Taču vispirms – saites uz tiem rakstiem, kas par šķiršanās tēmu šajā lapā jau bijuši: http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/pamest_viru/2012-08-20-233 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/mate_tiesnese/2011-12-12-195 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/skirsanas_ka_iznemums/2011-12-19-196 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/skirsanas_ka_pasapmans/2010-10-04-130 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/vel_dazas_skirsanas_skautnes/2010-10-11-131 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/ja_tevs_ir_neiespejams/2010-09-13-127 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/gimenes_dzive_ka_tests/2009-11-30-83 http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/velreiz_par_gimeni_ka_testu/2009-12-07-84
Pārlasot visus šos rakstus un komentārus pie tiem, nonāku pie secinājuma, ka varbūt Gladiolai taisnība un visā, kas sarakstīts, nav nekādu rekomendāciju šķirtajiem. Viņa raksta: Vēlreiz pagrozot šķiršanās un laulības tēmu, būtu interesanti palasīt, kā dzīvot pēc šķiršanās. Skaidrs, ka šķirties nevajag, bet lasot šos blogus, rodas tāds iespaids, ka VR galīgi nav ko teikt tiem, kas jau ir izšķīrušies. Var tikai atkārtot, ka nevajadzēja šķirties. Tomēr, ja mēs domājam par ģimeni no jebkura aspekta un modelējam tās ideālu, tad ieraugām arī, kas mums pietrūkst, lai izpildītos tās funkcijas, kuras cilvēki ģimenēs grib realizēt. Var iedot idejas, barotni kreativitātei, bet ne padomus. Diezgan bieža tēma, ar kuru cilvēki atnāk uz konsultāciju, ir problēmas ar bērniem no pirmās laulības. Sevišķi sasnieguši pusaudža gadus, viņi mēdz sagādāt kreņķus. Citam sākas klaiņošana un kontakti ar kaut kādu underground vidi, cits negrib pieaugt, vēl cits tiek vairāk saistīts ar vecvecākiem, nevis vecākiem. Kādēļ tā notiek? Šķiroties un bijušajiem laulātajiem izveidojot jaunas ģimenes, nevar neizveidoties situācija, ka bērnam ir divas mammas un divi tēti. Teorētiski raugoties, tas varbūt nemaz nav sliktāk, bet praksē problēmas parasti rodas. Tās saistītas ar šo četru vecāku komunikāciju un sadarbību. Var jau gribēt, ka šķiršanās notiek mierīgi, bez aizvainojuma un turpinot „palikt draugiem”. Ja tā, tad nebūtu jābūt grūti respektēt bijušā laulātā izvēli un cienīt viņa tagadējo laulāto. Un nebūtu grūti uzreiz (!!) pēc jaunu attiecību izveidošanās lūgt jaunajam partnerim kļūt par audžuvecāku bērniem no iepriekšējās laulības. Prakse tomēr liecina, ka cilvēki ne ļoti viegli uzdrošinās lūgt savam otrajam vīram vai sievai (uzaicināt viņu) būt par audžuvecāku – tātad tādu, kam ir visas vecāku tiesības un kas nedrīkst tik pastumts malā arī tad, ja to audzināšanas paņēmieni bioloģiskajam vecākam nešķiet īsti pareizi. Precēties otrreiz nozīmē ne tikai atdot savu bērnu tam otram, tas nozīmē arī atdot savu bērnu iepriekšējā laulātā tagadējam laulātajam kā audžuvecākam! Teorētiski tas ir iespējams un dažreiz cilvēki, sevišķi, savlaicīgi konsultēti, ar visu tiek galā tīri neslikti. Tomēr vairumā gadījumu kaut kādas problēmas ir. Ir vecāki, kas tagadējā laulātā priekšā jūtas vainīgi par to, ka viņiem ir „bērns pirms mums” un cenšas vieni paši tikt galā ar šī bērna audzināšanu. Bērns netiek uzticēts tam, kam neizbēgami būtu jābūt audžuvecākam, bet tas savukārt izveido tādu jaunās ģimenes struktūru, kurā bērns ar savu bioloģisko vecāku (sevišķi māti) atrodas tuvāk, nekā jaunie laulātie. Tas neveicina jauno attiecību stabilitāti, bet gan grauj to. Gadījumā, ja tajās dzimst jauni bērni, izveidojas divas bērnu šķiras, bet ja