Jā, nekur no seksuālu ievainojumu tēmas netiekam (nezinu, varbūt jāsaka vienskaitlī – netieku). Gribas parunāt par traumas mehānismu, vai, precīzāk – par apstākļiem, kas nosaka – rodas trauma vai nerodas.
Ja man basketbola spēles laikā cīņas karstumā kāds trāpa tā, ka nākas uzlikt šuves, tad es dodos pie kolēģiem un tās uzlieku. Esmu tā darījis daudzas reizes. Tas ir tāds ierasts rituāls - reizēm man pat šķiet, ka ciešu no tā, ka man kā jau vīrietim nav mēnešreižu, tādēļ visādas liktens sūtītas asiņošanas izjūtu kā ar atvieglojumu un attīrīšanos saistītas.
Ne reizes nav gadījies, bet esmu fantazējis, kā būtu, ja mani kādi huligāni piekautu uz ielas. Arī tad es arī asiņotu, mani šūtu, bet vai mans vīrišķais šarms no tā iegūtu? Nē, laikam – tādā gadījumā es noteikti nejustos attīrīts. Traumēts, ievainots, pazemots – ar visu to pēcgaršu, kas pēc tā nāk. Fantāzijām, kā „nevis viņi mani, bet es viņus”, bailēm no līdzīgu situāciju atkārtošanās, vēlmes nēsāt sev līdzi visādus pašaizsardzības līdzekļus, huligānu tēla attīstīšanu savā apziņā (nacionalitāte, vecums, dzimums, utt...) un šī tēla projicēšanu uz tam atbilstošu grupu sabiedrībā. Ar vārdu sakot – tā būtu īsta trauma, bezpalīdzīgajā ķermenī iesprostota un atbrīvoties nespējoša reakcija uz notikušo.
Tātad - trauma jau nerodas no audu bojājuma un pat ne no šī bojājuma dziļuma un medicīniski interpretējamas bīstamības. Tā rodas dēļ attiecībām traumas rašanās brīdī. Ja mums ir iespēja izveidot fantāziju, ka esam bijuši upuri, tad trauma iestājas. Ja turpretī mums šādas iespējas nav - ja jāatzīst, ka notikusi nejaušība, vai iedarbojies liktenis, tad trauma tās psihiskajā, grūtāk ārstējamajā nozīmē neiestājas.
Kaut kur lasīju par japāņu sievietēm, ko viņu valdība otrā pasaules kara laikā mobilizēja par prostitūtām, kam jāapkalpo zaldāti frontē. Lasīju tādā sakarā, ka amerikāņu valdībai bija šķitis svarīgi, lai šodienas japāņu valdība atvainotos šīm, tagad jau cienījamu vecumu sasniegušajām sievietēm. Amerikāņiem (kā man liekas) šķita, ka, ja japāņi to darītu, tad viņi varētu būt uzticami partneri amerikāņiem cilvēktiesību izpratnes jomā. Tad uz viņiem varētu paļauties kā uz individuālisma apoloģētiem tādā pašā mērā, kā uz amerikāņiem pašiem.
Nezinu, kā tur īsti beidzās tas konflikts, bet man šķiet, ka japāņi neatvainojās. Ja viņi to būtu darījuši, tad atzītu, ka gribējuši seksuāli pazemot veselu savas tautas daļu, ka tas bijis viņu nolūks. Nevis, ka tas gadījies, kāda cita, ļoti svarīga mērķa sasniegšanas procesā. Vadoties no manas pieredzes, tam ir svarīga nozīme. Ja es uzzinātu, ka uz basketbola laukuma kāds mani ir „nomedījis” apzināti, tad gan man izveidotos trauma!
Man šķiet, ka jaunās japānietes varbūt arī nemaz īpaši nebija jāmobilizē. Varbūt viņas saprata, ka, ja jauni puiši ir gatavi ziedot dzimtenei savu dzīvību, tad arī viņām ir dabiski kaut ko ziedot vai nu dzimtenei, vai šiem puišiem – kā mātēm vai kā māsām. Ļoti varu iedomāties, kā viņām sāp nevis viņu ķermenis (tādas fiziskas sāpes var būt arī atvieglojums, arī brīvprātīgas upurēšanās apliecinājums, pat zīme, ka esmu vēl esmu dzīva šajās kara šausmās), bet gan tas, ka puisis, ko viņa vakar mierināja, nu jau ir kritis. Ļoti varu iedomāties, ka viņas izjūt kā traumatiskus nevis frontes puišu glāstus, bet amerikāņu bumbu postījumus viņu dzimtenē. Ļoti varu iedomāties, ka viņas jutās kā nācijas mātes, kas nejūt, ko pašas jūt, bet jūt to, ko jūt nācija.
