Dažreiz man nākas klausīties stāstus par to, ka zīdaiņpuika naktī neguļ, prasa ēst un pat pazīdis mammas pupu, tomēr netaisās aizmigt. Bērns paliek guļam vecāku gultā un nakts paiet trijatā. Biežāk ir dzirdēts, ka tais notiek ar puikām. Visu to pārdomājot man radās kāda, varbūt pārdroša, tomēr verbalzējama un pārbaudāma hipotēze.
1. Mātes krūts ne tikai baro un ne tikai sniedz drošības sajūtu, ļoti vajadzīgu zīdainim tā piedzimšanas zaudējumā. Tai ir arī seksuāla funkcija, pie kam abpusēja – bērns savā psihoseksuālajā attīstībā vēl ir tā sauktajā orālajā fāzē, kad visas seksualās sajūtas lokalizējas lūpu un mutes zonā, bet zīšana sagādā baudu, kuras rašanos nevar izskaidrot tikai ar bada sajūtas transformēšanos par sātu. Taču arī mātei dēla rosīšanās ap krūti un ieritināšanās tās ķermeņa formās nav kaut kas seksuāli neitrāls – vairuma māšu stāstos par to jūtama savdabīgi nerātna tīksme.
2. Seksuālās kaisles līkne starp jaunajiem vecākiem grūtniecības un bērna zīdīšanas laikā parasti iet uz leju, dažkārt ievērojami. Dažreiz pat, iestājoties grūtniecībai, seksualās attiecības izbeidzas. Parasti tas tiek skaidrots ar medicīniskiem iemesliem (grūtniecības toksikozes, spontānā aborta riski utt.). Ir arī psiholoģisks skaidrojums – jaunais tēvs tikko izveidotajā trīsstūrī jūtas atraidīts un lieks, nereti meklējot šīm sajūtam kompensāciju ārpus mājas. Viņam arī jādubulto savi spēki, lai nopelnītu par diviem. Bet jaunajai mātei visi savi emocionālie spēki ir jākoncentrē uz bērna piedzimšanas traumas ārstēšanu. It kā saprotami, kur gan te vēl atrast laiku un spēku seksam?
3. Ja palūkojamies tālu cilvēces vēsturiskajā un mitoloģiskajā pagātnē, nevis tikai uz pēdējiem 6-7 tūkstošiem gadu, tad redzam, ka tēvi ir bijušas tādas tikai bioloģiskas, nejaušas un garāmskrienošas figūras bērnu radīšanā, kas tikpat kā nekādi nav ietekmejuši bērnu audzināšanu. Nereti ne viņi paši, ne viņu bērnu mātes nav zinājuši, ka viņi ir tēvi. Tas radīja situāciju, kad galvenais vīrietis ģimenē bija dēls un mātes tā arī uz to lūkojās. Sievietes no nekam nederīgiem vīriešiem ieguva dēlus, audzināja tos par daudz labākiem kā to tēvi, lai no tiem iegūtu vēl labākus dēlus un tā līdz šodienai, kad šis palīgdzimums – vīrietis – jau ir kļuvis gana tālu attīstīts, lai mestu izaicinājumu pat savai audzinātājai! Katrā jokā ir daļa joka... Bet ja nopietni - acīmredzot pedējo gadu tūkstošos radītā zemapziņas kārtiņa ir par plānu, lai neitralizētu iepriekšējos simtos tūkstošos radīto. Māte pamet vīru, lai mīlētu dēlu.
4. Protams, tas nenotiek apzināti, pat vairāk – iespējams, ka šīs norises ir ļoti grūti apzināmas. Varbūt tās notiek tikai bioloģiskā līmenī. Populārzinātniskajā presē esmu lasījis par feromoniem, kurus izdala zīdītāju mātīšu dzimumorgāni un kuru funkcija ir caur tēviņu smaržas organiem dot tiem signālus, ka viņi ir gaidīti... Varbūt arī mātes, kuru vīri tiek atraidīti un kas arī savu iemesu dēļ par viņām aizmirsuši, izdala kādus objektīvi grūti konstatējamus signālus, kurus nevar neuztvert viņu dēli. Tie mostas no miega un prasās pie darba, kuram tiek aicināti...
