Pēc raidījuma ieraksta, braukdams mājās, nejutu īstu pabeigtības sajūtu, kuras dēļ būtu bijis vērts kaut kur pamatīgi iedziļināties. Nebija īsta apmierinājuma un es ilgi nesapratu, kādēļ. Kad pieleca, zvanīju Arno Jundzem, varbūt var kaut ko labot vai papildināt pie raidījuma. Vajadzēja man TO saprast uzreiz un pateikt kadrā, nu jau par vēlu. Nu jā, bet es taču pacientus ar psihožu izmainītām personībām redzu reti (kad es pēdējo reizi biju psihiatrijas nodaļā?), atšķirībā no kolēģiem, kas strādā ar psihotiskiem klientiem. Daudz retāk, nekā alkoholisma ietekmētus raksturus... Laikam jau nevar saprast, ko es te pie sevis purpinu. Par Rūdolfa Plēpja nospēlēto Poruku – kopā ar visiem ieraksta laikā skatījos, klausījos jūsmīgus vārdus par sižetiem un neizpratni, kādēļ gan TV šo nerāda tautai kā pilnu izrādi. Nu piemīt jau tam Plēpim tāda harizma, ka ievelk skatītāju sevī , gatavu paļauties un uzticēties. Viņš ir tāds mīļš kā mazs bērns! Redz, arī mani ievilka, esmu pieradis būt empātisks pret alkoholiķiem – tie arī ir kā mazi bērni un ja šādi uz viņiem atļaujas palūkoties, nereti gluži vai ģeniāli! Īsāk sakot, Plēpis Poruku bija uztaisījis par alkoholiķi ar visām alkoholiķa personības izmaiņām. Varbūt tā gadījās, nebija laika aizstaigāt uz psihiatrisko klīniku, lai papētītu. Bet varbūt viņam bija ideja, ka Poruks patiešām vairāk cieta no dzeršanas, nevis no paranojas? Ieraksta pauzē kāds no kolēģiem tā arī pajautāja – vai nevar būt bijis tā, ka dzejnieku viņa dvēseles krēslā novedusi pārmērīga alkohola lietošana? Jo ziņas par jaunā studenta dzīvi Drēzdenē un arī jau nobriedušo Poruku kā „mūžīgi” Vērmanītī pie alus kausa vai vīna glāzes pielīmētu, sajūtamas kā ļoti raksturīgas šī dzejnieka tēlam. Tomēr – kaut kas nelīmējas - viņš vienmēr ir izcēlies arī ar izmeklētu stilu apģērbā un nekad nav redzēts nekārtīgs vai apbružāts, kas nereti notiek pat ar ļoti inteliģentiem cilvēkiem pārmērīgā alkohola reibumā. Lai gan arī Poruka ārsts, pirmais latviešu psihiatrs Hermanis Buduls, kurš ir arī divu grāmatu par dzejnieka slimību autors, raksta, ka alkohols varētu būt veicinājis viņa pacienta gara slimību, domāju, ka tas vairāk ir „pievilkts aiz matiem”, propogandējot veselīgu dzīvesveidu – alkohols bieži tiek vainots tur, kur cilvēki nezina ko vainot un tas lieliski saskan ar sociāli morālisku pozīciju, pašam moralizētājam nokļūstot virs pārējiem mirstīgajiem stāvoša visziņa lomā. Visdrīzāk ir bijis otrādi – alkohols Porukam būs bijis vajadzīgs kā zāles, lai pašārstētos no hroniskās paranojas izraisītiem, salīdzinoši „vieglajiem” simptomiem, piemērām, trauksmes vai bailēm, apjukuma, kurus tas varēja samazināt. Kā gan es to tā varu apgalvot? No viņa literatūras, kas rāda tās autoru kā ļoti atšķirīgu no aktiera Plēpja rādītā. Lieta tā, ka cilvēki, kas kļūst par alkoholiķiem, vienkāršoti runājot, ir pārāk jūtīgi, pārāk impulsīvi un pārāk nespējīgi to visu izturēt un saturēt kopā. Ar laiku viņu jūtīgums kļūst parupjš un truls, tāda kā jūtu, emociju un impulsu čaula, izdedzis mežs. Bet ar šizofrēniķiem (tas ir modernāks paranojas nosaukums) ir galīgi otrādi – slimība jau agrīni pamazām likvidē spēju izjust un piedzīvot kaut kādu (reizēm nelielu) daļu no emocionālā pārdzīvojuma. Piemērām, šāds cilvēks var zināt, kas ir mīlestība, un viņš var atcerēties, ka kādreiz ir arī jutis šo jēdzienu kā jūtas, viņš var apjukt par to, ka pat saprot, ka kaut kas viņam ir „izbiris” un viņš var šajā apjukumā iegrimt, radot apkārtējos iespaidu, ka viņš ir „citā pasaulē”, kas savā ziņā tā arī ir. Tas ir kā vitrāža, no kuras pamazām izbirst krāsainie stikliņi, saplīst un mētājas turpat uz grīdas, radot jaunus rakstus, bezjēdzīgus, tomēr tiem, kas ļoti grib tajos kaut ko saskatīt, tas, protams, var izdoties... Tātad - personības izmaiņas, kas rodas alkoholisma rezultātā, ir ļoti atšķirīgas no tām, kuras rada šizofrēnija. Var pat teikt, ka tās savā ziņā ir galīgi pretējas. Bet mājaslapā jau ir paguvis pacelties jautājums – vai tomēr murgus nevajag psiholoģizēt? Neuzticēšanās psihiatriskajām diagnozēm ir tikpat veca kā pati psihiatrija. Daļējs pamats neuzticēties jau ir tajā, ka šī diagnostika sākotnēji nav cēlusies no ārstēšanas kā ideāla. Sākotnēji sabiedrība psihiatriem adresēja divus citus jautājumus – par slimnieka pieskaitāmību (vai jāizolē?) un par prognozi. Un laikam jau arī mēs, kas interesējas par dzejnieka slimību, vispirms domājam par šo, lai gan grūti jau tā to atzīt, gribas apliecināt, ka jūtam viņam līdzi un ka tas ir svarīgāk, kā visi Poruka Kopotie raksti! Tomēr tā laikam gan nav. Mums gribas zināt, vai neesam izāzēti. Un ja nu izrādās, ka viss, ko viņš sašvīkājis, ir kādi ārprāta murgojumi bez kādas jēgas un vērtības? Kā varēs justies tie, kas par Poruku jūsmojuši? Vai par viņiem nesmiesies, kā par tiem, kas tā apbrīnojuši karaļa jauno tērpu? Interesanti jautājumi, paturēsim tos prātā kā galvenos motīvus mūsu izpētei!