Bet ja tā, tad padomāsim, kāds efekts ir amerikāņu paziņojumam, kas šīs sievietes jāuzskata par japāņu valdības seksuāli izmantotām. Tieši šis paziņojums traumē! Pēc tā saņemšanas toreiz mobilizētās sievietes var sākt justies kā upuri, lai gan līdz šim, iespējams, jutušās kā slepenās frontes cīnītājas nācijas labā... līdz šim viņām ir bijis svarīgas kolektīvas vērtības un tādā skatījumā viņas ir jutušās labi – kā paveikušas svarīgu darbu dzimtenei, par kuru publiski nav jārunā. Bet tagad? Varbūt aizdomāties, ka amerikāņiem taisnība un viņas ir izmantotas? Varbūt viņām tagad pienākas kompensācijas no valdības? Varbūt tagad būtu jāsāk ciest?
Te rodas ļoti nopietns jautājums – vai toreizējās japāņu armijas prostitūtas izmantoja japāņu karavīri, japāņu valdība, vai tomēr šodienas amerikāņu valdība? Un vai milzu kampaņa viņu it kā aizstāvībai nav faktisks psiholoģiskā kara dūriens japāņu nācijas psihiskajā konstrukcijā? Un varbūt, ka šim dūrienam nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām – varbūt tas bija vien cīņas līdzeklis mūsdienu globālajā konkurencē? Tomēr sievietēm varēja sāpēt. Un dažas no viņām varēja nesaprast, kas ir kas, un labprāt iegūt sev Upura lomu un vienlaikus arī varu – kopā ar ciešanām, protams.
Šajā sakarā atminos arī epizodi no Remarka. (Jā, šķiet, no viņa. Tikai neatceros, no kura darba.) Karavīri stāv rindā pie divām uz fronti atbraukušām viesprostitūtu durvīm (Viņas nav mobilizētas – ieradušās pašas aiz savas gribas, cik nu to var nosaukt par brīvu kara laikā, kad trūkst gan pārtikas gan daudz kā cita.) Kad tiek iekšā, ierauga gultā guļošu, pārmocītu un no visa atslēgušos sievieti, kura tomēr ir spējīga izsekot, vai zaldāts samaksā par to mulsinošo iepriecinājumu, kuru tūliņ pat gūs.
Šīm sievietēm nebija iemesla klārēt sev, ka viņas sūri grūti nopūlas ar vācu armijas kaujasspēju celšanu, nevis pelna sev kaut kādus kara laika iztikas grašus. Un amerikāņi nav dzirdēti pieprasām, lai Vācijas valdība atvainotos šīm tagad jau kapsētā dusošajām, Remarka aprakstītajām sievietēm.
Vai viņas jutās izmanotas? Diez vai, gribas teikt, neskatoties uz to, ka tīri fiziski viņu ķermeņi noteikti bija traumēti – un varbūt pat ļoti nopietni. Viņas, manuprāt, pašas sev šķita sūri pastrādājušas. Tik sūri, ka varbūt nācās ilgāku laiku atpūsties un ārstēties medicīniskā nozīmē. Bet viņas nebija traumētas psihiski, visticamāk. Jeb arī trauma bija vismaz dziļi sevī noslēpta, iegremdēta, kompensēta. Šāda trauma gan arī nepaliks bez sekām attiecībās, bet ne tas še svarīgākais. Ja cilvēks var traumu atvieglināt, kompensēt, tad viņš ar to var izdarīt arī visu pārējo atveseļošanās virzienā.
Kas tad nosaka to, iestājas trauma vai nē? Manuprāt - fantāzija par to, vai kāds ar nodomu, tīšām, ir vērsies pret otru cilvēku, gribot nodarīt tam pāri. Ja tā, tad šim otram cilvēkam rodas trauma un tā var būt ilgi un nopietni jāārstē. Bet ja ir vien fizisks bojājums, bez fantāzijas, ka kāds to tā, speciāli - tad cietusi tikai miesa un nekādas traumas (psiholoģiskas, grūti ārstējamas) nav.
