Nāve pieder pie dzīves Vēlreiz izlasīju brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laikus”. Ņemot vērā, ka pirmā reize bija vidusskolā vairāk nekā pirms trīsdesmit gadiem, varētu teikt arī – no jauna izlasīju. Bet varbūt - izlasīju pirmoreiz, jo skolēnam tak nekad nav laika daudz vairāk par pāris naktīm. Turklāt – jau toreiz bija arī filma, pelnīti iekļuvusi latviešu kino zelta fondā. Un vai gan nav vieglāk pāris stundas pavadīt kinoteātrī, nekā iedziļināties vairāk kā 500 lappusēs ne visur viegla teksta? Skolēna psiholoģija, ko padarīsi...

Filmu pieminu vēl viena, svarīgāka iemesla pēc. Ne tikai skolniekiem ir pierasts abus mākslas darbus uztvert kā satura ziņā analoģiskus, tādus, kas vienlīdz dziļi pēta visu, ko brāļi ir gribējuši teikt. Tādi tie tomēr nav, par to arī šīs manas pārdomas. Gribu tās izteikt, jo šķiet, skatītāju noteikti ir vairāk nekā lasītāju ne tikai starp skolēniem. Un tā rezultātā tautai par „Mērnieku laikiem” varētu būt palikuši daži „aklie punkti” – tie, kas romānā ir izlasāmi (dažreiz gan starp rindām), bet kuru filmā nav.


Četras matriarhālas sistēmas
Visvājākā ir vāciskā, tā to gribētos nosaukt. Liena nemaz nav Liena, bet Trīne, Oļiņu meita. Liena gāja bojā ugunsgrēkā, tomēr arī tā nebija Liena. Tā bija Annužai uzticētā, bet nenosargātā Helene Margarethe fon Staufenmuth. Tā kā viņas vecāki meiteni nemeklēja un Annužai neatprasīja, tad visticamāk, abi gājuši bojā. Acīmredzot, nespēja izturēt kaut kādu konkurenci – vai nu ar citām matriarhālajām sistēmām, vai ar nāvi...

Nākamā – Gaitiņi – virspusēji skatoties, arī nav ļoti dzīvotspējīgi, turklāt abu nosaukto iemeslu dēļ. Gaitiņu māte – Ilze – mirst dabīgā nāvē. Tomēr – ja Ilze ir apprecējusi tādu no realitātes atrautu vīru kā Tenis, ja viņiem gluži saimnieciskā ziņā diez ko neiet un ja viņas dēls Kaspars arī ir klusētājs, individuālists un opozicionārs visam, tad tam arī jābūt kādam, šajā ģimenē slēptam iemeslam.

Viens iemesls varētu būt nāve – ja pirms Kaspara ģimenē būtu bijuši citi bērni, kas miruši, tad tas izskaidrotu šādu ģimenes struktūru. Par nāvi tālāk, bet še vēl par dusmām, kurām nāves hipotēzes apstiprināšanās gadījumā būtu jābūt tam tārpam, kas no iekšpuses saēd šo ģimeni.

Lai nu ko, bet dusmu Gaitiņos nevar saskatīt nemaz, vismaz tādā veidā, kas balansētu uz agresivitātes robežas. Bet kas neizslēdz hipotēzi, ka dusmas vairāk izpaudušās kā vaina sajūtas. Bet lai tiktu galā ar tām, vai nu jānoslēdzas sevī – kā Tenim un Kasparam, vai jābūt ļoti, ļoti reliģiozai, kā Ilze. Zīmīgi, ka Ilzes sirdsdraudzene Annuža, kurai IR nomiris vīrs un visi bērni, arī nav atklāti dusmīga, bet tieši tāpat kā Ilze – reliģioza un kā viņas vīrieši – vairāk klusējoša. Par Annužas traģēdiju romānā ir tikai viens teikums.

Trešā matriarhālā sistēma – Oļiņi. Zaudējuši bērnus, turklāt briesmīgā veidā. Tie vecāku acu priekšā sadeg pērkona saspertā mājā. Brāļi Kaudzītes precīzi tēlo to emocionālo elli, kurā abi vecāki nonāk pēc šī notikuma. Tomēr nezin kāpēc tie nekļūst par personāžiem (sevišķi jau Oļiņiete), kam lasītājs varētu just līdzi. Iemesls tam ir Oļiņietes izteikti agresīvās dusmas un kvēlojošs naids, kuru gribam redzēt kā viņas rakstura īpašību un VAINU, nevis kā bērnu zaudēšanas sekas.

