Pirmais radnieciskais – tā saukto „ģimenes vērtību” jautājums, kas kaut kādas dīvainas kautrības dēļ tiek nosaukts tieši tā. Ja to nosauktu par Krievijas bēdīgi slaveno „antigeju un –lezbiešu” iniciatīvu, tad izrādītos, ka ar to arī Putina ģimenes vērtības beidzas. To noteikti nevar teikt par mūsu nacionālistiem. Grūti viņus iedomāties tik publiski un jocīgi smaidot kā Putins šķiroties no sievām, neslēpjot savas jaunās, strauji mainīgās erotiskās intereses - http://www.delfi.lv/izklaide/slavenibas/citi/vladimiram-putinam-arlauliba-piedzimis-dels.d?id=28767971 un http://nra.lv/izklaide/115367-putins-lencot-saronu-stounu.htm . Tomēr neviens no Nacionālās apvienības ideologiem vai līderiem nenostājas pret šķiršanos, kas, manuprāt, nav ne pareizi, ne konsekventi un laikam ir izskaidrojams vienīgi ar dažu (ne visu) tās līderu raibajām laulības gaitām. Savukārt, grūti iedomāties Kremli nostājamies stingrā pozīcijā, vērstā pret abortiem, kurā mūsu nacionāļi gan stāv. Tomēr diez vai ir tik neiedomājams ir Putina paraksts zem kādas demogrāfijas programmas, šajā ziņā viņam ir sabiedrotie Latvijā.
Otrs aspekts – attieksme pret sevišķi akcentētu pašcieņu kā iemeslu tikt citu cienītam. Tur ir kaut kas no bizantiskā stila, kas jau vēsturiski par vājuma izpausmi ir izjutis paškritiku un attīstošas šaubas par sevi. Šis aspekts mūždien liek pārliecināties par jautājumu – „Ti menja uvazajes?”, arī šajā intervijā - http://www.nacionalaapvieniba.lv/aktualitate/playboy-intervija-ar-na-valdes-locekli-jani-iesalnieku/ . Tāds aspekts liek regulāri kauties kaušanās pēc, kaut arī pēc tam nākas vakardienas pretiniekam izrādīt cieņu kopīgā iedzeršanā. Tas, kurš atteiksies kauties vai iedzert, zaudēs cieņu. Šajā aspektā izspēlējas „tēva – dēla” un „brāļu” jautājumi – patriarhālās pasaules pamatu pamats. Ja šie jautājumi nerisinās, tad matriarhālās ietekmes draud ņemt virsroku!
Trešais radnieciskais aspekts ir no Upura lomas izrietošā ideoloģija – kāds ir vainīgs par to, ka mums iet slikti, tādēļ tas vainīgais ir jāaizvāc. Ja vainīgais ir neaizvācams, jo labāk – ideoloģija nevar bankrotēt mūžīgi. Nav tik svarīgi, ka vainīgie atšķiras – Putinam tie ir „fašisti”, amerikāņi un NATO, mūsu nacionāļiem – okupanti. Tomēr Putins neapšaubāmi pats ir fašists – tādā nozīmē, kā to bija domājis Benito Musolīni. (Fasciji ir saites, kuras savelk atsevišķus žagarus vienā kopīgā buntē, padarot tos nesalaužamus. Fascija ir arī anatomisks termins – tā sauc platus un plānus saistaudu veidojumus, kas aptver un savelk kopā muskuļus vai citus ķermeņa orgānus.) Latviešu nacionāļi būtu gribējuši būt fašisti Musolīni izpratnē, tomēr tas vārds tāds sabojāts.
Tas vispār ir tāds savāds fenomens, ka krievi hitleriešus ne tik bieži sauc par nacistiem – tādi tie bija, turklāt ar spēcīgu sociālisma aspektu. Vairāk par fašistiem sauca varbūt tādēļ, ka Musolīni bija pirmais? Taču tikpat labi varēja saukt par frankistiem, jo spāņu fīrers un duče nodzīvoja ilgu mūžu un mira dabiskā nāvē! Nosaukums nav svarīgs, tāpat nacionalitāte. Svarīga ir pretstāve un Upura varas prerorgatīva nosaukt savu Vajātāju mīlestības/naida saspēlē. Latviešu nacionāļi šajā ziņā ir daudz apzinātāki – viņiem ārējā ienaidnieka jautājums nav tik neapzināts kā krieviem, kam savulaik bija arī slavofili/rietumnieki. Šī shisma caurauž visu krievu vēsturi...