No šī viedokļa mēs varam ne tikai ieraudzīt amerikāņu „palīdzību” japāņiem. No šī viedokļa mums var rasties arī viedoklis par tiem, kas teiks – tavs tēvs nodarīja tev pāri! Viņš gribēja tev to nodarīt! Jo, ja runājam par incestu, tad varam teikt – „tavs tēvs domāja par sevi un to, kā tikt galā ar sevi. Viņam kā tādam japāņu karavīram neienāca prātā, kas notiek ar meiteni, kam viņš pieskaras. Viņš bija viss sevī. Viņš neiedomājās, ka tevi izmanto. Tas, protams, neatbrīvo viņu no atbildības likuma priekšā un no atbildības domāt par tevi. Bet – nerunāsim par viņu, bet par tevi.
Jo ja tu esi pārliecināta, ka tavs tēvs ir nodarījis un gribējis nodarīt tev pāri, tad tu esi Upuris. Tad tev ir trauma un tad tu ar šo traumu netiksi galā vismaz tik ilgi, cik ilgi tā dos tev kādu labumu. Bet tev ir arī otra iespēja – tu vari saprast, ka ne jau par tevi kāds iedomājās, kad tas notika. Tā bija spēle, basketbols, un tev iesita. Tecēja asinis, sāpēja. Bet bija atvieglojoša nevis smacējoša sajūta. Jo tu juties kā kāda kolektīva mehānisma sastāvdaļa, nevis indivīds. Un kritērijs bija kolektīvais labums (nevis individuālais) – to tu sasniedzi un juties nevis nomocīta, bet gandarīta.”
Ja runājam par labumiem, kuri var tikt gūti situācijās, kas objektīvi izskatās pēc seksuālas izmantošanas, mēs nedrīkstam aizmirst mātes un meitas „slepenos līgumus”. Ja meita guļ ar tēvu un panāk, ka tas paliek ģimenē, tad no matriarhālā viedokļa tas ir panākums. Ja mēs šai meitai teiksim, ka viņa ir malacis, ka dabūjusi šito gatavu – ģimene ir kopā – viņa varētu jutīsies kā padarījusi svarīgu darbu un nejusties traumēta. (Cik mulsinoši, nav taču pieņemts kaut ko tādu runāt!)
Bet tiklīdz mēs paziņosim, ka meita ir izmantota, tā viņā tā sāks justies. Šo sauc par „sekundāro traumu”, kura rodas nozieguma atklāšanas nevis izdarīšanas brīdī. Šī trauma rodas tikai tad, ja par to sāk runāt. Jeb arī traumu rada notikušā interpretācija, kas nav iespējama nerunājot.
Mums nevajadzētu aizmirst, ka svētā (personiski vajadzīgā un pielietojamā) seksualitāte ir kaut kas ļoti atšķirīgs no pārdotās seksualitātes. Bet tieši pēdējā ir sieviešu visvairāk pielietotā – ar to es gribu teikt, ka savas seksualitātes izmantošana kolektīvu (ģimenes) mērķu sasniegšanai ir pavisam ikdienišķa parādība, kurā daudzas sievietes nesaskata neko īpašu. Vēl vairāk – atgādinājums, ka eksistē arī svētā, sev veltāmā seksualitāte, daudzām ir pārsteigums. Un daudzām nekad neizdodas „dzīvot sev”. Ar to es gribu teikt, ka pārdotā seksualitāte un Mātes/Meitas lomas (un līdz ar to arī viss matriarhāts) ir kaut kas savstarpēji saderīgs.
Man šķiet, ja mēs atzīstam, ka trauma un noziegums bijuši nejauši, ne pret mums personiski vērsti, tad izārstēšanās notiek nesalīdzināmi ātrāk. Bet ja kāds saka – viņš TEV nodarīja pāri, tad ļoti var gribēties, lai nekas nesadzītu. Nekad. Lai trauma kļūtu par dzīves jēgu un saturu...
Skatījumu skaits: 1177 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 3.5/2 |
Kasparam: Es ilgi doāju, bet nezinu. No sākuma es domaju, ka jauktais kolektīvs. Mēģināju kaut kā sadalīt visu to sabiedrību. Pensijas vecumā nāktu visi, jau bez iztrakošanās, vidējā paaudze pirms sākt dziedāt mazliet padiskutētu, bet katrs dzimums savos pulciņos. Tad jaunieši atkal visi kopā, vairāk vai mazak, nu varbūt viņi atnaktu sākumā tikai pasildīties pie ugunskura, vai uzēst kādu zupu. Nu un bērni turpat apkārt vīriešu un sieviešu pulciņiem vien skraidītu. Diezgan nožēlojami tas man izskatās, bet tas ir tāds mans pēckomentārs.
