Pēdējā laikā visādi ticis locīts oligarhu vārds un arī es tajā esmu piedalījies. Par oligarhiem tagad esam sākuši dēvēt ne tikai cilvēkus, bet arī katrs pats savas psihes daļas. Šajā sakarā tiek izteiktas divas pretējas idejas – vai nu nobērēt oligarhu sevī (Viesturs Dūle & Co) vai tieši otrādi – padarīt to stipru (Ēriks Stendzenieks). Kaut kādā ziņā šis disputs jau ir kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas un Stendzenieka radošo izpausmju sastāvdaļu – mēs visi tajā tiekam iesaistīti. Tajā es nekā slikta neredzu, viņš kaut kā ieorganizē mūs politiskā (un ne tikai) diskusijā. Tomēr pavisam parasti arī tas nav – kļūst viegli iespējams, ka tiekam izmantoti tādiem mērķiem, kurus apzināti nepavisam negribētu atbalstīt. Jo Stendzenieks strādā tam, kas viņam darbu pasūta.
Kaut kādā ziņā jautājums par oligarhu sevī ir arī tāda mētāšanās ar vārdiem, kuras mērķis nemaz nav kaut ko noskaidrot, tikai demonstrēt savu ietekmi, varēšanu vai norādīt uz politiskajiem pretiniekiem, iezīmējot nākamo vēlēšanu cīņas lauku. Bet kaut kādā citā ziņā tā ir terminoloģiska problēma – par to gribējās ko vairāk pateikt, pat tad, ja tas maz kuru neinteresē.
Pirmkārt, un uz to es jau vairakkārt esmu norādījis, oligarhs nav labs vārds, lai apzīmētu dažu ietekmīgu vīru funkcijas Latvijas politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Varbūt valodnieki izdomās kaut ko labāku, jo arī manis piedāvātais (feodālis) nav bez trūkumiem. Tomēr - ja tik neveiksmīgu terminu sākam izmantot, lai apzīmētu ne tikai kaut ko objektīvu (ārēju), bet arī subjektīvu (iekšēju), tad vārdu putra krietni sabiezē.
Otrkārt, ja tomēr sakām „oligarhs” par kaut ko iekšēju, tad it kā būtu jāsaglabā tā pati jēga, kas runājot par ārējo un šajā vārdā jāsauc tāda psihes daļa, kas uzurpē pārējo daļu varu un ietekmi. Tas varētu nozīmēt sevis pakļaušanu stingrai iekšējai disciplīnai, „sevis saņemšanai rokās”. Ja tā, tad es varētu pievienoties Stendzenieka viedoklim par „oligarha nostiprināšanu sevī”. Tas varētu nozīmēt arī varas pārņemšanas procesu, kad tā no „ārējā (svešā) oligarha” nonāk pie „iekšējā” (sevis). Nezinu gan, vai tik tālu savos izteikumos būtu gatavs iet arī mūsu lielākais reklāmas guru. Iespējams, mēs ar viņu būtu vienisprātis, ka šāda pašnoteikšanās procesu attīstība ir vēlama, bet īsākā laikā neiespējama. Vakardienas vergs vienā momentā nekļūst par kungu, tur katram sevī ir jāieliek milzums darba.
Pieļauju, ka Ēriks Stendzenieks ir ne tikai hiperreālists un netic tam, ka šī tauta jau rīt uz brokastlaiku pati ir gatava iztikt bez feodāļiem. Iespējams, ka viņam piemīt arī neslikta humora izjūta, vērojot tos, kas gaida, ka mutē paliks salds, tiklīdz tie izteiks vārdu „halva”. Varbūt no šāda viedokļa viņš varētu būt lūkojies uz pasākumu, kas norisinājās uz AB dambja.
Šeit mēs nonākam pie tā, kas treškārt. Viesturs Dūle un viņa komanda, izveidojot „oligarhu kapusvētkus”, droši vien bija domājusi panākt, lai mēs katrs sevī nobērētu savu atkarību un līdz ar to – vēlmi savu personisko atbildību pāradresēt šim te pašam ārējam oligarham. Lai mēs oligarhu neievērotu un ar to nesadarbotos, lai mums būtu pašiem savas darīšanas, lai attiecības ar oligarhiem nebūtu nekas stilīgs. Būtībā jau tas nozīmē to pašu, ko varētu būt domājis Stendzenieks – stiprināt savu iekšējo pašnoteikšanos un augt, nevis doties revolucionārās barikāžu cīņās, tādā veidā diskreditējot iekšējās izaugsmes ideju un „vecajā stilā” pieprasot ārēju, objektīvu progresu. Kādu? Varbūt – lai ārējais oligarhs mainītos? Lai viņš atnestu mums visu ko mums vajag, neko neprasot par to pretim? Jeb kā kādā gruzīnu tostā – „... par to, lai mums viss būtu un nekas par to nebūtu!”?
Šeit arī terminoloģisku diskusiju varētu beigt, pie nekā nenonākot. Secinot, ka ar vienu neveiksmīgu vārdu nav iespējams apzīmēt ļoti dažādas, pavisam pretējas parādības. Tomēr interesanti – gribētos taču, lai tas būtu iespējams! Lai varētu pateikt šo pretējas nozīmes sevī ietverošo burvju vārdiņu – oligarhs – un viss atrisinātos tā, ka mēs jau sākam dzīvot jaunā, modernā Latvijā. Un tauta, kurai Valdis Zatlers ilgu laiku bija bijis gandrīz vai visu laiku vissliktākais prezidents, pēkšņi kļuva par vispopulārāko politiķi kopš Atmodas laikiem. Cilvēks, kurš ne ar ko neriskēja, un kuram bija tikai divas izvēles – aiziet no Rīgas Pils klusām un mierīgi, jeb tomēr piecērtot durvis. Man šķiet, arī pats Zatlers ir pārsteigts par to, kādu nozīmi pēkšņi ieguva šī viņa privātā reakcija – runa, kurā netika pateikts nekas jauns. Bet – tā bija Prezidenta runa un tas bija spēcīgs, cilvēku jūtas konsolidējošs signāls.