Ceturtais – attieksme pret autoritārismu. Mūsu nacionāļi ir kaut kā akceptējuši to, ka tiem jādarbojas demokrātijas (kopā ar Māti un Dēlu, pēdējā vadībā) apstākļos, tātad - ar Tēva lomas akcentēšanu šī demokrātija jāuzlabo tur, kur tā parāda savas iedzimtās un arī smalkās kaites – nespēju atbildīgi, ātri un izšķirīgi rīkoties valstiski svarīgos jautājumos, ieslīgstot neefektīvās apspriešanās un saskaņošanās, intrigās, nodevībās un sīkas korupcijas tirgos. Un kur uzdīgst mūžsenās Tēva bailes – ka tik Dēls atkal neguļ ar Māti! Putins vispār neapspriež demokrātiju kā praktisku šodienas iespēju Krievijā un diez vai šis jautājums viņu interesē arī teorētiski, drīzāk jau riebj.
Piektais – mūsu nacionāļi ir konservatīvie, bet, pretēji Roberta Zīles vīzijai, nav rietumu kristīgie demokrāti vai toriji, tikpat labi tie var būt dievturi un nez tik kādi vēl prievīšu nēsātāji, pat musulmaņi, kā pieļauj jauneklis Iesalnieks, bet par ko būtu šausmās franču konservatīvo vērtību priesteriene Marina Lepēna. Tas patiesībā ir baisi – šī latviskā reliģiskā bezpozīcija. Turpretī Putins ir skaidrs pareizticīgais, tādā ziņā daudz civilizētāks, viendabīgāks un prognozējamāks. Pussy Riot paraugprāva lika atcerēties par atjauninātajām saiknēm starp valsti un Baznīcu Krievijā.
Mūsu nacionāļi vēl nenovērtē cilvēka psihes reliģiski-mitoloģisko vajadzību aspektus un necenšas savās programmās ieslēgt punktus, kas tos apmierinātu. Bet – kas var reliģiski apmierināt latvieti? Smags jautājums. Tiklīdz to sāktu cilāt, birtu ārā brīnumu lietas.
Putinam patīk teikt, ka Ukrainā notiekošais ir cīņa starp divām ģeopolitisko vērtību sistēmām. Daudzi viņam nepiekrīt, bet man šī doma patīk. Putina Krievija pārstāv Krona pasauli, kurā Zevs vēl nav uzvarējis. Tātad cīņa ir savā ziņā titanomahiska. Vērojot to patriarhātu, kurš Krievijā ir guvis virsroku, nākas padomāt par saviem patriarhālajiem ideāliem.
Man liekas, Putins ar visu savu oligarhiski feodālo varas organizāciju skaidri parāda, ka Tēvs kā jau jauna loma, ir nekompetents un tuvredzīgs attiecībā pret pasaules iekārtojuma jautājumiem. Viņam galvenais ir izveidot varas vertikāli, kas konkurētu ar Mātes varu un tīksmināties par šādas varas diženumu. Viņam nav svarīga cena un viņam neko nenozīmē arī tas, kā viņa darbi ietekmēs paša tautas dzīves līmeni, bērnus. Dēla valstība, Zeva vai Kristus izskatā tur vēl nav iesākusies, atšķirībā no Ukrainas rietumiem. Tomēr arī tur problēmas sākās no oligarhiskas dzīves organizācijas, kas aizmirsa par tautu un tās attīstības vajadzībām. Vispār – šķiet, ka ukraiņiem liekas, ka viņi ir gatavi Zevam un Rietumu demokrātijai un tādējādi atšķiras krieviem. Šķiet, ka demokrātija tiem tomēr galvenokārt ir plurālisms, nevis efektīva un izsvērta valsts pārvalde.
Lai nu kā – šie Krona pasaules jautājumi un šī bērnu norīšanas mode iet pāri robežām un izskatās, ka Latvijā daudzi ir par to pārbijušies. Tā kā tic, bet tā kā arī ne sevišķi NATO spējai mūs paglābt. Daudzi pārdomā, varbūt emigrēt jau laicīgi? Tomēr Lembergs kā izdzīvojušākais no mūsu Kroniem uzstājas ar anti-NATO izteicieniem.
