Histērija, kā jau še agrāk minēts, ir uz dzemdes (vai precīzāk – sievietes vairošanās sistēmas) bioloģiskā pamata izveidojusies psiholoģiska funkcija. Tā izpaužas kā reakcijas uz dzemdes veidoto visjaudīgāko iespējamo tukšuma sajūtu, kas attiecībās parādās kā skaistums (precīzāk - pievilcība). Histērijas funkcija ir likt dzemdei „piepildīties” un dzemdēt. Pateicoties šim mehānismam, kas vairumā gadījumu nav nemaz tik pamanāms un spilgts, lai to īpaši ievērotu un pievērstu tam uzmanību, pasaulē cilvēki joprojām vairāk dzimst nekā mirst. Tātad abi Eroti ir spēcīgāki nekā Tanats. Visu, kas sievietei miljonos gadu attīstījies „virs dzemdes” un pateicoties kam, cita starpā attīstās arī spēja un vēlme dzemdētos bērnus audzināt, nevis tikai nomierināt „dzemdes trakumu”, šī sieviete pazīst un kā savu gatava atzīt daudz vairāk kā to, ko es saucu par dzemdi. Tas parādās arī kā biežs iekšējais konflikts – sieviete pret dzemdi un reizē arī pret histēriju un to mēs esam varējuši pamanīt arī no komentāriem šajā mājaslapā. „Tas nav par mani” – viņa gribētu teikt, jo labāk var sajust to, kas psihē attīstījies vēlāk un kas tādēļ ir „virspusē”. Viņai negribas sevī saskatīt kaut ko dzīvniecisku un saprāta kontrolei maz pakļautu. Un tas ir saprotams, jo kaut kā tāda atzīšana rada arī bezpalīdzības un atkarības sajūtu. Arī dusmas un niknumu. Jāsaka uzreiz, es turpmākajā izklāstā centīšos nostāties modernākās sievietes daļas pusē, kurā ietilpst arī manis daudzkārt apjūsmotā un „ieteiktā” Sievietes loma. Ne tikai tādēļ, ka tā bērnus audzina un ne tikai tādēļ , ka tā audzina arī sevi. Pieredze rāda, ka sievietēm ar sliktu izglītību, augušām smagos sociālos apstākļos, kā arī pārcietušām vardarbību (tātad ar neattīstītām vai sadragātām „virsdzemdes” daļām), bērni dzimst biežāk un viņām to ir vairāk. Sevišķi to var teikt par laikiem, kad kontracepcija nebija tik pieejama, kā patlaban. Tātad – ievainotā psihē relatīvi vājākas kļūst tikai attīstītākās tās daļas, kas vairāk ļauj izpausties primitīvākajām. Dzemdei un tās tukšumam, histērijai. Mani novērojumi rāda, ka histēriskās reakcijas ne tikai izceļ Upura lomu un tās varu. Histērija šo lomu atbalsta un tādā veidā pastiprina (līdz)atkarību. Praksē tas izskatās apmērām tā – „man ir slikti, man vajag Tēvu, turklāt nevis tādu, kādi bijuši visi iepriekšējie neprašas, bet īstu, tādu, kas mani izglābs”. Protams, ka tiek manipulēts ar iespēju no piedāvātās Glābēja lomas šādu Tēvu pārveidot par Vajātāju (Upura vara). Tas vīriešiem nepatīk, viņi grib būt Varoņi un apliecināt sevi kā sieviešu glābēji, jo gorgona Medūza sveicina – nabaga mazais puisēns un viņa lielā, tēvu patriekusī un seksuāli izsalkusī māte no individuālās vai, biežāk, kolektīvās pieredzes atgādina par sevi... Un vīrieši cenšas, glābj (tajā skaitā sevi), tādējādi neapzināti nobalsojot gan par histēriju, gan par Upura lomu. Lai lieta kļūtu vēl mazāk cerīga, spēlē iesaistās arī Meitas loma. Gan tās no „slepenajiem līgumiem” izrietošā atbildība mātes priekšā par to, lai no ģimenes nekur neaizietu tēvs, gan pienākums šo atbildību nest kaut vai par incesta cenu, piešķir histēriskā Upura lomai jaunu magnētismu salipšanā ar Tēvu. Praksē tas izpaužas arī kā reāls tēva pienākums realizēt savas nepieaugušās meitas fantāzijas, kuras ideālā gadījumā var realizēt tikai 50% apmērā. Jo „vēlme prast strādāt” un „vēlme mācēt baudīt dzīvi” parasti ir viena otru izslēdzošas. Tas nozīmē, tēva vienmēr, visu dzīvi ir par maz. No šejienes Tēva lomas projicēšana uz vīru un vīriešiem. Un nerimstošā vēlme dalīties savās (sevišķi nerealizētajās) fantāzijās – „vīrietim ir jābūt (tādam un tādam)... Vai tad nē, Viestur?”, - šādi Meita vaicā, atnākusi pie manis uz konsultāciju.
