Pazīstamās pasaku pētnieces, Junga pacientes un skolnieces Annas fon Francas grāmatā „Pasakas psiholoģija”, kura man ir krieviski, ir arī intervija ar autori un tur, izsakoties par Hansu Kristianu Andersenu, fon Franca saka (mans tulkojums): „...neiroze, kas dod par sevi zināt viņa pasakās, darbojas uz mani tāpat, kā troksnis, kuru rada nazis, kad ar to skrāpē pa šķīvi. [...] Viņš nekad nav bijis precēts un diezin vai bija spējīgs pieskarties sievietei. Viņš nomira nevainīgs, bet viņa psihe bija tādā mērā piesātināta ar seksuālām fantāzijām, ka viņš bija tuvu sajukšanai prātā, bet kad viņš mirdams murgoja, no viņa lūpām plūda rupjību straume.”
Varu iedomāties, ka fon Francu kāds apvainotu, piemērām, seksismā, feminismā vai vismaz dižā meistara piemiņas pulgošanā. Bet tikpat labi nevaru to iedomāties, jo cilvēkiem (sevišķi vīriešiem), kas tā domātu, vienkārši nevarētu ienākt prātā sameklēt tekstu, kurā ir šie vārdi. Diez vai tādi kaut ko gribētu zināt par pasakām, kur nu vēl par kaut kādu fon Francu. Citiem varētu būt viedoklis – paskatiet, cik izdevumos iznākuši un cik paaudzes garīgi sevi uzturējušas no Andersena darbiem! Salīdzinot ar fon Francas rakstītā izplatību tas būtu kā Gaiziņš pret skudru pūzni!
Taču ne tā uz to jālūkojas, jo arī mazais var būt skaists. Es tos vārdus pirmoreiz lasīju vismaz desmit gadus atpakaļ, bet man tie joprojām nāk prātā, kad iedomājos vai nu par fon Francu vai par Andersenu. Līdz tam, lasot pasakas, man nebija nācis prātā aizdomāties par Andersena attieksmi pret sievietēm, viņa seksuālo dzīvi un kā tā izpaužas viņa pasakās. Kā arī, lasot, kā fon Franca analizē pasakas, mana uzmanība nekad nebija tā pamodusies un ieinteresējusies par pētnieci pašu, kā izlasot šos vārdus. Ko viņai pašai nozīmē seksuālais un kādēļ viņai tā „skrāpējas” no nabaga Andersena?
Mani iedvesmo nevis tas, ko kāds domā par fon Francu, Andersenu vai Estesu un par ko viņš runātu attiecīgo autoru jubilejas pasākumā kādā akadēmiskā auditorijā, bet tas, kā viņš izjūt to vai citu autoru, ko viņa teksts dara ar citu lasītāju - to, kas neesmu es. Man šķiet, ir daudz tādu autoru, kurus nav jēgas izlasīt no vāka līdz vākam. Nu, piemērām, marķīza de Sada „Justīne, jeb tikumības nedienas” ir tāda grāmata, manuprāt. Es nespēju tajā pieveikt vairāk par dažām lappusēm, tik intensīvas izjūtas tā manī izraisa. Kaut arī teksta māksliniecisko kvalitāti noliegt nav iespējams. Es to vienkārši nevaru panest un tā sakot, es runāju tieši par nešanu, uz pleciem. Jo tā ir grāmata, kurā bezgalīgas sievišķas psihiskas sāpes tiek attēlotas un transformētas par fiziskām, un pasniegtas ne tikai ar milzu, man neizturamu, līdzjūtību, bet arī upurējot sevi, uzņemoties vainu par „kādas jaunas sievietes” sāpēm, kuras tā cieš, zaudējusi tēvu, ģimeni, visu savu iepriekšējo dzīvi.
Ne pašu de Sadu, ne viņa tēlotos izvirtīgos mūkus es nevaru iedomāties nekā citādi kā vien kā pakalpīgus Vajātāja lomas ieņēmējus, lai būtu iespējams drāmas trīsstūris un tā izspēle. Autora trīsdesmit gadus cietumā es uztveru ne tikai kā sodu par noziegumiem, bet arī sevis upurēšanu šīm „kādas jaunas sievietes” sāpēm un sāpju nodarīšanu sev, ne tikai savu tieksmju, bet arī līdzjūtības un varbūt pat kādas „vīrišķīgas vainas” (tēvs nedrīkstēja nomirt, atstāt meitu utt.), dēļ.
