Neilgu laiku atpakaļ plašsaziņas līdzekļos tika tiražēts kāds finanšu ministra Vilka izteiciens tādā terminoloģijā, kādu finansisti parasti nelieto. Viņš teica, ka latviešiem piemīt ļoti liels pašiznīcināšanās instinkts. Konteksts – mēs nelepojamies ar to, ka esam izgājuši no krīzes kā izcilnieki, mēs pat neesam pārliecināti, ka esam izgājuši. Tas varētu būt jāsaprot arī – mēs neesam pateicīgi cilvēkiem, kuru prāts un griba mūs no tās izveda. Starp šiem cilvēkiem neiespējami būtu neminēt arī pašu Vilku.
Šonedēļ paklīda baumas, ka finanšu ministrs pēc nākamā gada budžeta projekta izstrādāšanas gatavojas demisionēt - tās gan steidzīgi centās klīdināt pats premjers. Savukārt par Valdi Dombrovski no viņam draudzīgām aprindām dzirdēju apmēram šādu domu – zinot, cik maza alga ir premjeram, daudziem nedraugiem ir grūti noticēt, ka tā sastāda viņa svarīgākos un smago darbu motivējošākos ienākumus. Jautājums, kādēļ še minu šos politiskā teātra faktus – vai Latvijā darbojas prakse, taisnīgi atlīdzināt par godīgu un efektīvu darbu un pateikt paldies tā darītājiem? Vai cilvēks, ejot darīt kaut ko valstiski svarīgu, riskantu un upurējot savas intereses, var cerēt, ka šī valsts pateiks tam paldies?
Atbilde laikam ir skaidra – nē, uz to nevar cerēt. Šādu slēdzienu, balstoties uz savu dzīves pieredzi, esmu izdarījis arī es. Taču no tā jau neizriet cits – ka tādēļ nav jādodas iekšā atbildībā un vismaz reizi dzīvē kaut kas liels un nesavtīgs jāpaveic. Drīzāk secinājums ir otrāds, jo valstij jau ir arī jādod, nevis tikai jācer, ka no tās varēs vien ņemt.
Taču ne tikai par to, šķiet, runāja Andris Vilks, ne jau tikai par paldies teikšanu. Pašiznīcināšanās instinkts viņa domātajā kontekstā varēja nozīmēt bailes atzīt, ka spējam būt izcili, lepoties ar to un nosvinēt. Pašiznīcināties nozīmē - nepacelt galvu augšā, baidoties, ka tā varētu noripot – tautas pieredzē kaut kas tāds ir bijis bieži. Un baidīties arī par to, ka kādam galva augšā – šīs bailes liek paniski uzbrukt drosmīgākajiem starp savējiem, sak, nedrīkst izaicināt likteni! Un aiz bailēm netraucēt nocirst kaimiņa lepni pacelto galvu. Vai vismaz neskatīties uz kaimiņa pusi – bailes var veidot arī fantāziju ar pienākumu mirt. Nāves iespēja var tikt saskatīta arī kritiskos izteikumos par latviešiem, kas citos apstākļos būtu kaut kas stimulējošs. Aizliegums kritizēt.
Dažreiz šādu miršanas mehānismu sauc arī par latvisko skaudību, kas, manuprāt, tomēr ir kaut kas cits. Šīs ir latviskās bailes. Taču jāsaka – tas ir ne tikai latviskas. Es savā praksē esmu sastapies ar gadījumiem, kad cilvēks nespēj adaptēties apstākļos, kurus rada pēkšņi radusies bagātība un ar to saistīts sociālais statuss. Tā nauda sāk „degt” un sadeg arī – visādos veidos. (Ir arī gana daudz latviešu pasaku par velna naudu.) Rezultātā – cilvēks atgriežas turpat, kur bijis, vai vēl zemāk. Varbūt arī tādēļ mums jāpiedzīvo krīzes – lai pārāk ātri neizbrauktu no tās garīgās nišas, kas raksturojas arī ar nabadzību un kurā esam, pirms esam sagatavojuši drošu nākamo nišu.
Finanšu ministra frāze lika man aizdomāties arī par to, ko nereti esmu pieminējis - nepārdzīvotu nāvju ievelkošā tukšuma magnētismu dzimtaskokā. Grūti iedomāties, ka Antiņš spētu nodarboties ar ko citu kā Saulcerītes modināšanu, pirms tā nav pamodināta.