Tēva loma ir svarīga tikai kā trīsstūra sastāvdaļa, pretējā gadījumā tā nedarbojas kopēja labuma vārdā. Svarīgi, arī domājot par Latviju. Demokrātijai un Zeva valstībai jau alternatīvas nav, tomēr mums Krons ir tāds pavājš... Mums vadošā trīsstūra virsotne joprojām ir Māte. Tomēr šodien pasaule attīstās daudzplākšņaini, nevar izcelt tikai vienu virzienu. Laikam jau feodālais elements var nostiprināties paralēli demokrātiskajam un laikam jau Latvijā tieši tas arī notiek. Vajadzīgs tikai laiks un cerams, ka tas mums netrūks.
Bībeles Vecajā Derībā var lasīt par Israēla tautas iziešanu no Ēģiptes uz Apsolīto zemi.
Un kā viņi brēca pēc Ēģiptes gaļaspodiem un terorizēja Mozu... Un pat kliedza, ka Ēgiptē taču bijis gana daudz kapu, kur viņus varētu apglabāt.
Ir sastapti ļauži, kas saka: "Man ar tiem stulbeņiem (domādami, piemēram, savu iepriekšējo konfesiju) nav nekā kopīga."
Bet paši aktīvi staigā pa visām iestādēm, kur varētu būt izliktas kādas "vecās un nepareizās" Baznīcas reklāmas lapiņas, un tās savāc, lai neviens "netop maldināts", nolikdami vietā "jaunās un pareizās" lapiņas. Vecākās dāmas, kas vairs nav tik žiperīgas, lūdz Dievu, lai jaunajiem viss izdodas un gara tumsa nepārņem pasauli.
Tas man reāls stāsts no dzīves.
Tehniski aiziet ir viena lieta, bet tikt galā ar ļoti jaudīgo dzemdes magnētu, ir kaut kas pavisam cits; tur vairs vajag ne tik daudz spēt ātri skriet un veikli slēpties, cik vajadzīga izturība un drosme attiecībām ar sevi, jo bez tām dienā var noiet ļoti mazu gabaliņu, nepietiekamu, lai atdalītos.
Kā jau vecais Pāvils: ".. kurš iedomājas, ka viņš stāv, lai raugās, ka nekrīt." (1Kor 10:12)
Reliģiski apmierināt latvieti varētu mēģināt ar visu ko, gan ar kristietību, islamu, hinduismu, budismu utt.. ar vienu noteikumu, ka attīstība nevis iet uz "augšu" un rada bīstamo, draudošo brīvību.. bet tai ir jārotē pa "zemi" , jākopj, jāpateicas, jāaptekalē, jāturpina saglabāt, jāizkopj nu utt.. Un ta virzība veicama visiem kopā nevis pa vienam.. Nu it kā liela masa, sasieta kopā maziem, maziem solīšiem virzītos uz priekšu, nemitīgi aptekalējot viens otru, raugoties lai kāds neuzdrīkstas spert soli ārpusē.. un vēl arī pamanoties dažus nest līdz uz pleciem.. Tas ir mūsu sapnis par reliģiju.. tā es to redzu..
Un tie, kas ir izskrējuši no apļa, izlauzušies.. nevis dodas prom, bet lēkā ap to apli, jo privička būt apļa tuvumā ir palikusi.. Es to ļoti tieši izjūtu savā dzīvē. Un tā ir "bez tēva" nedrošība, kas liek nemitīgi griezties ap "mātes apli". Kā savdabīga neiroze, turpināt justies šajā aplī, pat, ja p[ieredze ir bijusi negatīva.
Un nav nekādas starpības kāda tad ir baznīca, raksti vai rituāli.. Katru filosofiju var veidot gan uz augšu, gan pa apli, pēc manam domām.. un mēs veidojam apļus.
Būtu patiešām interesanti papētīt kādā veidā latvieši ir spējuši "izmainīt" reliģijas.. ieviešot savas nerakstītas korekcijas..
.. un lasot Daces domas par psihoterapeitiem un reliģiju.. Psihes izpēte, tapāt kā kosmosa, un visas dabas izpēte ir atstājušas milzīgas pēdas uz reliģijām. Faktiski viss ir izskaidrots.. un tajā paša laikā nav izskaidrots vispār nekas.. Varbūt tāpēc latvietim būtu lietderīgāk mēģināt piekļūt un izskaidrot tos dabas likumus, kas viņus ietekmē, pieņemt un rēķināties ar tās spēku, citādi man liekas, ka daudzi Latvija sakās pašu Dievu redzējuši un izpratuši, bet nezin un nedzird paši savu dzemdi, senču čukstus un neredz ka pielūdz "apli".