Es pieņemu, ka kādam šāds mans viedoklis par de Sadu šķitīs zaimojošs, bet pieļauju arī, ka daudziem liks gan ielasīties, gan padomāt. Un gan jau būs arī kāds, kurš pēc tam, iedomājoties par de Sadu vai sadismu, atcerēsies, ko es šeit saku. Man, šķiet, tas ir ļoti cilvēcīgi – interesēties nevis par citu domām (tās nav diez ko uzticamas, mēdz sajaukties ar intelektualizāciju kā psiholoģisku aizsardzību un mainīties), bet izjūtām, sastopoties ar kādu fenomenu, mūsu gadījumā grāmatu. Šīs te izjūtas nekādā gadījumā nedrīkst jaukt ar vērtējumu, piemērām, sadisma kā parādības vērtējumu, lai gan būs noteikti kāds, kas teiks – Rudzītis pats ir perverss, viņš attaisno sadistus!
Pati valoda, kādā raksta autors, ja vien ir labi iztulkots, sniedz daudz vairāk nekā teksta saturiski burtiskā jēga. Ir ļoti daudz rakstnieku, kuri visos savos darbos atkārto vienu un to pašu valodas melodiju, kaut arī mainīgos sižetos. Vai – mainīgie sižeti dažādās grāmatās atklāj valodas melodijas noslēpumus vienu pēc otra. Man var iebilst, un arī es pats sev iebilstu, bet varbūt Markesam pēc „Simts vientulības gadiem” un Grasam pēc „Skārda bungām” neko citu rakstīt vairs nevajadzēja? Kas attiecas uz iepriekšējā blogā aprakstīto par Estesu, palieku pie domām, ka visu „Skrejošās ar vilkiem” jēgu var ietvert vīzijā, kurā autore priecājas par savu veco tēvu, kurš priecājas par meitas grāmatu. Šis prieks var tikt izrotāts ar milzu zināšanām par visādiem ticējumiem, rituāliem un pasaku teikšanu, ar pieredzi par satikšanos ar neskaitāmiem tautu pieredzes glabātājiem, to var izdaiļot ar psiholoģijas doktora grādu vai jungiānisma guru slavu. Bet uz mani tas viss atstāj vien fona iespaidu. Taču es nepieprasu, lai tas tā būtu ar visiem.
Man šķiet, ka ar mani notikusī pārteikšanās, „skrejošās” vietā rakstot „bēgošā”, ir zīmīga un diezin vai ir tikai nejauša - tāpat kā dažiem cilvēkiem, nevis vairs pārsakoties, bet jau apzināti Labklājības ministriju saucot par Līdzjūtības ministriju. Šeit vietā atcerēties klasisko Freida aprakstīto piemēru par parlamenta spīkeru, kurš tā vietā, lai sesiju atklātu, pasludināja to par slēgtu. Tāpat šo bloga ierakstu veidošana kā „pierakstīšana uz lappušu malām”, nevis metodiski korektu (akadēmisku) pētījumu publicēšana visdrīzāk nav tikai nejauša. Es daudzkārt esmu redzējis (arī pats pie sevis), kā vergošana bibliogrāfijas sarakstam nogalina domu, kas lido, vēja spārniem. Tādā īsā izteiksmes formā kā bloga ieraksts, pēdējā ir būtiskāka, manuprāt. Noķert to, kas atlicis no spārna vēdas.
Nebūs nekas jauns, ja atgādināšu, ka novērotais ir atkarīgs no novērotāja atrašanās vietas. Šajā jautājumā mani ļoti iedvesmojuši Sfifta „Gulivera piedzīvojumi”, bet sevišķi kāda ekranizācijas epizode, kuru ieraudzīju, televizoram garām iedams. Tur bija Lidojošā sala, uz kuras sapulcējušies visādu (zinātnisku) interešu vīrieši. Viņi ap tām interesēm tiešām ņēmās, tikai reizēm palūkojoties uz grēcīgo un plakano zemi, kuru apdzīvoja sievietes, pārsvarā par kaut ko nelaimīgas. Tās skatījās vai nu sev zem kājām, vai viena uz otru. Ja palūkojās uz augšu, uz Lidojošajām salām, tad vicinot kulakus – kāpēc man vienai ar visu jātiek galā. Bet tikpat labi var iedomāties, ka tās nekrata kulakus, bet aizmirstas kādos Dionīsa svētkos vai blondīņu festivālos. Tam vienmēr būtu jāiet paralēli ar aizmiršanos no Lidojošajām salām palūkoties uz zemi. Jo ja uz turieni ne tikai paskatās, bet atgriežas, var sanākt kā Pentejam, ar kura asiņaino galvu blakus otrā rītā pamodās paša māte Agave.