Kamēr viņš jāj savā iekšējā Stikla kalnā, nekādi objektīvi stimuli nespēj pārvilināt to priecāties un lepoties par valsti. Viņam „nauda” vai „valsts attīstība” ir tukša skaņa. Pašiznīcināšanās instinkts – tas nozīmē nedarīt vai neļaut darīt tos darbus, kas attiecas uz progresu objektīvajā pasaulē. Māti augšāmceļošajam Antiņam subjektīvais vienmēr šķitīs visnozīmīgākais.
Pašiznīcināšanās tēma kaut kā savdabīgi saistās ar tēmu, kas tika diskutēta iepriekšējā bloga komentāros – Bendes meitiņas gaita pie ārēja, objektīva Varoņa, tādējādi satiekoties sievietei ar vīrieti, vai pie iekšēja, subjektīva - audzinot Varoni sevī un nostiprinot savu vīrišķo daļu. Otrais variants liek sievietei gan attīstīties un individuēties, gan konkurēt ar vīrieti kā vīrietim. Pēdējais aspekts atgriež mūs Dievietes varā ar milzu plaisu starp vīrišķo un sievišķo, turklāt sievišķajam spiežot būt ar kontrolējošas mātišķības, bet vīrišķajam – ar atkarīgas dēlišķības pārsvaru. Lielā Māte galu galā ir Māte + Tēvs. Ja mātei ir daudz vīrišķības, tad par attiecīgo daļu mazāk – sievišķības. Un bērniem tad ir risks dabūt tādu māti, kuras kvantitatīvi ir par daudz, bet kvalitatīvi – par maz, kas diemžēl ir ļoti bieži dzirdēta melodija latviešiem.
Ja par šiem diviem Bendes meitiņas ceļiem domājam vērtējošās (pareizi, nepareizi) kategorijās, tad esam sprukās – kā tad vajag galu galā - iet ārēju, jeb iekšēju ceļu? Man šķiet, te nedrīkst aizmirst metaforu par mūžam ataugošajām pūķa galvām – visā, ko mēs darām, ir atpakaļvelkošs, matriarhāls, Dievietes varas aspekts, citādi būt nav iespējams. Mēs nevaramizvēlēties kaut ko viennozīmīgi progresīvu. Šis progresīvais tiek pārbaudīts ik uz soļa, tam ik brīdi ir iespējams pārvērsties savā pretstatā. Turklāt progress ir tikai vien patriarhāli saprotams fenomens, ne vienmēr asociējams ar tā saukto pozitīvo vai vēlamo.
Iepriekšējā bloga komentāros tika citēts arī Māris Ķirsons. Marī raksta: Par šī ieraksta tēmu gribējās vien piebilst, ka ļoti patīk psihoterapeita Māra Ķirsona doma, ka atkarību izraisošā viela ir alkoholiķa/narkomāna dievs. Man kā apsēstai risinājumu pieprasītājai šī šķiet risinājuma iespēja - jo citu Dievu atrast ir iespējams (ja meklē). Savukārt tad, ja viela ir beznosacījuma Māte/Mīļotā, tad atliek vien noplātīt rokas, jo citu tādu vīrietis saprātīgā vecumā taču neatradīs.
Es gan Māri Ķirsonu pazīstu nevis kā psihoterapeitu, bet kā Amerikas latviešu mācītāju, kurš neslēpj, ka ir alkoholiķis un publiski dalās ar savu atveseļošanās pieredzi Anonīmajos Alkoholiķos. Tālajā 1991. (ja pareizi atceros) viņš lasīja lekciju Straupes baznīcā, kurā arī pieminēja šo domu par alkoholu kā dievu. Tomēr konteksts, kā viņš to teica, vismaz man liek domāt, ka runa tomēr bija par Dievieti. Tomēr arī tā nav bezizeja, vadoties pēc Marī loģikas. Dieviete taču arī ar laiku diferencējās un dieviešu ir daudz. Vienu var iekārot, uz citu dusmoties un vēl no kādas – baidīties. Var atrast citu dievieti, bet pēc tās - Dievu. Marī pieminēto Ķirsonu es pieminēju kā piemēru tam, cik grūti reizēm ir atšķirt Dievu no Dievietes, ļoti bieži tie abi ir kopā un tad ir krietni jāpacīnās ar tām pūķa galvām. Vari būt mācītājs Dieva baznīcā un mūžīgi un personiski cīnīties ar Dievietes pūķa ataugošajām galvām – tas nemaz nav paradoksāli, bet pat ļoti likumsakarīgi.
