Pieminējis tvitteri, nevaru neizteikties par efektu, kuru man kā šīs tehnoloģijas nelietotājam (pagaidām?), nācās ievērot. Īsās replikas varbūt spiež sevi disciplinēt un ietērpt domu „īsos, bet trāpīgos vārdos”, tomēr veicina arī paviršību un augstprātību. Tvitteris tā satuvina cilvēkus, ka teju vai sāc justies kā cita cilvēka daļa un citu cilvēku sāc izjust kā savu daļu. Tāda atkarīga sajūta, sāc kļūt par hekatonheiru, daļu no kopēja organisma ar simts rokām, piecdesmit galvām. Un sāc kļūt paviršāks, nepieklājīgāks, pusaudziskāks, impulsīvāks. Patiesāks? Varbūt kaut kādā ziņā, tomēr vienlaicīgi arī neattīrītāks, saputrotāks. Varbūt tvitterim vajag sagatavoties, izstrādāt savu aizsardzību pret to tā, lai tas neievelk sevī pārāk dziļi. Un varbūt šajā ziņā tas principiāli maz atšķiras no iespējām, kuras radās, kad tikko sākām lietot elektronisko saraksti.

Tvitteris nav tikai tehnoloģija, tas iespaido domāšanu, jušanu un socializāciju. Tas ļauj kļūt iespējamiem tādiem ļaužu kristalizēšanās procesiem, kādi nekad nevarētu kļūt iespējami, lietojot citus, nu jau pierastus, tomēr arī ļoti jaunus komunikācijas veidus. Tvitteris padara iespējamu „saostīšanos” un sociālu apvienošanos tādām kompānijām, kas nemaz nav tik viegli kopā savelkamas kaut kā citādāk.

Sekta kā subjektīvas drošības devēja

Moderno sabiedrību kaut kā ļoti dinamiski saliedē un šķeļ ne tikai tvitteris. Sapratu, ka esmu sācis piešķirt jaunu nozīmi un izpratni vārdam „sekta” – pateicoties viedokļiem apkārt. Anda Burve (visi citējumi, no http://psih.lv/par-nesaprotamo/ ) - ...liberālajām nostādnēm manā uztvere ir tāda problēma, ka tās, cenšoties strukturēt sabiedrību pēc it kā taisnīgākajiem principiem cilvēces vēsturē, pilnīgi neņem vērā, tā teikt, zemapziņu - visu, ko cilvēce piedzīvojusi LĪDZ TAM. Sabiedrība laimīgi slidinās pa ledus kārtiņas virspusi, un kaut kādas - nezinu - drošības sargāšanas vārdā ļoti vairās runāt par savu pieredzi un traumām. Gan individuāli, gan kolektīvi. Bet pagātnes pieredze (upe) jau zem tagadnes (ledus kārtiņas) ir, neatkarīgi no tā, vai par to cenšas nerunāt, vai mēģina runāt. Tā tur kustas, plūst, dzīvo.

Anda še runā par liberāļiem, kuru nosaukums cēlies no "brīvības” vārda, bet kuriem (tikai Latvijā?) ir tik grūti citu cilvēku brīvības (konservatīvās vērtības) pieņemšanā, kuras, kā es domāju, ceļas nevis no individuālisma trūkuma, bet gan no dzīves ģimenē. Tajā cilvēki pirmkārt ir lomas, kas pakārtotas ģimenes interesēm, nevis indivīdi. Vai – kā es saku – cilvēks piedzimst dzimtaskokā, tātad vispirms Mātes un tad Tēva varās, un nav garantēts, taču iespejams, ka viņš (visticamāk, pēc savu bērnu izaudzināšanas) dabūs arī citu iespēju – piedzimt sevī. Būt sākumam un galam, indivīdam, balstītam vērtībās, kas izveido liberālu ideoloģiju.

No kurienes Ivetai Kažokas jaunkundzei (kā es saprotu, viņa nav ne precējusies, ne dzemdējusi) liberālas vērtības? Tagad man sāk izskatīties, ka iesuģestētas. Bieži mēdz būt, ka jaunas meitenes akli seko saviem sirmajiem un autoritatīvajiem skolotājiem, sevišķi, ja tie prot meitenes uzlielīt un dot tām sevišķu savas misijas apziņu, kas būtībā nav meiteņu, bet gan skolotāju misija. Liberālisms dabiski nav jaunu cilvēku ideoloģija!