Varbūt šajā mājaslapā neesmu pietiekami uzsvēris virziena „pie Tēva” nozīmi sievietei. Viņai tas ir atkarības virziens, pretēji kā vīrietim, kuru tas ved attīstībā. Tēvs meitai ir pirmais un vissvarīgākais no 4 svarīgajiem vīriešiem dzīvē - tēva, brāļa, dēla un vīra. Psiholoģiski, arhetipiski un vēsturiski būtiskākais ir tēvs, bet no kultūras un attīstības viedokļa raugoties ir svarīgi, lai par būtiskāko kļūtu vīrs – tas nozīmē, ka tēvs, brālis un dēls (šādā kārtībā) ir pēdējo reizi jāapskauj un jāpamet, lai aizietu pie visnedrošākā no visiem – vīra, „sev sveša” vīrieša. Un tieši viņam jākļūst par vissvarīgāko vīrieti sievietes dzīvē. Taču, kā liecina augstāk minētā Tēva lomas pieprasījuma izniršana gan histērijas, gan Upura un Meitas lomu dzīvēs, Tēva atstāšana nav ne vienkāršs, ne īss process – parasti tas ilgst vismaz līdz tam laikam, kad savi bērni sāk aiziet dzīvē. Un tas arī saprotams no atkarības psiholoģiskās funkcijas viedokļa – tai jāsadziedē zaudējumi, bet tie taču mūsu dzīvē gadās nemitīgi. Šādā nozīmē sievietei Tēvs nezaudē vajadzīgumu visu mūžu. Tai arī Dievs – Tēvs ir ar pavisam citu nozīmi kā vīrietim – tas ir Glābējs, reālajiem vīriešiem nereti attiecībā pret to ieņemot Vajātāju lomas.
Cīnīties ar histērijas, Upura un Meitas lomas negatīvajiem aspektiem ir bezcerīgs pasākums, tas ir kā ūdens liešana caurā mucā. Par savu nākamo vīru un brālēnu (gandrīz brāļu) slepkavībām pēc tēva pavēles šādu sodu Aida valstībā saņēma četrdesmit deviņas māsas danaīdas. Tikai piecdesmitā savu vīru nenogalināja, nepaklausot tēvam. Tas mums skaut ko pastāsta par attiecībām starp Tēva un Vīra vajadzīgumu sievietes psihē. Tēvs ir četrdesmit deviņas reizes stiprāks un līdz ar to arī histērija, Upura un Meitas lomas. Bet ja tēvs ir stiprāks, tad "„virsdzemdes” psihei nav viegli attīstīties un dzemde dominē arī ārpus dzemdēšanas.
Nu es gan uzreiz visu neatiecinātu, bet šādas tādas upura iezīmītes man ir sanācis sevī atklāt, arī ikdienā. Un par ko just vainu? Ieraugi, atpazisti un neizmanto. Man piemēram liekas braši uzrakstīt veselu filozofisku " palagu", kurā izklāstīt visas pasaules patiesību un neuzrakstīt nevienu- es domæju, es jūtu, man ir tā. Tas nav par jums, Kihnu jen, bet par brašumu un sevis patikšanu. Varbūt, ka es tā lietas uztveru, bet savādāk kā caur sevi es tās neizprotu, bez piemēra nesaprotu. Ja nederēs man, tad meklēšu piemēru no malas.