otrajam laulātajam arī ir bērni no pirmās laulības, tad pat trīs. Es tikai teorētiski varu iedomāties situāciju, ka jaunais laulātais tiek izjusts kā tuvāks par paša bioloģisko bērnu, tādēļ jebkura konflikta gadījumā šīs ģimenes struktūra regresē uz tādu, ko varētu saukt par divvīrību un divsievību – jaunais laulātais atbīdās vienlīdz tālu tam, kur ir nokļuvis vecais. Tas, ka bērna audzināšanas interešu dēļ, labiem un atbildīgiem bioloģiskajiem vecākiem savā starpā ir jākontaktē visu atlikušo dzīvi (būs taču arī mazbērni utt.) varbūt neizsauc jaunā laulātā greizsirdību, bet viņš nevar neizjust partnera aizņemtību ar visādiem ārpusmājas darbiem. Teorētiski tajos varētu tikt iesaistīts arī jaunais laulātais un tas būtu pareizi – audžuvecākiem aktīvi būtu jākomunicē ar bioloģiskajiem vecākiem un savstarpēji „jānodod dežūras”. Bet man nav bieži gadījies redzēt tik atbildīgus audžuvecākus, kas ar prieku uzņemtos jaunos pienākumus. Atceros tikai vienu ģimenes terapiju, uz kuru kopā ieradās viena bērna četri vecāki, bet arī tad tas notika tikai dažas reizes. Parasti jau arī otrā laulība tiek noslēgta pēc principa – esmu iemīlējies (-usies), tādēļ man kaut kā jāspēj pieņemt vai atdot otram šis bērns. Ideāli būtu – es mīlu gan šo cilvēku, gan esmu iepazinis (-usi) un iemīlējis (-usi) viņa bērnu. Es saprotu savus jaunos pienākumus un ar prieku tos uzņemos! Man ir tā noveicies – satikt nevis vienu, bet divus! Es še kā pašsaprotamu līdz šim neesmu minējis tādu lietu, kas bieži tomēr nav pašsaprotama. Es runāju par bijušo laulāto pienākumu rūpēties, lai otrs bioloģiskais vecāks varētu izmantot savas audzināšanas tiesības. Taču pat tad, ja šīs „dežūras maiņas” netiek izmantotas, lai kārtotu vecus aizvainojumus, iesaistot, piemērām, mātes – Tiesneses resursus, nav viegli visu šo noorganizēt. Kaut vai – bērnam abu bioloģisko vecāku jaunajās dzīvesvietās ir jābūt attiecīgiem materiālajiem apstākļiem, lai varētu tur uzturēties, mācīties, gulēt utt. Dažreiz šīs iespējas ir asimetriskas un var būt, ka pie bioloģiskā tēva bērnam ir labāki apstākļi, kas nozīmētu, ka bērna pamata dzīvesvietai būtu jābūt tur. Bet vai mātes to spēj akceptēt?
Vēl ļoti svarīgs ir mantošanas aspekts. Ko materiāli (to ir daudz vieglāk stādīties priekšā, nauda ir viegli izmērāma), bet sevišķi garīgi manto bērns no šķirtās ģimenes? Ja viņa vecāki ir izveidojuši jaunas ģimenes, tad tajā tiek veidots pamats tiem bērniem, kas tajās dzims. Protams, pie šī jautājuma var strādāt, ja var apzināties tā nozīmīgumu. Tomēr parasti tas netiek darīts un bērniem no šķirtās laulības rodas sajūta, ka viņi nevienam nav vajadzīgi. Šeit ir aspekts, par kuru esmu domājis katoliskās ģimenes tiesību tradīcijas sakarā. Tā atbalsta ideju, ka laulība ir tikai viena, viss pārējais vien izvirtība. Tādēļ bērni no šodienas otrajām, trešajām utt. laulībām skaitās bastardi, kuriem nekas nebūtu jāmanto. Viss paliek pirmās un vienīgās laulības bērniem. Protams, šodienas katoļu laulību praksē arī ir visādi dīvaini kompromisi. Tomēr nevar nepadomāt, kas ir taisnīgāk? Pat ja mēs par to neizdomājamies, laulība ir pamats, uz kura augt bērniem. Un ja vecākiem ir jāizvēlas, kam virzīt savus pūliņus – bioloģiskajiem bērniem vai audžubērniem, lielākajā skaitā gadījumu tomēr pilnīgu simetriju izveidot neizdodas. Šis ir aspekts, kas kārtējo reizi saista kopā veco, it kā izirušo laulību. Ko bērns mantos no mātes un ko – no tēva? Vai šeit sanāk solidaritāte? Un vai šajā mantošanā vienlīdz daudz piedalās arī audžuvecāki? Vai otrā sieva piekritīs, ka viņas laulības laikā radītais paliek