Tikko paskrējušo nedēļas nogali pavadīju Kaļiņingradā, Krievijā nebiju bijis kopš PSRS sabrukuma. Basketbola spēlēšana manā vecumā dod labu iemeslu pabraukāšanai apkārt. Ja nebūtu jāspēlē, diez vai ienāktu prātā kā tūristam apmeklēt bijušo Austrumprūsiju. Ko gan man varētu gribēties tur darīt? Aplūkot, ko pēdējā kara uzvarētāji tajā ir iedomājušies sadarīt?
Šis nebūs visaptverošs ceļojuma apraksts, lai gan varētu jau arī būt – ir par ko. Šeit tikai vien stāsti, ko dzirdēju no Eduarda – turnīra galvenā organizatora. Sēdējām pie viņa mājās, dzērām vīnu. Īpaši neizgaršojot, atšķirot vien balto no sarkanā un sevišķi nepētot etiķetes. Tomēr ne šņabi un saimnieka iecienīto viskiju arī ne. Augustā Eduards bija ciemos pie manis, Jūrmalā.
Plaša māja, trijos stāvos virs zemes, varbūt ar pārāk spoži glancētiem apdares materiāliem, bet tas tikai manuprāt. Viens grāmatplauktiņš, ne pārāk redzams. Toties milzu televizors ar karaokes iekārtu, izveidots kā tāds altāris – pie dzīvojamās istabas galvenās sienas.
Eduards 80-to gadu beigās bijis jauns kara flotes virsnieks, pārliecināts komunists. Uz viņa milzu kara kuģa, kas kreisējis Vidusjūrā kārtējās Tuvo Austrumu krīzes laikā, bijušas raķetes ar kodolgalviņām. Fanātiska apkalpe, gatava momentā izpildīt pavēli un turpināt spiest liktenīgās atomkara sākuma pogas. „Arī es”, saka Eduards.
Tomēr krīze beigusies ne pēc sagatavotā kolektīvās pašnāvības scenārija un kuģis caur Gibraltāru devies uz ziemeļiem. Tad, pēkšņi un negaidīti, saņemta pavēle ierasties Īrijā, Korkas ostā, tādos kā ciemos. 30 metrus platais kuģis, peldot pa tikai 50 metrus platu pilsētas kanālu, radījis milzu sajūsmu vietējos cilvēkos. Taču svarīgākais – iespēja izkāpt krastā un ar vēlīgi izsniegtajām 78 īru mārciņām kabatā aplūkot pilsētu.
Eduards nokļuvis lielveikalā un piedzīvojis kultūršoku, kā mēs to sauktu tagad. Bet toreiz tam nav bijis izdomāts nosaukums, tas vēl grūtāk. „Trīs mēnešus biju depresijā. Uzrakstīju raportu - lūgumu atbrīvot no kara dienesta. Jutos apmānīts, apkrāpts, izmantots. Bija sagruvusi visa mana pasaule – propaganda par to, ka imperiālisti visā pasaulē pazemo un apspiež darbaļaudis. Un ka mūsu pienākums ir viņus aizsargāt”
Kaļiņingradieši tomēr nav tipiski krievi, tas jūtams. Var pat teikt, ka viņi nemīl Krieviju, lai gan ne jau visi. Eduarda meita tikko bijusi 7000 skolnieku skaitā, kas savesti kopā, lai tiktos ar Vladimiru Putinu. Tas atbraucis ciemos, lai atklātu nieka 30 kilometrus garu, asfaltētu, vietējās nozīmes ceļu (Putina sieva ir no Kaļiņingradas…). Robežsargi bailēs no cūku gripas strādā sejas maskās, bet te – 7000 bērni, virusoloģiski neaizsargāti. Tie tā arī nesagaidīja milzu valsts premjerministra ierašanos uz tikšanos ar viņiem.
Eduards nav vienīgais, kas atzīst, ka nemīl Krieviju, bet šādās un vēl citādās nejēdzībās, kādas tās ir manuprāt, piedalās. „Krievu cilvēks vienmēr būs tāds, viņam vienmēr būs vajadzīgs kungs, cars un muguras sapātagotājs asiņainās strīpās”, tā Eduards.
„Bet tu taču arī esi krievs…”, bilstu. „Neesmu tipisks. Viena vecmāmiņa no Rietumbaltkrievijas, savā laikā atbrīvota no Polijas, tad nokļuvusi piespiedu darbos Vācijā, tad ievietota Osvencimā, amerikāņu atbrīvota. Varbūt muļķe - atšķirībā no brāļa, kurš izceļojis uz Kanādu, braukusi mājās. (Tomēr, ja viņa nebūtu tāda muļķe bijusi, tad tāda Eduarda ar nebūtu…) Un nokļuva filtrācijas nometnē, protams.”
