Nekur tālu jau netiku, sākums „uzrāva”. Vispirms jau Arņa Rītupa saruna ar Kembridžas ekonomistu, dienvidkorejieti Hadžūnu Čangu, kurš pasaka, ka viņaprāt ekonomika nav zinātne, ar to domājot tās neārstējamo prognozēt(ne)spēju. Tā var būt zinātne tikai kā zināšanu un teoriju kopums. Tas man ir interesanti, jo tieši to pašu var teikt (un tas daudzkārt ir darīts) par psihoterapiju. Bet ekonomikā tam droši vien ir tādas konsekvences, ka Nobela prēmijas laureāts Krugmans nespēj nolikt pie vietas neekonomistu Valdi Dombrovski un pierādīt, ka Latvija nav veiksmes stāsts. Dombrovskim tas ir veiksmes stāsts un arī neviens no mūsu gudrīšiem nevar tautai pārliecinoši pierādīt, ka nav.
Čangam tomēr arī neliekas, ka ar Latviju viss ir labi: Jums ir neliela pilsēta, kas kļuvusi par spēļu laukumu zviedru bankām un nekustamā īpašuma spekulantiem. Skatoties ilgtermiņā, tas nav dzīvotspējīgs modelis. Bet, pats galvenais, viņš saka, ka nekur pasaulē nav brīvā tirgus, un ka to sludina tikai tās valstis, kas vispirms attīstījušās sava nacionālā protekcionisma inkubācijas apstākļos un tad, kad kļuvušas stipras, ar brīvā tirgus idejām okupē citas ekonomikas. Brīvā tirgus ideja kļuvusi ne tikai par uzbrūkošu ideoloģiju, tā ir kļuvusi arī par ticību, kuru racionāli pamatot nav iespējams.
Es pieļauju, ka šādas idejas ļoti patiktu daudziem Latvijā, tās finalizētos ar secinājumu, ka atgriežoties Eiropā, ne tikai mēs paši esam sevi izlaupījuši, bet atļāvuši to darīt arī Rietumiem. Piesardzīgu dara vien tas, ka šādi paši secinājumi par notikušo Latvijā varētu būt radušies arī tālāk uz Austrumiem. Arnis Rītups nejautā, bet izskatās, ka no Čanga viedokļa Lukašenko visu dara pareizi un ka Baltkrieviju gaida bagātīga nākotne. Žēl gan, ka Rītups nepajautā...
Bet RL mūs lutina arī ar citiem saldajiem ēdieniem, turklāt pasniedz tos kā apetaizerus, pašā sākumā. Jo Ukrainas jautājums tak deg un par to izsakās trīs autoritātes. Pirmkārt, prezidenta Kārtera padomnieks Zbigņevs Bžezinskis. Otrkārt, Vladimirs Pastuhovs, kuru šajā vietnē http://polit.ru/lector/pastuhov/ apvelta ar šādām lomām - доктор политических наук, кандидат юридических наук, научный директор Института права и публичной политики, советник Председателя Конституционного суда РФ, член редколлегии журнала "ПОЛИС" и "Сравнительное конституционное обозрение". Un treškārt, arī dāma – Lilija Ševcova, par kuru Vikipēdija saka - Лилия Фёдоровна Шевцова (род. 1949, Львов) — российский политолог, доктор исторических наук, ведущий научный сотрудник Московского Центра Карнеги.
Bžezinskis izsakās visīsāk (viņam arī tāds nenopietns „rīta sarunu šova” formāts), tomēr arī tik ierobežotā laukumā labi parāda to, ko mēs varētu saukt par amerikāņu aprobežotību. Viņš domā, ka ukraiņiem vajag aizvest (vai vismaz piedāvāt to darīt) aizsardzības ieročus, un ka tas labi darbotos pret Krieviju, jo militārā konfliktā nevar uzvarēt, apmētājot pretinieku ar pankūkām.
Viņš arī saka, ka iespējams nokārtot, ka Putins būs mazāk romantiski noskaņots attiecībā uz savu vēsturisko lomu un kļūs praktiskāks un ka mums jāpārliecina Putins, ka tas, ko viņš dara, ir ārkārtīgi riskanti pašai Krievijai. Bžežinskim vismaz neuzdod jautājumu, vai gadījumā Putins nav traks, bet viņš tomēr pastāsta interesantus faktus – šie cilvēki [VDK – VR] darīja lietas, kas iedveš riebumu un šausmas. Vēl vairāk, viņa vectēvs dienēja paša Staļina personīgajā apsardzē.