Zane, ja Jūs esat tik braša, ka attiecinot uz sevi sievišķo upurlomu un 49 brāļu slepkavības, spējat nejusties vainīga un turpināt sev patikt, man jau nu pilnīgi nav nekādu iebildumu : ).
Nu es gan nepiekritīšu, ka upura loma, vai arī sievietes izvēle par labu tēvam 49 reizes būtu diagnoze ko diagnosticēt un pašārstēt. Un es to redzu drīzāk tā, ka ja tā ir shēma pēc kuras kaut kas ir uzkonstruēts, tad to apzināties pat būtu vērtīgi, izjust to " skeletu", to mēģināt vadīt, nevis darboties kaut kādā dziņu automātismā. Un medicīnas studenti savu fanātismu " izslimo". Gan jau ka no fanātisma ir tuvāk līdz veselīgai izprašanai nekā no pilnīga nolieguma.
Lai kādi būtu gadījumi, kuros pielietojam analīzi, tai tik un tā ir divi savstarpēji papildinoši stāvokļi. Aprakstošas zināšanas un to praktiskais pielietojums. Tā, aprakstošo zināšanu aizrauti, medicīnas studenti sāk visas slimības attiecināt uz sevi un saviem tuviniekiem. Tas ir neizbēgami, jo no nepilnīgām zināšanām vienmēr rodas fanātisms. Lai gan šīs zināšanas ir patiesas, to pielietojums atšķiras no paša zināšanu izklāsta. Nav šaubu, ka VR ir pieredzējis ārsts, un kāds populārs ieskats praktiskā pielietojuma laukā lieti noderētu, lai studentus un pacientus atturētu no kļūdainas diagnostikas un pašārstēšanās. Kaut vai tikai domās, jo tuvu cilvēku starpā tās noslēpt nav iespējams.
Kihnu jen: man liekas, ka dažreiz var arī tuviniekus paanalizēt, tikai nevajag neko par to viņiem teikt, vai dalīties savās domās ar viņiem, un saprast, ka tās ir tikai manas domas. Un ja analizē sevi, tad arī labāk to darīt savās domās, jo tuviniekus tas kaitina. Es priekš sevis saprotu, ka svarīgi nepārvērst ikdienišķas lietas par analizēšanas objektiem. Un vispār, vistuvākajiem cilvēkiem nekāda analīze nav vajadzīga, jo tā, saprotamu iemeslu dēļ, nav objektīva. Vislabākais ir analizēt tos cilvēkus kas nepatīk, bet labāk arī pie sevis:)
>Papaijs VR raksti man arī patīk, tāpat kā Jums, tādēļ arī šajā lapā ieskatos. Neiebilstu, ka analīzei ir sava vieta. Tomēr nevaru piekrist, ka sadalīšana var izrādīties bīstama tikai fiziskā ziņā. Ar vārdu var nodarīt ne mazāku skādi kā ar nazi. Pamēģiniet nepastarpināti analītiski attiekties pret saviem tuviniekiem kādas nebūt shēmas ietvaros un Jūs sapratīsiet, par ko es runāju. Savs laiks un vieta analīzei, savs kopdzīvei. Ja tad, kad notiek dzīves tiešā īstenība pēc rakstā minētā scenārija, Jūs pret sievieti attieksieties analītiski, tas neizbēgami novedīs cīņā. Jeb Jūs sagaidāt, ka viņa pakļausies Jūsu loģikai un pateiksies par analītiskajiem norādījumiem? VR arī pats raksta beigās it kā nolaiž rokas, sak, cīnīties ar šiem sieviešu lomas negatīvajiem aspektiem ir bezjēdzīgi. Pat nezinu, vai maz ir tādas attiecības, kur šīs lomas kaut kādā veidā nepiedalītos. Galu galā, tēvs ir katrai sievietei, ko mēs satiekam. Tad kā ieteiksiet tos negatīvos aspektus vismaz neizaicināt? Vai, ja tie jau ir iedarbināti, kāda ir tā pareizā, vīrietim cienīgā un attiecību saglabāšanai un izaugsmei produktīvā uzvedība? Es