Tomēr tieši šī matriarhālā sistēma vienīgā fiziski izdzīvo līdz romāna beigām. Jo dzīva ir Oļiņiete un dzīva ir viņas vēl neiepazītā mazmeita Anniņa. Caur kuru Oļiņiete ir vienota ar Gaitiņiem, kas arī tādā veidā turpinās nākotnē.

Ceturtā matriarhālā sistēma – tā, kas veidojas ap Annužu un kurā viss pakāpeniski nomirst viņas acu priekša. Vispirms bērni un vīrs, tad Helenes māte, kurai savulaik Annuža ir bijusi tāda kā audžumāte, un Helene pati. Tad Ilze, Kaspars, Trīne (par kuru Annuža zināja, ka tā nav Liene). Bet abi rakstnieki Annužu tēlo kā tādu Balto Māti, ļoti pozitīvu un gaišu tēlu. Viltība? Apzināta vai neapzināta?

Annuža taču nozaga Oļiņietei meitu. Un viņa spēja (vai tiešam mierīgi?) noskatīties, kā Oļiņiete cieš un kas viss no tā galu galā izveidojas. Varam tikai fantazēt, kāda būtu bijusi romānā aplūkoto notikumu tālākā gaita, ja ne šis Annužas noziegums. Bet viņa nespēja tajā atzīties laicīgi, vien mācītājam pēdējā grēksūdzē, jo kā gan palikt ar kārtējo bērna zaudēšanas tukšumu dvēselē? Un kā atzīties sadegušās Helenes mātei, kad tā atnāks meitai pakaļ, ka nav sev uzticēto bērnu nosargājusi?

Annuža, tāpat kā sirdsdraudzene Ilze nav ne dusmīgas, ne niknas, ne agresīvas un droši vien tādēļ tik simpātiskas latviešu lasītājiem un skatītājiem, kas šis jūtas „neierauga ne acu galā”. Tomēr ne šada dusmu transformēšana par vainas sajūtām, ne Annužas ciešā saikne ar viņas dievu, nepasargā viņu no iespējas izdarīt tādu nelietību, kas objektīvi salauž daudzu cilvēku dzīves.


Nāve
Nāve bija ļoti praktiska problēma arī vismaz vienam no brāļiem Kaudzītēm – Matīsam. Viņa iecerētā – Līze Rātmindere - septītais bērns ģimenē, kurā miruši pirms viņas dzimušie brāļi – viens divgadīgs, bet otrs – pusgadīgs – vienā dienā ar savu vecāko, jau desmit gadus sasniegušo māsu. Oļiņu pāra prototipi ir Līzes vecāki – slavenais Vecpiebalgas draudzes skolas pārzinis Andžs Rātminders, kurš šajā amatā nokalpoja 63 gadus un viņa sieva Ede Rātmindere. Nāve šajā ģimenē gulstas uz Līzes pleciem un gan jau kā Vajātājs tajā ir iesaistīts arī Matīss. Rezultātā abi var savienoties laulībā tikai, sasnieguši 46 gadu vecumu.

Arī Oļiņiete savā bērnu zaudējumā nevar neizveidot drāmas trīsstūri – Glābējos ir dievvārdi, pieņemtais un izlutinātais dēliņš Antoniņš un jau pieaugušais „dēls” un izfantazētais znots Prātnieku Andžs. Bet Vajātājos – acu priekšā augošie Liena un Kaspars - kā dzīvi un kaitinoši atgādinājumi par viņas mirušajiem bērniem. Un, protams, pašas vīrs Oļiņš.

To jūtu spēks, kas liek Oļiņiņietei iesaistīt savā traģēdijā kā aktierus Lienu un Kasparu, ir tik liels, ka aktieri iet bojā pa īstam, nevis tikai uz skatuves. No kā mums varbūt vajadzētu mācīties, ka dusmas un naids ir sliktas un negatīvas jūtas.

Bet tad mums neatliktu nekas cits, kā zaudējuma dusmu afektu vērst par vainas sajūtām, kā tas noticis Annužas un droši vien arī Ilzes gadījumā. Tad bilde kļūtu latviski daudz „simpātiskāka un smukāka”. Bet vai tad ne Annužas klusās un es teiktu - „norītās” un dievvārdos iesaiņotās dusmas nebija tās, kas sakropļoja Oļiņus un kas lielā mērā ietekmēja arī tālāko traģisko attīstību? Un kā gan tas nāk, ka tik gaišai māmulītei kā Annužai visu dzīvi ir tāda kapsēta augusi un veidojusies apkārt?