5. Ir vēl kāds svarīgs aspekts, kas stiprina šo hipotēzi. Tās ir abu dzimumu pārstāvjiem tik nesaprotamās vīriešu bailes no sievietēm. Lai arī Freida skaidrotas un par kastrācijas bailēm nosauktas, tās turpina likt cilvēkiem raustīt par tām plecus. Sievietēm brīnoties, kā gan tās var likties tik bīstamas fiziski daudz stiprākajiem un sociāli prominentajiem vīriešiem. Un vīriešiem – kaut nojaušot, ka „kaut kas tur ir”, aizbēgt no šī jautājuma. Tomēr ir arī teiciens – brunči valda pasauli... Ja iedomājamies, kādas pēdas zīdaiņpuikas neapzinātajā atmiņas daļā varētu atstāt mātes kaut kādi atsūtītā pavēle mosties un nekavējoties viņu apmierināt, ja iedomājamies, cik tas puika maziņš, bet māte – liela, tad gan šeit aplūkotā hipotēze, gan baiļu no sievietēm koncepcija kļūst daudz saprotamāka.
6. Vīrieši brīnās arī, kad Freids tiem saka, ka viņi ir incestuāli ieinteresēti attiecībās ar savām mātēm. Viņu mātes šajā ziņā uzvedas daudz klusāk, bet pieņemu, ka arī Freidu nesaprot. Bet ja saprastu, nojaustu, ka ir labi, ja dēls pārņem atbildību par mātes ķermeņa bioloģiskās darbības sekām. Jo dēls jau joprojām ir lieliskāks ka viņa tēvs! Man ļoti pārdomas veicinošas ir plaši izplatītās un viegli atzīstamās vīriešu izmantotības sajūtas un viņu atkarība – nevis no attiecībām, kā tas ir sievietēm, bet gan no nedzīviem objektiem, visbiežāk – alkohola, darba, azartspēlēm. Prom no dzīvām sievietēm, pie nedzīvām un kontrolējamām!
Smaržu, kā arī bioloģiski aktīvo vielu noteikšanas laboratorijas ir ļoti dārgas, arī metodika, kā pārbaudīt šādu hipotēzi, nešķiet ļoti vienkarši realizējama – ļaudīm baltos halatos ar analīžu trauciņiem nāktos ielauzties daudzu jauno ģimeņu guļamistabās.
Bet ir jau arī vienkāršāks veids, kā gūt lielāku skaidrību šajos jautājumos. Ja laulātais pāris ieved kalendāru, kurā atzīmē dienas, kad abiem ir bijis sekss, kā arī novērtē tā kvalitāti piecu baļļu sistēmā, un naktis, kurās viņu zīdaiņpuika ir modies, neļāvis abiem gulēt tikmēr, kamēr tam ticis atļauts aizmigt vecāku gultā. Vai starp vecāku seksu un dēla negulēšanu ir kāda korelācija? Vēl būtu vēlams atzīmēt, vai durvis uz bērnistabu ir bijušas ciet (ja dēla gultiņa neatrodas vecāku guļamistabā) – tas varētu būt svarīgi, ja tiešām eksistē feromoni, vai kas tamlīdzīgs, lidojošs pa gaisu.
Ja nevar izslēgt, ka māte, vienalga - pati to neapzinādamās vai apzinādamās, izmanto dēlu, tēvam vajadzētu to nepieļaut. Nevis lamājot un cenšoties pārtaisīt sievu, bet gan centīgi darot to, kas citādi var tikt likts darīts dēlam. Viegli jau to tā pateikt, bet ja tēvs kādreiz ir ticis izmantots līdzīgi kā tagad viņa dēls, tad ļoti var gadīties, ka tam vakaros vairāk gribēsies sēdēt pie datora vai krogā pie draugiem, nevis izkausēt sievu savos skūpstos un apkampienos.
|
