Kādā no Aspazijas autobiogrāfijām bija par nerealizētu vēlmi. Laikam sakarā ar kādu no Latviešu biedrības jubilejām. Viņa bilda šo to par savām fantāzijām, kuras Vecā strāva un Latviešu biedrība nebija spējusi realizēt. Un, lai gan man ir tāda distancēta attieksme un kā pašam liekas – imunitāte pret dažu dāmu suģestju, likt „kādam” realizēt viņu fantāzijas (es saistu to ar Meitas lomas varu), tomēr šajā Aspazijas nerealizētajā vēlmē es ieklausījos. Vēl vairāk, man tā nav izgājusi no prāta jau vairākus gadus.
Ja vērtējam ar šodienas mērauklām, situācija, protams, ir smieklīga. Dzejniece pārmet Latviešu biedrības dižvīriem – tiem, uz kuriem apvainojās īsi pirms 1894. gada. (Tas bija gads, kad viņa satikās ar Raini.) Un tur ir daudz stāstu, kāpēc Vecā un kāpēc Jaunā strāva. Bet šiem stāstiem jau īsti nevar ticēt. Tur kur ir mīlestība un aizvainojums, tur stāsti kļūst par šo jūtu ķīlniekiem. Ar to es gribu teikt, ka diez vai ir kāds objektīvs izskaidrojums, kadēļ Aspazijai no Vecās strāvas bija jānonāk Jaunajā. Tikai subjektīvi, arī tas, par ko gribēju runāt.
Aspazija pārmet - ko Latviešu biedrībai vajadzēja izdarīt, bet ko tā neizdarīja. Nevaru atcerēties visu, speciāli neeju pie grāmatplaukta, lai „objektīvi” noskaidrotu, kā tad tur bija. Jo man šķiet būtisks tieši ko un kādā „gaismā” atceros es. Jo toreiz, kad Aspazija pārmeta, pārmetumu adresāti, protams, neuztvēra objektīvo. Tie dzīvoja iepriekšējo gadu attiecību pasaulē un dzirdēja zemtekstu, (dzejnieces aizvainojumu), nevis tekstu. Lai nu arī tagad triumfē subjektīvais, tikai cits, manējais.
Bet jūs taču gribējāt dzirdēt par pārmetumu saturu! Kaut gan – jūs to nožēlosiet. Stāsts, kas bija līdz šim, ir daudz interesentāks un man pašam ir gauži sāpīgi, ka neturpinu to stāstīt. Bet es nevaru mainīt savu apņemšanos, es biju sev solījies izstāstīt nevis par Aspazijas aizvainojumu, bet gan „par ko” viņa bija apvainojusies.
Par mitoloģiju apvainojusies – ka Vecā strāva to nav pietiekami attīstījusi. Un nav pat īsti saprotams par kuru – latviešu vai grieķu mitoloģiju (citu varbūtību laikam nav) viņa tā iestājās. Mēs zinām, ka grieķu mītos dzejniece tikusi „iesvētīta” jau pusaudža gados un tā viņu pavadīja visu dzīvi. Vecajai strāvai būtu bijis jāattīsta mitoloģija, punkts.
Aspazija Veco strāvu izjuta kā par sevi vecāku tradīciju. Viņai šķita, ka tieši tai jāuzņemas atbildība par visa latviskā tālākvirzīšanu. Un ja talākvirzīšanās nenotika turp, kurp Aspazijai gribētos, un tādā tempā, kā Asāzijai gribētos, tad dzejniecei gribējās gribēt, ka par visu to atbildīga ir Vecā strāva.
Visā visumā es esmu vienisprātis ar Aspaziju. Man arī šķiet, ka valdībai, kas nu, neatkarības apstākļos, nākusi Vecās strāvas vietā, būtu jāattīsta mitoloģija. Man šķiet, ka nekā svarīgāka par to nav, un te nav ne kripatas no ironijas. Iedomājoties, ka šis raksts varētu gūt tādus panākumus, ka nākamais Ministru prezidents nevarētu mani neizsaukt uz aprunāšanos par mitoloģiju, tomēr nesāku laimīgi trīsēt.
Jo man liekas, ka viņš teiktu – mēs esam sapratuši savas kļūdas un vēlamies tās labot. Mēs uzticam tev, Viestur, institūciju, finansētu no valsts budžeta, lai tu tālāk attīstītu to, ko mēs tik neapdomīgi esam aizlaiduši pašplūsmā. Kaut ko tādu, par ko saprotam, ka Latvijas valsts bez tās nav neko vērta un bez kā tā izdzīvot nespēs. Mitoloģijas ministriju.
Sajūsma par šādu sapni nepārņem. Drīzāk kaut kas vidējs starp vilšanās sajūtu un bezcerību – tāds Ministru Prezidents nevis uzņemas atbildību un vēlas, lai viņu konsultē, bet „pārsmērē” šo atbildību man. Man – laikm jau ļoti „marginālam latvietim” tas šķiet sliktākais, kas vien var būt. Turklāt Ministru Prezidents taču laikā, kad runā ar mani, domā par ko citu! Viņš domā par to, ka es varētu viņam pakalpot, jo es taču, izskatās, to gribu. Viņš pats personīgi vispār neko negrib dzirdēt par kaut kādu tur mitoloģiju, bet – viņš taču ieklausās tautas viedoklī, ir demokrāts.