Es droši vien kļūdos attiecībā uz detaļām, bet izskatās, ka Latvijā izveidojusies vesela jaunu intelektuāļu paaudze, kas izglītojusies ārzemēs, paliekot tomēr par bauriem un kārkluvāciešiem, jo pārņem tikai ārējo zināšanu formu, bet neapgūst dziļākos kultūru atšķirību pamatus. Nesaprot mitoloģisko laiku, kas var ritēt atšķirīgi no kalendārā laika. Mitoloģiskais laiks var ritēt gan atpakaļ, gan būt cirkulārs. Kalendārais toties ir tikai lineārs un vienvirziena, turklāt nereti ideoloģisks – postulējot, ka nākotnē jābūt labāk nekā pagātnē. Kalendārais laiks rit vienmērīgi, bez paātrinājumiem un palēninājumiem.

Liberāļi pie mums īstenībā ir kļuvuši par sektantiem, tas ir gan ironiski, gan nožēlojami, gan sāpīgi. (Man jau ar gribas visu ātrāk, bet nesanāk – sabiedrība attīstas lēnāk kā indivīds.) Motīvs kādēļ – subjektīvā drošība, kopā (ar ārzemju skolotājiem) ir drošāk un ir arī ienaidnieks – atpalikušie patriarhāļi un citi progresa ienaidnieki, kuri skolotāju mītnes zemēs izskatās pilnīgi citādi kā Latvijā un kur nu vēl tālāk uz austrumiem. Šī liberālā sekta manās acīs kā drošības devēja sevišķi neatšķiras no tām restriktīvajām grupām un sektām, ar kurām dažiem šīs mājaslapas komentētājiem ir bijusi darīšana savas dzīves nedrošākajos posmos. Es atceros Daces rakstīto par savu augšanas laiku, bet kaut kā neveicas to tekstu tagad atrast – varbūt kāds komentāros padalīsies ar linku?

Dace Morica vai nu neatbalsta mani par liberāļiem kā par sektu, vai vienkārši nav vēl par to padomājusi. Bet laikam jau intuitīvi uzmin, kas kādai meitenei ir vajadzīgs  - Iveta, Jūs neesat bijusi sektā, tas ir redzams. Daži sektā bijušie ir pateicīgi Viesturam par būšanu kādu laiku kopā, kamēr no sektas var aiziet, un sektai ne vienmēr ir jābūt kādai objektīvi taustāmai iestādei. Jūs esat uztraukusies pilnīgi par velti, Viesturs ļoti ciena sievietes, Jums tikai mazliet pietrūkst zināšanu par metaforām, arhetipiem, simboliem un tamlīdzīgām lietām, bet tas ir labojams :) Un, lūdzu, uztveriet manis rakstīto kā vērojumu, neko necenšos norādīt.

Psihes hierahija

Savādi, ka cilvēkiem, kas tā sludina zināšanu un zinātniskuma nozīmi, ir jānorāda gluži vai ar pirkstu (Ilzev) - ... "nepieklājīgo", arhetipisko, zemapzināto utt. izstumt nevajag. Taču viņa tūliņ pat arī atklāj liberāļo sektantu kļūdīšanās iemeslu, kļūdoties pati: Cepšanās, manuprāt, ir par to, ka zem psihoterapijas vairoga tiek rekomendēts pēc tā vadīties [izcēlums mans – VR]. Vēsturi un mītus pārzināt ir labi un vajadzīgi, tomēr ņemot vērā, ka cilvēkiem mūsdienās jau ir krietni attīstītāka individuālā apziņa nekā tajā cilvēces pirmsākumu miglā, kad visu nosacīja instinkti un mītiskā domāšana.