Runājot par „ģimenes vērtībām”, domāju, ka tas ir tāds pats ziedojums Dievietei jeb bailēm. Vara, naudas turētāji un Baznīca kopīgiem spēkiem ir uzkoduši kādas ļaužu daļas (un arī savas) bailes no anālā seksa (No-pride krekliņi!, turklāt vēl uzmaukti bērniem), kas arī, protams, ir kaut kāda aspekta simbols.
Kāds draugs teica, ka tās esot bailes būt „izpistam dirsā”. Labs salīdzinājums filozofiskā skatījumā, sava veida „rādīšanās”, manuprāt, jo kliegšana, bļaušana un aurošana no dažādiem mikrofoniem, protesta akcijās investētā baisā nauda (draudzēs šiem mērķiem savulaik tika savāktas ļoti prāvas naudasssumas), ieguldītais laiks un darbs pārspēj visu iespējamos apmērus citu akciju gadījumā, turklāt tas viss ir vērsts pret trim vietējiem gejiem un kādiem pieciem vai sešiem atbalstītājiem no Eiropas.
Anālā fāze bērna attīstībā savā laikā un brīdī ir normāls etaps, varbūt tur ir bailes un kauns no tā, ka kaut kas tāds vispār notiek; no slēpto un iedomāti slēpjamo lietu atspoguļošanas un izcelšanas gaismā, apmēram tā, kā te gāja vaļā ar sievietēm varas pozīcijās.
Varbūt Līgai Dimiterei ir bail, ka atspoguļošana atņems viņai Kasparu; kaut ko tādu diezgan tieši sajutu no viņas filmā Homo@LV – pat biju pārsteigta, ka tas tiek pateikts tik atklāti, kaut arī mazliet caur puķēm. Daudzi ir dažādi definējuši viņu attiecības, man negribas tik nicīgi. Varbūt piebildīšu tikai to, ka Kasparam un Līgai noteikti būtu daudz vieglāk dzīvot, ja starp viņiem nebūtu tāds pazemes haoss, jo jebkurās attiecībās ir ļoti daudz apzināmo lietu, kas šīs attiecības izskaidro, un cilvēks taču pats var izdomāt, ko ar šo informāciju darīt.
Esmu bijusi visu lielāko Latvijas konfesiju organizētās bērēs, bet neko tādu neesmu redzējusi, it sevišķi, ja pavēro Mazajā Ģildē uzņemtās fotogrāfijas, jo Krematorijas Lielā zāle tomēr uzliek pierasto akcentu. Ģildē nekur nav manāms kristietībai šādos gadījumos tik raksturīgais melnais tonis.
Šīs bēres vairāk atgādina kopā sanākšanu, kādu rituālu, ziedošanu, dabas reliģijas.
Varbūt latvietim pašlaik tik ļoti vajag rituālu: domāju par to, mēģinādama saprast, kāpēc latvieši dodas prom no protestantisma, lai atrastu sevi pareizticībā un katolicismā. Un ne tikai. Lai atrastu sevi arī budismā un dažādos filozofiski reliģiskos veidojumos, ko pat grūti definēt, jo tiem vēl nav nosaukumu, bet tur kopā ar rituāliem pie dabas bieži dzird, piemēram, vārdu „meditācija” un citas sevis izmeklēšanas metodes (šo nosaukumu neesmu aizguvusi no medicīnas, bet izlasīju kādu kristīgu konfesiju pārstāvošas autores darbā; ņemot vērā kontekstu, tulkotājs bija izvēlējies tieši šādu vārdkopu). Tajā, ko šodien var redzēt, ir elementi no kosmiskajām reliģijām un kā tik vēl ne, katram kaut kas pilnīgi citāds, tikpat atšķirīgs, kā atšķiras cilvēks no cilvēka; pat kaut kas no pirmo kristiešu kopienas.
Psihoterapeits Viesturs runā par mītiem, psihoterapeite Rovēna – par raganām, psihoterapeits Ansis ir redzēts kristīgā baznīcā un tai pašā laikā runā par meditācijām, bet mācītājs Indulis – par Karpmana drāmas attiecību trijstūri.