Ja valdības vadītājs rīkotos šādi, tad es viņu uztvertu kā Māti, kura nosauc un atzīst mani kā savu Meitu - valsts galveno mitologu, līdz ar to iekļaujot to savā atkarīgajā ģimenē. Labais Ministru Prezidents piešķirtu kaut kādu valsts budžeta daļu mitoloģijai un tautai būtu jājūtas viņam par to dziļi pateicīgai, mitologiem vienlaikus klusībā kaļot plānus par to, kā nākamgad dabūt vairāk. Izglītojot tautu, lai tā tā demokrātiski saprastu, ka bez visa var iztikt, bet tikai ne bez mitoloģijas. Protams, iestājoties kārtējai krīzei, mitologiem būs jasavelk jostas, solidāri kopā ar pārējo no valsts budžeta finansēto tautu. Un nikni jācīnās ar Valūtas fondu un citiem nacionālo īpatnību noliedzējiem, kas varētu uzskatīt, ka mitoloģija tomēr nevar tikt uzskatīta par valsts pārvaldes sastāvdaļu.
Varbūt aiz slinkuma, kurš traucē man sapņot par Mitoloģijas ministra krēslu, vai aiz bailēm no šādas atbildības (ja parakņātos, varētu atrast vēl citas iespējas), es tomēr gribētu, lai ar mitoloģiju nodarbojas pats Ministru Prezidents. (Daudzi tagad teiks, ka esmu atdzīvinājis kādreiz jau izsapņoto sapni par „apgaismotu valdnieku”). Vai vēl precīzāk – lai visa viņa komanda būtu tik izglītota, ka saprastu starpību starp Māti un Tēvu. Starp attīstības stimulēšanu un dzīšanu atkarībā. Un šo savu sapratni iekļautu savas valdības deklarācijā.
Būt Tēvam nozīmētu kopskarību un sistēmas redzēšanu. Prioritāšu sastādīšanu ar domu panākt maksimālo stimulējošo efektu uz visu sistēmu. Mitoloģija sniedz zināšanas par cilveciskām sistēmām, kurās dzīvojam. Ja kāds tēvs to nezina, nav liela nelaime, var konsultēties pie kāda, kurš zina. Bet ja tēvs šo zināšānu kādam deleģē, tad vai nu viņš no zināšānām bēg vai arī mēģina ar tām cīnīties, iesaistot atkarīgās attiecībās, tātad esot Mātei.
Domājot par to, kas no valdīšanas varētu iznākt mūsu Vecajai strāvai – topošajai uzņēmēju partijai – man ir lielas aizdomas (varbūt tomēr bailes, jāpadomā), ka tā rīkosies mātišķi, gadījumā ja mēs to ievēlēsim. Turēs savās rokās valsts kases atslēgu saišķi, manipulējot ar „sadarbības partneriem”. Aizmirstot par principiem, kas svarīgāki par „politisko ķēķi”. Rezultātā mitoloģija nevis brīvi attīstītos un uzplauktu, ja tauta pēc tās ilgotos, bet būtu nopirkta, kā tāda ielas stūra meitene. Tauta to diezvai pamanītu, tai visdrīzāk šķistu, ka kur gan vēl lieliskāk, ja esam tikuši pie ilgi gaidītas un pašiem savas Mitoloģijas ministrijas.
Un Ministru Prezidents apvainotos uz mani – ko gan šis dīvainis vēl grib, es taču viņam visu dodu? Tad viņš atrastu citu galveno mitologu, piemērām dedzīgu kristieti, kurš būtu ar pavisam citiem mātišķības un varas refleksiem nekā es. Viņš atnāktu un vienā mirklī izveidotu veselu departamentu sistēmu. Tur būtu, piemērām, Laulības nepārkāpšanas departaments un gan jau arī Nezagšanas departaments izrādītos vitāli vajadzīgs. Un šo soļu jēga tūliņ pat attaisnotos un būtu redzama katram muļķim – tagad par laulības nepārkapšanu un nezagšanu atbild Mitoloģijas ministrs, kas nozīmē, ka Ministru Prezidents var ar to nenodarboties, veltot savus nebūt ne neierobežotos spēkus kaut kam svarīgākam.
Pat ja uzņēmēji, nonākot pie varas, ieviestu izcilu nodokļu sistēmu, uz ko, starp citu, viņi patiešam varētu būt spējīgi, pat ja viņi radītu tādus stimulus, kuriem viennozīmīgi pozitīvi būtu jāiespaido jebkuras citas valsts tautsaimniecību, kas arī varētu būt iespējams – visus viņu panākumus varētu nolīdzināt līdz ar zemi to attieksme pret mitoloģiju. Tieši mitoloģiju, nevis Patiesību vai Godīgumu, kā kādam citam varētu gribēties domāt. Jo mitoloģijā ir viss, kas ar mums ir noticis. Mēs varam tikai gribēt vai negribēt to saskatīt. Un mums var būt dotas iespējas un var arī nebūt dotas.
Un ko nozīmē cenšanās dzīvi uztvert kā ekonomiku, kā to mums mēģina iegalvot masu informācijas līdzekļi? Nu nebūs laikam nekā laba no tās uzņēmēju partijas. Bet – kādas ir alternatīvas? Pret tēviem karojošie dēli? Māti meklējošie nacionālisti? Ar nacionālistiem konkurējošie antifašisti? Atkal tā pati izvēle – jāatrod labākais no sliktajiem.
|