Atcerēsimies Blaumaņa teicienu par prātu un jūtām! Ilzev šeit demonstrē svarīgāko liberālo sektantu kļūdu – pieņemt, ka apziņa ir dominējoša pār zemapziņu automātiski. Tā tas var būt tikai tad, ja apziņa ir izpratusi, nevis tikai prasti noliegusi zemapziņu, kas taču ir nekas cits, kā vēstures nospiedumi mūsos. Respektīvi – cilvēks savā pieredzē visvienkāršāk kontaktē ar neseno – to, kuru apzinās, atcerās, saprot. Tas rada viņam maldīgu visvarenības priekšstatu, ka tikai modernais un apzinātais ir viņa lēmumu un uzvedības pamatā. Tam būtu jānoved pie secinājuma, ka visas cilvēces problēmas var atrisināt domājot un diskutējot. Taču cilvēku visvairāk iespaido tas, kas viņa psihes pašos pamatos – tātad vissenākajos laikos notikušā atstātās pēdas. Šo patiesību nenosaka psihoterapijas rekomendācijas vai cilvēku gribēšana vai negribēšana, bet gan realitāte, kura tiek zinātniski pētīta un atklāta, sākot jau no Freida un Junga.

Satraukums

Ansis Jurģis Stabingis - Es redzu, ka Tu esi satraukts un pieraksti man dažādus pārkāpumus. Es saprotu, ka neatbilstu Tavai idejai par to, kā jārunā, kā jādomā un kā jādomā psihoterapeitam un psihologam. Es saprotu arī to, ka Tavuprāt, es esmu ļoti tālu no zinātnes un tās metodēm.

Edmunds Vanags - Man patiesi žēl, ka ar psiholoģijas zinātni nesaistītajai Ivetai Kažokai ir jārāda Tev kādi ir šīs disciplīnas nosacījumi, metodes, empīriskā bāze un citas ābeces lietas. Par ko tev maģistra grāds ir iedots, nesaprotu.

Nuuu, šodien jau katrs, kas māk lasīt, var pajautāt Mammai Googlei, kā jāārstē tā vai cita vaina vai slimība. Un tad viņš atnāk pie daktera vai psihoterapeita un izstāsta, kā ir pareizi, ne mirkli nemulstot, ka pretī sēdošais ir ne tikai Googli lasījis un ne tikai piecas minūtes par kādu problēmu domājis.

Te nu mēs esam pie Meitas un Dēla lomas, kuras visādi citādi pieaugušiem cilvēkiem liek iedomāties, ka kādam citam ir pienākums realizēt viņa fantāzijas. Paldies Edmundam par hrestomātisku piemēru!

Ētika

Ivars Neiders - Man tomēr liekas, ka ar standartiem (gan zinātniskiem, gan ētiskiem) kaut kas nav kārtībā. Ja kāds ārsts sarunātu tādas muļķības par PMS vai tik dāsni bārstītos ar dažāda veida diagnozēm, tad tas būtu pamatīgs skandāls. Bet šajā gadījumā psihoanalītiķi uzvedās kā tādi homeopāti un dziednieki, kas īsti ne par ko neatbild.

Še jāieskatās LPB Ētikas kodeksā - 3.1. Psihoterapeita, tāpat kā jebkura cita pilsoņa rīcības morālie un ētiskie standarti ir principā uzskatāmi par personisku jautājumu. Nav pieļaujams vienīgi tas, ka šie standarti nebūtu pilnībā savienojami ar psihoterapeita profesionālo pienākumu veikšanu un (vai) varētu mazināt sabiedrības uzticību un paļaušanos uz psihoterapiju un psihoterapeitiem.

Vispār šis notikums ap NRA interviju lika arī man padomāt un painteresēties par ētikas jautājumiem. Cerams, ka mūsu profesionālās biedrības Ētikas komisija nāks klajā ar savu lēmumu šī notikuma sakarā. Tomēr tas, ko esmu sapratis līdz šim un kā man signalizējuši vairāki kolēģi – ētikas pārkāpumu manā intervijā nav.

Cik man zināms, Ivars Neiders ir filozofijas doktors, kura grādam būtu automātiski jāgarantē zinātniskums un nosvērtība. Tomēr ne vienmēr tā notiek pat ar visintelektuālākajiem no mums un varbūt tieši ar tādiem tas notiek visretāk, kaut vai ņemot vērā tikko teikto par satraukumu, psihes hierarhiju un Dēla lomu un nepieciešamību no tā visa aizsargāties. Pēc kā izklausās tādi izteicieni kā „muļķības par PMS”, „ja kāds ārsts...” (es esmu ārsts, kas PMS jautājumos ir konsultējies arī ar pieredzējušiem kolēģiem – ginekologiem), „...diagnozēm...” (kur še ir diagnozes?), „psihoanalītiķi” (es neesmu psihoanalītiķis, Ansis arī ne), „...kas ne par ko īsti neatbild...” (ko tad es šeit daru?)?

