„…, viņu romāns pārvērtīsies par kaut ko epizodisku un daudz prozaiskāku. Pēc dzejnieka domām – skaistuma eņģelis kļuvis par Babilonijas padauzu.
Jo šī dāma neapmierinās ar mīlnieku kolekcionēšanu vien, viņa uztur pastāvīgu sakaru ar savu brālēnu Alekseju Vulfu. Pēc vīra nāves Anna apprecēs virsnieku, kas būs divdesmit gadus jaunāks par viņu, un vadīs diezgan trūcīgu dzīvi.”
Šis ir citāts no Korinnas Puijo grāmatas „Puškins mīlestības burvis” – kas stāsta arī par Annu Kernu un viņas attiecībām ar dzejnieku pēc 1825. gada. Taču līdz tam ir bijis arī 1819. gads – kad, ieraugot nesen ar pavecu ģenerāli apprecējušos Annu, tapa neaizmirstamās rindas (citēju pēc atmiņas) - tad Aleksandram Puškinam bija tikai divdesmit:
Я помню чудное мгновение –
Передо мной явилась ты.
Как мимолётное ведение,
Как ангел чистой красоты.
+++
Piezvanīja no „100 g kultūras” un gribēja izzināt par kaut ko man līdz šim nezināmu – par „jaunā Vertera kompleksu”. Meklēju, kas tas varētu būt, neatradu. Bet, vēlreiz pārlasot Gētes „Jaunā Vertera ciešanas”, sapratu, ka kaut kas tāds varētu būt cienīgs, lai tiktu paaugstināts „kompleksa” godā.
Verters, tāds „gaisā pakārts” jauneklis, „iemīlas” (lieku šo vārdu pēdiņās) Šarlotē. Meitenē, vecākajā no astoņiem (laikam) bērniem, kuru māte, mirstot, piekodina – „esi tu tagad māte saviem brāļiem un māsām! Un precies ar manis noskatītu jaunekli, Albertu!” Gēte šo savu darbu saraksta 1774. gadā, 25 gadu vecumā, tas kļūst populārs visā Eiropā, tolaik Apgaismības ideju inficētā. 19 gadus līdz Lielajai franču revolūcijai, kas pārmainīs visu Eiropas garīgo struktūru.
Es, protams, saprotu, ka runa ir par Māti. To, kuru jauneklis ir atstājis, bet nav spējis nekur piestāt; tā, lai būtu uz palikšanu. Un tad viņš iemīlas savā fantāzijā, tādā, kas no objektīvās realitātes ir tālintāla, kā Zeme no Kasiopejas Alfas. Bet viņam taču negribas pieļaut, ka tas tik tālu, viņš tic. Ka Šarlote ir Šarlote un ka Anna Kerna ir ангел чистой красоты. Protams, ka viņš iemīlas Mātē, tajā, kas zūd, tajā kas pieder citam vīrietim, tajā, kas pamet, tajā, kas ir Prostitūta.
Gēte sāk tur, kur Voltērs nobeidz – tā tas iznāk arī hronoloģiski, abi ir Apgaismības laikmeta pīlāri. Ja lasiet Voltēra „Zadigu” vai vēl labāk – „Kandidu”, jums nevar paslīdēt garām smalkā, bet nepārprotamā ironija, ko filozofs velta iemīlēšanās un sieviešglābšanas tēmai.
Bet arī Gēte ar šo jautājumu ņemsies visu mūžu. 1833. gadā, gadu pēc šī zinātnieka, filozofa un dzejnieka nāves iznāk viņa 60 gadu garumā tapušais „Fausts”. Doktors Fausts ir draugos ar Mefistofeli, viņš kļuvis imūns pret Grietiņas it kā ciešanām, nokļūstot cietumā par Fausta bērna nogalināšanu. Bet Fausts beidzas ar atziņu, ka „mūžīgi sievišķais augšup mūs ceļ”. Sievišķais, ne sieviete – tik skaidri gan viņš nesaka, varbūt aiz bailēm.