Ja mēs pieņemam to Poruka personības interpretāciju, kuru mums piedāvā Rūdolfs Plēpis, tad faktiski nespējam uztvert šī dzejnieka traģēdiju. Mēs nespējam iedomāties, ko nozīmē dzīvot, kaut daļēji saprotot, ka sava personības mozaīka sadalās, sabrūk, izkrīt pa stikliņam vien. „Saprotošais, vēl veselais” un „sabrukušais” ir tās divas personības daļas, kas veido savdabīgo dalīšanos. Romānā „Rīga” Poruks rāda divu savu personības daļu konfliktu. Viena, nosacīti veselā, jaunā sapņainā censoņa Vītola tēlā, kas parādās kā potenciāls galvenā varoņa Roberta Langdena pavadonis ceļojumā uz ārzemēm, un uz kurām gan aizbrauc tikai Vītols viens pats. Un otra kā Roberts pats – viņa dzīve pamazām vien sabrūk, turklāt tādā objektīvi nesaprotamā veidā – viņam nekā netrūkst, arī naudas ir kaudzēm. Arī subjektīvi nesaprotamā – mēs neredzam pamatu kādam psiholoģiskam vai attiecību konfliktam, kas mums izskaidrotu notiekošo un kas ļautu „psiholoģizēt” Roberta sabrukumu. Vītols un Roberts ir kā divi kontinenti, kā Āfrika un Dienvidamerika, kuri, kā mēs zinām, senos ģeoloģiskos laikmetos ir bijuši kopā un starp kuriem Vītols grib likt „koraļļus veidojušajiem dzīvnieciņiem” izveidot savienojošu dambi... „Rīga” ir darbs, kurā Poruka slimības izveidotās personības izmaiņas parādās jau diezgan rupjā veidā. Hermanis Buduls savās grāmatās, kurās, starp citu, ļoti daudz vietas aizņem citāti no Poruka darbiem, parāda arī dzejnieka slimības aktīvo fāžu izpausmes – gan murgus (paranoju), gan visādu veidu halucinācijas, kas parādās Budula slimnieka uzrakstītajā. Jāsaka, latviešu pirmais psihiatrs ir bijis arī ļoti prasmīgs pedagogs un varbūt par rakstnieks – viņa argumentācija ir vienkārša, pārliecinoša un saprotama katram daudz maz izglītotam lasītājam. Konstatējot šādu simptomātiku, diagnostisku grūtību nevarētu būt arī pēdējo kursu medicīnas studentam, kur nu vēl Jurjevas universitātes mācībspēkam, kas tolaik bija Hermanis Buduls. Tomēr atgriezīsimies pie Plēpja spēlētā Poruka un publikas. Laikam jau Poruks vienmēr un visur ir saprasts kā tāds, kāda par viņu ir izveidojusies sabiedriskā doma, nevis tāds, kāds viņš ir bijis kopā ar savu slimību. Un pats galvenais, viņa darbos laikam jau nav vēl saskatīts tas, kas tur ir par ciešanām. Un - vai mums jāuztver ciešanas vai dekadence kā literārs stils, piemērām? Kaut kur jau tas ir ļoti saprotami – jaunas nācijas tikko radusies literatūra vēl nevarēja būt izaudzinājusi savu pieredzējušu lasītāju. Tādu, kas pazīst literatūru, bet pazīst arī dzīvi. Tam smalkumam vēl jāveidojas, tas ir tāpat kā ar mūzikas vai ēdienu smalkuma izjūtu, vakardienas zemniekam tā ir kā jau zemniekam. Tur neko nevar izdarīt, tas jāpieņem, nav jākaunas. Bet jāaug. Nevaru neparunāt par „Pērļu zvejnieku” – viszināmāko un ļoti agrīno dzejnieka prozas darbu. Tas ir uzrakstīts vēl pirms 1896. gada, kuru Hermanis Buduls min kā slimības iespējamo sākumu, izdots 1895. gadā, kad Jānim Porukam bija tikai 24 gadi. Manus TV studijas kolēģus ieinteresēja, kur es „Pērļu zvejniekā” saskatu „slimības izpausmes mikroskopiskās devās”, kā laikam teicu. Vispārdomājamākais arguments Viesturam Vecgrāvim izlikās tas, kuru es ietvēru jautājumā – „kādēļ gan Bertai vajadzēja kļūt ārprātīgai?” Viņam stipri patika šis jautājums, tādējādi arī man kaut ko iemācot – es nekad nevarēšu izlasīt tik daudz, cik izlasījuši literatūrzinātnieki. Tādēļ šādās sarunās vienmēr nāk augšā kādas nianses, kuras vai nu pastiprina vai pavājina manis domāto un dod jaunus impulsus. Tiem, kas nav lasījuši vai jau piemirsuši – Berta „Pērļu zvejniekā” ir Artūra māsa, bet Artūrs – Anša Vairoga, kurā mēs skaidri atpazīstam pašu Poruku, antagonists un konkurents par Zentas mīlestību. Divi antagonisti atkal veido to pašu pāri, kuru „Rīgā” Vītols ar Robertu. Abos darbos iet bojā sievietes, tieši sievišķais sabirst gluži kā vitrāža – Roberta māte, sieva un meita, Anša māte; nu un Berta sajūk prātā, kā jau teikts. Nerunājot par visādām dziedātājām, nimfetēm un daudzām citām brunčos, kuras ja ne nomirst, tad pazūd un aizmirstas. Pāri paliek tikai tāds dzelžots, bezjēdzīgs vīrišķs karkass. Jau „Pērļu zvejniekā” ir jūtams, ka autors zina, kas ir pērles un ka tās zvejo pie Ceilonas. Viņš zina arī, ka pērļu zveja raisa asociācijas ar meklējumiem dziļi sevī. Viņš zina, ka tas ir labi, meklēt sevī un pat to, ka viņam pašam tas ļoti vajadzīgs. Bet – nav jūtams