Manā pēdējā lekcijā Dailes teātrī par Mariju Stjuarti un viņas dzimtaskoku, kad jau labu laiku biju runājis par visām tām dīvainībām, kas notikušas karaliskajā ģimenē, kāda meitene uzdeva pavisam vienkāršu jautājumu. Viņa gribēja zināt, vai daudzās karaliskās laulības, par kurām runāju, ir bijušās noslēgtas aiz mīlestības?
Kāda tur mīlestība, ir taču daudz būtiskākas lietas – tā apmērām atbildēju un publikai kļuva jautri gan par jautājumu gan atbildi. Bet no meitenes ķermeņa valodas varēja just – nu, bet ko tad var gribēt, ja nav mīlestības? Ja būtu bijusi, ja visas šīs laulības tiktu slēgtas aiz mīlestības, vēsture izskatītos citādāk! Kas gan te vēl stundu stundām apspriežams?
Šī epizode manī saasociējās ar kādu komentāru par mani vai manu rakstīto – „tas Rudzītis vispār ir tāds gudrs cilvēks, bet viņam pietrūkst mīlestības...” Abi notikumi man vēsta par savdabīgu pretstāvi, kas eksistē kādā sabiedriskās apziņas lauciņā - gudrība pret mīlestību. Vai – ja ir mīlestība, tad nekas cits vairs nav svarīgs! Mīlestība atrisina un attaisno visu! Tā ir pēdējais arguments visos jautājumos. Ja saradies par daudz jautājumu, tātad par maz mīlestības! Bet ja tā, vai tad šāda mīlestība jau ļoti nesāk atgādināt narkotiku, zāles visām slimībām, iespēju pabēgt no realitātes, atkarību?
Ja pievēršamies jautājumam par mīlestību nopietni, uzreiz nonākam pamatīgās grūtībās. Ja pareizi atceros, grieķu valodā latviešu vārdam „mīlestība” atbilst seši vārdi, no kuriem patlaban galvā ataust divi – „eros” kā seksuālā mīlestība, dzimumtieksme un „agape” kā emocionāli piesātināta draudzība vai biedriskums. Pašķirstot dažas vārdnīcas, atradu vēl citas nozīmes tam, ko latviski sauc tajā paša mīlestības vārdā – mīlestība uz vecākiem, mīlestība uz tuvāko, mīlestība uz dzimteni, platoniska mīlestība, iemīlēšanās utt. No savas pieredzes varētu vēl pieminēt, piemērām, mīlestību uz franču sīpolu zupu, kura mājo manī kopš tās reizes, kad kādā ne jau Francijas, bet tepat vietējās Engures ēstuvē to nobaudīju. Bet par francisko šajā zupas mīlestībā tomēr ir daudz vairāk – franči mīl visu – priekšmetus, dabas fenomenus un abstrakcijas, daudzas reizes dienā atzīstoties savās mīlestībās un ilgi un krāšņi runājot par tām. Bet latvieši, kuriem dīvainā, bet ļoti simptomātiskā kārtā trūkst pieklājīga dzimumaktu apzīmējoša vārda, ir sākuši to saukt par mīlēšanos.
Kā redziet, mīlestība ir atvedusi mani pie jēdzieniska Bābeles torņa, simbolizējot filoloģisku mazspēju dažādu atšķirīgu jēdzienu vārdiskā atdalīšanā un precīzā identificēšanā. Šo mazspēju nekliedē arī Bībele – ar vārdiem „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” tā paver jaunas bezgalīgas iespējas mīlestības interpretēšanai, nevis piešķir šim vārdam kādas jēgpilnas robežas. Mīlestība līdz ar to kļūst vēļ mazāk saprotama un vēl grūtāk norobežojama no visa tā, kas mīlestība nav. Ja godīgi, man sāk likties, ka daudzu problēmu reducēšana uz mīlestības meklēšanas nepieciešamību jau šķiet kā attaisnojuma atrašana savai nekā nesaprašanai un saprast necerēšanai.
Nedaudz cerīgāk paliek, ja pameklējam grieķu mitoloģijā. Vispirmatnējākais mīlestības reprezentētājs ir Erots I – viens no sešiem no Haosa rīkles izlidojušajiem pirmelementiem. Tajā nav grūti ieraudzīt bioloģisku dzimumtieksmi, kas liek cilvēkiem meklēt vienam otru, lai vairotos. Šī ir atzīstama par vienu no dižākajām enerģijām, kāda vien var būt. Bet diez vai tā nu būs tā mīlestība, kas „pietrūkst Rudzītim”, vai angļu karaliskajam dzimtaskokam, lai risinātu savas sistēmiskās problēmas.
