Šīs mājas lapas komentāros jau labu laiku esmu kārdināts atklāt, kur gan varētu būt noslēpusies ļoti noslēpumaina būtne, saukta Sieviete. Un kā viņu pazīt, ja gadījumā izdodas satikt? Kā lai to uzrunā, kā lai notur? Kā lai iedraudzējas, kā lai iemīlas tajā un kā lai notic, ka nekā svarīgāka un skaistāka par Sievieti nav? Pieņemsim, ka es kaut ko par to zinu, nu un tad kaut ko arī varu par to pateikt.
Sieviete var atrasties Vīrieša sabiedrībā, bet viņa katru reizi no jauna izvēlas, vai to grib. Tā paša, kas no zaudētā Varoņa drupām izšķīlies un kas arī izvēlas vai neizvēlas katru reizi no jauna. Viņa ir zaudējusi kaut ko tādu, kas savulaik šķita vissvarīgākais un ar ko viņa bija pat radusi identificeties – Mātes un Meitas lomas. Viņa no šiem zaudējumiem ir atkopusies un sajutusi ieguvumus - nevis cieš no vientulības, bet izbauda vienatni. Viņa ir sapratusi, ka ne jau vīrieši ir svarīgi, bet viņa pati. Vīrieši var būt un var nebūt, bet viņa pati ir.
Tas nebija viegli. Mātes loma ar tās iespēju aizmirst sevi, dot citiem, sajusties par to lepnai un lieliskai, neredzēt, ka šī došana ir dažkārt vajadzīga galvenokārt Mātei pašai kā kontroles nodrošināšanas instruments. Un Mātes lomas vara izmantot bērnus, lai regulētu attiecības ar bērnu Tēvu, darot visu iespējamo, lai to pazemotu un pārtaisītu par Dēlu. Tās attieksme pret savu seksualitāti un ķermeni kā pret ietekmes instrumentu attiecībās un pat kā preci.
Nebija viegli zaudēt arī Meitas lomu. Spēju „taisīt acis”, tās „kautri nolaižot” vai skatoties uz vīrieti „no apakšas”, „ar sajūsmu”, kā uz Tēvu. Būt vārīgai un jūtīgai, spējot acumirklī atlaist slūžas asaru dīķiem, „ja vajag”. „Neturoties uz savām kājām” un tādējādi ļaujot sevi apliecināt lieliskajam Tēvam, mūžīgajam „vājo” sieviešu glābējam.
Viņai bija jāpalīdz Varonim uzvarēt Pūķi (Mātes /Meitas lomu, viņš viens ar to netiktu galā) jāsatiek Princese un ilgi jāgaida, kad tā pieaugs, jātic, ka tieši viņai lemts kļūt par Sievieti. Viņai bija jāsastopas ar daudzu sieviešu, kuras jau sen bija pārstājušas izskatīties pēc sievietēm, neizpratni par šāda ceļa jēgu, viņa bieži jutās viena un neatbalstīta. Viņai ļoti bija jātic pašai sev, jo ne vienmēr bija modeļi, kam līdzināties.
Pateicoties tam, ka mazdēls tika vests uz „Ansīti un Grietiņu”, sapratu vēl vienu svarīgu aspektu. Tieši Grietiņa taču ir tā, kas ir tik gudra un pat viltīga, ka neļauj raganai (tai ir ne tikai bērnus seksuāli izmantot gribošās Raganas, bet arī Pūķa vaibsti) nogalināt Ansīti. Tieši māsa ir aktīvākā cīnītāja, lai brālis netiktu pietuvināts Raganai, Mātei Un Meitai un neietu bojā no tā. Katra sieviete var ieraudzīt to, par ko es runāju arī iepriekšējos blogos – ka Māte kā Ragana izmanto savu dēlu. Palasot www.mammam.lv komentārus pie mana raksta, lieliski var abas šīs izmantotājas atpazīt. Bet brāļa un māsas koalīcija var tikt saprasta arī kā cilvēka Bērna loma, ar tās vīrišķo un sievišķo daļām.
