu ar Absolūtu. Tā nav iespējama uz savu roku, neapzinoties savu vietu. Kunga pozīcija producē pilnīgi citu - viltus Ego atbalsta psihoterapiju iepretim palīdzībai savas vietas atrašanā. Starp atrast un konstruēt ir bezdibenis.
Ja tas, ko es tur, blogā, izlasu, ir tiešām tas, ko Tu raksti, tad Tu esi interesantā situācijā. Jo Tu it kā iestājies par Tēva vērtībām, bet vienlaikus producē mūsdienu matriarhātu apkalpojošu un uzturošu ideoloģijas instrumentu. Sieviešu emancipācija ir sieviešu ekspluatācija un tas Tēva struktūru izkaltē kā dārzeni pagrabā.
Tādēļ tik neatlaidīgi vaicāju - kas ir normālums Tavā priekšstatu sistēmā? Jo var būt tā, ka, apskatot tikai patoloģisko, gan top skaidrs Pret ko Tu esi (pa ceļam iegūstot liktenīgus ienaidniekus kā vīriešu, tā sieviešu vidē), bet Par tā arī neizskan. Un tad var rasties tāds pieņēmums, ka Tu pēc aicinājuma vienkārši esi pretinieks, rebels, kas atrodas mūžīgā opozīcijā it visam.

Viesturs: - Sieviešu emancipācija ir:

1) iespēja attīstīt sevī vīrišķo daļu, kas noder gan cīņā ar personisko histēriju, gan paredzēta gadījumam, ja ģimene paliek bez apgādnieka, vīrieša;

2) iespēja iztikt bez vīrieša, atrodot, ka vislabākais vīrietis ir viņa pati. Lielā Māte = Māte + Tēvs.

Normālums ir divi līdzvērtīgi varas centri ģimenē – tie neļauj viens otram dominēt. Jebkura no centriem dominēšana būtībā noved pie līdzīgām sekām – bērnu izmantošanas un viņu atdalīšanās iespēju samazināšanas.

Ineta: - Paskaties, Viestur, redz kur pretruna, par ko runāju:
1) sievietes šodien no bērna kājas gatavojas tikai x- stundai, gatavojas būt vienas un ir vienas; līdz ar to runāt par līdzvērtīgiem varas centriem vairs nevar, jo sieviešu piekoptā vīrišķība kā skābe iznīcina pašu vīrieti;
2) šīs situācijas dabiskās sekas ir mūsdienu matriarhāts, jo vienīgais, ko sieviete no savas sievišķības unificētās audzināšanas ceļā nevar nosvītrot, ir fiziskā spēja dzemdēt (dažām gan tā salūst arī pati no sevis, bez visas kontracepcijas bažām un pūlēm); bez tam tieši karjeras orientācijas situācijā šī spēja iegūst to neapzināto draudīgumu, ko tu apraksti kā sievietes cīņu ar dzemdi.

Viesturs: - Tad jau jāaizliedz sieviešiem stāties augstskolās...

Ineta: - Augstskolām nebūtu ne vainas, ja jau sākotnēji meiteņu izglītības ceļš nebūtu nolikts uz puiku sliedēm.
Bet, jā, augstskola sievietes dzīvē ir otršķirīga - ja, kā saka, paliek enerģija pāri no tiešajiem pienākumiem, hobiji jau tikai palīdz uzturēt dzīvesprieku.
Darīt otra pienākumus vienmēr ir vieglāk kā savējos, tādēļ kārdinošāk, jo nav nekādas atbildības. Tomēr vajadzētu censties kaut vai slikti darīt savējos, nekā labi - otra.

Viesturs: - Man šī tēma par sevišķo sieviešu izglītību šķiet vilinoša. Tomēr - kā Tu izskaidrosi to, ka izglītības programmas visā Rietumu pasaulē tomēr neparedz atsevišķas programmas meitenēm un zēniem? Kādēļ pasaule no tādas sistēmas atteicās – vēl Raiņa un Aspazijas laikā taču tā bija! Taču, šķiet, Skandināvijā vīrieši un arī sievietes no apvienotās izglītošanās necieš. (Lai gan – viena zviedru kolēģe man stāstīja, ka sākumā iestājusies matemātikas fakultātē tikai tādēļ, ka tur ir vairāk puišu...) Un kāda ir Tava pieredze ar izglītību?

