Beidzot „Melanholija” ir noskatīta. Filma kā glezna, ar brīnišķīgu mūziku un smeldzi, lūkojoties uz pasauli, kuras tūliņ vairs nebūs, vienlaicīgi (pēdējā brīdī) atklājot, cik tā skaista. Manuprāt, līdz šim nebijis aspekts fon Trīra darbos, sevišķi krasi kontrastējošs ar „Antikrista” naturālismu. Tomēr tēmas jau tās pašas, tikai pa jaunam parādītas... Bet bija ļoti vērts aiziet - pavisam negaidīta iemesla dēļ. Šis darbs man ļoti „savilkās” kopā ar Karela Reiša 1981. gada filmu „Franču leitnanta draudzene” (pēc Džona Foulza tāda paša nosaukuma romāna motīviem, galvenajās lomās lieliskā un toreiz vēl pavisam jauniņā Merila Strīpa un Džeremijs Aironss), kuru noskatījos sava sena kolēģa Māra Siliņa uzaicināts. Un savilkās kopā arī ar mūsu pašu Annas Brigaderes dzīvesstāstu, kuru manā apziņā aktualizējusi nesenā piedalīšanās rakstnieces 150 gadu atceres raidījumā LTV1.
Arhaiskā sieviete, kura pati noteica, ko viņai darīt, ar ko un uz cik ilgu laiku veidot attiecības un ar ko – radīt bērnus, monoandriju nevar neuztvert kā cietumu un ņirgāšanos par viņas senajām tiesībām un personisko brīvību. Arhaiskajai sievietei, kuru modernās sievietes psihē pārstāv tās arhetips (tiesa – dažādām sievietēm izteikts ar atšķirīgu spēku), monoandrija var radīt tikai klaustrofobisku paniku, uztverot patriarhālu laulību kā mūža ieslodzījumu šaurā telpā kopā ar vīrieti, kas vairs nav atkarīgs dēls un kas negrasās kalpot tikai viņai, iztopot visā, tajā skaitā katrai tās garastāvokļa maiņai! Šādu sievieti visā tās krāšņumā mēs ieraudzījām jau „Antikristā”, tur viņa patriarhāli taisnīgi tika sodīta ar nāvi.
Gan tā sauktais Viktorijas laikmets Anglijā, gan 19. gadsimts latviešu zemnieku sētā cilvēkiem izvirzīja ļoti stingras patriarhālas prasības. Matriarhālajam bija jādemonstrē bezierunu pakļautība patriarhālajam, jeb , citiem vārdiem runājot – sievai vīra priekšā bija jākrīt ceļos. Arhaiskā sieviete ar visu viņas klaustrofobiju attiecībā pret monoandriju kaut kā šķietami sekmīgi tika iedzīta kaut kur dziļi psihes pagrabos. Bet vai tas tiešām tā, tik sekmīgi „rullēja”? Nu nē taču – arhaiskā sieviete pie vismazākās iespējas izlauzās – un to mēs redzam gan Brigaderes, gan Aspazijas, gan Blaumaņa darbos, Latvijā. Bet to mums Merilas Strīpas izpildījumā un 19. gadsimta Anglijas rāmī parāda arī Džons Foulzs, kam pie „Franču leitnanta draudzenes” panākumiem, šķiet, ir lielāki nopelni, kā filmas režisoram. Domāju, arī Virdžīnija Vulfa un daudzi citi par arhaisko sievieti, tās ciešanām un spēku ir daudz ko pateikuši.
Kā latviešu zemnieku sievietes reaģēja uz to, ka to arhaiskās daļas tika ieslodzītas patriarhāta rāmjos? Manā dzimtā ir stāsts – sieva savu nākamo vīru ierauga tikai pie baznīcas, turklāt, tā kā vienlaikus precas vairāki pāri, vēl īsti nezina, kurš no rindā stāvošajiem puišiem ir viņējais. Es saku – vai nav vienalga, ar ko jādzīvo kopā, tāpat tam otrajam jāpiemērojas un viņš jāpacieš. Bet diez vai tam piekrīt arī arhaiskā sieviete - domāju, viņa par šādu patvaļu un spaidiem pakļauties ir nikna pa īstam. Bet nedrīkst par to runāt.