Taču ne jau Šarlote nogalina Verteru, viņš izdara pašnāvību pats. „Papīri ir tīri”, varētu teikt viņas advokāti. Taču līdz tiesai, protams, nenonāk. Juridiski Šarlote nevar būt un nebūs vainīga. Tomēr, sekojot Vertera paraugam, Eiropā nezin kādēļ sākas jaunu vīriešu pašnāvību vilnis. Neviens, ieskaitot „100 gramus kultūrai” to nevar saprast. Vaino grāmatu, vaino Gēti – kā parasti, vainīgs un vēlreiznogalināms ir vīrišķais.
+++
Vēl ir arī Larsa fon Trīra „Antikrists” (palūkojieties kino afišās!) un Vīrietis, kas glābj Sievieti. Viņas Zaudējumā šķietami ir vajadzīgs Psihoterapeits. (Lai sadziedētu to, kas manā izpratnē ir Zaudējums.) Taču nav tik vienkārši, izrādās, ka dēla nāve kā zaudējums ved pie vīriešu pāridarījumiem sievietēm – 16. gadsimtā daudzas ir nogalinātas kā raganas. Ginocīds. Bet tā arī neizrādās galīgā pietura, jo izrādās, ka vīrieši ir atdarījuši sievietēm. Un galu galā mēs nokļūstam pie mūžīgās Gajas, briesmīgas, vīriešus strīpām asiņainā veidā nogalinošas būtnes, kuru savulaik kaut kā mēģinājis strukturēt Hērakls. Nogalinot Lernes hidru, Nemejas lauvu, Orfu – ne jau viss ir mitoloģiski fiksēts. Taču filmā Vīrietis nogalina sievieti, kas tobrīd nevar nešķist taisnīgi. Daudzpunkti.
Dzimtaskoku grupa (dīvainā kārtā!?) bija par to. Par to sieviešu dziļumdziļumu, par kuru ne tik viegli ir runāt viņām pašām. Jo tas dziļums nozīmē arī vainas sajūtu par savu izcilo, vēsturē sakņoto spēku un par vīriešu nogalināšanu. Mulsinoši. Tomēr man šķiet svarīgi šeit atgādināt – ja tu, sieviete, nerunā par vīriešu nogalināšanu, tad tu to dari. Es zinu, ka tu to negribi, bet dari. Ja tu nesaki, ka Viņa dara to, bet Es daru ko citu, tad tu uzņemies uz sevi to, ko dara Viņa. Ja tu nesaki, ka Gaja ir Gaja, Reja ir Reja, Hēra ir Hēra, bet es esmu Es, tad Tu piesavinies Gajas, Rejas, Hēras spēku, bet neuzņemies viņu atbildību un viņu sagrēkoto. To, kas nosaka, ka vīriešu ir tik, cik ir, un vairāk nebūs.
Un ka varbūt ir iespējams arī pašām sevi ārstēt, ja jau to vīriešu nav, ja viņi ir izdarījuši lielāko, ko iespējams sievietes labā paveikt – pametuši sievieti vienu. Pašām jāparūpējas par sevi, masturbācija starp saknēm, vīrieša izbaiļu pilnā glābšanās reakcija, it kā sekss. Nekāda ceļa šeit nav, tikai vīrieša nāve. Bet tas var nozīmēt arī sievietes (civilizācijas) nāvi.
Jautājums tomēr ir par pašnāvību. Albērs Kamī („Mīts par Sīzifu”) to uzskata par vienīgo nopietno jautājumu starp visiem, kas vien var būt. Larsa fon Trīra versijā tā ir maza vīrieškārtas bērna izvēle, sastopoties ar milzu Māti un visām viņas risinājamām problēmām.
Izlēkt pa logu, ne no pirmā stāva, viedi smaidot, pūkainā sniegā, zinot, ka zem tā gaida auksts un saprastnespējīgs Betons. Bet turpinot rūpēties par Māti un atstājot divas notikušā versijas. Pirmā – ka vainīgs ir tēvs. Otrā – ka nav vainīgs neviens.
Larss fon Trīrs ir stipri tālāk sapratis gan to, ko saka Gēte, gan Puškins. BAILES – no Lielās Mātes un tās izfantazētā, bet arī reāli nogalinošā potenciāla. Un katra vīrieša Atbildība par sievieti – Māti, kā šo baiļu mazināšanas pasākums – labākajā gadījumā. Sliktākajā – Nāve, katra sieva vismaz vienreiz dzīvē ir gribējusi nogalināt savu vīru.