vīra bērniem no pirmās laulības utml.? Mantošana izpaužas arī jautājumā – vai mani vecāki par mani domā? Vai viņi par mani uztraucas? Lepojas? Mantošana ir aspekts, kādēļ nostiprinājās monogāmā ģimene. Ja viss, kas tiek sastrādāts, paliek saviem bērniem, tad rodas motivācijas strādāt un šo motivāciju pārņem arī bērni. Jo mēs jau esam ne tikai iemīlējušies un iracionāli, atstājot tikko uzbūvēto māju bijušajai sievai, lai paši sāktu jaunu dzīvi īrētā istabiņā ar citu meiteni. Tā var rīkoties tikai tad, ja šķiet – spēki pelnīt nekad nebeigsies. Bet apziņa, ka nav jēgas strādāt, ja sastrādātais tiek atņemts vai kaut kur pazūd, agru vai vēlu parādīsies. Protams, šajā aspektā ir arī krietns nāves tieksmes komponents, kas arī nevar būt racionāls, bet pietiekoši magnētisks, lai cilvēki tam sekotu. Bet – šādai pasaulei taču jāiet bojā... Mantošana ir iemesls, kādēļ gadās, ka pēc šķiršanās jauna laulība netiek noslēgta, cilvēki vienkārši dzīvo kopā un nereģistrē savas attiecības pat tad, ja dzimst kopēji bērni. Šajā plāksnē nereti tiek izcīnīti visādi pagrīdes kari, kura jaunajam pārim izrādās diametrāli pretējas intereses. Vēl viens aspekts, kas rāda, ka šķiršanās ir ilūzija.
Vēl es gribētu dažus vārdus teikt par laulības neapzinātajām funkcijām. Kā es to jau esmu rakstījis par meitām, kuras pametuši tēvi, viņām nereti ir ļoti stipra vēlme satikties, nevis lai būtu kopā, bet lai pamestu, izšķirtos, atriebtos. Tas varbūt parāda vienu mehānismu, kura dēļ šķiršanās ceļo no vienas paaudzes uz nākamo. Tomēr svarīgāks aspekts – ja laulība tiek noslēgta ar mērķi atriebties (piemērām, vīram kā tēvam), kas ir psiholoģiski saprotami, bet neracionāli, tad tā jau ir ieprogrammēta kā šķirama un tajā dzimušie bērni piedzīvos to, kas aprakstīts augstāk. Patlaban pieaugušiem vecākiem ir visas tiesības šādas būtībā prognozējamas kļūdas izdarīt un atbildību par tām novelt uz bērniem. Jo atbildība ir – kurš maksā, kurš cieš sekas, nevis kurš var dabūt vēl vienu iespēju. No šī viedokļa es ļoti saprotu tās tiesību sistēmas, kas no pieauguša cilvēka pieprasa – ja kļūdījies, tad pats arī par to samaksā! Tas nozīmētu šķiršanās aizliegumu un kaut kādu mehānismu, lai (kļūdaini) laulātie gribētu risināt jautājumu – kā tomēr dzīvot tālāk, kā sadarboties, kā būt pazemīgam. Nevis pagriezties, aizcirst durvis un teikt – neko atrisināt nav iespējams. Ar šādu nostādni, protams, ka nav iespējams. Atceros kādu vīrieti, kurš stāstīja par savu mīļāko, kas uz viņu atstājusi tādu iespaidu (apzināti nesaku, ka viņš bija iemīlējies, bet arī pilnīgi neizslēdzu), ka jutās spiests dod tai zīmi, ka varbūt būtu jāsāk dzīvot kopā, tas ir - jāaiziet no savas iepriekšējās ģimenes. Kad mīļākā teikusi apmērām tā – „padomā, ko tu runā, mēs taču esam pieauguši cilvēki”, viņš izjutis atvieglojumu un pateicības jūtas. Dieviete jau bija visu izdarījusi, lai šis vīrietis nespētu neizdarīt milzu neprātību. Bet tika izglābts, jo viņa partnere saprata, kas notiek, turklāt viņa bija pieaugusi attiecībā uz savas ģimenes šķiršanu. Daudzi vīrieši jūtas aicināti glābt nabaga nelaimīgās sievietes, kas tādas nemaz nav, bet kādas Varoņi grib ieraudzīt. Tad, kad glābējam ar glābjamo sākušās seksuālas attiecības, pirmais bez visa cita sajūt arī vainu un nespēju nodarīt pāri un izbeigt to, kas nevar būt prātīga pieaugušu cilvēku izvēle. Ja pretim ir sieviete, kam arī ir kaut kādi savi iemesli nedraudzēties ar galvu, sākas grūti apturams process, kuru pieaugušiem cilvēkiem būtu tā kā jākontrolē, ja viņi aizdomājas par bērniem. Bet, ak cik viegli tie bērni aizmirstas!