Tikai retās uzdrošinājās iet laulības pārkāpšanas kā personiskas atbrīvošanās ceļu un parasti tika bargi sodītas. (Lai gan, ne vienmēr – atcerēsimies kaut vai Jaunsudrabiņa Aiju!) Pie kam – laulības pārkāpšana varēja arī būt izdomāta, kā franču leitnanta draudzenes gadījumā, lai tikai atbrīvotos no pienākuma būt patriarhāli laulātai. Vairums, šķiet, cieta – kļuva nīgras, kašķīgas, izvairīgas no glāstiem, priekšlaicīgi novecoja. Piedzīvoja Blaumaņa un Brigaderes Raudupietes likteni. Bet tās, kurām paveicās, pie pirmās iespējas izspruka no zemnieku sētas spaidiem. Kā Anna Brigadere, kas pēc tēva nāves, vēl pusaudze būdama, sākotnēji izmēģināja pelnīties ar šūšanu, pēc tam uz ilgiem gadiem kļuva par mājskolotāju. Tātad pelnīja pati, darīja darbus, kas paveicami vienatnē, atšķirībā no lauku darbiem zemnieku sētā, kur nenomirt badā varēja tikai, efektīvi sadarbojoties paplašinātai ģimenei. Šāda Brigaderes izvēle deva iespēju neprecēties, neieslodzīt sevi. Bet vienlaikus notiesājot sevi ar atteikšanos dzīvot regulāru seksuālo dzīvi, kļūt mātei un izjust pēcnācēju atbalstu vecumdienās.
Šeit mēs nonākam pie melanholijas tēmas, jo kā gan var nesāpēt un neskumt par neiespējamību izvairīties no šādas izvēles? Un par savas brīvvientulības izvēlēšanos? „Franču leitnanta draudzenē” parādās brīnišķīgs dakteris, kurš krietnā brendija iespaidā būdams (bet tomēr ļoti skaidrā prātā) uzstājas ar veselu melanholijas kā slimības klasifikāciju. Vienubrīd man likās, ka šī slimība (?) tomēr ir rūpīgi jādiferencē no citas – histērijas, par kuru šajā mājas lapā jau ne mazums pateikts. Tomēr nē – histērija taču pauž pārdzīvojumus saistībā ar it kā neizbēgamo nepieciešamību pievilināt vīrišķo sēklu. Bet melanholija – sāpes par atteikšanos no šīs nepieciešamības, pretī iegūstot varbūt brīvību (kā tas ir, iespējams, franču leitnanta draudzenes un Annas Brigaderes gadījumā), bet varbūt tomēr vientulību, par kuru mums vēsta abu fon Trīra filmas galveno varoņu – māsu vēstījumi.
Viena māsa, kas savas kāzas pārvērš par šķiršanās (maigi sakot)drāmu, no laulības gultas aizbēg Mēness (bet varbūt Melanholijas) pielietā pļavā, kur izdrāž pirmo pa rokai pagadījušos vīrišķā dzimuma pārstāvi, sagadīšanās pēc (droši vien) jaunu puisīti. Un otra, kas kaut kā tomēr, kaut kad ir izturējusi kāzu gultas pazemojumu. Kurai ir dēls un arī vīrs, kas ar to vien nodarbojas, kā rūpējas par savu („Antikristā” noslepkavoto sievu spēlējošā aktrise!) sievu un viņas apjukušo māsu. Tomēr uzvar nevis auglībai kalpojošā histērija (tādas fon Trīra filmā nav), bet nāvinošā melanholija. Bet ja tā, tad finālam jābūt pretējam tam, kuru redzējām „Antikristā” – bojā šoreiz iet vīrišķi – tēvišķais. Taču tas netiek godīgā divkaujā nogalināts, tā nāve tiek pasniegta kā pašnāvība – viņš vainīgs, viņš mūs – sievietes pameta vienas visos smagajos pasaules bojā ejas pārdzīvojumos!
Melanholija kā katastrofa un pasaules (kultūras) bojāeja, jo viss patriarhālais ir noliegts, civilizācija atgriezusies cirkulārajā laikā, ko simbolizē divas melanholiskas māsas un mazs puika, kuram, ja tas gribētu un spētu šo pasauli glābt, būtu jārada bērni savai mātei un mātesmāsai. Bet šī pasaule jau ir tik veca, ka nogurusi no incesta un sodīta ar patriarhālu riebumu pret to. Fon Trīrs ir eleganti izspēlējis modernās pasaules galu, ieraugot, ka tā loģiku iezīmē nevis kaut kas jaunatklāts, bet tieši otrādi – arhaisks. Nevis pasaule un ģimene nonākusi sava izsīkumā vai noliegumā, bet regresējusi un atgriezusies sākotnējā izejas punktā.