Vēl ir arī Erots II – Afrodītes I mazais palaidnīgais dēliņš – bultraidis. Tas ir daudz diferencētāks fenomens, jo rūpējas nevis par vispasaules dzimumtiecīgu erotizāciju, kā to dara Erots I, bet tikai par diviem cilvēkiem, kas jāsavieno kopā. Ļoti interesants ir bultas simbols šādas mīlestības sakarā – savienojas divi ievainotie. Izskatās, ka tā ir nevis uz kādu atšķiramu seksuālu objektu vērsta mīlestība, bet gan uz Glābēju savā ievainojuma zaudējumā vērsta atkarība.
Bez Erotiem grieķu mitoloģijā vēl ir divas Afrodītes – htoniskā, no Ūrana spermas, asinīm un jūras ūdens dzimusī un olimpiskā – Zeva un okeanīdas Diones meita. Pirmā, šķiet, izsaka kādu vīriešu zaudējuma sāpju mierinātājas funkciju – ļoti līdzīgu tam, ko rada viņas dēliņš Erots II. Bet otrās izcelsme stāsta mums par mīlestību kā Zeva realizētā attīstības plāna sastāvdaļu. Tā arī ir saistīta ar Tēvu, taču nevis kā traumas dziedinātāja, bet gan attīstības potenciālu sevī nesošo daļu kopā salīmētāja.
Šeit ir ārkārtīgi būtiska ideja iekšā – vispirms Hēra konstatē, kur Dzīvības kokā jārada jauns attīstības potenciāls, tad Zevs ar zibeni iztīra šo vietu no pagātnes sārņiem un agaugļo ar savu sēklu, radot kārtējo Varoni. Bet tad nāk meita – Afrodīte II, kas atnes visam tam emocionālu nozīmi, it kā paskaidrojot, ka visas šīs norises saistāmas tikai ar viņu. Un paziņojot, ka visa pamatā ir tikai viņa - mīlestība.
Droši vien Afrodīte II ir tā, kas draudzējas ar meiteni Dailes teātra lekcijā. Un ar to sievieti, kas teica, ka gudrības man pietiek, bet mīlestības gan ne. Kā jūtat, es gribu pateikt, ka tā mīlestība, kas nav tikai primārā dzimumtieksme, bez visa nosauktā ir arī ļoti patīkams dūmu aizsegs daudz primārākām un dziļākām norisēm – tādām, kuras nepieciešamas attīstībai. Tādām, kas jāizdara, lai izlabotu kļūdas dzimtaskokā. Tādām, kas atbalsta dieva plānu, kurš cilvēkiem kļūst zināms tikai daudzus gadus pēc tam, kad tas jau ir realizējies. Mani tagad, manā vecumā, interesē šīs primārās norises, nevis dūmu aizsegs, kas tās noslēpj.
Laikam jau jaunībā visam tomēr vajag dūmu aizsegu. Vajag, lai viss būtu maksimāli vienkārši, toties emocionāli dziļi un pa īstam. Neizskatītos labi, ja jauns cilvēks vairāk gremdētos pārdomās, šaubās un dzīves jēgas meklējumos, nevis rīkotos. Bet lai rīkotos, ir vajadzīgas novienkāršotas formulas – kas ir labs un kas slikts, ko vajag samazināt, bet ko palielināt. Kur ir dzīve un kur nāve, kā arī – kur ir mīlestība un kur – naids. To visu sniedz Afrodīte II un cilvēki viņai tic. Piemērām, viņi tic, ka Blaumaņa novelēs kā galvenais ir konflikts starp mīlestību un aprēķinu. Nabaga naivie, mūžīgie bērni ...
Attiecības neveido mīlestības spēki, tie tikai tās izdaiļo un padara paciešamas un pārdzīvojamas. Attiecības veido dzimtaskoku vajadzības – tās, kuras cilvēkiem parasti nav ieraugāmas un apjaušamas tagadnē, labākajā gadījumā tikai - analizējot pagātni. Tās, kuras var nosaukt arī par likteni. Vai par Dieva gribu. Tie ir spēki, kas jauniešiem nav viegli ieraugāmi un saprotami, bet jauniešus arī nevajag ar to apgrūtināt. Cilvēkiem, kas pārauguši jaunību, mīlestības kā Afrodītes II aizmiglojošā nozīme samazinās, tad tiek meklētas dziļākās nozīmes. Un tad tiek formulēti mīlestību kā aizmiglojošu spēku izklīdinoši principi. Jāsaka tomēr, ka daži vecāki cilvēki ar to aizraujas pārāk. Viņi paziņo, ka aprēķins ir svarīgāks kā mīlestība, līdz ar to proponējot, ka jaunība ir jāsubordinē vecumam... Bet ja tā, tad nevar dzimt bērni. Jo gudrāki vecāki, jo mazāk tiem bērnu – arī šāda vispārēja tendence eksistē.
Bet te jau sākas jauns stāsts.
|