Es nezinu, vai naivs ir Bžezinskis, visticamāk jau naivi ir jautājumi, kas viņam tikuši uzdoti. Cilvēki, kas tos uzdod, dzīvo pilnīgi citā dimensijā un mēģina veidot pilnīgi citus izpratnes modeļus, salīdzinot ar tiem, kurus uzražo divi citi RL korespondenti.
Gan Pastuhovs, gan Ševcova norāda uz to pašu ko es, nosaucot Bžezinska intervijas dalībniekus par naiviem. Tikai viņi to nesauc par naivumu, viņi ir daudzvārdīgāki. VP piebalso Čangam – balstīdamies uz savu ekonomisko un tehnoloģisko pārākumu, Rietumi jau daudzus gadus visai veiksmīgi spieduši laukā Krieviju no šīs zonas, ieskaitot Ukrainu, formāli (bet tikai formāli)nepārkāpjot spēkā esošo starptautisko normu ietvarus. Man gan kā nejuristam nav skaidrs – kā var formāli nepārkāpt, bet faktiski pārkāpt starptautiskās juridiskās normas!
VP runā par Rietumu politikas imperiālistisko būtību, par pseidoliberālā mesiānisma nelāgo dabu un to, ka Ukrainas valstiskums var atdzimt tikai jaunās formās, jo tur jāparādās elitēm, kas ne ideoloģiski, ne organizatoriski nav saistītas ar klaniem, kuri noveda valsti līdz ekonomiskam un politiskam bankrotam. [...] Tāpat kā Krievija, arī Ukraina pēc padomju impērijas kraha nav varējusi izveidot funkcionētspējīgu valsti.
Tas, kas ar mani notiek, lasot šīs domas, ir divas lietas. Pirmkārt, aizdomīgi, es tur dzirdu tādus sovjetiskus apakštoņus. Bet otrkārt – daudz ko arī es esmu līdzīgu domājis un teicis. Apkopojot – kam gan lai uzticas? Liekas, pasaule sajukusi prātā, nav uz ko paļauties un kura viedoklim sekot...
Lilija Ševcova nopietni apspriež jautājumu par to, vai Putins nav traks, citējot tādus protagonistus, kas izklausās vēl naivāki par Bžezinski un viņa sarunas partneriem. Bet viņa nav naiva, viņa saka, ka naivums saglabā reputāciju daudziem analītiķiem, kuru pienākums būtu bijis precīzi izskaidrot, kas notiek. LŠ saka, ka dzimst jauna mitoloģija. Jaunos mitologus var viegli pazīt pēc viņu politiskās valodas. Ja dzirdat, ka Ukraina ir „caurkritusi valsts”, ka krievus var apvienot tikai ar lielvalsts politikas palīdzību, ka Krievijai ir vēsturiskas tiesības iejaukties savu kaimiņvalstu lietās un ka Ukraina tāpēc jāupurē, tad zināt, ar ko jums darīšana.
Un VŠ mums atklāj visu patiesību par vāciešiem, kuru divi bijušie kancleri Helmūts Šmits un Gerhards Šrēders pilnībā atbalstot Putina jaunākos gājienus. Vēl skumjāks, satraucošāks un apkaunojošāks ir fakts, ka 200 Vācijas intelektuāļu parakstījuši Vladimiram Putinam adresētu vēstuli, kurā izsaka „savu sapratni par Krievijas reakciju uz notikumiem Ukrainā”un novēl viņam „spēku, izturību un veiksmi”.
VŠ mums pasaka arī galveno, kādēļ tieši tagad Putins dara to, ko dara. Tā ir ekonomiskā recesija, no kuras Krievija nevar izvairīties. Kremļa komanda to saprot; tā cer atjaunot militārismu, pirms krievi iziet ielās. Kremlis atzīst gan Krievijas situācijas smagumu, gan savu nespēju kontrolēt situāciju maigā autoritārisma ietvaros.
Kaut kāda Bābeles torņa sajūta rodas. Visi tādi gudrīši, bet tomēr nespēj izveidot tādu vienu teoriju, kas visu izskaidrotu. Katrs runā ko citu, bet kur tas novedīs, nav skaidrs.