Sieviete un sievišķais

Cilvēkā psiholoģiski ir gan sievišķais, gan vīrišķais, neskatoties uz to, ka bioloģiski mēs esam vīrieši vai sievietes. Domāju, ka vīrietim, kas piesavinājies matriarhālo Mātes – Meitas vai Māsas – Māsas komunikāciju (tādu vīriešu ir daudz!), vietai racionālā politikā būtu jābūt tikpat maz kā sievietei, par kuru esmu izteicies, ka tā veido politiku kā necaurspīdīgu. Anete Raugule - Runa jau nav par to, vai sieviete spēj vai nespēj veiksmīgi darboties politikā vai uzņēmējdarbībā. Attīstot sevī nepieciešamās (vīrišķās!) īpašības, noteikti spēj. Dažreiz pat labāk kā vīrietis. Smags darbs pārspēj talantu, kā smejies. Piekrītu. Ja visas Saeimas deputātes trīs reizes nedēļā trenētos svarcelšanā, tad četru gadu laikā noteikti būtu labākas svarcēlājas par 90% deputātu vīriešu, kas svarcelšanā netrenējas. Jautājums tikai – vai varam atrast jēgu šādiem treniņiem?

Ivars Neiders - Tēma diskusijas ietvaros - kā es to sapratu - ir apmēram šāda: pastāv noteikti uzvedības modeļi, kas sievietēm kaut kādā nozīmē ir dabiski, bet no tā izriet tas, ka sievietēm arī būtu jārīkojas / jādzīvo saskaņā ar šiem modeļiem. Tas ir tas par ko iepriekš runāju es un attiecība uz ko es teicu, ka nezinu, kas tās ir par īpašībām. Šeit gan ir runa tikai par nezināšanu – līdzīgu, uz kādu Ivetai Kažokai norādīja Dace Morica. Tomēr ir simptomātiski, ka cilvēki, kas parāda tik lielu ieinteresētību tēmā un ar lielu formālo kompetenci, nav lasījuši ne manas jau pirms vairākiem gadiem iznākušās grāmatas, ne mājaslapu. Varbūt tādēļ, ka tās latviski, nevis angliski? Un liberāļu sektā jālasa tikai angliski? Varbūt viņiem, kā saka Bens Latkovskis, vēsture sākas no 2007. gada?

Manuprāt, politika vēsturiski ir attīstījusies kā kolektīvs vīriešu laika nosišanas veids. Laiks kaut kā bija jāpavada, jo klasiskā laikmeta grieķu ģimenes Lielā Māte vīru no rīta vienkārši izmeta no mājas, lai nemaisās pa kājām. (Un tā viņš tur vēl šodien pavada dienu pa kafejnīcām pie vienas mazas tasītes un čupas avīžu...) No vienas puses tas vērtējams kā matriarhāta reflekss – Mātes varas ģimenē pieaugušiem vīriešiem nevar būt vietas. Taču no otras – tādā veidā vīrieši katru rītu demonstrēja savu spēju aiziet no Mātes. Manuprāt, no to laiku grieķu sievietes viedokļa vīriešu nodarbošanās ar politiku izskatījās līdzīga bērnu rotaļām vai sporta spēlēm. Taču laiki mainījās, vīru rotaļas kļuva sievietei apskaužamas un viņa sāka lauzties ārā no mājas un savas tradicionālās varas, mēģinot kādam iestāstīt, ka līdz šim ir bijusi tur ieslodzīta.

Anete Raugule - Vai kāda indivīda atšķirības var būt par pamatu diskriminējošai attieksmei? Vai tas, ka sievietēm ir PMS un tas atstāj zināmu ietekmi uz sievietes psihi, būtu uzskatāms par pietiekamu pamatojumu, lai sievietēm aizliegtu, piemēram, kandidēt vēlēšanās? Manuprāt, PMS, tāpat kā visi pārējie dzemdes cikla fenomeni nevar nekam traucēt, ja tos apzinās. Ja sieviete savam diskusiju biedram var pateikt – "man šodien migrēna, iespējams, ka nevarēšu visu labi uztvert”, tad viņa apzinās riskus. Ja viņa vismaz sev pasaka par PMS un pārējo, tad notiek tas pats.