Protams, visai šai nedraudzībai ar galvu ir kāda saikne gan ar Dievieti, gan ar dzemdi. Ja sievieti uztveram kā būtni, kas spiesta nēsāt sevī tik autonomu un savas intereses diktējošu orgānu kā dzemdi, kā arī identificēties ar Dievieti, tad vīrietim būtu jābūt kā tam, kas attiecībās ienāk ar prātu un gana lielu inerci, lai spētu Dievietes un dzemdes spēku izturēt, gadījumā, ja tas vilktu neprātību virzienā. Ja attīstam šo domu līdz absurdam, sanāks, ka sievietei nevar uzticēties, ka viņa vispār nav pieskaitāma un ka vienīgā iespēja viņai ir turēties pie sava vīra kā kunga un pavēlnieka, visgudrākā visā pasaulē. Bet ir arī absurds uz otru pusi. Ja sieviete ir attīstījusi sevī gana stipru vīrišķo daļu, varbūt viņa var pati sev būt kungs un pavēlnieks? Respektīvi, varbūt viņa kā vīrietis var izkonkurēt vīrieti, kurš vairs netiek respektēts kā dabiski vairāk par viņu apziņas sfērā dzīvojošs? Un ja viņai ar Dievietes palīdzību tas izdodas, viņas abas secina, ka ir gudrākas par vīriešiem ne tikai dēļ savas intuitīvās un emocionālās dzīves un saiknes ar pagātni, kam var piekrist, bet arī intelekta un spējas dzīvot objektīvā un taustāmā pasaulē dēļ, kam piekrist nevar. Gladiola raksta, ka viņai bijušas tikai divas iespējas – šķirties vai mirt. Viņa nejautā vai tā tiešām varētu būt, kā tā būtu bijusi vienīgā fantāzija, ko varēja izveidot, viņa zina, viņai nevienam nav jāprasa, tikai jāpastāsta. Tomēr objektīvam vērotājam var ienākt prātā arī citas iespējas. Ja pirmās laulības funkcija ir bijusi atriebība un neiespējama vīrieša izmantošana, lai būtu viegli viņu pamest, tad tā ir spoži piepildīta. Fantāzija par miršanu ir loģiska tikai šādas laulības funkcijas ietvaros, jo tā jau ir izpildīta. Bet ja attīsta citu fantāziju – par šo laulību kā attiecībām ar pietiekami lielu autonomiju un līdz ar to – arī brīvību tajās, tad viss varētu būt iespējams. Problēma iekš tā, ka Dieviete nešaubās, viņa zina, ka viņai pienākas tas, ko viņa uzskata par pareizu. Viņai nav vajadzīgi nekādi objektīvi vērotāji. Tajā pat laikā – kāda funkcija būs nākamajai laulībai? Tā atsegsies pēc tam ,kad beigsies medusmēnesis un sevišķi tad, kad iestāsies nākamā grūtniecība. Un ko tad, ja izrādīsies, ka jaunā laulībai ir bijusi, piemērām, priekš tam, lai izārstētos no šķiršanās pārdzīvojumiem un no visa, kas ar to saistīts? Un ko tad, ja pēc gada izrādīsies, ka atkal izvirzās jautājums – šķirties vai mirt? Manu klientu pieredzēs tas nav nekas neparasts, tā notiek.