Ineta: - Tavs jautājums par Rietumu izglītību vienlaikus ietver arī pieņēmumu, ka pasaulē notiek pastāvīgs kāpums progresa virzienā. Pasauli šobrīd vada tirgotāji, tā ka arī izglītības sistēmas realizācijai un pašam tās pasūtījumam pamatā ir vien ekonomiskā izdevīguma ideoloģija. Saprotams, ka veikala likumi ārpus veikala konteksta ir izteikti partikulāri, tādēļ dzimumu psihiskās uzbūves dabiskajam pieprasījumam neatbilstoši.
Rietumu valstis, maigi sakot, pašas ir lielā apjukumā par to, kā apturēt izglītības degradāciju. Cik zinu, Skandināvija ir slavena ar to, ka tur atmirst ģimenes institūts. Ir depresijas, cilvēku vientulība - attiecības ir iedragātas, jo, tāpat kā citur pasaulē, tās nav prioritāte. "Necieš" šajā kontekstā drīzāk varētu būt attiecināms uz to anestēziju, ko šīm tautām sniedz pašu temperaments un augsti pilnveidotie sociālie tīkli. Dzīvojot novokaīna bļodā, ir iespējams neciest izteiktas sāpes, taču tas neliecina par veselību.
Tā sanācis, ka mana pieredze ar izglītību ir visas dzīves garumā. Piedzimu skolotāju ģimenē. Bērnu skolas gaitām vietējās un ārzemju skolās sekoju nu jau vismaz 20 gadus. Un mana pašas skolasgaitu pieredze visādi ir atšķirīga no mainstream'a. Nekādu individuālo karjeru, kas būtu atrauta no ģimenes, nekad neesmu praktizējusi. Vidusskolu pametu tādēļ, ka mācību grāmatu vietā vēlējos lasīt īstas, pabeidzu vakarskolā. Paralēli pastudēju mākslas vēsturi, pazīmēju, šuvu, guvu šādus tādus panākumus literatūrā un aktiermākslā. Starp iekšējo harmoniju un to, "ko teiks cilvēki", vienmēr esmu izvēlējusies pirmo. Tuvplāni šajā ziņā ir bijuši gana sarežģīti, bet ilgtermiņa ieguvums, paldies dievam, ir nenovērtējams. Gribēju studēt medicīnu, taču pieejamais piedāvājums gan ar kāroto holistisko izpratni par cilvēku, gan manu privāto esamību vāji gāja kopā. Toties palīdzēju vīram izstudēt divās augstskolās, un manā virtuvē vienmēr bija gan pusdienas, gan diskusiju klubs draugiem. Tālāko Tu zini, un tā rezultātā nekas jau nav mainījies. Meitas? Vecākā meita gāja privāskolās, jo tolaik vēl mums trūka gan izpratnes, gan drosmes. Jaunākā izglītojas mājmācībā un tradicionāli sievišķīgi.

Viesturs: - Un kā tad notiek šī mājmācība? Tu pati to plāno? Vai ta viņa ir ārpus oficiālās skolu sistēmas?

Ineta: - Nē, viņa ir skolu sistēmā, bet rubrikā "mājmācība", kas nozīmē, ka pamatā mācās saviem spēkiem un katru nedēļu ir privātas kontaktstundas pie skolotājiem.

Viesturs: ...

Ineta: - Tas bij viss?

Viesturs: - Tu gribi, lai paprasu vēl kaut ko? Es tikko no "Dzelzs lēdijas”, visumā nebija slikti, lai gan pats iespaidīgākais ir Merilas Strīpas meikaps. Pirms katras filmēšanās tas esot bijis jābūvē 7 stundas.

Man likās, ka Tavas domas par sieviešiem ir daudz radikālākas par manējām. Bet patiesībā jau tās ir tikai normālas. Kādā pakaļā mēs esam nonākuši!!