Vērtēt Estesu ir muļķīgi, jo objektivitāte šajā gadījumā ir absolūti iluzora, neiespējama. Viss būs subjektīvs un atkarīgs no novērošanas punkta. Manējais ir kaut kāds tāds, kam ir ok, fotografēt blondīņu festivālu, bet ne jau tajā piedalīties. Tiem, kas sajutīsies zaimoti par šādu salīdzinājumu, teikšu, ka pat dejošana man nav neinteresanta, tur viss skaidrs, iepriekš paredzams. Bet skatīties, kā sievietes dejo viena ar otru, atkal ir, kā skatīties uz tām no Lidojošās salas.
Tieši šādi es raugos arī uz Estesas aprakstīto Varvaru Prekrasnuju. Viņa par to sarakstījusi, atrodoties uz zemes un pazemē, nepaļaujoties uz tiem, kas uz Lidojošās salas. Viņai liekas, ka vai nu tīri labi (labāk!) var iztikt, vai kaut kādas salas vispār ir stulbums un ilūzija. Vai - viņa neko nezina par tām salām. Tas nav nepareizi un tāds apskates punkts ir gaužām cienījams, bet man – garlaicīgs. No tāda raugoties, nezin kāpēc svarīgi kļūst nevis vilki, bet skriešana ar tiem. Nevis tas, kas notiek vilku barā starp daudzajām vilcenēm , starp vilcenēm un vilcēniem, starp vilcenēm un vilkiem, to gan es labprāt palasītu. Vispār šī te Estesas uztveršana lieku reizi atgādina, ka, ja arī sievietes un vīrieši nav dažādu sugu pārstāvji, tad no dažādām planētām gan. Ja to pieņem, tad kādēļ gan lai tas traucētu?
i, paldies Dievam, Jūs ieradāties. Un ir bauda lasīt šādu komentāru. Dace - palasiet un pamācieties. Gladiola - nu, Jūs vispār tagad esat saudzējošā režīmā, Pat vairāk - es ieteiktu Jums vairāk dziedāt, būt pie Dabas, saudzēt sevi visādi. Nenāciet te, plūcoties Jūs neko labu mazajai dvēselītei mantojumā neiedosiet. Bet šeit, kā pati ziniet, reizēm iet karsti...
- "ja arī sievietes un vīrieši nav dažādu sugu pārstāvji, tad no dažādām planētām gan. Ja to pieņem, tad kādēļ gan lai tas traucētu?" -
tādēļ, ka ar to vien, ja "mēs" tiek nodalīts no "viņi/as", sadarbībai ir stipri par maz. skaidrs, ka pretējība pastāv, taču tas nav pašmērķis. nav iespēju sēdēt uz atšķirīgām planētām un nesastapties. bet šīs pozīcijas vēl nav attiecības. tad kas ir vienojošais? un te ir vienalga, vai runājam par salām, planētām, grāmatām, ģimeni, sociālo palīdzību, politiskajām nostādnēm, runa tik un tā ir par vīrišķā un sievišķā principa saspēles nosacījumiem.
kā lietas var darboties? tikai vienā veidā - saskaņā ar to, kā tās ir būvētas. vīrišķais dara, sievišķais seko. vīrišķā darbība izriet no tā, kas šinī brīdī notiek ar sievišķo, un sievišķais atbild atkarībā no tā, kā vīrišķais darbojas. un tālāk sievišķā reakcija nosaka vīrišķās darbības nākamo soli, un vīrišķais solis nākamo sievišķo atbildi, utt. sievišķais elements vienmēr ir atkarīgs, vīrišķais apzināti uzņemas atkarību, lai realizētu vadību.
