Tūliņ pēc raidījuma saņēmu e-pastu no kādas mīļas autoritātes, lakoniskā sarakste ar kuru ne tikai iepriecināja, bet arī sastrukturēja to, kas man vēl sakāms: Sveiks, Viestur, ka Jūs TV pie Rēdera runājāt kā cilvēks ar pašcieņu, kas neaizskar citu pašcieņu. Tā tēma nav risināma bez konteksta, kā raidījuma vadītājs to grasījās darīt. Ooo! Te ir vismaz divi svarīgi jautājumi! Pirmais – par pašcieņu. Gan raidījuma gaitā, gan pēc tā man bija jādomā, kādēļ es kļūstu sev neraksturīgi ieturēts, ko Rēdera kungs interpretēja kā mierīgumu. Un man bija jāanalizē, kādēļ jūtu tādu nelāga pēcgaršu visam šim pasākumam. Sapratu, ka tas no nemitīgās robežu pārkāpšanas, kas, protams, bija Aivara Lemberga ienesums un kas, sākot jau no viņa uznāciena, tūliņ pielipa daudziem raidījuma dalībniekiem, vadītāju un ministru ieskaitot. Man bija redzams, ka tā ir Ventspils šefa aizsardzība, efektīva, ilgstoši trenēta un šobrīd jau automātiska. Spēlēt tādu pamuļķi bišķiņ, bet pamosties un ļoti precīzi reaģēt, ja vajag, aizskart ar smīnīgi ievelkošu smaidu. Ja nepraša iesaistās tādās prasmīgās provokācijās, nekādi ieguvumi nespīd. Sākas drāmas trīsstūru nebeidzamā kauja, kas dod to nelāgo pēcgaršu, kas liek vēlēties nemitīgi revanšēties, arī pēc tam, bezmiega naktīs konstruējot - kā es būtu varējis to un kā es būtu varējis šito. Ieturētība un pašcieņa kalpo kā robežu noturēšana, kuras šajā gadījumā pat man (iekšēji) tomēr neizrādījās tik pilnīgi noturētas, kā vērotājam (ārēji) varēja šķist. Un otrs jautājums – par „Lemberga problēmas” kontekstu. Var jau sevi un citus novest līdz histērijai, nostāties tiltiņā, nejuristiem strīdoties par šauru un specifiski juridisku tēmu – vai ministrs drīkstēja tādu rīkojumu izrīkot un vai viņš to ir sarīkojis kvalitatīvi. Nožēlojami, ka viss raidījums galvenokārt tieši tam arī tika veltīts, lai gan no otras puses skatoties – kasīšanās par juridiskām niansēm taču ir klasisks politiskās cīnās paņēmiens, šajā gadījumā izdevīgs aizstāvībai. Laikam jau tomēr vadītājam pietrūka inerces - tādas kā ķermeņa masas ekvivalenta, kuru varbūt pat neklātos minēt, jo tas līdzsvara izjaucējs jau arī nebija nekāds miesīgais Goliāts vai Ščerbatihs. Šāda inerce tomēr būtu bijusi vajadzīga, lai noturētos savu nolūku rāmjos un nepieļautu stihiskas impulsu izlādes visa raidījuma gaitā. Bet ne jau tikai stihiski impulsi tur bija. Arī Rēdera kunga apzināta (viņa jaunības apzināšanās spēju robežās iezīmēta) vēlme jautājumā par Lemberga atcelšanu neiekļaut jautājumu, vai viņš ir bijis labs Ventspils mērs. Lembergs ar savu riebīgumu (raidījuma gaitā radies termins) it kā neuzstāja, lai gan uzstāja. Tomēr šis jautājums ir interesants ne tikai man, arī manai virtuālajai sarunu biedrenei: Tas labums tiešām laba tēma. Kas ir labs pašvaldības vadītājs? Kas sīki cierē uz Briseles finansējumu vai ņem un kalnus gāž? Un taisnība par atjaunotās Latvijas likumiem, to kvalitāte ir ļoti apšaubāma. Lai cik tas absurdi nebūtu, ofšori ir pilnīgi likumīga lieta. Un likumam ar līkumu iet ne tikai Lembergs... Rēdera kungs gan nedaudz paironizēja par manu priekšlikumu tieši zinātniekiem, nevis tikai vēlētājiem, politiķiem un tiesnešiem nodarboties ar jautājumu – vai Lembergs ir bijis labs Ventspils saimnieks. Bet es tomēr šo priekšlikumu nenoņemu – jautājums ir pārāk nopietns, lai to lemtu tādā jūtu