tik dabiskais izjūtu vai asociāciju fons – bailes par ieniršanu, trauksme, ka var noslīkt, sapnis, kas varētu notikt, ja pērli izdotos izzvejot un vēl viss tas pats attiecībā uz pērļu zvejošanas pārnesto nozīmi! Palicis tikai pavēss un vienvirziena – meklēt ir labi. Kad Tālheims sastop Ansi pie no upes izvilktajām un atvērtajām gliemenēm, arī viņš dziļā nopietnībā konstatē tieši to, ka Ansis ir malacis. Bet vai nebūtu dabiska kāda daudzplākšņaināka reakcija – izbrīns, izjokošana, ja ne izsmiekls, kaut arī saudzīgs, meklēšanas aspektu respektējošs vai apbrīnojošs? Bez tam man nešķiet īsti dabisks Drēzdenes notikumu (sevišķi ar sievietēm) emocionālā fona attēlojums. Daudz kas tur tāds auksts un vienmuļš, lai gan notikumi ir tādi, kas prasītoss tikt pārdzīvoti dziļās dvēseles pretrunās un varbūt liktu mētāties emocijās no augšas uz leju (iedomāsimies jaunos Gēti vai Dostojevski šādos notikumos!). To visu nejūt, garstāsta ritms reizēm kļūst tāds rezonējošs... Ar to laikam pietiks, lai paskaidrotu, ko es domāju ar „mikroskopiskām daļām”. Bet kas tad tomēr ir tas visu lasītais un apbrīnotais Poruks? Man liekas, tas ir tas, kurš dzīvo valodā un tā viņu glābj, paņem savā klēpī un šūpo. Rakstoši cilvēki mani sapratīs – ne tik reti gadās, ka tieši valoda paņem un aiznes rakstnieku savos ceļos, nevis rakstnieks izmanto valodu kā paklausīgu instrumentu savās rokās. Laikam Poruka valoda ir viena atbilde uz jautājumu, kādēļ viņš joprojām tiek cienīts un apbrīnots.
Raidījumā es nedaudz pieskāros Poruka dzimtaskokam, informāciju par kuru ir savācis Rūdolfs Egle un kas apkopota Jāņa Rozes 1930. gada izdoto Kopoto rakstu 20-tajā sējumā. Teicu, ka man Poruks šķiet kā Kafkas dēls, ar to domājot arī kaut ko neiedomājamu – ka Francs Kafka vispār spētu apprecēties un ka viņam varētu būt bērni. Tūliņ ķeršos pie šī sava apgalvojuma pamatojuma, bet vispirms divi citi aspekti. Pirmais – ko pasaule ir atradusi Kafkas darbos tādu, ka šis rakstnieks bieži tiek minēts kā 20-tā gadsimta viens no trijiem visdižākajiem? Un vai viņa darbu psihiatriskā un psiholoģiskā analīze varētu ietekmēt literatūras speciālistu un lasītāju vērtējumu par Kafkas literatūru? Galu galā – vai ir kāda nozīme psiholoģisko ciešanu estētikai, ciešanu skaistumam, ja tāds vispār ir? Un – vai skaistas ir tās izpausmes, kas Kafkas tekstā? Nu, bet Elfrīdes Jelinekas darbos? Un vai alkoholiskais (Plēpja vai Vladimira Visocka izpildījumā) nav daudz skaistāks un populārāks par Jāņa Poruka birstošajām vitrāžām? Man liekas, daudz kas mainās, tiklīdz mēs šādi uzstādam jautājumus. Jo ja Poruka izbirušie stikliņi nav jāvērtē ar tādu pat mērauklu, ar kādu mēs vērtējam veselu logu, ja mēs neizliekamies, ka dzejnieks ir vesels, tāds pats kā visi, tad mēs iegūstam jaunus interesantus redzes leņķus, lūkojoties uz Poruka mākslu. Tad mēs ieejam pavisam citā estētikā, pavisam citos kritērijos, tad mēs to drēbi sākam sajust daudz smalkāk. Man liekas, tikai šādi Poruks ir iegūstams pa īstam. Un otrs aspekts, profesionālais. Jānis Poruks rakstīja tādēļ, ka viņam vajadzēja naudu, nevis tādēļ, ka mēģināja pašizpausties, vai ka viņu interesēja literatūras ķēķa nianses. Šajā aspektā viņš bija ļoti līdzīgs Andrievam Niedram. Domāju, ka Poruku vairāk interesēja, ko vajag izdevējam un lasītājam, nevis kas viņam no sevis „nāk ārā”. Man liekas, tas liecina par augstu profesionalitāti un, ļoti iespējams, ka slimība viņam še palīdzējusi. Ilustrācijai – kāds nostāts, gandrīz anekdote par dzejnieku. Diezin vai cilvēks ar netraucētu emocionālo sfēru spēj būt tik disciplinēts, tad viņam būtu jābūt speciāli sevi trenējušam un kaut kā motivētam to darīt. Bet stāsts ir šāds. Vadot laiku pie galda ar vārdā nenosauktiem draugiem, Poruks konstatē, ka varētu pietrūkt naudas, ko maksāt par uzdzīvi. Viņš solīdi palūdz sevi atvainot, nedaudz atvirzās no pārējiem un rāmi lēnām uzraksta kādu gabaliņu. Neizdara tajā nevienu labojumu, pat nepārlasa. Pasauc izsūtāmo zēnu un palūdz, lai tas aiznes tur un tur un lai atgriežas ar 10 rubļiem. Tā esot radusies „Kukažiņa”, vēl pie tā jāpiebilst, ka zēns atnesis vairāk. Šie divi aspekti man šķiet svarīgi domājot par sevišķo Poruka literatūrā. Tā liek domāt gan, cik tā īpatnēji, dīvaini vai pat līdzīgi izbirušiem stikliņiem skaista, gan – kādās ciešanās tās radusies, gan – kāds bijis šīs literatūras rašanās fons. Vai nav daudz? Manuprāt, ļoti!