Nākotni mēs paredzēt nevaram, bet, to piedzīvojot, uzzinām, kas esam un kurp virzāmies. Bet uzņemties atbildību par to, kas, izrādās, esam, nozīmē spēt ar to dzīvot tālāk, nevis no tā bēgt. Alternatīva jau ir tikai viena – ja šo atbildību neuzņemamies mēs, tad tā tiek pārlikta uz nākamo paaudzi. Šeit tiek uzdots arī jautājums – kā saglabāt laulību kritiskos brīžos? Tas nereti tiek izteikts tādā kontekstā kā – pierādi, ka var; es domāju, ka nevar. Šādam jautājumam tikai tad ir nozīme, ja abi problēmās nonākušie skatās viens uz otru un liek savai kreativitātei strādāt tam, lai atrastu formulu, saskaņā ar kuru laulība ir iespējama. Daudz vieglāk ir skatīties prom un izmantot šo jautājumu, lai uz to neatbildētu un tādējādi dabūtu sev atļauju aiziet.
sveicieni pasaulei mans vārds ir Dora no Spānijas , es vēlos apliecināt labu darbu Dr saulains, kas palīdzēja man sasniegt to, ko jūs nekad domāja, jūs varētu again.My vārds ir Stefānija bija trīs gadu attiecības ar bērns es domāju, viņš mani mīlēja vairāk par visu pasaulē, pēc kāda laika es pamanīju dažas izmaiņas viņu lietām, kas neapzinās, ka sāka šķendēties par to, tāpēc es zināju, ka kaut kas nebija kārtībā es centos , lai iepriecinātu viņu vairākos bet vēl nav rezultātu . Es drīz vien sapratu, ka viņš bija redzēt citu meiteni , kas mēģināja veikt viņam saprast, ka man patika tik daudz, bet pat dienas listen.one lasīt liecinieks kādā līdzīgā lietā , kas ir pierādījums personīgi darbā šo lielisko doktors saulains , bet es domāju, es nebiju pārliecināts, mans draugs , tāpēc es sazinājās ar viņu un mēģināja viņas apbrīnojamo negribīgi metodi mazāk nekā nedēļu , mans mīļākais sazinājās ar mani , un līdz šim vēl joprojām kopā un laimīgi married.so , ja jums ir radušās līdzīgas problēmas , kā ( 1 ) vēlaties, lai jūsu ex atpakaļ . ( 2 ) vienmēr ir murgi . ( 3) veicināt viņa birojā . ( 4 ) vēlas sieviešu / vīriešu darboties pēc jums . ( 5 ) Vēlaties bērnu . ( 6 ) Vai jūs vēlaties būt bagāti . ( 7 ) vēlas piesaistīt jūsu vīrs / sieva yours uz visiem laikiem . ( 8 ) nepieciešams finansiāls atbalsts . ( 9 ) Zāļu aprūpi un daudz ko citu 1 ), ko vēlaties , lai veicinātu kaut ko, kas padara 2 ), ko vēlaties , lai nopelnītu labu naudu 3 ) biznesa panākumus 4 ) garīgie risinājumi 5 ), lai iegūtu tiesas 6) vēlas šķirties 7)vajadzību aizsargāt tos kā nemirstīga 8) Vai jūs vēlaties būt bagāti 9) Vai jūs vēlaties būt kontrolēt jums laulības 10 ) Vai Jūs būtu piesaistīti cilvēki 11 ) Kā jūs nokļūt grūtniecība 12 ) Kā nokļūt jūsu ex vīrs un sieva no New 13 ) , kā iegūt jūsu loterija 14 ) PROMOTION Pareizrakstības 15 ) AIZSARDZĪBA Pareizrakstības 16 ) BUSINESS Pareizrakstības 17 ) GOOD JOB Pareizrakstības 18) izārstēt jebkuru slimību sazināties ar viņu es garantēju , ka tas palīdzēs šeit ir viņa e-pasts : drsunnydsolution1@gmail.com
Brūver - palasi vien pats savus komentārus, tu taču meties virsū ikvienam! Un tas iet cauri viesiem iepriekšējiem blogiem...Tavi izlecieni mijas ar lappusēm gariem apcerējumiem - nu gluži kā tādās lēkmes! bet tā kā mēs Katrā ziņā, katram,kas sajūt sevi kā Pasaules Valdnieku, ir jāiet ārstēties. Punkts.
Vai, Almiņ, šitādu mīlestību, veseli divi komentāri, un tik daudz teksta, un tas viss man vienam! Patīk gan tie jaunie puikas, ko? Nu, ja jau tagad zinām viens par otru, kā izskatāmies, tad jau atpazīsim, kad satiksimies.