karstumā, kāds valdīja kaut vai tikai TV studijā, nerunājot nemaz par citām vietām, kurās tas ticis pacelts. Man liekas, var atrast zinātniski korektu un emocionāli vēsāku metodiku, kā izmērīt, vai vadība (jebkura, ne tikai Lemberga realizētā) bijusi efektīva. Modelēt alternatīvas un salīdzināt šos modeļus. Un ne tikai attiecībā uz pašvaldības vadības objektīvo kvalitāti. Nesen Valsts Prezidents apgalvoja, ka visai Latvijas valstij esot dārga un mazefektīva valsts pārvalde – vai tad nebūtu jāizmēra arī tā, tādējādi vai nu apstiprinot vai noliedzot Andra Bērziņa apgalvojumu? Turklāt šeit paceļas jautājumi ne tikai par kaut kādas vispārīgas valdības un ierēdniecības aparāta darbības ilgtermiņa efektivitāti. Tas ir arī jautājums par konkrētā ministra Sprūdža rīkojuma ilgtermiņa efekta objektīvu prognozēšanu. Un arī ļoti interesanto jautājumu – vai savu uzdevumu ietvaros efektīgāk strādājis Ministru Kabinets vai tomēr Ventspils Dome? Kādēļ ir tik svarīgi dot darbu zinātniekiem? Argumentu būs daudz, bet šīs sarunas kontekstā varbūt vissvarīgākie ir juridiskie. Taču juridiskie nevis šaurā nozīmē (kā pareizi uzrakstīt ministra rīkojumu?), bet plašā, no tiesību teorijas izrietošie. Labs likums taču ir tāds, kurš iespējami precīzi atspoguļo pilsoņu kopuma tiesisko apziņu, respektīvi, priekšstatus par taisnīgumu un par atbildības sadali pārvaldes nodrošināšanā, priekšstatus par kopēju mērķi. (Citiem vārdiem – labs likums nāk no pilsoņu kolektīvās zemapziņas, kuru taču virza došanās pie Dieva vai Patības, saskaņā ar Jungu. Tātad tāds Dieva latviešiem nodiktēts likums.) Kā redzams, Lemberga politika bauda rekordaugstu, lai neteiktu – nepārspējamu ventspilnieku atbalstu. Kas nozīmē, ka tos Latvijas likumus, kurus viņu mērs izrādīsies pārkāpis, viņi īsti neizjūt kā savējos! Tādēļ ir vietā painteresēties – vai ventspilnieki tiešām ir tik ļoti atšķirīgi no pārējiem Latvijas pilsoņiem, kuru tiesiskā apziņa ir daudz modernāka, eiropeiskāka – tāda, kas gatava uzņemties daudz lielāku atbildību, savai vadībai deleģējot mazāk? Dodoties vairāk tiešās demokrātijas virzienā, kā tas ir Šveices 800 gadus vecajā valsts pārvaldes tradīcijā, par kuru tā sajūsminājās Rainis savulaik? Visticamāk jau, ka ventspilnieki nav atsevišķa tauta ar savu atšķirīgu kolektīvo zemapziņu. Visticamāk, mēs dzīvojam pēc likumiem, kas ir norakstīti no valstīm, kam mēs gribam līdzināties, ticot, ka pietiek izmainīt likumus (objektīvā realitāte) un ka cilvēku tiesiskā apziņa (subjektīvā realitāte) vai nu nav svarīga, vai mainīsies tiem pārņemtajiem likumiem līdzi. Bet ja tiešām pietiek tikai radīt labus likumus, kā tad var izskaidrot to, ka divdesmit brīvības gadu laikā Latvijā tā arī nav izveidojušās stipras, daudzskaitlīgas un atbildīgas politiskās partijas kā tajās valstīs, no kurām esam likumus pārrakstījuši? Kā tas nāk, ka nemitīgi atgriežamies pie tautas vēlēta Prezidenta kā stabilitātes garanta idejas? Manuprāt, tādēļ, ka patlaban kā tauta savā (lai arī ne patriarhāli izcilajā, tomēr ļoti cienījamā) izaugsmē izejam nacionālo (bez „vāciešiem”) feodālās attīstības periodu. Oligarhi ir feodāļi, kuri nevis ir sagrābuši savās rokās pārāk daudz varas, bet kam mēs (savā nosacītajā mazattīstībā) esam to atdevuši. Jo mums nepatīk pašiem atbildēt par valsti, nepatīk strādāt, lai realizētu demokrātiju (!!). Bet mēs