ja sabiedrībā nav Dieva autoritātes un Dieva likumu atzīšanas, vīrišķais princips tās dzīvē izvirst, jo vadīt var tikai tas, kurš spēj sekot. tāds, kam ir vieta autoritāšu hierarhijā. katrs cilvēks darbojas abu principu ietekmē - savā vietā pārstāvot vīrišķo, savā sievišķo elementu. labs tēvs ir tas, kas ir labs sava tēva dēls.
taču ja vīrišķais neredz savu atkarību no Dieva, viņš kļūst atkarīgs no sievišķā - tiek gaidīta un pat prasīta īpaša apiešanās, taču reizē saglabājot savu pretenziju uz vadību, kas tādā gadījumā ir .. nepamatoti un neiespējami. vai arī sievišķajam tiek pārmests vīrišķības un autonomijas trūkums, kas faktiski nozīmē to pašu, ko liegt savu aizsardzību - sievišķais nemēdz būt autonoms. tādam sajukumam ir tālejošas sekas, jo jaunākais ir sievišķais attiecībā pret vecāko, pavalstnieks ir sievišķais attiecībā pret institūcijām, padotais attiecībā pret priekšnieku.
sievišķais tālab ir sievišķais, ka tas ir pretējs vīrišķajam, pat tad, ja traucē ērtībām. taču katrs savā sadzīvē būs novērojis, ka apslīkšana emocijās jau neko nerisina. ar nedzīviem priekšmetiem to, nez kādēļ, saprast ir vieglāk. lai varētu pārvietoties, mašīnā degviela tiek lieta tad, kad nepieciešams papildināt bāku, nevis pēc sajūtām. lai mitrā laikā noturētos pagriezienā, ikkatrs ātrums nederēs. šķērslis ir jārespektē, ja negrib nosisties. nekāda "brīvība" un improvizācija te nesanāk. apstākļi, ja tos vēlas pārvaldīt, liek piemēroties. un vīrišķais elements te pārsvarā darbojas ļoti labi. taču pie cilvēkiem tas viegli aizmirstas, turklāt modē ir "neatkarība".
Piemēra pēc - "Viņa [Estesa] par to sarakstījusi, atrodoties uz zemes un pazemē, nepaļaujoties uz tiem, kas uz Lidojošās salas. Viņai liekas, ka vai nu tīri labi (labāk!) var iztikt, vai kaut kādas salas vispār ir stulbums un ilūzija. Vai - viņa neko nezina par tām salām. Tas nav nepareizi un tāds apskates punkts ir gaužām cienījams, bet man – garlaicīgs." - ja šajā gadījumā runātājs ir vecākais un vīrišķais, ir taču skaidrs, ka nav ko gaidīt vadību no jaunākā un sievišķā, tā jāuzņemas pašam un jākāpj vien pazemē. ja, savukārt, te runā sievišķā un jaunākā princips, tad saprātīgi būtu lūgt aizsardzību nevis gaidīt paļaušanos. un ja šeit runā garlaicība un neitralitāte, tad priekš kam vispār?
Lidojošā sala var izmantot savas priekšrocības tikai tad, ja saprot, ka ir daļa no Veseluma, un spēj tam atbilstoši rīkoties šī Veseluma interesēs, kas tad arī ir labākais veids kā rīkoties Savās interesēs. taču mūsu laikmets ir slavens ar to, ka nesaprot un nespēj, uz salām lido mazas meitenes, tās apšauda helikopteri un tā ir romantika: http://www.youtube.com/watch?v=d4wkPoVILSQ
nekas no manis teiktā nav pārmetums Rudzītim. augsta latiņa varbūt ir izaicinājums, taču reizē arī kompliments. visu cieņu.
