Pirms „Pie tēva” Atvēršanas svētkiem zvanīju savas Alma Mater Psihoterapijas katedras vadītājai. Izstāstīju, ka man jauna grāmata un grasījos ieaicināt uz Atvēršanu. „Kāpēc es neesmu tavas grāmatas zinātniskā redaktore?”, viņa jautāja. Tieši tāds jautājums, nevis – kas tā par grāmatu un cik vērtīga varētu izrādīties kolēģiem. Būtībā jau tas nebija jautājums, tas bija pārmetums. Vai vēl vairāk – apvainojums, no kura atmazgāties nav iespējams. Es gan mēģināju („man vajadzēja redaktoru – klasiskās filoloģijas speciālistu!”), bet tam, protams, nevarēja būt nekādu panākumu – Atvēršanā viņas nebija.
Vai gadījums ar citu katedras vadītāju – šoreiz no Universitātes. Piedāvāju viņai bezmaksas semināru pasniedzējiem un studentiem par savu „firmas tēmu” – telpu starp Mātes un Tēva varām. Pirmā reakcija – pateicīga un pretimnākoša. Bet nedēļu pirms noliktā datuma izrādījās, ka profesore ir aizmirsusi mūsu sarunu. Un vēl pēc trim dienām saņēmu SMS ar atteikšanos no šādas sadarbības. Motivācija – katedra nevarot garantēt mana darba kvalitāti. Atgādinājums, ka mana kvalifikācija Latvijā ir oficiāli atzīta saskaņā ar visām prasībām, izskanēja tukšumā. Bet atgādinājums, ka kvalitāti noteikti garantētu diskusija, kurā dalību taču ņemtu katedras pasniedzēji, kā sarunāts sākumā, mani pilnīgi atsēdināja. Pasniedzēju algas esot tā samazinātas, ka, lai izdzīvotu, tiem esot jāstrādā viesnīcās par telpu uzkopējiem... Tādēļ viņiem nav iespējams piedalīties manā seminārā. („Ak tu dieviņ tētiņ”, nodomāju, „ko viņi var iemācīt studentiem, ja grūtā brīdī paši neprot nopelnīt savā profesijā!”)
Kaut kā dīvaini, vai ne? Cilvēki, kuriem it kā būtu jāinteresē, lai profesionālā doma Latvijas psihoterapijā attīstītos, parāda, ka viņus vada kāda cita motivācija. Nekā jocīga. Matriarhālajās piramīdās notiek tik daudz sevī ievelkošu notikumu, kuri no iekšpuses šķiet gluži vai eksistenciāli, un uz kuriem noteikti jāreaģē (citādi piramīda vai nu nogalina, vai pazemina un pazemo), ka aizmirstas, kādēļ šī piramīda vispār radīta. Matriarhātā svarīgs ir bērnu skaits, nevis kvalitāte, nevis rūpes par bērniem. Matriarhātā bērni ir svarīgi, lai varētu rūpēties par saviem vecākiem, vai vismaz mātēm. Un tāpat psihoterapija un psiholoģija Latvijā ir priekš tam, lai varētu būt katedras un lai tām varētu būt vadītājas – ļoti nostrādājušās, nomocījušās un visu sevi darbam atdevušas.
Šādas piramīdas katram savā ceļā sastaptajam indivīdam uzdod jautājumu – vai tu esi ar mani vai pret mani? Matriarhālajā loģikā citas iespējas nav. Tie, kas, Mātesprāt, ir ārpus piramīdas, ir vai nu nodevēji, vai noziedznieki vai prātā jukušie. Šādas piramīdas savā ceļā satiktos cenšas iesaistīt sevī kā zemāko vai jaunāko struktūras slāni, līdzīgu adoptētiem bērniem. Tās apvainojas un jūtas dziļi jo dziļi aizskartas uz tiem, kas no šāda goda atsakās. Jo vai gan var būt kas godpilnāks, kā kalpot Mātei.