Tātad augstāk aprakstītās cīņas var izcīnīt ne tikai Varonis vai galvenokārt Varonis. Ne tikai no Varoņa esamības vai neesamības sieviete ir atkarīga, arī viņā pašā ir spēki, kas var to vest uz Sievieti.
Līdz šim vairāk runāju par to, kas Sieviete nav, vai kas tā „vairs nav”. Bet kas tā ir? Vai tiešām tikai „nerealizēts potenciāls” , „iespēja, kas jāatrod”, kā par to esmu izteicies iepriekš? Vai šī attīstība ir tik individuāla, ka tai nav nevienas vispārināmas iezīmes?
Vismaz dažas ir, pie tam – fundamentālas. Sievietes lomai jānāk kopā ar savas seksualitātes un sava ķermeņa atpakaļiegūšanu. Citiem vārdiem – šīm lietām atkal jāiegūst „svētuma” oreols. Tās atkal sāk piederēt sievietei pašai, nevis tās Mātes/Meitas lomai, kura tās gribētu izmantot gan bērnu radīšanai, gan tādas sociālās ietekmes nodrošināšanai, kurai jāpalīdz bērnus izaudzināt. Pagātnē atkal jāpaliek seksualitātes kā preces, kā attiecību, kā ietekmes un kā varas instrumenta laiks - altruisma, dzimtas turpināšanās un izdzīvošanas vārdā.
Bet ja tā, tad jau kuro reizi dzīvē atkārtojas jautājums – kā sievetei patīk viņa pati? Kā tā pieņem savu ķermeni un sajūtas, kuras tas dāvina un var dāvināt? Vai viņai ir viegli palūkoties uz to tikai un vienīgi no egoistiskās puses – ko tas dod man, nevis kā es ar to varētu ietekmēt vai iepriecināt citus un kāds no tā visa varētu rasties labums plašākā, ne tikai personiskā nozīmē?
Vai ir iespējams, ka savs ķermenis sagādā prieku – ne tikai masāžas vai citu SPA procedūru laikā? Kā ir ar sportu un attīrīšanos, ko tas var sniegt? Ēšanu un ēst gatavošanu kā baudu, nevis kā kaloriju atjaunošanu? Glāzi laba, ar maltīti saskaņota vīna? Mūzikas klausīšanos ar visu ķermeni, nevis tikai ar ausīm? Peldēšanos naktī vienai vai kopā ar citām sievietēm, bez vīriešiem? Lietus lāsēm uz kaila ķermeņa? Apģērbu, kosmētiku un, protams, pieskārieniem sev.
Vai iespējams uz savu ķermeni palūkoties kā uz ceļotāju, kas, beidzot ir atgriezies mājās, dažreiz galīgi nepazīstams un svešs, bieži ievainots, dažreiz pārklāts svešu putekļu kārtām? Nereti no jauna iepazīstams. Tik grūti pieņemams un kur nu vēl iemīlams.
Runājot par Sievietes lomu, nevar paiet garām tādai abstrakcijai kā „skaistums”. Tā sievietēm un ne tikai viņām vienmēr ir bijusi ļoti svarīga tēma, jau no bērnības... Nevar nepamanīt, ka „skaistums” biežāk draudzējas ar „jaunību”, nevis „vecumu”, ar kuru savukārt ir nesaraujami saistīta Sievietes loma. Tā ir pretruna, kuras neatrisināšana noved pie apgalvojuma, ka „vecums ir sievietes nāve”, kas būtu pilnīgi otrādi, kā to šeit cenšos izskaidrot es.
Sievietes skaistuma kategorija līdz šim ir ļoti saistīta ar sievieti kā seksuālu objektu un tādēļ - ar Mātes/Meitas lomām, to iekārdināmības un vīriešu – „sēklas donoru” pievilināmības aspektu. Skaists ir tas, kas vīrietim „laupa prātu” un sievietei sola iespēju dzemdēt, dzemdēt, dzemdēt... Varētu izveidot veselu šāda skaistuma klasifikāciju – „maucīgais”, uz Dēlu orientētais Mātes lomas vai „anorektiskais”, Tēvam domātais, nepieaugušās Meitas lomas skaistums.