Nesaprotu, kas par problēmu, ka rakstu gan smalki, gan rupji. Tu taču neteiksi, ka smalkā valoda Tev patika labāk?
"Savā ikdienas darbā gan bieži redzu kaut ko citu. Ārēji vienmēr pieklājīgs, citiem patīkams cilvēks var būt pārpildīts ar agresīvām fantāzijām. Vai otrādi - ārēji bravurīgs, žultains cilvēks dziļi sirdī ilgojas mīlēt un vēlas, lai mīl viņu. Kā Grinčs, kurš nozaga Ziemassvētkus.
Tātad negatīvos komentārus var uztvert kā cilvēku pārdzīvojumus, kurus viņi nespēj un varbūt arī negrib izteikt citādi. Vai arī viņi tos ar baudu izgāž, gluži kā miskastē tiek izgāzti nevajadzīgi, smirdīgi mēsli. Iznest mēslus ārā no savas mājas taču ir tik patīkami, vai ne?
Taču laiks iet, dzīvības procesi turpinās, cilvēka prāts atkal saražo dusmas, naidu, aizvainojumu. Ar moderno tehnoloģiju palīdzību atkritumus var pārvērst biogāzē, jā, galu galā šoslaikos izgāztuves pat var izmantot, lai audzētu apaļīgus, sarkanus tomātus. Patiesībā gluži tāpat arī visas mūsu emocijas var strādāt mūsu labā. Dusmas var dot spēku pārvarēt grūtības, skaudība var motivēt mācīties un pelnīt vairāk naudas. Aizvainojums pazūd, kad cilvēks iemācās priecāties par saviem sasniegumiem. Mīlestība var apslāpēt naidu.
Protams, realitātē tikt galā katram ar savu agresiju nav viegli. Bieži vien cilvēki nobīstas no savām agresīvajām domām (tas taču ir kas nosodāms!) un sāk tās slēpt pat paši no sevis. Tā nu dusmas krājas kādā neredzamā krātuvītē, kamēr vienā jaukā dienā cilvēks izlasa rakstu, kurā ierauga kādu "slikto" personāžu. Te nu rodas iespēja savas dusmas, kuras jau ir diezgan "sastāvējušās", samazgu veidā izliet pār to slikto - viņš taču to ir pelnījis! Rezultātā komentāru rakstītājs ir atbrīvojies no savas smagās nastas, turklāt guvis apziņu, ka viņš ir labais, kurš cīnās pret "sliktajiem". Lūk, tāda interesanta putra vārās." - tā psihoterapeits A.Veselovskis...
Hahahahahahaha!!!! Jēēēēē Ieradās Brauveris, hmmm...paga,paga, laikam tas piņņainais datorgīks, ar pudeļstikla brillēm, kas reaģē tikai un vienīgi uz smago stiliņu Un tad sākas tāda Brūvera verbālā caureja, jo dzīvē šis personāžs droši vien ir pagļēvs, kompleksu mākts, sviedros pludojošs tusnis, kuram ar pretējo dzimumu attiecības vislabāk veidojas šeit - pārgudri spriedelējot un ķerot dažu tvīkstošu dāmu sajūsmas spiedzienus Ir tāds sindroms - cilvēks normāli runā, gudri izsakās, un tad pēkšņi sāk ķērkt visādas rupjības, lamāties, apsaukāties. pēc minūtes atkal smaida un runā dikti gudri. Tureta sindroms? Bet par i - mani ļoti uzrunā šī cilvēka jaukā, nosvērtā un interesantā doma, ar prieku lasu.
O, re, kas tik te nenotiek, pazīstamas vecas sejas. Paklau, Alma Mater, kāpēc Tu domā, ka mēs visi mīžam no Tevis? Manis pēc arī varētu aiziet kaut kur aiz stūra un parunāt po poņaķijam. Es Tevi vizualizēju apmēram tā: tāda, kā Tu saki, džufre ~60, vidējs auguma garums vai drusku virs vidējā, pilnmiesīga, tumši, nedaudz sataukojušies mati apmēram līdz pleciem, paplata seja. Tu runā ar graujošu pārliecību, ar nelielu frāzes zemtekstu tiecies začmarīt gandrīz jebkuru, kurš te atļaujas būt atvērts. Un, protams, Tevi kaitina, ka viens čivlis paņēmis niku, kas asociējas ar Taviem novadniekiem. Nu, tur nekā daudz nevar darīt.