Latvisks šis jautājums ir tādēļ, ka mums jāmācās nostāvēt uz šaurā dusmu tiltiņa. To dusmu, kuras ir neizbēgamas mūsu dzīves zaudējumos, bet kuras tik viegli prot mūs iegāzt vienā tiltiņa pusē, kur vārās naida un agresivitātes okeāns, vai otrā – kur plūst vainas sajūtu bīstamās zemūdens straumes. Nokrist no šī tiltiņa nozīmē nāvi nepārdzīvot. Kas nozīmē, ka tās pļaujai jāturpinās...

Bet ne tikai naids nogalina. Ne tikai Oļiņietes naids uz Lienu (t.i. Trīni) to iedzina kapā. Arī Annužas zaudējumu iztukšotās sirds pieķeršanās audžumeitai lika meitenei jau priekšlaicīgi dzīvot Annužas kapsētā un satikties ar dēmoniem, kas tajā dzīvo un sūc dzīvo asinis.

Kādēļ bija jāiet bojā Helenei? Vai ne tādēļ, ka tā dzimusi ļoti nāves noslogotā dzimtaskokā un nodota audzināšanā vēl noslogotākā? Un kas notiks ar Anniņu, uz kuras vājajiem bārenes pleciņiem tagad uzgūlies viss šis nāvju dzimtaskoka smagums?

Kad es runāju vai rakstu par nāvi un to, kā nepārdzīvota nāve nogalina, daudzi man nenotic. Un ļoti bieži jautā – kā tad „vecos laikos”, kad nebija nekādu psihoterapeitu, cilvēki varēja izdzīvot, jo reti taču bija tādas ģimenes, kurās bērni nemira! „Mērnieku laiki” varbūt ir vislabākā atbilde uz šo jautājumu. Daudzi, ļoti daudz neizdzīvoja tikai nepārdzīvotas nāves, nevis smaga darba un infekcijas slimību dēļ. Nāve rada nāvi un šis process, diemžēl, nav pārtraucies.

Lielās tautas nāves nepārdzīvošanu ir ārstējušas ar karu palīdzību – ciniski, bet fakts. Karš ir visa tēvs, mēdz teikt. Īstermiņā ārstējošu efektu tiešam var dot „neliels uzvarēts karš pretinieka teritorijā”. Latviešiem gan visi kari ir bijuši savā teritorijā un tādēļ ir bijis vienalga – uzvarēts tas vai zaudēts... Bet zviedri, angļi un amerikāņi, piemērām, vairs neatminas, kad karojuši savā teritorijā, kā arī – kad tie kādu karu būtu zaudējuši.


Robežu vilkšana, upurēšana un lūgšana
Naivie, viltīgie, bet spontāni darbīgie slātavieši un čangalieši rāda mums viskautkādas darbības, kuras var saprast un kuras parasti tiek saprastas tikai kā kas virspusējs un plakans. Robežas – kā tikai zemes robežas un kā zemes robežas starp „mans” un „ne-mans”. Bet robežām ir arī daudz dziļāka nozīme. Ir jāskatās, kā tās atdala „zaudējumu” no pārējās, veselās psihes. Un kā šo robežu celtniecībā tiek izmantotas zaudējumā dzimstošās dusmas.

Naudas maksājumos mērniekiem mēs, protams, varam saskatīt korupciju. Bet varam arī ko dziļāku – bailes no robežu vilkšanas (un visa, ko tas nozīmē), cenšoties šo procesu deleģēt citiem, noteiktākiem, dusmoties spējīgākiem un tādēļ komunikatīvākiem indivīdiem. Dot naudu šajā gadījumā ir arī upurēt – ziedot kādiem dieviem vai dēmoniem, kas neredzami lidinās kaut kur apkārt, un izlūdzoties no tiem žēlastību. Un nonākt pie secinājuma, ka šādi izmantota nauda tomēr svētību nenes. Tā negarantē labākas robežas, tā neatveseļo no zaudējumiem, tā nepaliek pie tiem, kas to saņēmuši. Nāve katram ir jāpārdzīvo pašam, šo darbu nav iespējams deleģēt.

Bet upurim izmantotas naudas piesavināšana ir bīstama, tā ir „velna nauda”. Tai ir kāds nāves aspekts klāt. To mēs redzam, gan izsekojot mērnieka palīga Raņka, gan Prātnieku Andža liktenim. No tā var izdarīt gan kādus morālus, gan sociālistiskus secinājumus, tomēr man tie nav vajadzīgi. Katram ir vajadzīgas viņa iekšējās robežas un tām vajag nostaigāšanas pa dusmu tiltiņu. Par to, manuprāt, ir „Mērnieku laiki”.