gribam prasīt, gribam kontrolēt tos, kas mūsu vietā strādā. Bet ja tā, tad Lemberga gāšanas jautājums ir arī jautājums par to, vai kāds ir gatavs viņa līdz šim nesto atbildību pārņemt. Jo viņa elektorāts nesastāv tikai no propogandas apmuļķotiem atkarīgiem cilvēciņiem, kas meklē kungu un priekšnieku (tāds ir patlabanējais vienotīgais uzstādījums). Tur ir arī viņa darbu un nedarbu līdzdalībnieki un tā sauktajā korupcijas tīklā iesaistītie. Latvijā to skaitu var rēķināt ar aptuvenu par zaļzemniekiem balsojušo skaitu. Tie ir cilvēki, kas reprezentē vienu nācijas politiskās attīstības stadiju un tos nevar vienkārši nosvītrot kā neeksistējošus un prettautiskus, kaut vai no attīstības ideju viedokļa. Man šķiet, vairums Latvijas pilsoņu, jautāti, pie kādiem politiskajiem uzskatiem tie pieturas, nespētu sniegt skaidras atbildes. Bet viņi varētu nosaukt sev vistīkamāko un visnetīkamāko politiķi!! Tātad politiskās idejas tiek personalizētas, kā tas raksturīgs Dimā musketieru laikmeta romantikai – par karalieni un pret kardinālu. Par Lembergu – kā daudziem. Vai Zatleru, kā nu jau ļoti, ļoti nedaudziem. Kā man izskatījās TV studijā un tāds iespaids man ir arī no citām publiskajām norisēm šajā sakarā – ne tikai vienkāršie ļaudis, arī amatpersonas īsti neapjauš, kādu atbildību (Latvijai, kāda tā ir) Aivars Lembergs ar visu savu piramīdu ir nesis līdz šim. Labākajā gadījumā runā tikai par ietekmi, turklāt neitralizējamo. Un, protams, par naudas daudzumu, kas nokļuvusi viņa rīcībā. Ne mirkli neiedomājoties, ka feodālā valdnieka nauda taču ir vienota ar valsts kasi. Un ka labs valdnieks to izmanto valsts attīstībai, bet slikts – savām izpriecām. Pie kura valdnieku tipa pieder Lembergs? Daudzi neapjauš, kas ir tie darbi (ne nedarbi), kurus viņš paveicis un kas mums visiem nākuši par labu. Jā, tieši šis aspekts ir jāskata vispirms, jo tas parāda, kāda atbildība gulsies uz tiem, kas Lembergu kā stabilitātes un atbildības garantu nomainīs. Vai tas varētu būt tas bijušais Ventspils deputāts studijā, kas mēram pārmeta „Ventspils filtra” savtīgu privatizāciju? Varbūt pats ministrs Sprūdžs? Skatīsimies patiesībai acīs – nevienam no viņiem nav ne tādas sistēmiskās domāšanas, atbildīguma un spējas redzēt daudzus gājienus uz priekšu, nemaz nerunājot par pieredzi vadīt cilvēciskos konfliktus, kā Lembergam. Un viņi visi, tikuši amatā, neatskaitīsies pilsētas iedzīvotājiem, kā to regulāri, pie katras vismazākās iespējas, dara Lembergs. Tie atskaitīsies tikai savai viendienīgajai partijai ar tradicionāli negatīviem uzticības un popularitātes reitingiem. Viņi visi, tādi latviskie pavļiki morozovi, grib likt mums noticēt, ka tiklīdz tiks neitralizēts Lembergs, tā visas pārējās problēmas risināsies pašas par sevi. Bet kā mēs no viņiem paprasīsim atbildību par šo vīziju (atgādināsim par solījumiem) vismaz tādā līmenī, kā Lembergs jau divdesmit divus gadus atbild ventspilniekiem, ja Lembergs jau ir nogalināts? Viņi taču jau būs prom no saviem amatiem, to partijas būs likvidējušās (bankrotējušas), un to vietā radušās jaunas, kuras atkal mals to pašu! Vai Edmunds Sprūdžs uzstāda sev mērķi – kļūt vismaz tikpat populāram kā Lembergs? Cik ilgā laikā viņš plāno to panākt? Vai viņš kādreiz ir sev jautājis, cik ilgi taisās palikt politikā? Vai tik ilgi, kamēr samaksās savas personiskās parādsaistības?