šonedēļ vēlos pateikt divas lietas. tās ir savstarpēji saistītas un abas vērstas uz vienkāršību un skaidrību.
vispirms - par zinātniskumu.
jāteic, ka bibliogrāfiskais saraksts, lai arī atbilst akadēmisku rakstu noformējuma tradīcijai, zinātniskumu nodrošināt nevar. censties pēc akadēmiskas mimikrijas būtu gluži lieki, un arī akadēmiskai zinātnei šī nebūs īstā vieta. savukārt, zinātniska pieeja nav ārēja formalitāte, bet mentālu paradumu kopums, kognitīvas konceptualizācijas spēja, kas sevī ietver pētnieciskā fokusa apzinātu izvēli, formas un satura atbilstību, skaidrību par lietotajiem jēdzieniem, secīgu spriestspēju, precizitāti, intelektuālu godīgumu, zinātkāru atvērtību, spēju atšķirt cēloņus no sekām un orientēties spriedumu loģikā. ja pavisam vienkārši - tā ir uzmanīga pievēršanās, attieksme, kur nekas nemudž. zinātniskā doma nekā nav pretrunā ar "pierakstiem uz lappušu malām" un "domas lidojumu" ne vēja, ne zelta spārniem.
arī subjektivitāte var būt zinātniska, ja vien pētnieciskais fokuss skaidri atbilst šādam uzstādījumam. nav ne vainas aprakstīt savu Estesas daiļrades iespaidā aktualizētās emocionāli kognitīvās pieredzes saturu, ja tas kā tāds tiek pieteikts. tad ir vietā runāt par "izjūtām, sastopoties ar kādu fenomenu, mūsu gadījumā grāmatu". un arī vīzija, "kurā autore priecājas par savu veco tēvu, kurš priecājas par meitas grāmatu", tur ļoti labi iederas. pretējā gadījumā rodas visādi jautājumi.
Būšu skarbs un pajautāšu Viesturam - kā Tu domā, vai nebūtu laiks uzrakstīt kaut ko par tiem večiem,kuri pamet sievas/sievietes ar bērniem? Varbūt par grieķiem un romiešiem ir gana runāts. Arī par dievietēm/sievietēm būtu +- skaidrs. Es būšu anatomiski tiešs un teikšu - mūsu sēkla ir sakrāla. Un ja mēs to, kā tādu urīnu (nāk jau pa vienu kanālu ārā) atvainojiet,dāmas, iemīzīsim katrā spraugā - ar vai bez sekām un neuzņemsimies atbildību, nu tad, veči, ir vāks! Galu galā, iniciācija ir jāuzņemas pašiem vīriem, varbūt pietiks slēpties aiz sieviešu mugurām, visu atbildību uzveļot mātēm un sievām - jo tēvi,redz,ir "pačurājuši"' un izzuduši! Arī mani saviļņoja Ventspils traģēdija. Un radīja pārdomu un analīzes vērtus jautājumus: 1) kur bija bērnu tēvs līdz notikušajam; 2)cik ilgi paši ļausim ārdīt ģimeni - sākot no globāla, tad valstiska un zemāk, līmeņa?; 3)pamācīsimies no tām tautām, kurās bērniem ir ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki,tantes un onkuļi, brālēni un māsīcas utt. - dzimta. Tā, pirmkārt, visus kuiļus noliks pie vietas. Bez liekām lirikām par slikto/baiso/seksuāli neremdināto māti un pārējiem pasaku personāžiem, kurus tā mīl aprakstīt Viesturs. Sanāca tā kaismīgi, bet laikam jau tas remdenums un vienaldzība arī ne pie kā nenoved laba.
Varbūt vienreiz pietiks apspriest Rudzīti??? Būtu labāk parunājuši par Andersena seksuālajām fantāzijām un savām attiecībām ar viņa pasakām. Man, piemēram, visu nedēļu tagad jādomā, kāpēc es Andersenu lasīju tieši vidusskolā un mazajā nāriņā pat pasvītrojumus veicu (pasakā!). Bet līdz tam jau šonedēļ netiks. Ir taču jānoliek Rudzītis uz apsūdzēto sola un jāmaļ un jāmaļ, kāds viņš ir un ko katram nozīmē. Puf! Garlaicīgi! Tad jau tiešām produktīvāk runāt par papardes zieda meklēšanu. Kaut arī es savu jau atradu drusku pirms Jāņiem. Februāra beigās varēšu vizināt ratiņos. Nu prieks bezgalīgs!
Savā ikdienā atbilstīgi emocionālai varēšanai veltu zināmu daļu privātā laiku, lai pēc principa "līdzīgs palīdz līdzīgam" runātu ar cilvēkiem, kas ir uz beigu robežas, bet viņi paši mani atrod. Man pašai ir palīdzēts, un man ir arī daudz domubiedru visā pasaulē, kas darbojas visdažādākajos veidos paralēli tam, ko dara profesionāļi.