:-))))))))) Atvainojos, iejaucos jūsu sarunā, nezinu, ko atbildēs Zane,bet pēc Kaspara jautājuma man radās tāda vīzija,- redzēju Latvijas autoceļus pēc svētkiem un svētdienu vakaros - garas straumes ar mašīnām, kuras vada sievietes:-) Nez kur ta vīri?
Es domāju, ja latviešiem iedotu varu, tad mēs no sākuma uztaisītu kārtīgu rautu, sašmucētos, un tad nokaunējušies savāktos lielā barā un dziedātu pūt vējiņus. <<<< Zane, vopros na zasipku - vai tu šeit domāji latviešu sievietes, kas visu to darītu, vai vīriešus, vai jauktu kolektīvu?
Zane, kur Tu biji agrāk?:-))))) Laba ideja, neko nevaru iebilst, jo,piemēram,man tas pats krievu ģenerālis Petrovs ir daudz ko izskaidrojis. Gribu dejot to pašu lezginku ar skaidru, zinošu galvu! Un zinot, ko un kā grib mūs te kā lohus apmuļķot, varu pieņemt savai sirdsbalsij atbilstošus lēmumus. Un tad mierīgi ne tikai to vien izdejot. Un justies droša savā zemē, ka neviens bankas manipulators nevarēs izdarīt tā,lai manai mazmeitai būtu jābrauc prom pasaulē. Man patīk tas, ko Tu, Zane,saki, jaukas idejas, noteikti īstenojamas dzīvē. Gribu tikai piebilst, jo man ir zināmi daudzi cilvēki,kuri ir cietuši no to manipulatoru patvaļas - ir laba ziņa - Floridā tiesneši ir nostājušies atklāti pret banku patvaļu, nostājušies cilvēku pusē. Par to var arī kazačoku uzraut!
Es nezinu kāpēc man tāds piemērs ienāca prata. Bet man liekas, ka katrai tautai ir savs aizsardzības mehānisms. Latviešiem tas varētu būt darbs un dziedāšana. Citām tautām ir savi. Ja gribas saprast ko domā kāda cita tauta, atliek mazliet pacensties un atdarināt kaut nedaudz, dabūt to dvēseles stāvokli. Piemēram, es vinereiz dejoju lezginku, gruzdīnu tautas deju, bija mazliet neērti, līdz pilnīgi viss aizbrauca, salīkušais latvietis manī izslējas par pāris centimetriem, acīs tada uguns. Pēc tam majās pamēģināju, dejojot vareja sajust baigi daudz informācijas, bet tā diemžēl nav pāŗvēršama no sajūtām uz vārdiem. Es mēdzu dejot lezginku kad mani māc šaubas:)
Franciska, tādu foršu, cerīgu ainu iezīmēji,paldies, - vēl jo vairāk - šis skaistais laiks, bērnu audzināšana līdz to 5 gadu vecumam, ir īpašs. Jo tad bērni drīzāk ir mūsus Skolotāji - jo viņiem vēl ir tieša saikne ar Dievu un bērniņi visu jūt un zin labāk kā mēs. Par Kristu - skumīgi,ka tie,kurus viņš bija atsūtīts glābt (Radītājs,nevis Jahve, žīdu dievs), viņu piesita krustā,jo Kristus zināja tīri labi, kādi ir viņu plāni un uzdevumi. Pārējais jau viss ir veikls izdomājums,lai manipulētu ar cilvēkiem...Es domāju, ka Tev nav vienalga,kādā pasaulē augs Tavi mazuļi. Zane, jā, visādi pigori ir tajā folklorā:-) Un piekrītu,ka priecīgāk ir domāt,ka glāze ir nevis pustukša,bet līdz pusei pilna:-) Un aicinu vērīgi skatīties apkārt, jo tikai tad,ja aitiņas rāmi blēs savā aplociņā, vai arī gremos zālīti, vilciņš varēs nemanot tām pielavīties:-) Un nekāda folklora nelīdzēs:-)))) Tas tāpat kā bērnam - ja viņš zinās, ka pie plīts var apdedzināties, tur rokas klāt nebāzīs...
Jūs te par latviešu daiļradi, bet es patlaban bērnam kā reiz vakaros priekšā lasu persiešu pasakas. Nu, tur arī ir tomēr stāsti ar bēdīgām beigām, piemēram, vīrs - Peles kungs - iekrīt katlā un izvārās, bet viņa sieva - Circeņa krustmāmiņa - aiz bēdām nomirst. Bet vismaz tajā krājumā, kas man ir, vairāk tādu stāstu, kur asprātība galvenajam varonim palīdz izkļūt no dažādām ķibelēm un uzvarēt par sevi fiziski daudz lielākus/stiprākus pretiniekus. Arī latviešiem netrūkst pasaku, kur stiprajam taisnība, toties gudrajam padoms:)
Larisa, par bērniem. Man ir divi bērniņi, viens drīz četrgadnieks, otrs - pavisam mazs zīdainītis. Tas, ko vēlos un cenšos dot: apziņu, ka viņi ir mīlēti un gribēti, ka viņi ir vērtība paši ar sevi, Dieva dāvanas, un ka man ir prieks būt par viņu māmiņu.