Un tagad vairāk par Poruka dzimtaskoku. Viņa tēvatēvs Krišjānis (1815-1893) ir bijis tas izcilais un visvarošais latviešu vīrs, kas spējis teju visu – bijis gan Sviļāru pusmuižas un Druvienas muižas pārvaldnieks, gan kalējs, galdnieks, kurpnieks un pat pats savu briļļu uzmeistarotājs. Saku tētiņš hernhūtiešu draudzē un Prēdeļu saimniecības izveidotājs caur līduma dūmiem. Viņa vecākais dēls Jēkabs (1846-1925) ir bijis pilnīgi citāda rakstura, lauku darbiem faktiski nederīgs un nemitīgi sava izcilā tēva ēnā, gluži kā Kafka. Bet atšķirībā no Prāgas rakstnieka, viņš nebija vis bankas ierēdnis, bet zemnieks, tādēļ nedrīkstēja nevarēt apprecēties, tā bija pieņemts. Dzejnieks bija Jēkaba vecākais dēls, dzimis 1871. un miris 1911. gadā. Vēl bijuši trīs jaunāki brāļi, viens no kuriem miris 8 gadu vecumā, un divas māsas. Jaunākais, 1884. gadā dzimušais vēlākais kara ierēdnis Jēkabs, kas ar tādu patriotismu, kā pašam likās, aizstāvēja vecākā brāļa godu no „apmelojumiem” psihiskā slimībā, ka jutās aicināts pats uz sava rēķina publicēt šai cīņai veltītu grāmatu (neviens izdevējs to neņēma pretī), dzima divus gadus pirms nedaudz vecākā brāļa Jūlija nāves, tādēļ šeit nebūtu jāizvirza hipotēze, ka Jēkabu varētu būt ietekmējis vecāku pārdzīvojums par bērna nāvi . Bet no viņa grāmatas ir diezgan skaidri redzams, ka to rakstījis psihiski slims cilvēks, tomēr, lai spriestu par viņa ciešanu raksturu un diagnozi, mana kvalifikācija psihiatrijā nav pietiekama. Lai nu kā – vienā ģimenē divi brāļi, vecākais un jaunākais, cietuši no psihiskas slimības. Kā tā? Šeit laikam vietā Marī elegantais citāts „no citas jomas”: „Sprieguma lūzumi rodas, ja izstrādājuma noslodzes radītie spriegumi pārsniedz materiāla stiprību. Trausliem materiāliem elastības robeža sakrīt ar izturības robežu un tie sagrūst bez iepriekšējas plastiskas deformācijas." Un faktorus, kuri rada spriegumu, tomēr der gan psiholoģizēt.” Jā, par notikumiem ģimenē der gan, bet ne par psihiatrisko diagnozi, kuras tapšanā, starp citu, izmanto, nevis objektīvi aprakstāmus simptomus, kā psihiatri paši to nereti stāsta, bet gan tos sajūtu, kuru viņos izraisa saskaršanās ar attiecīgā pacieta psihi. Viņi šo kontaktu „izgaršo” līdzīgi kā mūziķi jaunu skaņdarbu vai ēdienu degustētāji – tiem tikko pasniegtu desertu (ja vispār to drīkst salīdzināt). Diagnostiskie kritēriji ir mēģinājumi aprakstīt slimnieka atstātu nospiedumu psihiatra psihē. Par tiem nav jēgas diskutēt ar nespeciālistiem bez pieredzes, kuri gan nereti to vēlas darīt, jo viņiem šķiet, ka tam nav vajadzīga saskarsmes mācības ar daudziem slimniekiem. Ka pietiek tikai izlasīt kādu psihiatrijas grāmatu (labākajā gadījumā) un jau var diagnostiski diskutēt ar pieredzējušiem ārstiem. Psiholoģizējot tālāk par Poruka ģimeni un mēģinot saprast, kas tad tur varētu būtu bijuši par tādiem „sprieguma lūzumiem” un vienlaikus saprotot, ka materiāla izsmeļošiem secinājumiem ir daudz par maz (kaut vai – nekas nav zināms par Jāņa Poruka mātes Līzes (1847-1910) dzimtaskoku, izņemot to, ka Krastiņi pretstatā melnajiem Porukiem bijuši zilacaini, gaišmataini, plecīgi, reliģiozi un lieli dziedātāji), dažas lietas tomēr jāatzīmē. Pirmā – par tēva uz vectēva milzu atšķirīgumu, kas radīja situāciju, ka saimniecību vada Jāņa vectēvs un māte, bet tēvs ir aizsūtīts uz pagastu kārtot vietējās politikas lietas. Dīvains pāris, varētu daudz izrunāties par šādu modeli, kaut vai salīdzinot ar Blaumaņa „Indrānu” manis par latviski klasisko nodēvēto. Tas nedaudz tā, ka dēls atdod tēvam savu sievu un pats aizlaižās. Otrā, par kuru arī jau teicu raidījumā – ģimenes traģēdija, kad pagasta kasē atklājas