Saku, ka šis ir arī stāsts, kuru par saviem senčiem būtu varējuši stāstīt arī daudzi latvieši. Bet Eduardam ir arī kas atšķirīgs. Kolas pussalā ir savulaik vikingu radīts un pārvaldīts Ļešukovas rajons. Viņa tēvatēvs ir no turienes.
Pēc karadienesta Eduards mēģinājis iet zinātnē, viss bijis sagatavots kandidāta disertācijas aizstāvēšanai. Divas augstākās izglītības, viena no kurām – vēsture. Bet – atbildība par ģimeni, jāpelna nauda. Disertācija tā arī palikusi neaizstāvēta, plauktā.
„Es strādāju ar „budžetu””, tā viņš saka. Spriežot pēc viegla aizvainojuma Eduarda balsī, viss šajā ziņā nav sasniegts, viņš vēl nav nokļuvis tagadējās varas virsotnēs. Arī viņa māsa, apgabala ministra vietniece, nav bijusi to izredzēto skaitā, kas ielūgti uz tikšanos ar Putinu.
No vienas puses – aizvainojoši, no otras – apliecinoši, ka viņa varētu ar kaut ko nebūt apmierināta. Jo Putina tikšanās „ar tautu” vienmēr tiek noorganizētas tā, lai visi simtprocentīgi no tīras sirds varētu teikt – mēs esam laimīgi, dzīve Krievijā ir lieliska un turpina kļūt vēl lieliskāka. Un visas socioloģiskās aptaujas par Putinu popularitāti esot 100-procentīgi inscenētas.
Tomēr zīmes nemelo – ja tu strādā „ar budžetu”, arī nodarbojies ar it kā apolitiskajiem skolu ēdināšanas un transporta pakalpojumiem, tad esi posms ķēdē, kas ir koruptīva pat tad, ja tāda neizskatās. Bet šī, par kuru mums stāsta Eduards, tāda izskatās.
Tomēr mums turnīrs ir par brīvu, jāmaksā tikai par vīzu un viesnīcu, ko gan labāku var gribēt? Tieneši, zāles īre un bagātīgi klāti galdi banketā – kā man to uztvert? Vai ka tiekam atalgoti par mīlestību pret basketbolu? Vai arī ka mūs, NATO valstu pārstāvjus latviešus, igauņus un lietuviešus, šeit mīl ielūgt? Bet varbūt šis ir korupcijas akts? Varbūt aiz visa tā stāv KGB, kas mēģina no mūsu vidus izraudzīt nākamos kirhenšteinus un viļus lāčus?
Kā man vērtēt manu draugu Eduardu? Kā tādu, kas uztur sistēmu, lemtu sabrukumam? Vai kā cilvēku, kas izmanto visu, kas konkrētajā vēsturiskajā brīdī ir izmantojams, lai, cik vien labi iespējams, parūpētos par saviem bērniem (viņam to trīs, divās laulībās).
Kā no Padomju Savienības ielekt demokrātiskā un uz individuālu atbildību balstītā sabiedrībā? Un vai tas ir cilvēka un sabiedrības attīstības jautājums, vai visu nosaka vienīgi politiska griba vai negriba?
Es, protams, vēlu veiksmes Sarmītei Ēlertei viņas pūlēs izveidot par citām labāku politisku partiju. Tomēr īsti neticu, ka tā varētu būt radikāli labāka. Jo tas ir ļaužu attīstības jautājums, manuprāt. Un mums ir jāiziet visas attīstības stadijas, tāpat kā Eduardam, pirms nokļūstam tur, kur gribam.
Visinteresantākais visā šajā ir – kādas ir tās stadijas, ko esam jau izgājuši un tās, kuras vēl jāiziet. Un doma, ka diezin vai laimīgāki ir tie, kas kaut kur priekšā, salīdzinot ar citiem, kas vēl ne. Tomēr visnelaimīgākie varētu būt ļaudis, kam ir aizmirsies, kur viņi ir bijuši paši, tajā skaitā savās iepriekšējās dzīvēs. Un kas nemitējas uzskatīt, ka būt tālāk vienmēr ir gan pareizāk, gan laimīgāk nekā tuvāk. Un kā atkarīgajiem - ka vairāk vienmēr ir labāk, nekā mazāk.
|