Man gan še nevajag nekādu citu teoriju kā to, kuru jau izmantoju. Demokrātija un tirgus ekonomika kā Dēla varas nevar būt vienīgās zāles visiem un visur. Tēva loma Krievijas un arī Ukrainas izpildījumā ir neefektīva un tirāniska, tipiski patrimatriarhāla, bizantiska. Tomēr vācieši pratuši Tēvu un Dēlu samierināt un līdzsvarot. Viņiem nav tādu mesiānisku ilūziju kā tik jaunai kultūrai kā amerikāņi. Vāciešu naivums ir neredzēt šīs senās mitoloģiskās robežas, nevis "jaunās", par kuru ieminas JŠ. Vāciešu intelektuāļu (nevis biznesmeņu, kam interesē krievu resursi) naivums ir domāt, ka krievu un vācu patriarhāti ir vienas izcelsmes.
Man gan šķiet, ka vācieši savā praktiskajā politikā pratuši novērst demokrātijas „smalkās kaites”, bet krievi par tām visām pat vēl nenojauš. Tādēļ tā nav ideoloģiska līdzīgo savienība, tā ir tikai ģeopolitika, turklāt tāda veida, kas Latvijai vienmēr nesusis tikai postu.
Nu jā, bet paliek tikai jautājums – ja nebūtu naivo amerikāņu, uz ko mēs varētu balstīties? Tomēr – vai viņi mums paprasa mazākus „nodokļus” ar visu savu tirgus ekonomiku un mūsu iedzīvotāju aizvilināšanu, salīdzinot ar vāciešiem vai krieviem? Lilija Ševcova raksta: Krievija un Eiropa (plašākā nozīmē – Rietumi) pašlaik atrodas savstarpēja kara stāvoklī. Tā ir realitāte, kura jāapzinās un kuru nedrīkst aizplīvurot redzamas kaujas darbības trūkums.
Mēs karojam. Par ko? Kurā pusē? Vispār jau tas nav nekas jauns – titanomahija, kurā demokrātiskie Zeva spēki cīnās par patriamatriarhālajiem Krona pulkiem. Šī cīņa notiek arī katras Austrumeiropas valsts iekšpusē, arī Latvijā. Tātad cīņa Eiropā un Ukrainā ir arī cīņa par mums un mūsu vietā. Vai pamanīsim, kurš mūsu vietā būs vinnējis?
Nez vai par taisnībām kāds ir runājis, bet drīzāk par pieredzi, vismaz es.
Es gan neesmu absolūti anonīma, ja piestrādā, mani nav grūti atrast. Es gan pēc tā netiecos, bet tā pamazām iznāca: tā kā man ir bijusi saskare gan ar policiju, gan nevalstiskajām organizācijām, gan Tiesībsarga biroju par dažiem jautājumiem psihes aprūpē (un es gatavojos šīs lietas turpināt), tad man sen kļuva skaidrs, ka ar niku nav ko ķēmoties.
Ja kādam būtu kādas gaidas, tas nez vai kādam citam uzliktu pienākumu.
Latvijā ir ļoti plašs cenu diapazons psihes aprūpes jomā. Katrs var meklēt un arī atrast sev piemēroto, kā arī vienoties par sesiju biežumu un skaitu. Ir psihiatriskās slimnīcas, kur ir štata psihologi un psihoterapeiti. Visur nav, bet vairākās ir. Ja pacients grib, viņam dod iespēju, jo nemaz tik daudz gribētāju nav. Par to vispār nebūs jāmaksā. Tāpat ir arī dienas stacionāri ar psihologu vai psihoterapeitu, kā arī sociālo dienestu piedāvātie psihologu pakalpojumi. Pēdējie gan vairāk ir krīzes īsais līmenis, bet vismaz kaut kas.
Ja nu kāds tagad kategoriski uzcerētu vienu Holivudas terapeitu par 600 USD sesijā un būtu no šīs domas tā pārņemts, ka nedz ēstu, nedz gulētu, kauču nevarētu to atļauties, tad viņu no tā viegli varētu ārstēt tepat uz vietas bez maksas
Urāpatriotus no attiecīgas valsts iekārtas un attiecīgas domāšanas negribētājiem nez vai Tev nāktos grūti atšķirt; domāju, ka tagad Tu koķetē.