iztrūkums, par kuru Jēkabs Poruks tieši vainots netiek, tomēr par kontroles nenodrošināšanu tiek ielikts cietumā. Vienlaicīgi Prēdeļi tiek izūtrupēti, nav gan skaidrs, kāds ir sakars starp šiem diviem notikumiem. Vai vectēva un mātes saimniekošana nav bijusi pietiekoši efektīva, lai būtu gana liekas naudas, ko samaksāt kaut kādus iztrūkumus? Lai nu kā, Jānim 22 gadi, tēvs cietumā, māja izūtrupēta, vectēvs aiz kreņķiem nomirst, ģimene dodas kalpu gaitās. Māte mirst gadu pirms vecākā dēla, ko var interpretēt arī otrādi – dēls seko mātei. Kam ir zināma loģika, atceroties, sieviešu nāves un to nozīmi minētajos Poruka darbos. Tomēr man šķiet, ka dzejnieka slimība jau ir sākusies pirms 1893. gada notikumiem un šo notikumu saknes jau arī kaut kur dziļāk sakņojas, iepriekšējos gados. Teikšu uzreiz – cik es esmu lasījis un mācījies, psihotisku traucējumu izcelsmē ļoti nozīmīgu lomu spēlē vardarbība un incests ģimenē. Vai par ko tādu varam iedomāties ar Poruka ģimenē? Iedomāties jau varam, bet nekādu īstu pieturas punktu jau tam nav. Nerunājot nemaz par pierādījumiem. Kas attiecas uz visu (līdz 1677. gadā dzimušajam Jānim) izpētīto Poruka tēva līniju, tajā uzkrītoši ir tas, ko attiecībā uz Raiņa tēva līniju es saucu par „vīriešu drūzmēšanos”. Krišjāņa tēvam Pēterim (1774-1840) ir bijuši piecpadsmit bērni no divām sievām, Krišjānis ir dzimis 15 padus pēc vecākā no bērniem, tātad varējis būt kaut kur pa vidam, turklāt izskatās, ka viņam agrīni ir bijis jāpiedzīvo mātes zaudējums. Tā kaut kur sāk kļūt skaidrāks viņa ceļš – mājas viņš mantot nevarēja, viss bija jāpanāk paša spēkiem, kas arī izdevās... Interesanti ir bijis Pēterim. Lai arī vecākais dēls savam tēvam (arī Pēterim), viņš Poruku izsenās izcelsmes mājas „Trušļus” nemanto. Izskatās, ka tāpēc, ka tēvs mirst pirms vecākais dēls kļuvis pilngadīgs, nu un tad mājas tiek tēva brālim. Pēterim, Krišjāņa tēvam, kurš dzīvo uzvārdu došanas laikā, tiek uzvārds Poruks. Interesanti, ka no Pētera vectēva Andreja (1714-1775), (arī vecākā dēla) jaunākā brāļa Jura uzvārdu došanas laikā ir cēlušies Buņģi. Nu un tad mums tāds jautājums – vai nejauši tas Cibiņš tieši ar Buņģi tur tā cīkstējas. Un vai nejauši, ka Cibiņš to tā pārdzīvo, ka no pārdzīvojuma nomirst! Interesanti, ka „Lieltrušļus” mantojis Krišjāņa jaunākais brālis Jēkabs (1825-1893!!). No viņa cēlusies stipra ģimene, arī kāds Jāņa Poruka skolotājs, vairāki bijuši mūziķi. Un vai tik šeit nav meklējami prototipi „Pērļu zvejnieka” Zeltiņiem? Vadošā hipotēze, pie kuras es turos Poruka dzimtaskoka sakarā ir – vīriešu konkurence, kurā jāizdzīvo stiprākajam no to noteikumu viedokļa, kurus diktē lauku saimniekošanas un izdzīvošanas noteikumi. Visus, kas šiem noteikumiem pietiekoši neatbilda, šī konkurence skāra nežēlīgi. Man šķiet, Jānis Poruks ir attāls upuris šādiem vairākpaaudžu kariem. Tomēr mēs varētu būt arī ļoti drosmīgi un pat avantūristiski. Man ir ienācis prātā, ka Zigmunds Skujiņš, piemērām, spētu radīt aizraujošu stāstu, kurā vectēvs rada vedeklai bērnus, vecākais no kuriem īsti nesaprot, kurš ir viņa tēvs – tēvs vai vectēvs. Tikai – vai mēs būtu tam gatavi?
[2] Un pats pēdējais. Man līdz galam ir grūti aptvert, kāda jēga vispār vērot, analizēt un sarakstīt grāmatas par dažādām šizofrēnijas izpausmēm, ja mūsdienās, kad resursi ir (medikamentu veidā), kāds Latvijā no š. ģ. pirmā janvāra, piemēram, ir izdomājis, ka pacientam, kam valsts komensē mūsdienīgus medikamentus it kā 100 % apmērā, tomēr jāpiemaksā vēl teju Ls 20, jo valsts kompensē tikai pašus lētākos ģenēriķus, kuru diemžēl nav... bet tiem, kas sirgst no bērnības, invaliditātes pabalsts ir Ls 45.