Anete turpina - Manuprāt, Rudzītis savā rakstā, tieši pretēji, aizstāv sievietes un viņu atšķirības. Aicina sievietes būt sievietēm. Šobrīd diemžēl sanāk, ka sieviešu stiprās puses, proti, tā pati minētā subjektivitāte un orientācija uz attiecībām u.c. pašsaprotami tiek uztvertas kā mīnuss, kaut tas nebūt tā nav. Rudzītis tikai norāda uz jomām, kur sievietes savas stiprās puses varētu vairāk likt lietā un pilnveidot, tā vietā, lai attīstītu sevī vīrišķo un konkurētu ar vīriešiem. Nedomāju, ka Rudzītis jebkādā veidā aicinātu mūs atgriezties patriarhātā vai atbalstīt diskrimināciju, drīzāk viņš ne pārāk skaidri iezīmēja citu sabiedrības pastāvēšanas modeli, kurā pašas sievietes, iespējams, justos daudz laimīgākas.

Matriarhāta risks

Domājot par par mūsu liberālajām dīvainībām, esmu jau kaut ko sarakstījis, ir kā nojaušot un gaidot šo diskusiju - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/no_kuras_puses/2013-12-22-305 . Manas bažas ir ļoti līdzīgas tām, par kurām dalās Malējais un kuru jau iepriekšējā ieraksta komentāros par pamanītu un atzīstamu atzinušas gan Marī, gan Dace  - ... kādēļ gan sieviete sevī cenšas iznīcināt Sievieti? Lai kļūtu labāks vīrietis? Mans vērojums - šādas emancipētas sievietes (bieži grūti saukt par sievieti) vispirms cenšas vīriešus padarīt rāmus (piem. apklusināt Rudzīti), bet, kad panākušas savu, nosauc tos par lupatām. Strupceļš, ūberemancipētajām nākas sastapties tikai ar apdraudošiem vai pieradinātiem vīriešiem. Nav vairs citas opcijas. Taču karot/apspiest vai būt Sievietei, tas ir katras pašas izvēle. Dažām pazemojoši būt sievietēm.

Skumji, Rietumu civilizācija tiktāl aizrāvusies ar politkorektumu un liberālismu, ka tiesības izteikties vairs ir tikai 'upuriem'.

Mitoloģiskais laiks

Manis jau teiktais par mitoloģisko laiku, manuprāt, nozīmē, ka mūsu šodienas latviešu nācija cenšas piedzīvot to, kas tai būtu bijis jābūt jau piedzīvotam, bet ko tā nav piedzīvojusi - tādēļ, ka ilgu laiku bijusi tikai nācijas (zemākā) daļa. Tādas nācijas, kuras augstākos (atbildīgākos un vēsturisko pieredzi uzkrāt spējīgos) slāņus veidojusi cita daļa, kas runāja vāciski vai krieviski un kas nu ir prom.

Manuprāt, mēs uz šādu vēsturi raeģējam ar attīstīšanos „pa slāņiem" – kaut kādā slānī „tiek spiests" uz liberālismu, bet tikpat svarīgi ir apgūt arī konservatīvismu. Vismazāk problēmu laikam ar sociālismu kā matriarhāta reprezentāciju. Manas domāšanas valodā liberālais un konservatīvais reprezentē individuālistisko pretēji no dzimtaskoka (šaurāk – no ģimenes) nākušajam. Būtībā šeit nav pretrunas, ja pietiek prāta to mākslīgi neveidot. Ideja par mitoloģisko laiku man šķiet skaista kā cilvēku psihes ģēnija apliecinājums – tas pats prot piepildīt to, kas vēl nepiepildīts. Šajā procesā mēs katrs dabūjam lomas – daudzas no tām nevar nebūt konfliktējošas. Bet pastrādājuši uz skatuves, mēs varam arī apsēsties skatītāju zālē un pavērot – cik patiesi un skaisti tas viss iekārtots!