Mierini šo meiteni, saki, cik viņa skaista. Iemidzini, jo viņa jau neko nezina par vīriešu bailēm, brīnās par tām. Viņa vēl nav saņēmusi Hesperīdu ābolus dāvanā – no Gajas Hērai, tie vienmēr kavējas.
Freids to sauca par kastrācijas bailēm, lai jau būtu. Protams, Gaja grib nogalināt, ne tikai kastrēt Ūranu, viņa alkst to darīt. Un viņai gribēsies dēlam Kronam ieskaidrot, ka tēvs pie visa vainīgs, un tā mūžīgi. Un tad Dēls, lai sevi glābtu, grib iemīlēties mātē. Grib ticēt, cik viņa skaista, it kā tas būtu kāds nopelns. Atbildība par māti – šāds komplimenti vienmēr nostrādā, vai nav dīvaini. Dēlam taču vajag izdzīvot, izlūgties dzīvošanu.
Es lasu Albēru Kamī. Es lasu Gēti. Es lasu Puškinu un skatos Larsu fon Trīru - viņa veltījumu Andrejam Tarkovskim.
Skatījumu skaits: 1773 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 0.0/0 |
Tomēr produktīvāk ir kaut ko darīt. Rādās, ka esi labi izglītota, "načitannaja", laba valoda, ass prāts un dzīves pieredze utt , cik nu var spriest no lasītā- kāpēc tev pašai neuzrakstīt par Latvijas vīriešiem, kāpēc gaidīt, ka kāds cits tev pateiks priekšā, ar ko tad atšķiries no citiem rakstošiem? Tās pašas tevis pieminētās Latvijas rakstošās sievietes psihoterapeites, kas raksta no sievietes - upura pozīcijas, bet Rudzītis no vīrieša- upura, tāpat pauž tikai savus meklējumus. Vari aprakstīt pati savus meklējumus, kas ir tas "neredzamais vai nezināmais vīrietis", un vai tas tiešām ir vīrietis- gan pati kaut ko uzzinātu, gan citiem būtu interesanti palasīt. Lai veicas!
maz kas var izskatīties... kas lai zina. nav man patlaban tieksmju nekam pavilkt treknu svītru apakšā. tā ir kāda diagnoze? man būtu jākaunas? :D
nē, es nepajokoju. ja esi dabūjusi neētisku signālu un ja izrādīsies, ka Tavas sajūtas nav subjektīvas vien, tad tāds terapeits ir jāizstumj no tirgus. un tā ir Tava atbildība tagad.
sieviešu žurnālus lasīt skaitās kauns? ja es tos lasu, tas es, protams, tur neceru dabūt akadēmiskas zināšanas. turklāt man patīk, kad lietas aplūko Latvijas un tās vēstures kontekstā, ko neviens amerikāņu PhD nespēj izdarīt.
Ja kāds dabū no terapeita kādu "neapzinātu signālu", tad par to ir jārunā. Turpat uz vietas. Nekādi signāli nedrīkst būt, bet tikpat labi iespējams, ka tās ir klienta fantāzijas. Un kā to var atšķirt? Izrunāšanās gadījumā viss taps skaidrs. Un ja kāds ir tādu signālu dabūjis, tad tas pat ir viņa pienākums tikt ar šo lietu skaidrībā. Tā vismaz es domāju. Var taču galu galā doties uz ētikas komisiju un bilst, ka terapeits x šķietami netiek ar sevi galā.
Bet mēģināt kļūt par terapeita terapeitu gan nav laba doma. Pirmkārt, par to neviens nemaksā un nav pasūtījis tādu pakalpojumu. :D Tas ir sliktāk, nekā nēsāties apkārt ar Jehovas liecinieku brošūrām, jo tās vismaz kādam var iesmērēt, pirms viņš atjēgsies. Ar šķietamībām par kāda cita "grūto bērnību" var vien sapīties pats sevī, turklāt dažkārt jāuzmanās, vai tā nav savu tarakānu piekāršana cita mētelītim?