Un, ja nu kādu neinteresē kaut kas dziļāks par kāda cita izteiktu viedokli, tad autoram jau tas netiek atņemts. Vienkārši tam citam ir citas intereses un cita būšana.
Veselīgāk ir dzīvot ne tik ļoti saplūdušam un savienotam.
Dace - es ceru, ka palika vieglāk :-) Vismaz bez rupjībām spēji iztikt. Lai gan - paldies par jauno niku "Čebi"- Tu esi man visčaklākā niku piemeklētāja :-)
Izskatās, ka ar paškritiku te nesirgst neviens. Katram sava - absolūti baltā un vienīgā patiesība. Starp citu, Ķīnā cilvēkam dzīves laikā 3 reizes oficiāli maina vārdu, bet to darīt viņš pēc savas gribas var nez cik reizes. Un jūs te par manu niku maiņu satraucieties:-)
Par ārsta virtuālo atbildību. Atšķirībā no mums (arī jūs te savus pases datur neliekat, nerunājot par mani), šī bloga veidotājs ir ārsts, kurš raksta ar savu īsto vārdu, identitāti, profesionāli, tātad - "za bazar otvečajet", vai ne? Un atzīstat to vai nē - katram ir zināmas gaidas pie šī ārsta. Un, acīmredzot, arī nav lieku līdzekļu, lai aizietu personīgi uz konsultācijām - to n......to reižu skaitu, kādu nu dakters pats noteiks :-) Gladiolai vajag kādu, kas paturēs roku un būs dziļi empātisks. Protams, viņas vietā nevarēšu precīzi pateikt, bet man izskatās, ka tieši tās ir Gladiolas gaidas. Jo pie daktera viņa neiet - lai gan,kā saka, naudas ir kā pīļu mēslu:-)
Tātad - nenovērtēsim par zemu tos, kas te nāk. Es esmu tāds personāžs, kāds esmu - un man nav problēmas ar krieviem. Gribas viņus aizstāvēt. Jo savukārt pieredzē man ir ļoti negatīva saskarsme ar tautiešiem latviešiem.Tas izskaidro to, ka neesmu no urrāpatriotiem:-)
Man ir mazliet skumīgi, ka šeit ir ļoti šaura taciņa,pa kuru drīkst iet, neriskējot ar aktīvistu uzbrukumiem. Dace - ja gribi apstiprinājumu maniem vārdiem, papēti arhīvā saraksti. Mans personāžs pasaka domu - un tā var būt atšķirīga no unisona - un tā vietā, lai noskaidrotu,kas un kā ar to atšķirīgo viedokli, sākas tāds karuselis!!!!!
Tai izpratnes posmā, kādā tagad esmu, es laikam visam pilnībā nepiekristu (it sevišķi, ja runa par "bioloģiskajiem faktoriem"), bet šoreiz neņemšos spriest par citu izvēlēm, resursiem un nesākšu tos mērīt, varbūt kādā citā tēmā.
Dakteris strādā arī valsts sistēmā, un zinu, ka viņš vairākiem it kā galīgiem sērdieņiem ir palīdzējis; tiem, kas pie viņa IR AIZGĀJUŠI. Cilvēkam nav bijis ne pajumtes, ne darba, ne naudas, bet kaut kā viņš sāk atsperties. Dakteris, savā privātpraksē būdams gan psihiatrs, gan psihoterapeits, ir viens no tiem, kam vēl ir enerģija atrast laiku, lai runātu arī ar tiem cilvēkiem, kas var atļauties viņa pakalpojumus tikai valsts piedāvātās bezmaksas psihiatrijas formātā. Kā nekā vēl gana jauns, kad var to dabūt gatavu.
Psihiatrijas lauciņa medikamentu jautājums virutālajā vidē, tautai domātajā literatūrā un arī dažāda spektra psihes speciālistu profesionālajos žurnālos vienmēr ir bijusi skarbu strīdu tēma, kopš esmu par to interesējusies.
Ja jālemj savā labā, jāizvēlas labākais, ko tam mirklim var atrast un pieņemt, un nav ko kaisīt pelnus uz galvas.
Riska grupa visādām slimībām ir ne tikai cilvēki, kas dzīvo dziļos maldos (ko daudzi psihiatri un psihoterapeiti sauc par personības traucējumiem), tā sevī ražodami visādas indes, bet arī tie, kurus dažādu iemeslu dēļ ķīmiski grauj depresija.