Arī nāve ir dzīves sastāvdaļa un principā jau nevajadzētu uztraukties par pašiznīcinošo Tanata spēku pārsvaru – tam varētu būt arī attīroša nozīme, raugoties vēsturiskā griezumā. Diezin vai Papes zirgiem vajadzētu būt vienādām tiesībām izdzīvot kā
arābu rikšotājiem, ja raugāmies no patriarhālas linearitātes viedokļa. Tomēr emocionāli jau grūti tā raudzīties – latviešus un nacionālo esam pieraduši izjust kā vienu no svarīgākajām vērtībām kādēļ dzīvot un kas tādēļ, ka ir latvisks, noteikti ir arī ļoti labs. Kā bērnu, kaut vai kā Papes ķēves dēlu, kas jāizaudzina. Un kam jāuztic arī pārņemt atbildību par vēsturi, kuru tas var arī nespēt izturēt tāpēc, ka audzināts pēc negatīvās izlases principiem. Jo izdzīvojis ir tas, kam nav nekas.
Zane nē, krīze bija. Man bija haltūras taisni tai laikā, un pirms vēl sākās visas šaises ar Parexu, viss noplauka. T.i., arī uzņēmēji sāka pieturēt naudu. Un tas bija vēl pirms par to sāka runāt valdības līmenī - tad runāja, ka mums jau tas viss ies garām utt.
Zane, vienmēr jūs Viestura pusē kā sieva, lai ko viņš teiktu . Vilks ar Dombrovski nav nekāda zemapziņa. Kādi spēki tad te cīnās? Kā tā var pateikt, ka tie, kas netic tādai acu aizmālēšanai, ko masu informācija grib iebarot, ir kaut kādi traumēti Antiņi? Tas taču pilnīgs sviests!
Annuška, līdz korānam vél man jāizaug, ne cik tālu netiku. Par Viestura romantismu gan man liekas, ka zemapziņā nekādas puķītes neaug, drīzāk viens spēks cīnās ar citu, kurš gūst pārsvaru tam par godu tad arī rīko dzīres. Un par izredzētās tautas mantrausību domājot, gan jau ka uz naudu esam ķerti mēs visi. Uz materiālu pilnību. Pat teiktu matērijas kults, nevis materiālisma sanāk. Cilvēku, indivīdu nevar paķert, salauzt tikai tad, ja viņš ir imūns pret naudu. ar korānu vai bez. Un izvēloties citu terminoloģiju, tad es to sauktu par milzīga apjoma mafiju, pasaules. Banka būs apakšnodaļa tajā mehānismā, vieta kur pret jebkuru noziedznieku izturas kā pret dievu.
Nuja!!! Politika ir zaņķis. Pat ja nemin sazvērestības teorijas vai bāreņu tautas likteni, ir skaidrs, ka politikā ir intereses, kas netiks dotas atklātībai. Viesturs par politiku VIENMĒR raksta kā kad par pilnu naudu ņemtu publisko izrādi un raidījumus. Nezin, kāpēc viņš tā dara??! Vai tas ir aiz naivuma, par ko aizkustināties vai aiz aprēķina, par ko noskurināties, bet drošību nevieš.