Tad nu cilvēkam nākas doties pansionātā, lai gan ar normālām zālēm viņš, iespējams, varētu dzīvot sabiedrībā. Pansionātā viņam droši vien dod haloperidolu par grašiem, no kā viņš paliek stīvs un visu laiku šūpojas.
Štrunts par visiem aprakstiem un analīzēm, ja beigu punkts ir tāds. Esmu bezgalīgi dusmīga par šādu situāciju, un tā ir vienkārši idiotiska. Tātad nu jau arī savas stundas pārstrādājošs psihistrs nekā nevar darīt, bet uzraudzību pār tādu pacientu valsts tomēr grib saglabāt.
Tas ir neģēlīgi un pretīgi, it sevišķi, kad to nākas uzzināt laikā, kad izskan informācija par algām valsts uzņēmumu valdēs, par kultūras ministres komandējumiem utt. Pasaule ir laikam sajukusi.
Mēs esam turpat atpakaļ tais laikos, kad atliek vienīgi babenes kā ārsti un mūķenes kā barotājas un izguldītājas. Agrāk ar izbrīnu vēroju uzticības pieaugumu šādai "sistēmai", bet domāju, ka psihiatrijas pacienti, lai arī cik smagi, jūt, ka viņus nicina, un viņi tādu "palīdzību" neizvēlas.
Protams, jautājums ir par briedumu, bet daži cilvēki vienmēr paliks bērni, bet to, kam ir priekš viņiem nauda, vienkārši nav mājās.
Es tikai nupat uzzināju, kas notiek, un atcerējos sevi visbezcerīgākajā stāvoklī, kad nebūtu izkūlusies bez draugiem, tuvākajiem cilvēkiem un dakteriem. Bet dažiem dakteris ir vienīgais tuvais cilvēks, kam nest kartītes un pašsacerētus dzejoļus, un nu viņš arī varēs plātīt rokas.
[1] Skatoties uz cilvēkiem, kam varētu būt šizofrēnijas diagnoze, ir grūti nojaust, ko viņi jūt, jo viņi ne vienmēr saprot, ka ar kaut ko sirgst, turklāt tā izskatās vairumā gadījumu. Grūti iedomāties, kā jūtas cilvēks, kam ir kādas saprāta daļas vai kāda veselā daļa, kura jūt un redz, ka otra daļa ir kā vitrāžas stikliņi, kas birst kopā. Tām vajadzētu būt neaprakstāmām sāpēm (bet varbūt jau apspiestām?), kaut arī dažbrīd viņi skaita pašsacerētus bērnišķīgus pantiņus un dzied dziesmiņas, kā arī smaidīdami grib ar visiem runāties. Man šķiet, ka tā ir tikai cenšanās sev pievērst uzmanību, ko viņiem ļoti gribas saņemt. Un tad varētu uzsvērt to, ko pieminēja Zane, ka viņiem varētu iemācīt parūpēties pašiem par sevi, bet vai tā jau nav zināma līmeņa psihoterapija? Nu tātad tur kaut kādas iespējas tomēr ir, vai ne? Jo to jau varētu uzskatīt par briedumu.
Par Poruku tad gandrīz vai jāsaka, ka viņš nebija tik ļoti slims, jo spēja vienmēr nevainojami izskatīties un arī nopelnīt naudu, bet mūsdienās redzētie cilvēki ar šizofrēniju bieži nespēj parūpēties par savām elementārākajām vajdzībām, kur nu vēl pelnīt. Bet laikam jau taisnība, ka šizofrēnija katram sava, katram savādāka. Un tad te mazliet apstājos, jo lai arī ir tā, ka kuņģa čūla un pneimonija arī katram ir citāda (kaut vai lokalizācijas dēļ), tāpat ārstēšana var atšķirties, tad tomēr pārējo ķermeni (ne smadzenes) skarošās slimības ir puslīdz vienādi ārstējamas un par tām ārsti nesaka, ka tā ir viena liela mīkla.
Porukam laikam taču bija arī pietiekami daudz naudas, lai varētu ārstēties, un viņš nebija tādā stāvoklī, ka būtu atkarīgs no kādiem tolaik neeksistējušiem sociālajiem dienestiem, varbūt vienīgie palīdzētāji toreiz bija baznīca u. tml. Jāteic, ka mūsdienās ar šizofrēniju tāda spēja pat ir retums. Varbūt situācija, kad nav palīdzošu struktūru, mobilizē vairāk? Lasīju, ka šizofrēnija dažādās kultūrās izpaužas dažādi. Bet lai nu kā, Poruks tomēr mira ļoti jauns, tātad resursi beidzās; viss, kas veicās, notika ļoti smagi iespringstot. Un tik, cik bija, tik lielākā daļa bija vienīgi paša izcīnīta, jo to laiku psihiatriju par sevišķi palīdzētspējīgu nenosauksi, man šķiet, ka vienīgais, ko ārsti spēja, bija diezgan veiksmīgi visu notiekošo aprakstīt. Bet augļus farmācijas industrijas attīstībā visi vērojumi nesa tikai krietni vēlāk.