Ko būtu vajadzējis darīt? Nu, jaunajam vīram droši vien būtu bijis jābūt uzstājīgākam un kāzu gultā jāpaņem tas, kas viņam pienākas, saskaņā ar patriarhālo (vairāk islamā sastopamo) priekšstatu, ka, ja ir laulība, tad izvarošana būt nevar. Un otras māsas vīram būtu bijis jāpamet visa šī sieviešu kopšana un jānodarbojas ar kaut ko patriarhāli jēdzīgāku, piemērām, savas bagātības nebeidzamu pavairošanu, vai jūras ceļojumiem, astroloģiju, piemērām. Reliģisku kalpošanu, varbūt psihoterapiju. Bet viņi taču to nespēja – tiem šķita, ka, ja viņi nevar glābt savas sievietes no melanholiskās katastrofas, tad viņa dzīvei vairs nav jēgas. Kritušie Varoņi tātad – tiešu tādus starp daudziem citiem sev bija atradušas māsas. Visa pasaule pirms savas bojā ejas kā arhaisko sieviešu un Dēlu pasaule. Tēva nav un arī Dieva vairs nav.
Džona Foulza scenārijs turpretī ir ļoti optimistisks – viņš noslēpj no mums to perspektīvu, kurai liek īstenoties fon Trīrs. Tomēr Foulzs nav viennozīmīgs – pastāv daudzi varianti, kuros tālāk varētu doties Strīpas un Aironsa atveidoti varoņi, un filmā tie tiek ieskicēti. Mūs gan vairāk interesē latviskais, kuru šeit skicēju kā Annas Brigaderes dzīves un daiļrades pārstāvētu.
Brigadere savos autobiogrāfiskajos darbos nerāda nekādu atklātu rīvēšanos starp saviem vecākiem un, visticamāk, tādas (atklātas) rīvēšanās arī nav bijis. Visticamāk, ir bijis kaut kas tāds, kas zemnieku ģimenēs nevarēja nebūt – dzīves un darba attiecību neatdalāmība, kā arī grūtie izdzīvošanas apstākļi, kas liek prioritēt darbu, nevis dzīvi. Rezultātā psiholoģiskās vajadzības tiek iedzītas zemapziņā un parādās kā grūti saprotamas jūtas un rakstura reakcijas, kas vispirms izpaudās laulāto attiecībās. Attiecībā uz sievietēm šeit ļoti svarīga ir savas senās matriarhālās teritorijas – māju – piespiedu atdošana vīram, kurš vairs nedodas ne jūrā, ne tirdzniecības ceļojumos, ne karā un no kura tādēļ nav iespējams ne atpūsties, ne atvilkt elpu, ne nostiprināt savas robežas. Kurš tikpat kā katru mīļu brīdi ir tepat mājās, turklāt ar galvenā noteicēja – saimnieka tiesībām.
Brigadere gan parāda, gan noslēpj (tipiski latviski) matriarhāli patriarhālā konflikta ārprātu un neatrisināmību. Viņa trīs diennaktīs rada Sprīdīti – mazu puiku, kurš spēj paveikt to, ko nevar spēt nobrieduši vīri – fantāzija par kontrolētu, dēlišķu vīrišķību. Un viņa pazemo karali (Tēvu) Brusubārdu, apprecamu tikai tad, kad tas pabijis glābjams ubags (Dēls) Māris, kam var dot. Fon Trīra Sprīdītis ir nekustīgs, sastindzis un nogalināms, toties daudz reālistiskāks. Palūkojieties jaunu vīriešu nāvju statistiku.
Laikam domājot tikai par ko vienu, tas kļūst redzams arī lietās un vietās, kur citi to nesaskata. Es Melanholiju redzēju, kā Trīra skaisti, skaidri un pašironiski izstāstītu stāstu par depresiju, un to, kādus papjē-mašē labumus dzīve un terapijas piedāvā dvēseles skumju māktajiem, un cik maz tas līdz. Noreducēt filmu līdz sieviešu-vīriešu attiecībām, problēmām nozīmē pazaudēt pārējos 90% filmas satura, pie tam Trīrs pats šajā filmā nepārprotami identificējas tieši ar Justīni.