Jums nepiekrītu, ka cīņa ar sievieti vai krupju rīšana būtu vienīgās alternatīvas, kā attiekties. Necīnīšanās nav pakļaušanās, drīzāk izpratne par to, ko Jūs saucat par psihes un bioloģijas saistību. Tieši šīs saistības dēļ pat gribu uzsvērt vēlreiz, ka neredzu loģisku pamatojumu tam, ka konflikts starp sievietes bioloģisko uzbūvi un tās psihi, tāds konflikts, kas liktu būt nemierā ar sava ķermeņa funkcijām, varētu būt dabiskas izcelsmes. Neko nevaru Jums atbildēt par to, kādu garīgo izpratni pārstāvu, jo līdz šim nezināju, ka šādas izpratnes mēdz būt vairākas. Garīgā sfēra, cik man zināms, rūpējas par dvēseles attiecībām ar Dievu. Dvēsele ir mūžīga, psihe ir laicīga. Attiecības, kurās Dievs parādās kā konkurents sievietes vīram, nav garīgas. Tas, ka Dievam tiek uztieptas savas laicīgās gaidas, ir pretrunā ar sevis nodošanu Dieva rokās, kas saka - Tavs prāts lai notiek, ne manējais.
> kihnu jens Nezinu vai apkārtnes ignorēšanā ir kaut kas cēls, bet jāpiekrīt, ka ērts gan. Zināšanas visbiežāk dara bažīgu, tāpēc nelaimīgu. Daudzu tautu pasakās (arī grieķiem) ir stasti par brīnišķīgu vietu, kur klausies burvīgas dziesmas un vīns līst mutē un esi atbrīvots no jebkādas iespējas reaģēt. Ērti, bet muļķigi. Iziņa maldīga, bet nezinā bezjēdzīga. Tāpat arkārtīgi mulsina nespēja saprast, ka "sadalīšana un analīzēšana" nav fizisks process. Pieturoties pie stereotipiem visdrīzāk bērnus šķirotu pēc noderīguma un sievietes pēc izdevīguma un tumšādainie būtu klasificēti pie dzīvnieki (aborigēnus no klasifikācijas izņēma tikai 20.gs. 60os.) Cīņa ar stereotipiem ir neizbēgama attīstības blakus parādība. Ticība raksturojas ar to, ka tai nav nepieciešami pierādījumi. Ja runā par modeļiem, tad runā par to iespējamību, jeb varbūtību, ka procesi pie noteiktiem apstākļiem un ar noteiktu ticamības (nevis ticības) koeficentu notiks determinēti. Es ticu Dievam, jo tā jūtos labāk, tomēr šajā procesā nemeklēju pierādījumu vai ticamību, tas ir bezjēdzīgi. Pie tam psihe un bioloģija ir neatraujamas lietas un korelācijas tur ir ārkārtīgi augstas, tā, ka apstrīdēt to ir runāt par plakanu zemi, jo tā drošāk, jo nevar nokrist. Sajūsmināja Jūsu pievārdi draugam "biznesā un laulībā veiksmīgs nelatvietis", nevis vīrietis (kā pretmets sievietei), bet nelatvietis, vai tas norāda uz veismes atslēgu, jo nav latvietis Malziet komiski, tēlošana, ka esmu pāri kalpošanai, tāpēc kalpoju. Vizdrīzāk mājās kalpoju, bet pēc tam citur atspēlējos. Un pēdējā piebilde ir gan nekorekta, jo prasās piebist kādu garīgo izpratni pārstāvat vai vismaz izliekaties, ka pārstāvat. Jo pretējā gadījumā, tas ir strīds, ko var izšķirt absinta reibuma radītas laumiņas:) VR visu cieņu, kā parasti dziļi un vajag laiku, lai atsēžas biezumi