Ineta: - Mkm, es ne par paprasīšanu - tupu te citos rakstudarbos - mani tikai uzjautrināja tā selektīvā taciņa par jaunākās meitas mājmācību. Jo daudzreiz jau jādzird visāds - mī un žē! Pēdējā laikā gan daudz mazāk - laikam visi sapratuši, ka trakam zāļu nav.
Par pakaļu 100 punkti piekrītu! : ))) Pag, kā tur bij? Tev likās, ka manas domas radikālākas kā Tavas, un izrādās, ka nav? Vai tieši ir?

Vai Ineta sludina 19. gadsimta mātišķā anštendīguma kanonu – slavenos vācu 3K (bērni, virtuve, baznīca)? Nu nē taču – viņas izpratnē šie K droši vien izklausās kā kaut kas miris vai salauzts. Man patīk, kā viņa saka – „sievietes smalkā struktūra” – tas izklausās dzīvīgi, piesaista uzmanību un ieinteresē. Tas rada iespaidu, ka tur ir vesela pasaule, noteikti pašpietiekama un gan jau pašpaļāvīga, pašizzinoša un pat pašuzturoša.

Jāatzīst, Inetas viedoklis mani atvieglo. Ilgstoši esmu izvairījies piedāvāt sievietēm to, par ko neko nezinu - attīstības perspektīvu, kas būtu sievišķīga visā dzīves garumā, nevis tikai sākot no dzīves vidusposma un Sievietes lomas. Mani ir iespaidojis jau sākot no 19. gadsimta plaši paustais un 8. Marta svētku ideoloģiskajā pamatojumā pārstāvētais daudzu sieviešu viedoklis, ka visu labo dzīve piedāvā tikai vīriešiem, vai ka vīrieši sievietes ir paverdzinājuši. Normālā vīrietī tas nevar neradīt tādu vainas sajūtu, kas rezultējas atļaujā un piedāvājumā sievietēm kļūt tādām, par kādām tās it kā prasās būt - vīrišķām.

Tagad domāju, kādēļ neesmu dzirdējis sevišķi daudz sievišķu iebildumu pret sieviešu emancipāciju, kas, izskatās, ir tomēr vienā kastītē ar feministiski matriarhālu viedokli liekams. Varbūt iebildumi ir skanējuši, tikai neesmu tos dzirdējis? Jeb tomēr „Inetas viedoklis” ir samērā unikāls, vientuļš un plaši nepārstāvēts?

Cik atceros no lasītā, Freidam nav atradusies pārliecinoša atbilde uz jautājumu – ko grib sieviete? Arī tas mani atvieglo un liek saprast, ka šis jautājums tiešām nav no vieglajiem. Divas manas meitas ir izstudējušas uzņēmējdarbības vadību, jaunākā gatavojas studēt medicīnu un gan jau ne maza nozīme šajās izvēlēs ir bijusi tēvam, kurš ir vadījies no priekšstata par sievietes personisko neatkarību un viņas vīrišķās daļas attīstīšanas svarīgumu. Tomēr, ja padomā, ir bijis gana daudz zīmju, kas liecinājušas, ka šādas izvēles nāk ar pretestību. Tās, protams, ir viegli norakstīt uz cilvēka dabiskā slinkuma un nepieciešamības attīstīt gribasspēku rēķina, ko es centīgi esmu darījis.

Tomēr – vai Freida izvirzītais jautājums pirmkārt nav pašu sieviešu jautājums? Vai man tagad jājūt tām līdzi - nabadzītēm, kas uz to nav atbildējušas? Vai jājūtas vainīgam, ka vēl neesmu uz paplātes pasniedzis to, pēc kā tās alkst, pašas to vēl nenojausdamas? Kā tas nāk, ka nav dzirdēts par iniciatīvām, ka sievietēm vajadzētu savu, specifiski veidotu izglītību visas dzīves garumā, ieskaitot arī augstāko? Ja tādas būtu, tad kādēļ nedot sievietēm iespēju izvēlēties, kurā izglītības plūsmā iesaistīties – vīrišķajā vai sievišķajā? Interesanti parunājāmies ar Inetu.

P.S. Šīs nedēļas piektdienā abi ar Inetu uzstāsimies īsā konferencē, veltītā Aspazijas dzimšanas dienai, vairāk par to Sākumlapā.