20 gadi, manuprāt, ir pārāk optimistiski. De iure jau jā, bet de facto? Cik terapeitu praktizēja pirms 20 gadiem? Un neba visi spēj rakstīt. Turklāt ar informāciju vien šai jomā nebūsi paēdis: lai mainītos, vajag ne tikai zināšanas. Un vēl man šķiet, ka publiskajā telpā daudz runā sievietes psihoterapeites, un pārsvarā par sieviešu "tiesībām". Un tas ir nepieciešams, bet ar to nepietiek.
Ar "mēs" es, protams, biju galvenokārt domājusi sevi; atļāvos daudzskaitli arī tāpēc, ka šo vakuumu sevī ir atzinušas citas pazīstamas sievietes. Nebija nodoma še kādam piekārt kauna zīmi.
Es taču teicu "neapzinātu signālu" (kaut gan, ja strādā par terapeitu, būtu sevi jau jāapzinās). Ja mēs uz mirkli abstrahētos no seksa, tad terapeitam var būt neapzināta pat ļoti izteikta vajadzība būt mīlētam, piemēram, bērnībā dabūjis par maz mīlestības utml, kuru klients tāpat neapzināti uztver. Un tas seksulālais faktors parādās kā uzslāņojums, jo cilvēkos ir tik milzīgi daudz nediferencētu jūtu kamolu, kuras var atšķetināt tikai ar laiku un darbu. Kā tad tu domā, ka terapeits atklāti atzīsies, ka viņam/ai tas vajadzīgs (pat sev nē)? Ir taču tik reibinoši gozēties klienta pielūgsmes saulītē...
Es jau neko nesaku, terapija ir vajadzīga, un tas viss pašam vien laika gaitā ir jāatklāj, jāiziet tās stadijas no bērnišķibas līdz pieaugušam. Un, protams, sākotnēji terapeitam ir krietni vairāk zināšanu par psihi kā klientam. Jautājums ir par viņu pašu, vai un cik lielā mērā viņš apzinās pats sevi, cik tālu viņš ticis pats savā attīstībā, un vai tik viņš nedzīvo ilūzijās pats par sevi, vai neizmanto savu varu un vai to nebauda.
Toties par postpadomju mazizglītotību gan gribas protestēt, it īpaši, ka kāds vēl saka "mēs". Kopš sākās post-, ir bijis milzums informācijas, miiilzums! Un kopš tā laika ir pagājuši gandrīz 20 gadi! Katram ir bijis laiks un iespēja to iegūt cik tik ir vēlēšanās un nav slinkums. Bez šaubām, tajā skaitā ir derīgi palasīt arī Rudzīti, kāpēc gan nē. Tomēr uzdrošinos ieteikt lasīt daudzus viedokļus un visam pieiet kritiski. Šķiet, Dace, ka tieši tā arī tu dari. :)
"Dace, atvainojos, bet nevaru " iebraukt" tavā komentārā. Lai saprastu tavu domu, man vajadzētu uzzināt darbojošo personu dzimumu. Jo, ja Dace ir sieviete, tad terapeits, kurš nav homoseksuāls, arī ir sieviete." ---- ok, mēģināšu paskaidrot...
klienti/klientes iemīlas arī sava dzimuma terapeitos, kaut ne viens, ne otrs nav homoseksuāli. terapeiti arī ne. tātad terapeitam to nevajag ne tā, ne citādi. nu nesajūsmināsies sieviete (terapeite), ja viņā iemīlas kliente... sapratīs, bet viņai to nevajag. pat ja viņa būtu homoseksuāla, ētika to neatļauj. ne sajūsmināties, ne akcepēt iemīlēšanos vai dies' pas' ko "turpnāt" šai jomā.
ir iemesli, kāpēc tā notiek, bet tas ir atsevišķs stāsts. ja to izrunā, tad cilvēks parasti diezgan daudz saprot par sevi... nu, tas tā. mazliet blakustēma.