Nu un tad? – varētu jautāt – runa taču ir par apsūdzībām smagos noziegumos! Ja kaut neliela daļa no prokuratūras veidotajām apsūdzībām tiks pierādītas arī tiesā, tad taču Lembergam būs jāsēž cietumā! Vai tad likums paredz, ka piespriestos gadus var dzēst ar labo darbu sarakstu? Tad kāda jēga maisīt kopā atbildību likuma priekšā ar sasniegumiem citā jomā? Tad jau arī pedofils, kas vienlaikus ir arī talantīgs skolotājs, var pieprasīt šīs divas viņa personības izpausmes vērtēt kompleksi! Turklāt - pavisam skaidrs taču, ka Lembergs pārstāv aizejošo (bet ne aizgājušo) politiskās kultūras laikmetu. Vai tad viņš mums kaut kā īpaši būtu jāžēlo? Nevis jāžēlo, bet jāciena. Turklāt sevis un Latvijas, ne jau Lemberga pēc. Un tieši šīs cieņas, manuprāt, trūkst visvairāk. Ja tās nav, tad mums nav cienījamas pagātnes, uz kuras stāvēt. Tad nav mērķu, kurus sasniegt. Tad dēls nogalina tēvu un līdz ar to – arī pats sevi nākotnē un savu nākotni. Ja dēls neciena tēvu, viņa darbus pārņemot, tad viņš tiem vēl nav gatavs. Mana sarakstes kolēģe atzīmē: „... tie, kam ir zināšana , saprašana un savs viedoklis parasti paliek aiz kadra. TV , vai tas Domburšovs vai Rēderšovs, vairums primitīvi blefo. Jūs bijāt izņēmums. Nav teikts, ka par visu banku jāatklājas, bet dzīt tik primitīvu un klaju demogoģiju, kā to darīja Lemberga oponenti, ir riebīgi. „
Man riebīgi asociējas ar 1991. gadu, kad tika nogāzts Ļeņina piemineklis Rīgas centrā. TAS tika rādīts TV, visas tās vilkšanas un trošu aplikšanas. Kad tas TĒLS apkrita, izrādījās (vai gan varēja būt citādi?), ka tas ir tukšs. Un tad daži nevis stāvēja un skatījās, pārdomājot visu šo momentu, bet uzleca TĒLAM virsū un sāka pa to lēkāt. Ja jūs man jautāsiet, kas ir riebīgākais, ko esmu pieredzējis savā dzīvē, es teikšu, ka šis. Es nesaku, ka zinātniekiem (visdažādāko novirzienu) vajadzētu dot kādas balsstiesības politikā – bet tiem ir jābūt kā kvalitatīvai un neizsmeļamai ekspertu rezervei. Vai politiķi tos izmanto? Mani šķebina, kad redzu knapi trīsdesmitgadīgu puišeli uzstājamies tā, it kā viņš būtu nevis enerģisks komptenetu viedokļu kopāsavācējs un tālākvirzītājs, bet gan visgudrais, par kādu jūtas ievēlēts. Mēs, Latvijas ministrs. Bez pamatīgas mācīšanās un zinātniskas svīšanas mēs nespēsim atbildēt, vai atbilstošāk mūsu šī attīstības perioda tiesiskajai apziņai ir balstīties uz to likumu jūkli, kas formāli ir spēkā šajā valstī vai tomēr atzīt, ka šajā pārejas laikā esam vairāk orientējušies un balstījušies uz PERSONĪBĀM kā politiskām idejām un stabilitātes, ja ne attīstības garantiem. Arī uz Aivaru Lembergu kā galveno un visilgāk izdzīvojušo latviešu mūsdienu feodālās tiesiskās apziņas paudēju. Ir jābūt desmitiem disertāciju par šiem jautājumiem, nevis tikai simtiem materiālu sējumu tiesās. Jo tiesas, taisot spriedumus, jau nebalstās uz tautas tiesisko apziņu. Tās balstās uz šaubīgajiem likumiem, kas nākuši galvenokārt no tautām ar citu tiesiskās apziņas attīstības līmeni. Tos, kuri tic šo likumu spēkam, Lembergs nicīgi sauc par sorosistiem. Pat ja viņam nepiekrītam, ir vērts uzklausīt un padomāt, ko viņš ar to domā.