Ja kādam jākalpo, tad pašam sev, man liekas. Nu labi – arī savai profesijai var kalpot, jo daļu sava laika taču mēs arī strādājam, ne tikai dzīvojam. Bet Mātei tā šķiet nodevība. Visi, kas nekalpo viņai, ir nodevēji.
Latvijā, kā jau katrā postsociālistiskā valstī, kurā nevis neatkarīgi indivīdi dibina valsti (kā tas bija ar „pirmo” republiku), bet kurā no valsts jāpiedzimst un tajā jāizaug neatkarīgiem indivīdiem, vienmēr būs neizsīkstošs daudzums šādu matriarhālu piramīdu. No tāda viedokļa situācija ir līdzīga tai, kas lika Abrahāmam pamest dzimto Ūru. Bet vēl grūtāka no tā viedokļa, ka no Ūras aizgājušajam Ābrahāmam ir jāmaksā nodokļi, lai Ūru uzturētu – tā ir pārliecināta, ka bez viņas pakalpojumiem Ābrahāms nespētu izdzīvot un ka bez viņas Ābrahāma dzīvei nebūtu jēgas. Ūra uzskata, ka pati dara derīgu darbu, noteikti derīgāku kā tas nodevīgais Ābrahāms...
Ir svarīgi neaizmirst pateikt, ka to, kā rīkojas divas iepriekš minētās katedru vadītājas, nenosaka viņu personības, tādēļ es neņemu viņas ļaunā. Citiem vārdiem, viņas nav vainīgas, ka tā rīkojas. Nu varbūt nedaudz vainīgas, jo ir bijušas pārāk vājas vai nepietiekoši gudras, lai pašas darītu kā Ābrahāms. Vai drusku vairāk vainīgas, ja apzināti izvēlējušās piramīdu veidotāju – Māšu lomas.
Matriarhālā piramīda – tas ir lomu un iepriekš noteiktu attiecību un konfliktu komplekts, kurā nekas daudz nemainās, ja raugāmies uz to objektīvi. Bet tur iesaistītajiem gan tā neliekas – viņiem šķiet, ka viss, ko viņi piedzīvo, ir pirmoreiz visā pasaules vēsturē.
Man nav ilūziju par to, cik daudz objektīvi labu lietu mūsu valstī var notikt īsā laika periodā. Tas, kā rīkojas divas katedru vadītājas, nav izņēmums, tas ir likums. Un par visām citām lietām šajā valstī rūpējas tieši tāpat kā par psiholoģiju un psihoterapiju. Par tām nerūpējas, jo ir jārūpējas par piramīdām. Bet attaisnojums šīm nerūpēm ir – krīze, trūkst finansējuma, tiklīdz radīsies, tā mēs uzreiz... Tās, protams, ir muļķības, bet kurš tad to dzird.
Bet nu par ieganstu, kuru dēļ ieslīgu tik dziļās un pārdomīgās atmiņās. Teātris, ap kuru pēdējā laikā tik daudz ņemos, arī nav nekāds postsociālistisks izņēmums, tur arī ir gana piramīdu. Piemērām, Dailes teātris tikai ceturto vai pat piekto daļu savu ienākumu veido no biļetēm – tātad ir tirgū un rīkojas kā Ābrahāms. Atlikušās četras piektdaļas to iesaista piramīdā ar valsts budžetu, un ļaujot veidot arī savu piramīdu, kurā visradošākie parasti atrodas viszemāk. Skaidrs, ka kaut kādam konfliktam starp mani, kas visam tam pietuvojies, un piramīdas lomām jāveidojas, jo šodienas teātris taču arī nevar būt vieta, kur rūpējas par teātri. Var teikt – es esmu neuzmanīgs, ka zinot visu to, ko šeit rakstu, tomēr iesaistos. Bet – vajag taču dzīvē kādu adrenalīnu. Kādu izaicinājumu. Iemeslu pakustināt smadzenes. Kādu zaudējumu, galu galā.
|
