Preambula, protams, ir vajadzīga. Cepuri nost Egila Levita priekšā par šī jautājuma aktualizēšanu! Notiek akadēmiska diskusija, cik produktīva, grūti pagaidām spriest. Nu un, protams, politiska cīņa arī iet vaļā. Partijas pozicionējas – ja „par preambulu”, tad mums darīšana ar 1918. gada Republiku aizstāvošu politisku spēku. Bet ja „pret”, tad saprotams, ka šie politiķi gatavi noārdīt valsts konstitucionālos pamatus. Tieši tik skaidri un gaiši, it kā mēs jau agrāk nebūtu zinājuši, ka tā.
Ar akadēmiķiem viss skaidrs, viņi dara savu darbu. Bet ar politiķiem gan nē. Šķiet, ka tauta grib tikt apmānīta par savām kārtējām ilūzijām, ka politiķi nobalsos „par taisnību”. Tauta spītīgi un gan jau aiz slinkuma nesaprot, ka politiķis, sevišķi mūsu valstī, ir tikai tāds vieglsvara vējrādītājs, kas atspoguļo noskaņojumu sabiedrībā (un sevišķi šaurās, bet ietekmīgās interešu grupās) nevis patstāvīgs domātājs, autoritāte, kura viedoklis ir patstāvīgs un neatkarīgs. Šādos apstākļos, blakus kustībai akadēmiskajā un politiskajā vidē, būtiska ir sabiedriska aktivitāte, intelektuāla polemika, kura vismaz pagaidām, nav jūtama kā sevišķi aktīva.
Man liekas, karš par savu valsti nekad nebeidzas. Spēt karot un valsti aizstāvēt nozīmē dot signālu pašiem sev un starptautiskajai sabiedrībai, ka valsts ir leģitīma, ka tai ir spēks kaulos un ka tā grib un spēj augt. Tiklīdz šāda aizstāvēšana nenotiks, tā šeit iespiedīsies citas intereses, citi etnosi un citas enerģijas. Kas būs tikai taisnīgi - nekas nav mūžīgs, ne valstis, ne tautas un kādēļ gan Latvija un latvieši lai būtu izņēmums.
Bet – kas karos, ja cīņa nav ar ieročiem rokās un šajā cīņā nav kritušo, kas vēsturiski ir bijis pierādījums, ka tauta kaut ko pa īstam grib, ja jau gatava nest upurus. Mums šodien ir cita veida cīņa, kurā tautai ir nevis jābūt gatavai mirt, bet otrādi – jābūt gatavai dzīvot. Tas nozīmē arī dzemdēt bērnus, protams. Bet pats galvenais – mums jāsaprot, ko tad mēs esam izcīnījuši, kas tad tā Latvijas valsts īsti ir un kādas varēja būt alternatīvas. Par to – raksts Rakstos.
Kas izlasīs, sapratīs, ka 1918. gada Latvija un tās Satversme radās noteiktos vēsturiskos, sociālos un psiholoģiskos apstākļos, kuru rezultātā pamatlikums izveidojās kā nacionālistisks un sociāldemokrātisks, ja tas jāraksturo īsi. Manuprāt, 18. novembrī tika paziņots, ka vēsture ir beigusies, lai sākos no jauna un būtu latviska. Valsti dibinot, tika ignorētas citas iespējas – Latvija kā Livonijas mantiniece un Latvija kā Krievijas – konstitucionālas monarhijas vai, loģiskāk, buržuāziskas republikas – sastāvdaļa un mantiniece. Šīs iespējas izmantojot, tiktu pavēstīts, ka vēsture turpinās evolucionējot.
Kāpēc tas būtu svarīgi, toreiz un arī tagad apdomāt tās citas iespējas. Ja mēs neesam ne Livonijas, ne Krievijas interešu aizstāvji, bet pārstāvam uz vēstures drupām dzimušu jaunu bezvecāku valsti, tad mums jāsaprot, ka Livonijas un Krievijas intereses aizstāvēs citi, tās nekur nav pazudušas. Protams, mēs varam būt ļoti bērnišķīgi un vaimanāt – ai, ai, ai, Krievija atkal to pret mums un Vācijai tas vienalga, tikai Amerika mūsu pusē. It kā Krievijai būtu pienākums aizstāvēt 18. novembra Latvijas intereses! Un it kā Vācijai būtu mainījušās ģeogrāfijas noteiktās intereses spiesties (vismaz tirgojoties) uz Austrumiem, kur tāda Latvija var arī maisīties pa kājām.