Tomēr notiek tā, kā notiek. Palasīju kādu nesen paustu publisku viedokli - http://www.apollo.lv/zinas/ekspolitikis-krumins-par-lemberga-un-skeles-nodarito-launumu/537516 . Mēģinājums pārspīlēt (maigi sakot) personības lomu Latvijas politikā, lai pats varētu tīksmināties par vīnu (baudītu Vidusjūrā iespraustām kājām, kad citi strādā un ne jau tikai proletāriskā šī skata izpausmē). Uzgrūst TĀM personībām (nevis sev) ļoti daudz atbildības, kas, kā jau teikts, ir feodālisma laikmeta pazīme. Lembergs strādā, bet mēs dzeram vīnu, jo esam gudrāki, tādēļ nesēdēsim cietumā. Neredzēt sevi – pat tik politiski pieredzējušam cilvēkam kā Jānis Krūmiņš (tipiski – viņš drīz taisīs savu kārtējo politiskās PARTIJAS PROJEKTU!!!). Latviski naivi cerēt, ka kaut ko objektīvi (ārēji, pie citiem) mainot, mainīsies būtība un ka mēģinot izmainīt savu atspulgu spogulī, mēs mainām sevi... Jā, diemžēl. Tas ir pazemojums garam. Un nav brīnums, ka Latvija, gadiem spiesta uz to skatīties un tajā kaut netieši piedalīties, emocionāli pārdeg. Viestur, kā tas ir.
Domājot par cieņu jeb tās trūkumu mūsu sabiedrībā, riebums ir tā sajūta, kas dominē. Šķiet, ka nelielajai vidusšķirai ir smagas autoritātes problēmas – nekas un neviens nav īsta autoritāte, jo tas ir liels risks. Bet pārējiem nabadzības vai kultūras trūkuma dēļ autoritātes ir kaut kas primitīvs un varmācīgs.
Šķiet, ka obligātais dienests varētu būt veiksmīgs ieguldījums nākotnē, lai cik bēdīgi tas arī neskanētu.
Izdevīgākais scenārijs Latvijai ir Oligarhu kapitālu un vadības pieredzi iepludinot legālā un mūsdienīgā ekonomikā, kas ir tik nereāls scenārijs, ka gandrīz vai varētu būt iespējams. Nedrīkst traumēt likumu un rietumniecisko valsts mundieri, noziedznieki it kā ir jāsoda, jābūt konstruktīvam ekonomiskam un ideoloģiskam mērķim, bet oligarhi pozitīvi jāmotivē, lai viņiem būtu kāds labums to spēli spēlēt. Ar oligarhu varēšanu un naudu ir jārada zelta laikmets kā jauna reliģija, industriālā revolūcija. Ir jārada spēlīte kurā Latvija uzvar...
Kas attiecas uz manu skepsi, tad tā nav no vilšanās. Tomēr - ko lai dara? - kaut kāds ceļš dzīvē ir noiets, un tas acīmredzot rada ko tādu, ko var uztvert kā raupjumu. Lai gan pamatā ir simpātijas. Un ne tikai pret Jums.