Diezgan regulāri iespēju robežās man un vēl dažiem domubiedriem ir virtuāla sarakste ar cilvēkiem, kam ir psihiskas problēmas un kas pārsvarā nāk no ļoti, ļoti lielas nabadzības. 20 EUR nedēļā visiem izdevumiem vienam otram ir pat ļoti grezni. Ir meitenes, kas pārdevušas sevi "laulībā", kur pēc tam varotas visu dienu iz "jaunā vīra" brāļiem, tēva un citiem vīriešu kārtas radiniekiem. Citas kopā ar māsām ir regulāri izmantojuši patēvi un mammu drauģeļi, mammai to visu zinot un mierīgi noskatoties, jo viņa ar savu dvēseli spēja būt tikai kaut kur ļoti tālu. Viņas šai situācijā nenokļuva vienā dienā, netrenētam cilvēkam kā man tas ir ar tirpoņu uzklausāms dzimtas stāsts vismaz triju paaudžu garumā. Tagad viņas sevi graiza ar visu aso, kas gadās pa rokai, mutē kapsēta, arī pārējā veselība nekāda. Bet viņām, lai tiktu uz ceļa, vienā dienā būs arī jāatzīst, ka nav gan vainīgas, bet atbildīgas, ka pašas uz to ir gājušas un ka pašas vien var tikt laukā.
Mēs cenšamies tādus cilvēkus pierunāt meklēt palīdzību, kādu viņi var atļauties un ir gatavi pieņemt, un sākumā tas parasti nav nekas vairāk par valsts psihiatriju un krīzes tālruni. Tvaika ielā mazliet saārstēs vēl zobus. No krīzes centra viņiem ir bail, jo tur visticamāk būs jārunā vismaz ar psihologu, par kuru viņiem ir paranoidālas fantāzijas.
Ir jauni cilvēki, kas mūsu brīvvalsts laikā ir uzauguši pagrabā un bez medicīniska pamata apmeklējuši speciālo skolu garīgi atpalikušajiem, jo mamma negribēja/nespēja barot un apģērbt. Neviens tai skolā nezināja, kā viņi dzīvo. Es un vēl citi domubiedri pa laikam nespējam saprast, kā tas viss savulaik ir pagājis garām sociālajam dienestam.
Tie ir tie galējie Latvijas sērdieņi, bet viņu neticība nevienam un nekam palīdzības misiju padara par gandrīz neiespējamu lietu, jo viņi spītīgi tiecas pretī tikai varmākām. Brīžam šķiet, ka vieglāk būtu pieradināt meža zvērēnu.
Kāpēc to rakstu... Pēc palīdzības pieaugušam cilvēkam ir jāiet un tā ir jālūdz pašam. Neviens cits nav atbildīgs un arī spējīgs pieņemt lēmumu kāda cita vietā; diemžēl var iznākt, ka kāds arī neizdzīvos, un arī tur nekā nevarēs darīt, lai arī kādas emocijas kādu laiku būs jāiztur.
Dažs pamazām, vairāku gadu laikā, tomēr uzticas un pieņem pirmo cerīgo lēmumu, kas viņam prasa šausmīgi daudz, taču tas ir viņa panākums un izšķiršanās. Bet tādu cilvēku ir procentuāli maz. Kāds cietuma kapelāns man savulaik teica, ka no diviem simtiem apmēram viens, tātad 0,5 %.
"Ārpusē" šie procenti ir lielāki, bet jebkurā gadījumā glābj tikai paša rīcība.
Kāpēc rakstīju par sērdieņiem? Jo, manuprāt, pilnīga d****, liela nelaime un šķietama nākotnes neesamība ļoti spilgti uzsver paša atbildības vērtību un nozīmi nekā "vidēja" krīze.
Teksti "mamma, tēvs, jūs, viņš, viņi man to un šito" pēc manas pašas pieredzes un arī no redzētā ir ceļš uz nekurieni; vislabāk, ja to nemaz nesāk sev stāstīt. Sākumā tas visiem neizdodas, laikam jau vairāk ir tādu, kas tomēr īd, bet laba tā diena, kad pienāk apskaidrība, kas palīdz no šī grēka atgriezties.