Kādas jūtas? Dusmas, protams. Naidu. Aizvainojumu. Tās, kuras prasa nogalināt oligarhu. Kuru? Ārējo, protams. Vislabāk konkrētos trīs A. Bet vai vienlaicīgi nostiprināt iekšējo, savu, pašdisciplinējošo? Nebūsim naivi, tauta jauc kopā ārējo un iekšējo un to savā ziņā atspoguļo arī tikko aplūkotās „terminoloģiskās grūtības”. Bet ja tā, tad politiķiem būs jābūt gudrākiem par tautu, pretējā gadījumā vilšanās turpināsies. Jautājums tikai – vai gudrākas un atbildīgākas spēs būt politiskās partijas. Jeb tās tomēr būs tikai ekrāni, uz kuriem tauta varēs ieraudzīt to, kāda tā ir pati? Bet ja būs tā, tad atbildība par turpmāko būs jāuzņemas dažiem cilvēkiem? Tie varēs būt viendienīši, kurus aizslaucīs katra nākamā politiskās modes maiņa (kas no tiks ar Valdi Dombrovski, piemērām? Ilgtermiņā, es domāju, un tad atceros Daini Īvānu, Ivaru Godmani un to pašu Andri Šķēli, mūsu valsts triju valdību vadītāju). Bet, ja tie, „jaunie”, negribēs būt viendienīši, tad vai tomēr neizveidosies par tautas neievēlētiem oligarhiem, kuri mēģinās savu ietekmi noturēt ne tikai tīri politiskā veidā?
Es skatos uz „Vienotību” – politisko spēku, kas uzņēmies šo vēsturisko misiju – ierobežot ārējo oligarhu varu. Bet tā ne ar ko neparāda, ka šī, tā saucamā oligarhija tomēr ir kas daudz labāks par haosu, kurš iespējams kaut vai šo pašu ārkārtas vēlēšanu rezultātā. Pirmkārt, Zatlers „Vienotībai” varbūt pat būs nodarījis pāri, ja tā nedabūs vairāk deputātu mandātu, kā līdz šim. Un tas ir ļoti iespējams kaut vai nacionālistiskas radikalizācijas dēļ – to, ko zaudēs „Par labu Latviju” un ZZS, var veikli uzlasīt „Visu Latvijai” un PCTVL. Vai tādā gadījumā strādāt būs vieglāk? Otrkārt, „Vienotība” neko nav teikusi par to, ko es šeit – par katra cilvēka personiskās izaugsmes un atbildības uzņemšanās primaritāti. Baidās? Un tas ļoti ievainojamu dara tieši šo partiju, tā var kļūt par ķīlnieci pati sev. Nogāzusi „sliktos” tā nākamā rītā sapratīs, ka pati ir kļuvusi par „slikto”.
Tomēr, kāda gan ir domājoša cilvēka iekšējā izeja? Uz ko cerēt, ko atbalstīt, par ko balsot galu galā? Es domāju, šīs ārkārtas vēlēšanas būs svarīgas ne tikai kā rezultāts, bet galvenokārt kā process. Un šī procesa sastāvdaļa ir arī tas, ko še rakstu – par iekšējo izaugsmi, par atbildības uzņemšanos kā šādas atbildības konsekvenci.
Es uzskatītu par panākumu arī to, ja cilvēki viltos politikā kā brīnumu gaidīšanas procesā. Un ja tie mestos biznesā. Ne jau kaut kādā tur miljonu apgrozīšanā un tērēšanā, bet vienkāršā savā profesionālajā darbībā, bet veicot to kā pašnodarbinātas personas. Lai tas būtu iespējams vieglāk, daudz ir darījusi tieši Dombrovska valdība (mikrouzņēmumu ideja), pārējais tagad jādara cilvēkiem pašiem. Jo – pilsonisku sabiedrību var uzbūvēt tikai tie, kuru domāšana un vērtības izveidojušās tirgus ekonomikā. Lai cik izglītots cilvēks (ak, cik tādu ir daudz!), tomēr tad, ja viņš ir valsts vai kādas lielas korporācijas kalpotājs, tad viņam vienmēr būs arī atkarīga psiholoģija. Ja šādu cilvēku procentuāli nav daudz, tad tā nav problēma. Tāpat, ja valsts darbā sāk strādāt personiskā biznesā audzināts cilvēks.
Krīze daudz ko izdarīja, lai pateiktu – neceriet uz valsti, tai pašai var nekā nebūt. Ņemiet savu likteni savās rokās! Tam agri vai vēlu būs rezultāts. Bet vai jau tagad varam teikt, ka neatkarīgu pilsoņu skaits ir sasniedzis tādu kritisko masu, kāda savulaik izraisīja buržuāziskās revolūcijas Rietumeiropā? Vai mēs varam cerēt, ka feodālisms vairs nemēģinās evolucionēt, tajā skaitā – cenšoties izvēloties karali? Un vai varam cerēt, ka tas, kas varētu nākt šī feodālisma vietā, būs kaut kas ekonomiski jēdzīgāks?
|