Varbūt latvietim vajag vēlreiz iziet cauri kādām dabas un kosmiskajām tradīcijām, lai varētu sevī atmodināt no laicīgās varas, naudas varas un Baznīcas iedvesto baiļu varas atkarības saitēm tīru un brīvu Kristus domubiedru, tai pašā laikā paliekot arī pie dabas, kur man vēl nav īstas skaidrības par to, kas varētu būt visveselīgākais, jo tur ir tik daudz dziedinoša spēka. Laikam jau atkal katram savs, un nemaz nevajag vispārināt, jo visiem četriem minētajiem (varētu nosaukt arī vēl citus vārdus) ir kaut kas ļoti individuāls un kaut kas izteikti kopīgs.
P.S. Saites uz tīmekļvietnēm abos komentāros ir "sagrieztas", lai neizstieptu logu.
Visos laikos „galvenajai” baznīcai ir bijuši kādi definējami vai mazāk definējami sakari ar varu, un „negalvenajām” jau arī. To ir grūti racionāli skaidrot. Var jau uzskaitīt, ko šajās aliansēs kāds dara vai nedara, saka vai nesaka, bet visprecīzākais mērinstruments šai gadījumā noteikti būs psiholoģiskais un arhetipiskais lineāls.
Latvijā gan ir citāda situācija nekā Krievijā: mums ir diezgan ietekmīgs katolicisms, luterānisms, pareizticība un pat baptisms. Ja raugās uz šīm 4 konfesijām, izskatās, ka kādai no tām kļūt par monopolu ir diezgan grūti, lai arī kā to varbūt grib atsevišķi cilvēki. Ja ne citādi, tad vēl diezgan jaunais baptistu bīskaps Pēteris Sproģis stāv pāri daudziem ar savu intelektu, darbaspējām un domāšanu, ko bieži gribas saukt par patriarhālu. Mainoties bīskapiem, var mainīties arī spēku samēri.
Krievijā tas vienmēr ir bijis citādi, un laikam nav pat domas, ka kaut kas varētu mainīties arī tad, ja būs jauns patriarhs. Tāpēc arī situācija tur ir prognozējamāka, jo nav neviena tik liela spēka, kas varētu mosties kaut kur blakus, lai mainītu ierasto lietu gaitu. Turklāt Pareizticīgās Baznīcas miers ar impērisko spēku palīdzību tiek arī rūpīgi uzraudzīts. Krievija pat ir stingri ierobežojusi, piemēram, tāda kunga kā Ļedjajevs darbošanos savā teritorijā, kaut arī šeit viņš ir ļoti manāms prokrievisko puses aktīvists. Šķiet, ka Krievijai nevajag atbalstītājus, kas ir ar lielām pretenzijām uz varu un autoritāti. Ja kaut kas apdraudēs Krievijas Pareizticīgās Baznīcas vienīgo autoritāti, valsts vara ir gatava ātri un čakli veidot Krievijā nevēlamo personu sarakstus un šķirošanā iesaistīt robežsardzi, policiju un, ja nepieciešams, arī ar miju.
Krievijā, piemēram, ir ļoti liela baptistu kopiena, bet tur viņus nav iespējams pat ieraudzīt. Viņus nevajā, jo viņi ir klusi. Nav iedomājams, ka pirms Lieldienām šajā milzu valstī kāds masu saziņas līdzeklis intervētu baptistu mācītāju.
Krievijā ir liela un spēcīga laicīgās varas, Baznīcas un naudas turētāju alianse, kur ļoti grūti vai pat neiespējami ieraudzīt jebkādas robežas – tas ir kā saaudzis dadzis ar trim galviņām. Kur patriarhs Kirils dabūja 30 000 EUR vērto „Breguet” pulksteni (http://www.puaro.lv/lv/puaro/krievijas-pareizticiga-baznicas-patriarhs -kirils-melo-par-dargo-rokas-pulksteni), to, protams, tikai eņģeļi zina, taču pulksteņa atspulgs gan neklusē Tai pašā laikā nebija īsti saprotams, vai tas pašu mājās kādu tā pa īstam uztrauca, varbūt čaklas Baznīcas apmeklētājas kaut ko parūca, bet visticamāk, ka tautas skatījumā tur patriarham drīkst piederēt tādas lietas. Krievijā lielās naudas turētāji ļoti dāsni ziedo gan Baznīcai, gan varai, un vara viņiem, savukārt, ļauj darboties, bet Baznīca dod svētību. Tikai nav saprotams, kuram uznāca bailes, ka vajag retušēt šo pulksteni, varbūt pašam patriarham. Pēc tam gan pavīdēja runas, ka Baznīcas augstākā vara nav sankcionējusi šīs darbības, kas notikušas ar fotogrāfijām tās tīmekļvietnē.