To vajadzētu saprast katram, kam ir vismaz pamatskolas izglītība. Nemanu arī, ka Gladiola uz to cerētu. Viņa savu lēmumu droši vien jau ir pieņēmusi, un es tiešām ceru, ka viņai veiksies ar dakteri un izvēlēto ārstēšanas metodi.
Esmu gājusi kam līdzīgam cauri, bet tas nav salīdzināms, jo Gladiolai mūsdienās ir pieejama daudz labāka informācija nekā savulaik man: es ilgi bakstījos pilnīgi kā pa tumsu. Turklāt viņa ir izglītota sieviete un saprot, kad lietas kļūst tik sliktas, ka jāmeklē speciālists. Es ticu, ka viņai izdosies tikt galā daudz labāk, nekā tas bija iespējams man un citiem, sākot kaut ko savā labā darīt deviņdesmito gadu vidū un vēl agrāk.
Tagad virutāli var iegūt bagātīgu informāciju, kurp doties, ko tauta un arī daudzi speciālisti domā par to vai citu ārstēšanas metodi (piemēram, par medikamentiem psihiatrijā, ja ir tikai neirotiski traucējumi un depresija), bet lēmums tāpat ir jāpieņem pašai, lai cik sliktas būtu sajūtas. It sevišķi, ja runa par psihi, tad katram ir pilnīgi savs ceļš uz problēmām un arī savs ceļš laukā no tām.
Jā, medikamenti ir spieķis, bet, ļoti stingri ņemot, tas attiecas uz visiem medikamentiem un kaut kādā mērā uz visām palīdzībām, ko kāds lūdz un saņem no speciālista, drauga vai tuvinieka.
Ārstam "ārstēt" virtuāli būtu pat nepieņemami un absolūti neatbalstāmi.
Tev, Čebi, ir baigās pretenzijas pret visu un visiem, ko kurš nav atbalstījis vai ir Tev un kādam citam izdarījis. Kādas bija Tavas gaidas no šīs vietas? Vienkārši retorisks jautājums. Man šķiet, ka diezgan nereālas, jo, manuprāt, Tu par daudz gribi no citiem. Tev ir kaut kāds idejas par to, kādiem mums jābūt un iebildumi, cik nepareizi esam. Tik liela vēlēšanās kontrolēt citus nepatīk nevienam, pret ko tas ir vērsts. Vai mēs tāpēc atstāsim savus ceļus, savas domas un savus lietu risināšanas veidus? Mēs tur bijām, pirms Tu parādījies, un tam nav nekāda sakara ar Tevi. Cik ilgi esi lēmusi darboties mūsu mainīšanas akcijā? Mums ir tāda pieredze, kas mūs ir padarījusi par tādiem, kādi esam. Varbūt ar laiku mēs Tavā skatījumā kļūsim vēl "sliktāki". Es, piemēram, esmu gana ilgi sabijusi šajā pasaulē, lai saprastu, ka man nav jābūt tādai, kā kāds cits grib mani redzēt, kaut vai viņš spertu visas zemes gaisā. Un Tu taču pati sevi sauc sazin cik vārdos; nu ko, tas laikam rosina arī citu radošās spējas; tad nu neturi ļaunu prātu par praksi, ko pati sāki.
Ja runāju tikai par sevi, tad es arī šeit nenācu ar īpašu mērķi palīdzēt, ļoti atbalstīt un saprast, to daru citur sevis izveidotā formātā un savu resursu robežās. Man pašai arī ir savi jautājumi un savas vajadzības, kas man ir svarīgas, un nejauši atklāju, ka daudz iegūstu no tā, kā par mani interesējošām lietām runā tie, kas te ir, sākot jau ar Viestura "Bendes meitiņu". Manā skatījumā šī ir savstarpējas dalīšanās vieta, bet uz kaut kādu konkrētu ideju un pasaules redzējuma pamata.