Šai sievietei paiedāvāja psihologa palīdzību, bet viņa attiecās; laikam vairs neticēja, nezinu – ļoti, ļoti žēl, bet šaubos, vai te vairs vieta un laiks vārdiem. Tur ir daudz paradoksu. Lai izdzīvotu, reizēm ir nepieciešama viena vai divas tabletes ik dienu, bet lai mirtu, teju vesela plastmasas glāzīte. Viņa kaut kad zaudēja kaut kādus sakarus ar sevi.
Ja vēlaties darīt ko reālu, krīzes centrs "Skalbes" laiku pa laikam veido grupas un apmāca neprofesionālus brīvprātīgos konsultantus.
Kaspar, ētika ir ļoti individuāls lielums. Es šo blogu neuztveru kā pēdējo autoritāti vai pēdējo vārdu (jo tāda lieluma, manuprāt, šai pasaulē nemaz nav), vai izvirzījusi tam īpašas prasības tāpēc, ka to raksta psihoterapeits. Ja pilnīgi godīgi, varbūt sākumā man bija kāda lielāka bijāšana, bet īstenībā jau cilvēkam var būt tikai viena autoritāte un viens priekšnieks – viņš pats, un uz to ir jātiecas; tas nav viegli, bet tas ir tā vērts. Ja V. R. būtu mans psihoterapeits, droši vien būtu citādi, jo tad sāk darboties citi likumi – var būt fantāzijas, lai savs terapeits ir nevainojams, un vēl visādas idejas. Kā man ir ar šo blogu pilnīgi visos aspektos, es nevaru izteikties līdz galam, jo tur ir daži personiski aspekti, bet tie nav būtiski šai sarunai.
Kurš ētikas princips (punkts), Jūsuprāt, ir pārkāpts? Nekā nezinu par psihoterapeitu ētikām. Domāju, ka viņš nedrīkst izpaust trešajām personām klientu teikto. Neesmu nekā tāda te lasījusi, un blogs, manuprāt, galīgi nav psihoterapija. Es zinu, kas ir psihoterapija, un šis blogs pat nesatur psihoterapjas elementus, nu varbūt dažus maziņus...
Ārsti sen vairs nenodod Hipokrāta zvērestu, lai gan tauta, kad sadusmojas uz ārstiem, to bieži piemin. Apmēram to pašu varētu teikt par šo vietu.
Es arī te savulaik esmu saņēmusi komentārus, bija biku jokaini, bet es apdomāju, un tas kopumā bija ieguvums. Varbūt nevajag būt tik briesmīgi jūtīgiem un cimperlīgiem, bet vienkārši apdomāt, vai te var ko iegūt. Ja es nevarētu, sen būtu aiztaisījusi šo blogu ciet, kā jau esmu darījusi ar grāmatām, filmām vai izrādēm, nu tieši tā, kā saka Marī.
Ilga Kreiuse reiz ļoti kritiski un publiski izteicās par situāciju, kad prezidentam Andrim Bērziņam bija birušas asaras savas pirmās skolas apmeklējuma laikā, jo prezidents un valsts apmatpersonas, lūk, nedrīkstot tā izrādīt savas jūtas. Nu, sveiki. Tie ir Ilgas Kreituses pašizdomātie principi. Un tā mēs varētu turpināt.
Sūdziet Rudzīti tiesā vai ejiet uz viņa ētikas komisiju; es domāju, ka visus komentētājus tas neinteresē.
lasu un domāju - tāda sirreāla izjūta, kaut kur kāda sieviete zaudējusi savus bērnus un savu dzīvi.iespējams - dziļā depresijā. "esot atteikusies no psihologa apmeklēšanas", tā sociālie darboņi.nuja- labāk jau par sievietēm un vīriešiem parunāsimies,-izsmalcināti patērzēsim izcili gudra psihoterapeita vadībā. ehhh...
Hmmm... Dace - bet kā ar psihoterapeita ētiku? Jo ne jau tikai par Estesu iet runa, šonedēļ knābieni tika arī komentētājiem! Vai tas neskaitās...??? Lai gan - kas es par advokātu.