Es domāju, ka sieviete to dara neapzināti, nu līdz tam brīdim kamēr apzinās. Man ir bijusi dzīvē iespēja vērot sievieti, kas savu tēvu izvēlēsies ne tikai 49 reizes. Tā jau būs tāda tēva izvēle, tæ nogalināšana jau drīzāk simboliska laikam. Un tur tiešām neko nevar darīt. Bet diez kā ir ar pašu tēvu? Man liekas, ka tēvs ir viens posma, meita ir otrs, un izvēlētais vīrs ir trešais posms ar ko tas mezgls ir sasiets. Tēvs meitu ir uzaudzinājis sev, kaut pats to nesaprot un izmisīgi, dažkārt cenšas no viņas atbrīvoties, bet to dara drīzāk, lai stiprāk viņu turētu. Meita dara to kas viņai jādara, un vīrs ir izvēlēts tieši tāds lai netraucētu attiecībās ar tēvu. Ja traucē, tad var dabūt no paša tēva, kam ir bijuši piemēri arī sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Vēl man šīsnedēļas blogs lika aizdomāties par tradīciju, nolaupīt līgavu. Latviešiem jau arī ir ļoti daudz tautasdziesmu un teiku. Ir, kad brāļi dzenas pakaļ, ir kad māsa raud un lūdzās. Bet varbūt, ka ir tā kā ar to mezglu, ko nevar atrisināt, to var pārcirst. Es gan šeit nedomāju varmācīgu sieviešu nolaupīšanu, bet nu katrā ziņā kaut kādu cīņu jau tomēr.
Raksts ir analītiski interesants. Tanī pat laikā lasītais atstāj iespaidu, kam līdzīgs rastos, maltītes laikā studējot kuņģa darbību medicīnas atlasā. Noderīgas zināšanas, taču gremošanu drīzāk bremzē kā veicina. Man netīk domāt par savu sievu, apsverot savas izdzīvošanas izredzes skalā 1:49, nedz savu znotu niecīgajām izredzēm. Tāpat arī nevēlētos tuvoties sievietei, kuras priekšstats par sevi būtu būvēts šeit piedāvātajās kategorijās. Analīze kā izziņas paņēmiens sadala un sistematizē, taču sadalot cilvēku, iegūsim līķi. Tādēļ sev jautāju, vai analītiska izziņa vispār ir piemērota saskarē ar dzīvajiem, un pat ja tā tiek lietota, vai un kādā mērā tās rezultātā iegūto materiālu var saukt par patiesu. "Psihe versus fizika" modelis man neliekas ticams. Šeit nosauktais modernās sievietes konflikts ar dzemdi, manuprāt, ir vai nu vainas apziņa par nespēju pildīt savu lomu, vai vīriešu vainošana par aizgādības trūkumu šo lomu pildot, vai arī mēdiju inspirēta dezorientācija. Tomēr, pat ja VR piedāvātais sievietes fiziopsiholoģiskais portrets būtu teorētiski nevainojami atbilstīgs, neredzu to kā dzīvē pielietojamu instrumentu reālas sievietes izpratnei. Varu, protams, kļūdīties. Gaidīšu turpinājumu, cerot uz praktisko izvērsumu. Piekrītu VR par to, ka cīņa ir lieka. Lomas var būt arī komplementāras. Viens mans vecs draugs, biznesā un laulībā veiksmīgs nelatvietis, reiz teica: es nenolaidīšos tik zemu, lai cīnītos ar sievieti. Un pēc mirkļa piebilda: tādēļ es viņai piekrītu. Kādēļ gan arī nepiekrist, ja viņa tādā veidā jūtas pasargāta? Un, ja viņa jūtas pasargāta, pras, vai viņa maz ir bijusi uzbrūkoša. Un ja ir, vēl jo vairāk, lai tiktu arā no plūstošām smiltīm, nevajag ķepuroties. Dzīves pieredze man liek domāt, ka sieviete vīrieti spēj apdraudēt tikai tad, ja tai ļauj kļūt bīstamai pašai pret sevi. Sievietes gan visu piedod, bet neko neaizmirst. Un tā pamazām sastrīdas ar savu fizioloģiju. Es ar dabas spēkiem nekonfrontētu. Maza piebilde par rakstā skarto teoloģisko rakursu. Garīgā izpratnē visas dvēseles attiecībā pret Dievu ir sievišķas dabas. Tāpēc vai nu šeit runa nav par garīgām attiecībām, vai nu, minot Dievu, runa nav par Dievu.