Zane - viss jau ir pareizi,tikai vajadzētu precīzāku terminoloģiju. Tie,kuri dzīvo uz citu rēķina ir PARAZĪTI. Nu tā taču šo bioloģisko veidu sauc,vai ne? Un,kamēr pasaulē valdīs jūdaiskā, parazītiskā(bibliskā) koncepcija, nekas nemainīsies. Var šīs spēlītes dažādi apzīmēt - "krīze" "nekrīze", no tā nemainās koncepcija. Un koncepcijas pamatā ir vēlme dzīvot uz citu rēķina. Dabā to īsteno baņķieri. Tāpēc arī šobrīd cenšas iznīcināt islāmu. Jo, pretēji jūdaismam (no kā ir atvasināta kristietība), tur augļošana joprojām ir viens no nāves grēkiem. Korānu esiet lasījusi?Līdz ar to islāms ir apdraudošs. Bet visi islāma izkropļojumi ir ieviesti tieši ar šo mērķi - iznīcināt to ar pašu rokām...Bankām bija jābūt valsts bankām, jo šī te pelnīšana kā preci liekot naudu,ir ekonomiku kropļojoša. Protams,komercbankām ir izdevīgi būt neatkarīgām,diktēt valstij noteikumus un pasludināt,ka pelnīt ir viņu svēts pienākums. Ok,-bet tad lai pelna no valsts kopprodukta! Lai attīsta ražošanu,lai valsts uzplaukst un tad visas uzņēmējdarbības formas var pelnīt.Kurš ir pasludinājis,ka pārējie var izputēt,izņemot bankas? Rotšilds un Rokfellers? Viņi jau arī ir izveidojuši šo pasaules parazītisko sistēmu! Kāda krīze? Vai tad Jūs neziniet,kāda bija komercbanku peļņa? Miljoni! Un nekāda krīze to nav ietekmējusi. Un cik miljonus bankas nodokļu veidā atdod valstij? tas ir jautājums,uz kuru es gaidu atbildi no Vilka un Dombrovska! Tā kā, joprojām nevaru atrast pateicības vārdus Viestura "varoņiem"- Andrim un Valdim. Normāli latviešu džeki - alkatīgi. Viņiem ir citi saimnieki,viņi tēlo mūsu saimniekus. Viesturs dzīvo ilūzijās un savā romantiskajā ideālismā redz visu caur sengrieķu dievu prizmu...Katram savs. Redziet,tikai tad,kad cilvēki būs pietiekoši zinoši - pie kam, viņiem PAŠIEM ir jāvēlas būt zinošiem, varēs tikt mainīta koncepcija. Agrāk nekas nebūs - tāpat turpināsim dzīvot parazītu valdītā pasaulē. Kurš ir mācījies bioloģiju,labi zin,kas agri vai vēlu notiek ar parazītu apsēstiem organismiem... Radītājs mums ir devis izvēli:-)
Kaspar, bet kāds bija acīmredzams, taustāms pierādījums tam, ka krīze bija? To mums pateica, un sāka visu samazināt, tādejādi padarot to taustāmu. Ja viņi vienkārši samazinātu, nepasakot, ka pasaulē, Eiropā un Latvijā ir krīze, tad cilvēki satrakotos. Krīzes veidojas tad, kad vajag savākt naudu, vismaz man ir tāda sajūta. Krīze kràj, taupa, vāc čupā. To, kas mums bija uz papīra, vai precīzāk elektroniskā veidā, to krīze pārvērta reālā naudā. Kas notika ar lielo naudu, ko mums aizdeva valūtas fonds? Tā smuki stāv vairākos kontos, kurus par vēl smukāku naudu apkalpo , skaita, pārskaita un pārvieto no viena konta uz otru. Ko tā nauda gaida? Kad beigsies " krīze" un varēs tai uzklupt. Bet tikmēr kaut kur kaut kādi ir kļuvuši ļoti bagāti. Un mūsu valdības uzdevums bija izdomāt kā iekrāt pēc iespējas vairāk, ar pēc iespējas mazāku dumpi uz kuģa. Nu malači mēs esam, varam būt ļoti taupīgi un apdomīgi. Un krīze ir beigusies tajā brīdī, kad atļaujamies šodien padzīvot uz rītdienas rēķina, nevis rītdien dzīvojam no vakardienas.
runājot par rakstu - es gribēju teikt, ka manuprāt jautājums var arī nebūt psiholoģiski. Jā, varbūt Dombrovskis un Vilks ir nenovērtēti varoņi, un jautājums, kāpēc vairums sabiedrības to neredz. Bet nav jau acīmredzams, ka mēs no tās krīzes esam izgājuši.
. Vilks ar Dombrovski nav nekāda zemapziņa. Kādi spēki tad te cīnās? Kā tā var pateikt, ka tie, kas netic tādai acu aizmālēšanai, ko masu informācija grib iebarot, ir kaut kādi traumēti Antiņi? Tas taču pilnīgs sviests! 