Uz mani kā uz vīrieti šāds skaistums iedarbojas, jo es turpinu dzīvot visos vecumposmos, kurus esmu pieredzējis. Bet tas reti „sagūsta”. Biežāk kaitina, jo būtībā jau tas ir aicināts mani apčakarēt. Nereti arī garlaiko – cik var turpināt vērot vai iesaistīties vienās un tajās pašās riesta dejās? Nereti skumdina – raugoties kā sievietes cenšas „gribēt tikt gribētas” un vīrieši „grib sagribēties viņas gribēt”. Dzīve pagātnē...
Bet tam nebūtu jābūt svarīgam. Sieveitei vīrieši un tas, vai viņi grib Sievieti, nav izšķiroši svarīgi, kas nenozīmē iebildumus pret dzimumu attiecībām un dzimumattiecībām. Sieviete spēj radīt jaunu skaistuma kanonu, kurā tas vairs nav dzemdēšanas interešu sagūstīts. Saskaņā ar šo kanonu, skaistums ir svētās seksualitātes vizuālā izpausme. Sieviete, no kuras staro seksualitāte šādā izpratnē, ir skaista. Un skaistums nāk no šī starojuma.
Un man rodas arī jautājums par to kā Viesturs izdzīvo daudzos sieviešu komentārus, kas ir uzmanības apliecinājumi... Un man prieks, ka varu lasīt dziļas domas, citādi dažkārt dziļāka redzēšana var likties kā apgrūtinājums, ir ar ko solidarizēties. :)
Pilnīgi nejauši ieklīdu Dr. Rudzīša mājaslapā. Bet varbūt likumsakarīgi? Jo nejaušību jau nav... Nekad neesmu spējusi saprast sievietes, kurām patīk patikt citiem. Krāso lūpas tādā krāsā , kāda patīk vairākaumam vīriešu, tērpjas tā, kā patīk vīram, uzvedas tā, kā patīk mammai, krāso matus tā, kā tagad modē utt. Manuprāt sievietes skaistums noteikti nepieder ne jaunībai, ne briedumam, ne vīram. Tas pieder tikai sievietei, katrai konkrētai būtnei, neatkarīgi no viņas acu krāsas un ķermeņa formām (tas par lieko svaru) un dzimšanas gada. Kad sieviete apzināsies to, ka viņai pieder viņas pašas skaistums, tad jautājumi par lieko svaru, modi un vīriešu vēlmi redzēt "mātītes" ar sārtām lūpām un D izmēra krūtīm atkritīs momentā :) Viņa būs skaista jebkad, jebkur un jebkādā tērpā.
Palikšu pie sava - sievietes loma ir apvienojama ar mātes padarīšanu. Grūtāk ir, tas tiesa, un nereti nākas izrauties no vienas, lai ienirtu otrā, bet var. Recepte varētu būt šāda - vairāk vienatnes, vairāk domāšanas. Vēl ir jāsapņo un jāšaubās, obligāti! Ja viss ir saplānots, sakārtots un bērni vienmēr saķemmēti, sieviete visbiežāk ir prom. Māte toties mājās, bet nez vai sekss ar fāteri ar ir? Un vēl, palikšu pie otra sava (pie reizes iebilstot Rūtai) - par lieko svaru IR jāraizējas! Vieni saka, ka izskats svarīgs, otri - ka svarīgs ir tikai iekšējs starojums, štrunts par resno vēderu! Nu, paliekšu pie sava, ka tomēr jānodarbojas ar sportu, un rīt bulkas arī nevajag! Vairums (arī vīrieši) vienkārši atrunājas, ka nav laika, ka resnais dibens iedzimts utt., bet patiesībā slinko! Un, ja apaļīga sieviete ar pārāk labu apetīti divreiz nedēļā aiziet uz jogu, tad - aizmirstiet, mīļās, par slaidu augumu! Pievienojiet vismaz vēl 2x nedēļā peldēšanu, vienu 5 km skriešanu, hantelītes un vēderpresi ik pārdienas, un samaziniet ēšanu, tad arī būs smuki! p.s. Tas komentāru drošības kods ir TĀDĀS krāsās, ka daltoniķiem dalība diskusijās nespīd!