Tā Krievijā vara, Baznīca un naudas turētāji/grozītāji kopā veido savdabīgu Svēto Trīsvienību, bet tur noteikti ir vēl pievienojams spēcīgs dziļi subjektīvais faktors, jo patriarhs Kirils arī ir cilvēks, un varbūt viņa vājība ir dažādas dārgas rotaslietas, ko viņam ļauj nēsāt amats un statuss. Ja kāds naudas grozītājs nejauši atkož kādu Viņa Svētības vājību un to apmierina, tad Viņa Svētība ir gatavs gan solīt, gan dot to un vēl šo. No Dievietes naudas turētāji tomēr baidās, ne jau velti viņi tik dāsni upurē. Un pulkstenis, protams, arī ir pakārtojams Dievietei.
Tā nu man šķiet, ka jautājums par latvieti ar zināmām atšķirībām ir cilvēciskojams tādā pašā mērā.
Latvietim, kurš, piemēram, dzimis ļoti stingras tradīcijas vidē, dažādu iekšēju vajadzību dēļ var piemist šai kopienā agrāk diezgan reti sastopama parādība: proti, vēlēšanās no turienes aiziet. Bet mūsdienās šādu lēmumu pieņemšana kļūst par arvien mazāku retumu: dažkārt brīnos, cik daudz šādu ļaužu esmu sastapusi, turklāt no visām konfesijām un pat ļoti lielām ticīgo dzimtām. Tas ir ļoti liels risks: kļūt par ne-savējo lielā dzimtā. Ļaudis kļūst par ne-Baznīcas kristiešiem (tādi, kas neapmeklē baznīcu), kam ir ļoti dažādi redzējumi un ticība. Tai pašā laikā man šķiet, ka tur paliek ļaudis, kas nezina un nejūt, ka viņiem, tur esot, nav tiesību uz savu viedokli, jo tā viņi ir auguši un cita nekā nezina. Viņi var būt ļoti spēcīgi šādas varas atbalstītāji, kaut arī nav dabūjuši pulksteni, bet, piemēram, apstiprinājumu, ka saņems tiesības paturēt savas bailes.
Jā, un tēviem/vadoņiem bieži vien tikai “rādās”, ka dēls grib gulēt ar māti, un tas izskaidro autoritāro režīmu daudzās absurdās stingrības un aizliegumus. Un jo vairāk viņi pret to nodrošinās, jo vairāk rādās.
Šajā sakarā ienāca prātā vēl viena doma. Viesturs šad tad raksturo tēva-dēla izlīgšanas paradigmu šādi: dēls nāk pie tēva un saka: “Tēvs, piedod man, ka es gulēju ar tavu sievu.” Un tēvs atbild: “Piedod, dēls, ka es to pieļāvu.”
Bet varbūt tēvs varētu teikt vēl radikālāk: “Piedod, dēls, ka es pret to cīnījos nevis tāpēc, ka man rūp, lai tu izaudz par nobriedušu cilvēku, kurš dibina pats savu ģimeni, bet tāpēc, ka es baidījos, ka tu kļūsi par mātes jauno vīru un mani izstumsi no ģimenes (novāksi, kastrēsi, nogalināsi).”
Manuprāt tēva bailes ir pamatā autoritāro režīmu tēviem/vadoņiem. Protams, ir arī otra puse: dēli, kas tiešām arī grib izdarīt asiņainu revolūciju jeb nogalināt tēvu un kam līdz ar to arī “jāatgriežas no grēkiem”.
Tajos divos rakstos, ko Viesturs min sākumā, atkārtojas lieta, par ko tika runāts jau sen atpakaļ Arkādijas parkā: ka Krievija 30. gadu beigās nebūt neesot nosodījusi Hitlera režīmu, jo tas, tāpat kā Krievijas režīms, esot sociālistisks. Tikai tā valsts viņiem tāda nacionāla esot, tāpēc, viņu sociālisms tiekot saukts par nacionālsociālismu. Vēl toreiz populārs kļuva plakāts “SS=KGB”.