Man būtiski šķiet veicināt bērnu radošumu, iedrošināt, uzticēties viņiem, ļaut izvēlēties, darīt un spriest pašiem, arī tad, ja tas beidzas ar aprakstītām sienām, pludojošu virtuvi un pilnu grīdu ar pērlēm:) Pieņemu mazos tādus, kādi viņi ir, necenšoties pārtaisīt pēc kaut kāda iedomāta "tēla un līdzības."
Vēl - mācu atpazīt un nosaukt vārdā emocijas, palīdzu ar tām tikt galā, piemēram, dusmām ir ierīkoti dauzāmspilveni - tad parasti lielā dusmošanās beidzas ar jautrām spilvenkaujām:)
Tā kā abi ar vīru ticam Dievam, stāstam par Dievu arī bērniem, tomēr apzinos, ka tālāk jau bērni paši izvēlēsies, vai un kādu nozīmi tam piešķirt savā dzīvē. Mazais, protams, pārāk mazs, bet lielākajam šobrīd ir ļoti dzīva ticība un pārliecība. Viņš Dievu sauc par "vislabāko draugu".
Vakarā sēž savā gultiņā un dzirdu, ka sarunājas ar Dievu - "Šodien es darīju to un to. Paldies par tēti, mammu, mazo bērniņu un garšīgajām končiņām:)"
Vai arī - mazais raud, jo vēders sāp. Beigās raudu arī es, jo nekas nelīdz un žēl mazo. Lielais atnāk un prasa - kāpēc jūs raudat? Saku, ka mazajam puncis ļoti sāp, bet es esmu bēdīga, ka nevaru viņam nekādi palīdzēt. Tad lielais saka: ā, neuztraucieties, es tūlīt palūgšu savam vislabākajam draugam Jēzum, lai izārstē to punci, Viņš taču ir Vislabākais Ārsts! Pieskrien pie istabas durvīm, atver un saka: Nāc iekšā, Jēzu, mans draugs, te ir divas raudulītes! Tu, lūdzu, izārstē punci, bet es iedošu lielas bučas!
Ne velti saka, ka vislabākie metafiziķi ir bērni:)
He, mums ar Tevi te iet apmēram šitā- tWo men looked through the prison bars; oNe saw the mud, the other saw the stars. Tad, kad es biju maza,kādi gadi 6, tad noskatījusies filmu " Zītaru dzimta" staigaju apkart skaitīdama-Ja man ir griba, un ja es gribu, es varu visu. Man tas tā pieķēra. Man likas, ka ta ir ka visas pasaules atslēga:)Kas tad ir Cibiņš, principā tads pats varonis vien ir, tikai latvietim tā varonība ir vajadzīga ar kaut kādu upuri ko nest. Jo cilvēks vairāk cieš, jo viņš ir lielāks varonis. Nāves ēnā, nu brīnišķīgs stāsts, ka tēvs atdod savu vietu dēlam, nafig man tas viss, es labāk palikšu uz ledus, Tu ej majas un ciet talāk. Par vecīsu vilkšanu u mežu- tur var būt vairāk visādu variantu, man, no austrumnieku puses vislabak patīk saktīties, tatad nāve nevienam nav vajdzīga, neviens netaisās skatīties ka kāds udrošināsies traucēt mieru ar savu miršanu. Filmā Pludmale bija labs piemērs, kā haizivju sakosto mocekli aivāca u meu nomirt, tā komūnā atkal atgiezās prieks un līksme. Ir protams no svara arī tas Ko aizvelk tajās ragavas... Kas tad ir bībele vai Korāns-tas pats kas kriminālkodekss, pat pantos sadalīts. Bet tas jau nenozīmē, ka visi ievēro likumu. Grāmatā par Ansīti un Grietiņu arī var būt izvelkams likums, jeb par Sarkangalvīti-nav jāiet maziem bērniem vieniem uz mēžu!!! Bet ja viņi tomēr aiziet, tad ne jau vienmēr satiek vilku vai raganu. Čo ta man uz daiļliteratūru paķenula:))))))))))))))))