Nu, lūk, un, ja tas būtu viss, tad aiz tā stūra arī nebūtu vērts iet. Bet, redz, Tava varenība nav īsti viennozīmīga, tāpēc būtu interesanti šo to uzzināt. Piemēram, Tu gan visādi, apdirs Daci, tomēr vērtē viņas teikto par cinisku, un tātad jūties aizskarta, un tas īstenībā ir kunkstiens. Tevi uztrauc, ka viņas fakti iz reālās dzīves apdraud Tavu ideālismu, Tavas fantāzijas par vienīgo īsteno mīlestību. Šajā ziņā Tu neatšķiries no I, kuru, kā izskatās, arī diezko nez kāpēc necieni. Spēja pretoties seksuālai tieksmei vēl nepierāda stiprumu. Tās var arī būt bailes no seksualitātes izpausmēm, un nav svarīgi, vai tās aizsedz ar ideālismu, romantiskiem dzejoļiem, saukļiem vai pareizām teorijām.
Kas attiecas uz oponēšanu vai neoponēšanu Viesturam, tad pirmkārt ― vienkārši nav pat divu cilvēku ar identiskiem uzskatiem, un par laimi nekad nebūs, līdz ar to atšķirības jebkuram neizbēgami kaut kad iestājas. Otrkārt, pagājušā gada rudenī Viesturs rakstīja, ka vienmēr esot smalkuma pusē, pat ja tas izrādītos nestiprs un pat ja tie, kas brauc ar trīsstūrainiem riteņiem uzvarētu (nu, apmēram tā). Žēl, bet izskatās, ka šīsnedēļas raksts sava pressinga dēļ tieši rupjās konstrukcijas primitīvajai Almai paticis vislabāk, tā ka nav atturējusies no atgriešanās šajā vietnē arī pēc septiņkārtīgas atvadīšanās.
Jā, I, kaut kā tā.. man liekas. Un .. to ir pagrūtāk uzreiz uzrakstīt, bet jūtas neatceļas, noteikti nē, bet tiek apzinātas. Un, lūk te ir grūti to vārdu atrast, bet nevis kontrolētas, apspiestas, ignorētas, savaldītas.. bet vot pat vadītas nē, bet virzītas varbūt.
Zane, tas, ko Jūs rakstāt 49.komentārā, tiešām iekrīt sirdī. lai jau jūtas paliek - kādēļ no tām atteikties? : ). vienīgi nav vērts pilnībā ar tām saplūst, jo tad pazūd skaidrība par to, kurš ir saimnieks un kurš ir instruments. vai "es esmu manas jūtas (manas domas, manas vēlmes)" vai arī "man ir dažādas jūtas (domas, vēlmes)" - tur ir liela atšķirība. bet Jūs jau to labi zināt. gribējās tikai pateikties par tik atvērtu tekstu - paldies!
Dace kā vienmēr ciniska un bravūrīga. Īstajā dzīvē noteikti diametrāli pretējs fruktiņš Un "opozicionāre" gan jau tikai Pilnmēness laikā. Ikurāt aiz loga spīd, Dacīt,dodamies nu pie miera, lai nenāk slikti sapnīši un nav jātrennē to heksametozolu vai kaksimerinolu - ai, kāda razņica :-) Forši būtu jūs visus, ļautiņi,satikt "dzīvajā", oi, kas tur visticamāk būtu par peizāžu!!! Pilnīgi pretēji šeit pozicionētajam, jo kur gan citur,ja ne te var izfantazēties par savu opozicionismu (kārtējā maska), gan "uzspļaut" vērtībām. Tfū!!!pie kājas to liriku un liriķus - sauc Dace. "Ko jūs mani te visi abižojiet"knukst Gladiola. Vienīgi i kā Avatars runā viedus vārdus (hmm,nez kas aiz šitā i slēpjas - džeks vai džufre?)
Nu, ja jau tagad zinām viens par otru, kā izskatāmies, tad jau atpazīsim, kad satiksimies. 
Ieradās Brauveris, hmmm...paga,paga, laikam tas piņņainais datorgīks, ar pudeļstikla brillēm, kas reaģē tikai un vienīgi uz smago stiliņu