Man bija tāda negaidīta veiksme piedalīties lasītāju kluba organizētā pasākumā ar romāna "Stundas" autoru Maiklu Kaningemu. Uzzināju daudz interesantu detaļu.
Ārējā līmenī tā ir grāmata par sievietēm, kas lasa grāmatu. Emocionāli tas ir stāsts par nespēju iekļauties ikdienas rāmjos. Ja to savaldīšanu risina ārēji spēki - vīrieši vai sabiedrība, var rasties ļoti dīvainas idejas. Piemēram, Virdžīnija Vulfa tika ārstēta izraujot viņai dažus zobus, jo pastāvēja uzskats, ka tie atrodas tuvu smadzenēm un varētu būt depresijas cēlonis.
Lauras tēla prototips (filmā Džuliāna Mūra) ir rakstnieka māte (nu bet protams, teiktu psihoterapeiti ;). Sieviete, kas jutās kā Amazone, bet kurai ir atļauts darboties tikai virtuvē. Un tad nu viņa mēģina vismaz to kūku uzcept perfektu. Tā ka "Stundas" ir par to pašu tēmu, tikai nesaucot arhaiskas sievietes tēlu vārdā.
Un ir gluži vienalga vai šī radošā enerģija tiek izmantota romāna rakstīšanai vai kūku cepšanai. Tas ir sievietes pašas darbs ar to sadzīvot - neļaut citiem nomākt savu arhaisko spēku un arī neļaut tam pārņemt sevi. Ko tad citu lai dara ar to savu mežonīgumu – vislabāk taču ir tā mīlīgi un pacietīgi pieradināt.
Un reizēm atļaut pakaukt uz mēnesi, ja jau tuvojas tā melanholija. Savukārt šīs filmas beigās gan nesapratu kādēļ bija jātup pļavā zaru būdā, ja varēja uz terases dzert vīnu
P.S. Vakar dzirdēju lielisku stāstu par Sauda Arābiju - luksus viesnīcas baseinā sievietes peldas no galvas līdz kājām ģērbušās savā melnajā tērpā. Es nezinu vai atteikšanos no sajūtas, ka mana ādai pieskaras gaiss, saule vai ūdens var kaut kā kompensēt dimantos.
Inta: es gribeju par filmu Stundas piebilst, ka man šī filma izraisīja ļoti pretrunīgas sajūta , no vienas puses interesi un vēlmi saprast, no otras puses dusmas. Mani šī filma nokaitinaja toreiz, būs jāpaskatās no jauna. Un vēl, noskatījos " Franču leitnanta draudzeni". Varbūt vislīdzīgākā sajūta ar Melanholijas izraisīto, bija tā, ka kaut kādā brīdī Sāras uzvedība izraisīja neloģiskumu, tapat kā Džastīnas uzvedība Melanholijā. Nu jā, un tapat kā vienas varones uzvedība filmā Stundas. Talāk laikam es nestāstīšu, jo tas būtu dziļi personīgi, bet vienā brīdī filmā "Franču leitnanta draudzene" es sajutos kā Čārlzs. Vispār man ļoti patīk aktrise Merila Strīpa, un, nu ja, viņa tacu bija arī Stundās. Man viņa asociejas ar trauslo speku, viņa nodod savu vēstījumu kaut kā neapzināti priekš manis. visspēcīgāk, priekš manis, tas bija Medisonas apgabala tiltos.
Inta,paldies! Arī mani līdz dvēseles dziļumiem ir saviļņojusi Jūsu pieminētā Skrejošā ar vilkiem Sieviete. Patiešām, tik daudz maiguma un smeldzes...starp citu, autore Facebook ļoti īpaši uzrunā - "Dear Brave Souls"...
Aija - papētiet vēsturi - tikai no mazliet cita skatupunkta. Cik saprotu, Jums bija darīšana ar islāmticīgu ģimeni?Tad nebrīnieties...Jo tik daudz sieviešnīšanas kā kristietība mums atnesa, kopā ar ticības radītājiem (žīdiem)un viņu saimniekiem,nav nevienā reliģijā. Tāpēc arī tur sievietes bauda cieņu. Lai gan mums mēģina "ieborēt" pilnīgi pretējo.