Nacionālismam kā principam vajadzētu būt atdalošam, bet dažreiz notiek tieši otrādi ― viņi apvienojas uz mīlestības pret autoritārismu pamata. Kopīgas bailes no tautas brīvības, radošuma, domāšanas. Vai tas ir patriarhāli? Nu, jā, tas it kā iederas Krona baiļu kontekstā (“ka tik mans dēls nemēģina izdarīt to pašu, ko es izdarīju ar savu tēvu”). Un tad viņš nodrošinās pret tādām iespējām, un mūsu pieredzētie autoritārie režīmi rāda, ka šitā nodrošināties var arī labi riktīgi: slēgtas visas robežas, atļauta tikai viena valdošā doma, un “vadītājs” pēc saviem ieskatiem jebkuru gadījumu var nolemt uzskatīt pār ārkārtas gadījumu, kurš tiek risināts bez tiesas un sabiedrības informēšanas. Nu fāterīts ir nodrošinājies tik labi, ka nevienam citam nav ne mazākās teikšanas (“Не дай бог хоть одна сука вякнет!”) Nē, pat sliktāk, jo tā runā seržanti krievu armijā, un viss, ko viņiem vajag, ir disciplīna. Bet īstie “tēvi” nodrošinās arī pret to, ka viņus varētu uztvertu kā varmācīgus.
Vārdu sakot Tēvs, kurš parūpējies, lai viņu neapdraud ne Dēls, ne Māte, nu neviens. (Kā vēsture rāda, šīs bailes gan nekad nav apmierināmas, un, ja diktators turpina ar drošības papildināšanu, viņš beigu beigās iznīcina pats sevi.) Kas viņš tāds ir? Kādu laiku atpakaļ mēs te mēdzām runāt, ka var būt arī vīrieškārtas Lielā Māte, un ka autoritārisms faktiski ir matriarhāls. Pa 90% droši vien tā arī ir, jo autoritārismā darbojas galvenie matriarhāta principi: pats vadmotīvs ― drošība, kas tiek panākta ar varas stiprināšanu, monarhija (viens varas centrs), īpašumu neeksistēšana, visu pilsoņu gandrīz pilnīga atkarība no šī varas centra (“Куда съебешь с подводной лодки?”). Iespējams, ka šādos gadījumos no patriarhāta pāri paliek tikai piegarša jeb nokrāsa ― pamatmotivators ir Kronam piemītošās bailes, hroniskas bailes:) Patrimatriarhāts. Bet varbūt tieši tāpēc šāds režīms ir matriarhāls: vienam personalizētam varas centram piemīt gan sievišķas, gan vīrišķas īpašības. Nespēju iedomāties, ka Putins varētu būt ieskaitāms kādā citā kategorijā.
Varbūt tāpēc ir vērts pa laikam atcerēties par Dievu kā par tādu Tēvu, kam nepiemīt visiem cilvēciskajiem tēviem raksturīgās vajadzības un bailes. Piemēram, drošāks Tēvs varētu uz sava Dēla “gulēšanu ar Māti” un “iestāšanos par Māti” paskatīties kā uz neizaugušumu ― nevērsties pret viņu kā pret ienaidnieku bet censties audzināt. Protams, arī šādu Tēvu Dēls tiecas sākotnēji ieraudzīt kā varmāku, tomēr ir cerība, ka tas mainīsies.
Un vēl: kamēr pastāv valstis, vienmēr pastāv divi principi: drošība un brīvība, vajadzības un atbildība, Māte un Tēvs. Un tie nepārtraukti cīnās viens ar otru. Tāpēc principā pietiek ar divām partijām. Nez, kāpēc neviena reliģija nav atklāti di-teistiska:)
Zini kas man no filosofiskā viedokļa nu nav pieņemams tādā analītiskā Viestura stilā , turklāt tieši par šo tēmu..-kKa viņš nav emocionāls, ka tiek izcelts ģeopolitisko vērtību sadursmes sistēma, bet netiek "reaģēts" uz rīkošanos ar cilvēku, cilvēkiem, tautu, tautām. Nu ik, ir pateikts par dižošanos blakus mātei un aizmiršanu par pārējo pasauli apkārt, bet bez tāda simtprocentīga nosodījuma.. kuram, pēc mana jaunības maksimālistiksā skatījuma būtu jābūt.. bez kompromisiem turklāt.. Tāda pusmūža gļēvulība sanāk.. Tāds Končalovska variants iestājas..