Vēl mazliet par bioloģisko psihiatriju un psiholoģiju. Ne pārāk sen dzirdēju vienas psihoterapeites viedokli, ka pedofilija ir bioloģisks stāvoklis un ka to ar psiholoģiskām metodēm sevišķi mainīt nevar, ka atliek vien ķīmiskie medikamenti, kas nomāc seksuālo tieksmi un dara vēl kaut ko, citiem vārdiem, ķīmiskā kastrācija. Bet pedofilija ir viena no lietām, par kuru ļoti daudz raksta un runā tieši psiholoģiskā griezumā – lasīju atsauci uz vienu pētījumu, kas bija veikts ASV cietumos: teju 100 % visu ieslodzīto, kas veikuši šādus noziegumus ar bērniem, ir izauguši ģimenēs, kur piedzīvojuši dažāda veida vardarbību, reizēm ļoti smagu. Tas taču noteikti ir ietekmējis sociālo dienestu darbu, ka viņi aktivizējas, ja dzird par bēnu sišanu; ne jau tāpēc, ka tas ir vienīgais faktors, bet tieši psiholoģiski ir zināms, ka pēc tādas bērnības sekas var būt ļoti sliktas.
Otrs jautājums ir par to, ka varbūt nav jēgas psiholoģizēt ar šizofrēniju sirgstoša cilvēka uzvedību tad, kad jāsniedz neatliekamā palīdzība vai citiem ikdienā jārīkojas viņa vietā, vai jārīkojas steidzami, bet citādi, to visu laiku pa laikam ikdienā redzot, ir diezgan grūti pieņemt, ka uz to nav psiholoģiskas atbildes; noteikti ir, tikai tā prasa darbu un varbūt atkal būs tikai vērojuma un raksturojuma līmeņa rezultāts.
Hm, nu bet Freids un Jungs taču bija psihiatri, bet šajā kontekstā attīstīja psiholoģiju... Freids tulkoja sapņus, Jungs pierakstīja halucinācijas, ieskaitot savējās — “Sarkanajā grāmatā”, kura nepārāk sen ir publiskota, jo radinieki sākotnēji iebilda. Un kā tad ar to pašu alkoholismu — tā taču arī ir psihiatriska diagnoze — kur Viesturs pats ir praktiski pārliecinājies, ka sakne nav bioloģiska?
Es te paskatījos iepriekšējo gadu blogus un atradu 6 tēmas, kur vairāk vai mazāk ir analizētas Larsa Fontrīra filmas, kurās viņš izstrādā savas depresijas periodu zemapziņas simbolus. Piemēram Antikrists, kurā var ieraudzīt Māti, kurai bērns “pieder”, Māti, kura upurē Dēlu, tur ir arī Dēla-Vīra kastrācija, Varonis, kurš glābj māti, Varoņa nāve, augšāmcelšanās; tur ir tumsa, murgi, tad gaisma, brīvība. Šķiet, ka neviens šeit neapšauba Fontrīra filmu vērtību, simbolu bagātību un iespēju tos kaut kādā līmenī interpretēt, kaut gan zina, ka autors periodiski ir slimnīcā depresijas dēļ.
Viestura paša apliecinājums: “Uzmanīgam vērotājam nevarētu būt paslīdējusi garām mana cieņa pret man līdzīgu stalkeru – dāņu kinorežisoru Larsu fon Trīru. Viņa „Antikrists” (arī „Šķeļot viļņus”) man ir daudz devis, lai saprastu savus klientus un pašam sevi.” (http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/dzemde_ka_dieviete/2011-10-10-186)
Tātad psihiskas pataloģijas tiek analizētas ar psiholoģiskiem instrumentiem jau sen, sen, arī šajā saitā...
[2] Varbūt tomēr drīkst paeksperimentēt? “Pilī” lasāmā murgainā noskaņa man asociējas ar vēl murgaināku noskaņu, ko izjutu lasot Ē. Noimana “Apziņas izcelsmes un vēstures” 1. nodaļu par uroboru (šis darbs ir citēts grāmatas “Pie tēva” bibliogrāfijā). Abās vietās arī sastopami līdzīgi simboli — haoss, tumsa, pretstatu (piem., dienas un nakts) saplūšana, bezmērķīga dreifēšana (tātad, labā un ļaunā saplūšana). Tur nav ne dzīvības, ne nāves, ne Es, ne Tu. Tā ir vieta, kur ir dzimis mūsu ego, kurš sākotnēji ir ļoti vājš un spiests asimilēties atpakaļ laimīgajā okeānā, kam nav krasta. Vai vājums nav arī Kafkas dzīves tēma? Viņam bija vairākas sievietes. No vienas puses viņš gribēja kaut kur būt piederīgs, bet uzticēšanās prasītu pārāk daudz. Tad šie nepabeigtie projekti. Un tad šīs fantāzijas — viņam galvā ir pasaule, no kuras kādus vajadzētu atbrīvot, bet kā lai atbrīvo, neatplēšot? Bet radīšana jeb apziņas dzimšana ir urobora jeb Dievietes plēšana uz pusēm (radot debesi un zemi, dienu un nakti, utt). Tas ir liels grēks pret Dievieti, un, to darot ir jāpārvar vaina. Es nesaku, ka ar šādiem vērojumiem pietiek, lai kādu izārstētu, bet, man liekas, tie ir pavedieni, un, lasot Kafkas biogrāfijas, var ieraudzīt vēl daudzus citus. Galu galā — kāpēc tad Viesturs velk paralēles starp Kafkas un Poruka dzimtām, ja ne, lai interpretētu ar ierastajiem paņēmieniem?
Arī trakumam kā parādībai taču ir vieta mitoloģijā: piem., tas mēdz notikt, kad Dieviete fascinē savu mīlētāju, padara traku vai pārvērš par dzīvnieku, kastrē, sacērt gabalos (upurē). (Piem., Akteons, Poseidons un Hipolita zirgi, Pentejs) Vai arī paškastrācija un pašnāvība Dievietes inspirētā trakuma iespaidā.