Braucu no koncerta pa Miera ielu. Pie šokolādes muzeja tik milzīga rinda sastājusies kā valodas referenduma balsošanā klaidu latvieši Londonā. Vīrieši žāvājas, bet bērniem un mīļākajām apsolīts - jāiztur. Pie Stūra mājas arī rinda. Toreiz neviens tur negribēja - ievilka ar varu, tagad paši nāk bariem, bet visus nemaz iekšā nelaiž. Es ar' stūra mājas jaunatklāšanas dienā ar baltiem ziediem māksliniekam gāju, bet vīrs melnos vadmalas svārkos ar sniegbaltu krāgu nostājās man priekšā kā noziedzniecei un nelaida. Sagaidīju mākslinieku ar caurlaidēm un lepni devos iekšā. Cilvēku nebija pārāk daudz. Tikai kaut kādi izredzētie - žurnālisti un citi vipi. Visvilinošākie ir pagrabi - pie tiem drūzmējās. Man pirmajai reizei pietika arī ar augšējiem stāviem - ar mākslinieku ekspozīcijām. Izsūtīto dokumentālie zīmējumiņi uz maziem papīriešiem par piedzīvoto izsūtījumos diez vai izskatās kā došanās darba meklējumos, kā tagad Maskavā apgalvo. Pati ideja par Stūra māju un tā laika izdarībām tajā un citur līdzīgajās pārkāpj manus prāta limitus. Pretīgi un šaušalīgi. Nez ko iesāks ar to māju? Parasti apšaubāmās vietās pa priekšu palaiž māksliniekus, lai piešķir citu realitāti un tad ierodas tie ar makiem un birojiem. Vajadzētu gan to māju kā muzeju un saglabāt to pretīgo auru - kā atgādinājumu par cilvēka drausmo iedabu. Necik prom no tā neesam - mans kolēģis ar mirdzošām acīm stāsta, kā gribētu apšaut urļikus. Bet varbūt viņš mani kaitināja un tikai gribēja apvest ap stūri.
Patika stāsts par Kazakstānas gūstekņiem. Ar žogu bija nodalītas sieviešu no vīriešu nometnēm. Viņi mētājās ar zīmītēm un iemīlējās vēstulītēs un skaistajos rokrakstos. Sacēlās - nojauca žogu un apvienojās - rīkoja ballītes un mīlējās. Kamēr ieradās tanki un salika visus atkal pa vietām, bet sievietēm jau bija saziedoti pilni klēpji. Tāds pavasarīgs stāsts iz lēģeru dzīves.
Zane - tad kas ir uzrakstījis Meistaru un Margaritu?
Ja jādam arī ir kāda sāpe, jūs taču nedomājat, ka spējat palīdzēt? Gladiolai palīdzējāt?
Par agresiju un nikiem - tie, kuri šeit jūtas kā privātkantorī ar ekskluzīvajām pirmpirkuma tiesībām, nemaz nespēj normāli diskutēt! Jo diskusija paredz arī citāda viedokļa par savējo "sebja ļubmovo", uzklausīšanu un respektēšanu.
Vai gan ne pateicoties dažu jūsu intensīvajai kampaņai "Tas pats Mikimauss" kļuva par Čeburātoru, vai kā jūs tur apsaukājaties! Un tā esot mana sāpe, hahahahaha!
Ziniet, es sāku mazliet šaubīties arī par bloga turētāja prāta dzidrumu. Jo viņš, te slavējot tās pašas Gladiolas pasāžas, kā ārsts - psihoterapeits, rupji palaida garām signālus, kas jau sen vēstīja par ķibeli. Pašķiriet atpakaļ,- viena mana ipostase jau pirms kāda laika izteica bažas par tās sievietes iespējamo pēcdzemdību depresiju. Neesmu speciālists, es vienkārši cilvēcīgi to jutu. Bet šejienieši tik turpina dragāt tālāk.
Gladiola, zāles ir ķīmiska rociņas turēšana tad, kad rumpis neklausa. Bet paši jautājumi ir risināmi pie tiem, kas, kā tu saki, “paģēr ticību”. Īstenībā jau nepaģēr, tikai veicina nākšanu kontaktā ar realitāti. Jā, tas nav lēts pasākums, bet, ja tu vari katru nedēļu atļauties jaunas kurpes, tad šitas jau nu arī nav nekas traks.
Čeburātōr, tu runā tā, it kā tevis nemaz nebūtu — mēs esot tevi radījuši. Kā tāda Matricas stila projekciju ilūzija. Kur tad nu ir tava patstāvība un pašnoteikšanās, ko tu man mācīji? Mēs tev iedodam slikto lomu, un tu viņu nevari nepieņemt? Tagad tev ir neatkarības uzdevums: atrodi atšķirību starp to, kādu tevi redzam mēs, un kādu tu sevi redzi pats.