"Bet tad nav skaidra nākošā doma par terapeitu, kurš nepārprotami ir vīrietis, jo sievietei dod ieskatu vīriešu pasaulē." ---- es nebildu par terapeitu... tas tā ir šoreiz, bet par to var rakstīt filozofs, antroplogs, aktieris, vijolnieks utt. un tas būs līdzvērtīgi ok. man vienkārši šķiet, ka mēs kā postpadomju valsts esam mazizglītoti daudzās lietās, kas attiecas uz cilvēka iekšējo pasauli. par savu un arī pretējā dzimuma. un ir labi, ja kāds par to runā. turklāt puika pašā dzīves sākumā vienu laiku ir gandrīz tikai ar mammu. viņai ir derīgi šo to zināt par vīrieti.
par naivo ticēšanu...
visi terapeitam kādu laiku naivi tic. vai lielākā daļa. un domā, ka viņš kaut ko atrisinās, ir visvarens. arī tāda lietas specifika. vai, citiem vārdiem, cilvēka problēma. terapeits tur ņe pričom. nevar ne veicināt, ne apturēt. bet tas ar laiku pāriet...
nedomāju, ka kādu var sačakarēt, ja vien viņš nav bērns. visi paši lieli. ja arī pienāk atskārsme, ka ir ticēts un cerēts pārāk daudz, tad tur vēl ar sevi jāpadarbojas, lai saprastu, kurš ir pats sev saimnieks..
Dace, atvainojos, bet nevaru " iebraukt" tavā komentārā. Lai saprastu tavu domu, man vajadzētu uzzināt darbojošo personu dzimumu. Jo, ja Dace ir sieviete, tad terapeits, kurš nav homoseksuāls, arī ir sieviete. Bet tad nav skaidra nākošā doma par terapeitu, kurš nepārprotami ir vīrietis, jo sievietei dod ieskatu vīriešu pasaulē.
Nū, es jau nebiju domājusi, ka Peka pēdās kādam vajadzētu sekot. Neesmu rakstošo psihoterapeitu eksperte, bet Peks ir viens no pirmajiem (man šķiet), kas par šīm lietām sāka runāt tad, kad to neviens vēl grāmatas formā ļoti atklāti neapsprieda (attiecības ar klientu, es domāju). Un vispār to, kas vējo un darās psihoterapeita kabinetā (bez "personības traucējumu", depresijas utt. ārstēšanas, bez formālās puses). Tas ir diezgan sens rakstījums, meklējumu laiks. Viņam pašam arī.
Bet par augstāk minēto frāzi es tā kā gribētu vairāk, jo līdz šim man ir cita pieredze. Taisni otrāda. Kad ir pilnīgi skaidrs, ka terapeits to negrib un viņam to nevajag. Jo viņš pilnīgi noteikti nav homoseksuāls.
Turklāt vai tad nav labi, ka kāds ieved vīriešu pasaulē, kamēr viņi paši Latvijā to vēl ne visai labi ir iemācījušies, vien sāk bļaut, kauties vai krāmēt čemodānu, kad viss jau rīklē sprūst.
Bet nu ok, lai būtu, turklāt es domāju, ka te nevienam arī aizstāvība nav vajadzīga...
Dace, ja par normālu sauc to, kas notiek bieži, tad tas ir tiešām normāli. Zini, kad klientes iemīlas? Kad terapeits dod (vairāk vai mazāk neapzinātu) signālu, ka viņš to gribētu un viņam tas vajadzīgs. Principā tā ir izmantošana, kaut arī tik striktu robežu te grūti novilkt.
Ja terapeits pārguļ ar klienti, tad viņš to viennozīmīgi izmanto, lai kā arī to nemēģinātu attaisnot ar terapijas mērķiem. Tas ir tāpat kā, kad tēvs pārguļ ar meitu, jo viņai, lūk, tā esot gribējies.
Un lai ko teiktu tas gudrinieks pie sava konjaciņa.
Bella, bet vai tad Tu nezini, ka kādu laiku ir normāli būt iemīlējušamies savā psihoterapeitā? Morgans Skots Peks pat raksta, ka pārgulētu ar savu klienti, ja uzskatītu to par nepieciešamu fāzi viņas terapijā... es gan nezinu, vai Peks te nebija atkal par daudz savu konjaku ieņēmis, bet sava doma viņam tai visā bija.