Varbūt, ka tādas attieksmes paušana labāk piestāv nacionāliem prievītniekiem, kuriem nav ne "tēva", ne "dieva".. es nezinu.. Neviens jau nekad nav teicis, ka Pasaule kārtībai ir jārit pēc ANO konvenciju principa, Šveiciskā mierā, klausoties itāļu operas.
Tomēr interesantās vietas priekš manis ir tā reliģija.. tās nebūšana.. Manuprāt reliģija būtu vairāk jāuztver kā filosofija - dzīves ziņa, doma, pamats, būtība... Un jāskatās uz to otrādi. Kristīgā reliģija ir radījusi daudzus "dzīves noteikumus", kuriem kristieši cenšas sekot.. Bet ļoti bieži, tieši Latvijā un citās "mātes" zemēs šie noteikumi tiek pieņemti nevis aiz brīva prāta, bet aiz "vajadzības" - spiestā kārtā. Bet es šo reliģijas pamatdomu redzu tajā, kad notiek "atteikšanas" no kaut kā, aiz vajadzības būt attīstībā, nevis drošībā. Latvijā reliģija ir "drošība", filosofiju noēno birokrātija, personības un struktūra - Māte. It kā šie noteikumi būtu jāpilda mācītājam vai draudzei par prieku, nu vai aiz kārtējās"vajadzības".. Kunga - kalpa filosofija kaut kāda.. Bailes, dusmas, lišķība, skaudība, zemošanās..
Ja tādā veidā es domāju par Krievijas vadoņa ticību, tad es tur redzu to, ka Putinam jau ir apziņa bez "vajadzības", ticība bez nosacījuma.. vienīgi viņš domājams, sevi pielīdzina kādai izredzēto kārtai, kas var darīt lietas citādi, jo spēj mainīt pasaules gaitu, tautu likteņus utt.. Tas tomēr ir fenomens, savā ziņa..pat bez maksimālisma pieprasītā - labs/ ļauns diagnosticēšanas..
Bet tā filosofija, kas ved uz attīstību.. tā ir tiešām garu gadu, smags iekšējs darbs, tādā situācijā kādā ir Latvija - bez Tēva, bez tradīcijām "iet pie Tēva". Es tūlīt viena ieraksta ietvaros runāšu sev pretim, bet vai nebūtu jāsāk ar atteikšanos no maksimālā viedokļa.. kurš nāk "her viņ zin no kurienes"... bet tikai ne no tēva.. drīzāk no "vajadzīgās" tīcības?
Kas var reliģiski apmierināt latvieti? Tiešām lielisks jautājums, laikam gan labāk nemēģināt uz to atbildēt Pietiek ar ironiskām pārdomām par pieprasījumu-piedāvājumu un tām šausmām, ko reklāmas aģentūras pirms vēļēšanām mēģinās iesmērēt saviem klientiem un vēlētājiem. Kas nez` ir tas, kas raksturo Putinu kā patriarhu? Viņa izlēnēto varas gabaliņu lupatdeķis taču drīzāk ir feodāls matriarhāts, un ar botoksu vai ko tur piešpricētie apaļie vaidziņi un lidošana ar dzērvēm vai nārstošana ar lašiem taču arī "spogulīt-spogulīt" vistriviālākā izpausme.
Tai pašā laikā nebija īsti saprotams, vai tas pašu mājās kādu tā pa īstam uztrauca, varbūt čaklas Baznīcas apmeklētājas kaut ko parūca, bet visticamāk, ka tautas skatījumā tur patriarham drīkst piederēt tādas lietas. Krievijā lielās naudas turētāji ļoti dāsni ziedo gan Baznīcai, gan varai, un vara viņiem, savukārt, ļauj darboties, bet Baznīca dod svētību. Tikai nav saprotams, kuram uznāca bailes, ka vajag retušēt šo pulksteni, varbūt pašam patriarham. Pēc tam gan pavīdēja runas, ka Baznīcas augstākā vara nav sankcionējusi šīs darbības, kas notikušas ar fotogrāfijām tās tīmekļvietnē. 
-"lidošana ar dzērvēm"....:)