“Trakums ir indivīda kā locekļa atraušana no kopienas, un, tāpat kā locekļa atraušana no ķermeņa auglības kulta norisēs, tas simbolizē personības izšķīšanu [uroboriskajā okeānā jeb Dievietē].” (Noimans, 2. nod. “Lielā Māte”)
[1] Par Kafku, kura “dēls” ir Poruks. Par viņu no Viestura dzirdēju jau labu laiku atpakaļ, un tad izlasīju “Pili”. Kādas pilsētiņas vietējā administrācija savu biroju ir iekārtojusi pilī, un K. dodas uz turieni, lai kārtotu lietas, bet kaut kā tā, nesteidzīgi. Ieiet vienā mājā, otrā, trešā, meklē starpniekus un starpnieku iespējamos starpniekus, kaut gan nav pamata domāt, ka vienkārša iešana taisnā ceļā uz pili un lietu noskaidrošana būtu kaut kādā veidā bīstama. Nepārtraukta baumu uzklausīšana, ik pa laikam jaunas idejas, kas netiek novestas līdz galam, tāda vāja dreifēšana pa lielu, lēnu straumi, kas nevis ved vienā virzienā, bet haotiski zīmē uz vietas figūras. Lasot es sajutu reizē kaut ko ļoti pazīstamu un reizē ļoti biedējošu — ne agresīvi uzbrūkošu, bet murgainu. Nav tagad tā grāmata pie rokas, tāpēc nevaru pārbaudīt, vai tur bija aprakstīti laika apstākļi; katrā ziņā palikusi ir bilde, it kā tas būtu atkusnis, pusnokusis sniegs, visu laiku nomācies, smidzina lietus (vēl interesantāk būtu, ja tā izrādītos tikai mana iztēle). Arī kaut kas līdzīgs mūsu veļu laikam novembrim, kad dienas ir tumšas, visu diennakti tiecas būt viena temperatūra, tādējādi atšķirība starp dienu un nakti samazinās līdz minimumam. Pirmo reizi lasot pārsteigums, bet visādi citādi likumsakarīgi, ka grāmata beidzas ar komatu jeb faktiski beigu nav — nekur neejot jau nekur nevar aiziet.
Spriežot pēc Kafkas biogrāfijas, viņš šajā darbā precīzi rāda sevi. Visburtiskākā norāde varētu būt kaut vai šis nepabeigtais teikums: tas nav māksliniecisks paņēmiens, grāmata vienkārši nav pabeigta, tāpat kā vēl dažas citas viņa dzīves sākuma un beigu dvēseles vājajos periodos. Līdzīgi izskatās arī tas, kā viņš raksta naida vēstuli tēvam — raksta un raksta, kamēr tā jau pārsniedz simts lappuses, bet beigās izrādās, ka nevar to nosūtīt, jo nezina tēva adresi, un atdod to mātei. Viņš mirst ar diloni, ne ar trieku; ak jā, tāpat kā Poruks — 40 gados.
Cik saprotu, tad, atšķirībā no Poruka, Kafka nav ārstējies tieši psihiatriskā klīnikā (ja neskaita Rivadelgardas klīniku, kas specializējās gan neirastēnijas un asimilācijas problēmu, gan sirds un plaušu slimību ārstēšanā). Tomēr par psihisku traucējumu klātbūtni laikam nav šaubu, jo tādus viņš pat pats ir atzinis un uzskatījis, ka viņa tuberkuloze ir tikai to sekas (http://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC2639911/#B3).
Nu, lūk — ko tad darīt ar šādu informāciju? Viesturs pierāda, ka, to ignorējot, mēs faktiski pazaudējam darba vērtību. Tieši tā. Vai, piemēram, “Pili” par klasisku vērtību ir padarījis skaistums? Kurš tad to saka? Ja es būtu tur meklējis skaistumu, tad sen jau būtu nospļāvies un aizmirsis šo grāmatu ar visu autoru. Bet par Plēpja alkoholisko skaistumu — tagad sāku atcerēties, ka taču apzinājos to un pat laikam jau sagaidīju, jo informācija par to nav sabiedrībā sveša. Tāpēc es pievērsu uzmanību pašam tekstam un par tekstu šeit arī runāju. Jā, iespējams, ka teksta atspoguļošanai atbilstošāks būtu stingri ledains vai vienaldzīgs tonis. Bet jautājums bija par to, vai šādus darbus un autorus var interpretēt psiholoģiski. Vai tā “izgaršošana” ir pieejama tikai speciālistiem-psihiatriem? Kas ir šie viņu īpašie instrumenti — vai tiem ar psiholoģiju vairs nav nekāda sakara?
Dace, pēc Tevis rakstītā vairs nešķiet, ka pašārstēšanās ar alkoholu, ko min Rudzītis, būtu aplamāka no iespējām. Baisi. Neirozes un depresijas gan tagad arī ģimenes ārsti ņemas ārstēt. Ja labs ģimenes ārsts, tad tā varbūt pat ir alternatīva, vismaz no pieejamības viedokļa.
Man radās tāda doma gan par Jāni Poruku domājot, gan komentārus lasot... tā mūžīgā izrunāšanās, kura tik ļoti ir vajadzīga vienai grupai cilvēku. Uzklausīt viņus un nomierināt. Bezgalīgi, visa mūža garumā. No tā slimajam paliek vieglāk. Es to esmu patiešām redzējusi. Bet ir arī kaut kādi citi veidi, kā šie cilvēki var "izteikties", piemēram rakstot, kaut ko gleznojot vai veidojot. Radot un atstājot tajā savu mesidžu. Tikai tas ir jāiemāca cilvēkam, jāizstasta, japarāda. Jo tadā veidā cilvēks iemācīsies "izteikties" jebkad, kad viņam to vajag, nevis tikai brīžos, kad ir pieejams ārsts. Man pat šķiet, ka arī palīdzētu labāk saprast sevi un savu slimību.