Fū, ku grūti. jeb varbūt, kā saka mana trenere pēc grūta vingrinājuma - fū, ku labi? Grūti man sašķirot - kad Sieviete un kad MātesMeita. Pat tad kad vislabākie nodomi - neiekrist uz veco, attiecībās nespekulēt ar seksualitāti, nespēlēt uz vīriešu Dēlu un Tēvu jūtām, visbiežāk ir jālamājas kā Ušakovam tajā sēdē - bļāviens, atkal tā Māte!
Vienīgi mierinu sevi ar domu, ko arī uzzināju no Viestura - kamēr bērni vēl audzināmi un māja ceļama, no Mātes neizspruksi. Tad man viss vēl priekšā.
Bet...atkal jau sen dzidētais...visas šīs lomas ir un būs mūsos, svarīgi laikam, kā un kad tās lietojam un ar kādiem nolūkiem un cik ļoti apzināmies lietas. Man šķiet, lielā starpība rodas, ja apzinamies, ko un kā daram. Sevi mierinot saku - labi, ja arī Pēc Tam, vismaz ir ko analizēt un ir cerība attīstīties.
Nezin kāpēc iedomājos par sevi un attiecībām ar tiem saviem paziņām vīriešiem, kuri ir homoseksuāli. Nezin kāpēc jūtos nu ļoti brīvi un viegli viņu sabiedrībā. Varu pat teikt, ka savas dzīves pašus lielākos smieklus un kompānijas burvību esmu izbaudījusi tieši šādiem vīriešiem klātesot. Varbūt tāpēc, ka nav nekas "jāiztaisa"? Varu būt es pati? Nav svarīgi, ko viņš domā un vai grib mani vai nē. Jā, mēs sabučojamies satiekoties, bet tas ir tik nevainīgi! Varbūt tā ir svētā seksualitāte, kas šādās attiecībās ir starpnieks? Bet varbūt homoseksualitāte rodas Mātes bērniem un tā es tikai pastiprinu savu Mātes pozīciju? Man tomēr šķiet, ka nē. Jo es jau runāju par sevi, par to, kā jūtos un uzvedos vīrieša klātienē.
Sievietes Skaistums pieder Jaunībai? Jā, jo tas ir tikai fizioloģiski. Vienīgi jāatceras, ka jaunībā visbiežāk neesam vēl Sievietes. :) Bet...ja skaistums pieder Citiem Vecumiem, to var just kaut kā..nu tā...īpaši. Tas nav sejas skaistums, tās nav vijīgas ķermeņa līnijas. Un atkal - tā ir tāda gudrība, tāda vitalitāte, ka koptēls rāda skaistumu un seksualitāti, kas ir tik pievilcīgi un šarmanti tieši šajā vecuma posmā. Un ķermenis kaut kā bez vārdiem saka, ka ir mīlēts un lolots. Varu tikai piekrist. Un man šķiet, ka mīlēts ķermenis ir vesels. Ehhh, kā lai uzzin recepti?
Vēl mani aizķēra doma par Vīrieti, kas ceļas uz mirušā Varoņa drupām. Nu negribas par Varoņiem un viņu cīņām domāt, viņiem viņu cīņas, man savējās. Vai varbūt man gribas, lai Varonis nemirst, vai vismaz atdzimst? Ātri un bez manas līdzdalības...
Beigbederu vēl neizlasīju, bet priecājos. Un ne vien par Viestura blogu, bet par sevi - tajā vecumā, kuru "tagad labāk noklusēt", jau labu laiku priecājos, iegādājoties un lietojot jaukus apģērbus un kosmētiku... utt. Un daudz nesatraucos par drusku lieka svara un apkārtēriem, kas drusku par lielu. Čau visiem, priecīgu pavasari!
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