Kas attiecas uz Ameriku, tad tas nav nekas neparasts, ka mūsu intereses sakrīt. Jo šī Latvija radās pateicoties tolaik populārajai ASV prezidenta Vilsona doktrīnai, kas paredzēja dot zaļo gaismu „nacionālās neatkarības kustībām” visā pasaulē. Amerikāņi ticēja un turpina ticēt, ka demokrātiska iekārta izveido brīvu un pieaugušu cilvēku sabiedrību, nevis šāda, pieaugusi sabiedrība veido demokrātisku iekārtu. Viņi neparko neredz arī tagad, mēģinot pārveidot Irāku, piemērām, ka paši ir veidojušies no cilvēces izlases spēkiem – tiem, kuri bija gatavi pamest veco dzīvi un sākt jaunu pilnīgi citā kontinentā. Viņi neredz, ka amerikāņu nācijas personiskā brieduma kvalitāte nav izveidojusies ilgstošā evolūcijā, kur dēlam jāpārspēj tēvs sacensībās pēc tēva noteikumiem. Viņiem bija iespēja atstāt tēvu Vecajā pasaulē un sākt pēc saviem noteikumiem. Arī nežēlīgiem, kurus izturēja tikai stiprākie, brīvību mīlošākie un neatkarīgākie.
Bet latvieši nav un nevar būt amerikāņi, mums nav tādas „tautas kvalitātes”, lai cik tas nepatīkami skanētu. Mēs neesam tik gatavi demokrātijai kā stipro un līdztiesīgo varai, mums vairāk piestāvētu vadonīgāka iekārta. Latvieši nav arī krievi un nav arī vācieši ar visām viņu vēsturiskajām pumpām. Tomēr formulēt, kas ir latvieši un Latvija, var tikai, saprotot, kas ir tie pārējie. Kas ir viņu vēsture un kas ir viņu intereses.
Šeit nepietiek, ka to zina diplomāti, akadēmiķi un politiķi. Jo viņi nekaros, jākaro ir tautai, apliecinot tiesības dzīvot kā tautai. Bet lai varētu karot, ir jāzina – par ko un kāpēc, ar kādiem instrumentiem. Tas ir daudz sarežģītāk kā šaut un durt. Intelektuālajā, vērtību un interešu karā nav iespējams izmantot arī jaudu, ko dod kritušo kareivju un Brāļu kapu radītā tukšuma gravitācija.
Intelektuāls karš nākotnē izšķirs gandrīz visu, ieskaitot iespēju sākties militārai agresijai. Tam ir jāgatavo kareivji. Tādēļ es domāju, ka ar akadēmiķu un politiķu rosīšanos vien nepietiek, vajadzīga kvalitatīva sabiedriska apspriešana, mēdijiem to vajadzētu iniciēt un virzīt daudz kvalitatīvākā un plurālistiskā veidā kā patlaban. Ir jābūt viedokļu līderiem ārpus politikas un ārpus valsts tiesību speciālistu jomas, kas tautu varētu apmācīt.
Šāda mācīšana ir arī mācīšanās – manuprāt, ir bezgala interesanti arvien skaidrāk ieraudzīt, cik vienots viss šajā pasaulē ir. Vēsture kā psiholoģijas objektīvā puse, kuru šīs psiholoģija spēj padarīt subjektīvu. Mitoloģiskais laiks, hronoloģiskā un cirkulārā laika sazobē. Ģimenes attīstība. Bērnu tiesības...
Nezinu, cerams, ka uz priekšu būs kas vairāk, nekā līdz šim. Un kāds vismaz pajautās – ko tu, Viestur, biji domājis ar to un to niansi savā rakstā par valsti galvās? Un kāds teiks – es nepiekrītu un man ir tādi un tādi argumenti...
Sveicieni Svētkos!