Es agrāk domāju tā, ka katrs no vecākiem iedod bērnam kaut kādu ziņu, nu nevis pasaka vai uzraksta, bet nodod to kaut kā savādāk, bet arī ne ar piemēru. Drīzāk gan, es tā nevis apzināti domāju, bet tāda sqjuta man bija. Es tiešām nezinu, kuram tēvs ir svarīgāks, kuram vedošs atkaribā, bet tagad es domāju, ka visi ziņojumi veidojas manī pašā, un tos izpētot var mazliet saprast savu fišku attiecībā pret tēvu. It kā būtu jātiek sevī pāri vēlmei sekot ziņai, kura nemaz nenāk no tēva, bet no manis. Bet es tomēr domāju, ka ir arī kāda vēlme meklēt un izprast savus vecākus,pat ja viņi ir miruši. Un ja viens no vecākiem ir miris, tad viņš vienmēr būs " labākā pozīcijā " nekā dzīvais, lai izraisītu atkarību. Jo daudz grūtāk ir aiziet no tā, kuru nevar apskaut un atvadīties. Un viņš nevar arī nokaitināt. Bet es īsti nevaru iedomāties kad tēvs ir reāls un viņu gribas it kā paturēt kā galveno, jo varbūt tad cilvēks ir jāpazīst. Bet piemēram, izvēloties vīrieti, tāpat ir kāds tēls, kas līdzinās arī nepazīstamam tēvam, tātad kaut kādai iedomai, par to, kas ir šīs atkarības uzturētājs. Nezinu, man tas liekas tik sarežģīti, ka varbūt gribas pašai domāt, ka ai, par to nav jādomā. Un ja būtu jāizvēlas starp vīru vai tēvu, man viņi abi divi būtu sveši vīrieši, tā ka es nezinu. Es laikam izvēlētos vienu trešo variantu, ko gan šeit nerakstīšu. Un par upura lomu es domāju tā, ka tā ir sevī jāatpazīst, un tikai tad var sev atgādināt to izslēgt, apskatot tā cēloni sevī. Un to es varu novērot gan sevī, gan apkārtējos, dažkārt cilvēks nezin, ka ir upura lomas varā, viņš domā, ka tiešām ir ļoti cietis, jo grib saņemt to, ko upura loma dod. Varbūt to, ka pažēlo, varbūt sajusties īpašam ar savām ciešanām. Es tā redzu upura lomu, un nu jā, kad to ierauga sevī, tad sākumā tiešām pārņem kauns, jo tajā ir arī kaut kas patīkams, nu tajā atklāsmē. Tad sākumā ļoti gribas ieņemt otru froni. Un negribas saprast to Viestura domu par histēriju. Nu man liekas, ka histērija ir maziem bērniem, kad viņi nevar kaut ko dabūt. Ja pieaugusi sieviete " uzkašķējas", tad pēc tam taču sanāk smiekli, un ja ir ļoti liela vēlme uztaisīt histēriju, tad palīdz nodarbošanās arī ar kaut kādu hobiju, piemēram sportu vai kaut ko priekš sevis. Es pat histērijas vietā labāk ieliktu melanholiju, lūk tad man liktos reālāk.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
Malziet komiski, tēlošana, ka esmu pāri kalpošanai, tāpēc kalpoju. Vizdrīzāk mājās kalpoju, bet pēc tam citur atspēlējos.