Es reizēm domāju par to, ka iekšējā labirintā var apmaldīties un piemirst acīmredzamo. Piemēram, Brigaderes gadījumā - viņas izvēles lielā mērā droši vien noteica fakts, ka viņa bija ļoti neglīta, ar mazām izredzēm cīņā "kura ir visskaistākā" vai pat cerībām apprecēties. Skaidrs, tad labāk uz pilsētu, tomēr iespējas pašrealizēties.
Un ja garāmejot ir pieminēta Virdžīnija Vulfa, tad kontekstā ļoti gribas runāt arī par filmu "Stundas"( pēc Maikla Kaningema romāna) - kā ar katru paaudzi rietumu pasaulē sievietes pamazām iegūst vairāk telpas (V.Vulfa "Sava istaba") un elpas vienkārši būt tai, kas viņa ir. Ja var dzīvot, tad jau cīnīties nemaz tik ļoti negribas.
Par šo gan komentāros jau runāts, tomēr pēc katra raksta paliek mazliet pēcgarša. Attieksmes jautājums Ar kādu maigumu par arhaisko sievieti raksta Clarissa Pinkola Estes "Women Who Run With The Wolves" (piedodiet, nemēģināšu tulkot) - sadraudzēties, saprasties, atļaut tai būt, uzklausīt, pat dejot ar to. Viesturs tomēr vairāk no pozīcijas - savaldīt, pakļaut. Dzimumu atšķirības
Paldies par blogu, trukstošās daļas, manās domās papildinajās, protams radot atkal jaunas domas. Es sākuma nesapratu, kas ir Melanholija, kas tas tāds par veidojumu, kas domats ar planētu. Vēl man ļoti piesaistīja tie zirgi, un tas, kapēc vīrs aizgāja nomirt pie zirga. Džastīnai zirgs bija svarīgaks par vīru, noteikti, tas bija parādīts, tad, kad viņa aizveda savu vīru vispirms pie zirga, bet pēc tam viņa bija dusmīga uz zirgu, ka viņš baidās no Melanholijas. Es īsti vēl nezinu, kapēc biji zirgi, nezinu kāpēc bija jāiet nomirt pie zirga. Klēra vēlāk atbrīvoja zirgu, bet viņš atgriezās. Un tad, man likās, ka zīmīgi bija arī tas, ka tieši dēls izdomāja mērinstrumentu, ar kuru noteikt, ka Melanholija tuvojas, abi ar tēvu izdomāja. Un Klēra nemitīgi pārbaudīja, arī tas tā interesanti. It kā dēlā būtu vislabak redzams, ka tuvojas Melanholija, bet māte lieto dēlu lai redzētu cik vēl laika atlicis. Tēvs, patiesībā, ir pat aizrāvies ar astroloģiju, bet nespēj paredzēt un novertēt Melanholijas patiesos draudus. Vienubrīdi, man pat šķita, ka Džastīna pievilka Melanholiju, uzaicināja. Mani tā filma ta ka paralizēja ar mūziku. Drosi vien, ka arī nav nejauša režisora izvēle- Vagnera "Tristans un Izolde". Un arī tas vizuālais veidojums. Lasīju, ka fon Trīrs ietekmējies no Džona Evereta Milles gleznas "Ofēlija", tieši veidojot Džastinas tēlu. Un glezna atstāj arī tādu iespaidu, mazliet "ievelkošu". Man patīk, ka Trīrss veido filmas, kas "ievelk", tā ka nobur uz to brīdi skatītāju. Ai, es par kino varetu runāt bezgalīgi:)
Turpinājums... Man laikam brīžiem bija mute vaļā līdz zemei - lielāko tiesu no pārsteiguma, ka šī cilvēka ķermeņa valoda, izpausmes veids un būtība apliecina pilnīgu tāda modeļa akceptu...un tajā visā bija liels maigums un mīlestība. Ar visām patriarhālisma iezīmēm, man tomēr tas liekas tik mātišķs modelis. Ar tomēr oficiāli atļauto daudzsievību...kā kādreiz Viesturs rakstīja par feodāļiem - Lielā Māte vīrieša veidolā? Bet tur jau arī īstās Mātes turpat vien grozās... Un bauda cieņu...Interesanti