To, ko jūtu pret šo blogu un tā iemītniekiem, tad jau drīzāk varētu saukt par iekšēju maigumu. Kad rakstu, tas nekad nav aiz niknuma vai cīņas. Tomēr, kā saka, - kaut nebiedēju, arī nejokoju. Tā kā - nekāds cukurs man jau te nesanāk. Ja nu gribat lietot kādu emocionālu pamatnokrāsu, kad mani lasāt, tad varbūt drīzāk ņemiet skumjas : ). Ziniet taču Tās, vai ne? - kas "no jūras nāk, no lielās,/grūtsirdīgās šalcējas, no tās -,/ skumjas? skumjas jau ir visās vielās -/ cara kronī, bēgļu lupatās." (Vācietis, man šķiet).
Sasodīts, Jums laikam taisnība. Man likās, ka jau kopš pagājušās nedēļas beigām esat vīlusies, nikna un skeptiska. Pārlasīju dažus manā uztverē nevisai jaukus komentārus, un izskatās, ka tos var lasīt arī citādi. Very sobering...
Katrā ziņā pēdējais nelikās ar negatīvu attieksmi, paldies. Varbūt man vairāk jārīkojas pēc principa "doverjai, no proverjai", jo palaikam te tomēr var ierasties šis te ->
Bryuver, mans teksts gan bija iecerēts kā atzinīgs un atbalstošs. Rakstīju, ka piekrītu Jūsu teiktajam, tādēļ ne ar ko īpašu mans sakāmais no Jūsējā neatšķīrās. Ja nu vienīgi ar percepcijas individualitāti.
To, ka Jūs mani piedzīvojat kā zibeņus, esmu ievērojusi. Bet man neizdodas to novērst, jo īsti nesaprotu, uz ko Jūs tā reaģējat. Uz to, ka saku, ka sajūtas ir ierobežotas? Bet tas jau nav nekas kritisks vai personisks. Tas jau nav pārmetums, bet eksistences dotums. "Sajūtas nav prāts", bet prāts savos spriedumos balstās uz sajūtām.
Manuprāt, gan sajūtas ir pamats, gan filozofija ir pamats - atkal abu virzienu vienlaicīgums. Sajūtas var analizēt vienmēr tikai ar kādas uzskatu sistēmas palīdzību, tikai tad tās iegūst savu nozīmi. Zobu sāpes un dzemdību sāpes - pilnīgi atšķirīgs konteksts un atšķirīga attieksme. Protams, jebkuras sāpes vai prieku var piedzīvot arī bez pieķeršanās, kā vērojumu. Bet tam arī ir pamatā atbilstoša uzskatu sistēma. Vai arī visas sāpes smagi ciest un pārvarēt, un prieku uztvert kā fetišu - arī tam ir pamats konkrētā pasaules skatījumā. Taču katra filozofija, savukārt, ir tukši prātuļojumi, ja tā netiek pielietota un pārbaudīta praksē - kā jau Jūs arī sakāt. Un es Jums piekrītu.
Nez kā Jūs uz to skatītos, bet varbūt pasakiet man - kādai būtu jābūt manai atbildei, kādi vārdi man ir jāsaka, kādā formā, lai tas izklausītos pieņemami. To es Jums arī nelūdzu ne ar kādu ironiju, bet tādēļ, ka man būtu derīgi uzzināt, ko es daru tādu, kas liek to tā uztvert. Jebkurā gadījumā, vienkārši ziniet, ka Jūs man esat simpātisks, un man nav nekādas vēlēšanās Jums braukāt pāri ar traktoru. Kaut gan arī šāds mans teksts var tikt uztverts kā uzbrūkošs, ja to izlaiž caur vīrišķā ego dzirdi, jo tad to var uztvert tā, ka es Jūs pataisu par muļķi. Taču Dievs muļķus mīl : ), bet lai nu paliek Dieva skatījums Dievam. Manās acīs Jūs esat gan saprātīgs, gan interesants, un Jūs kritizēt man nenāk ne prātā.
"Mums liekas, ka mums ir darīšana ar otru cilvēku, bet patiesībā katrā sadursmē mums ir darīšana pašiem ar sevi un savu likteni. Ja to izdotos kādubrīd pieņemt, dzīve kļūtu daudz vieglāka."
Apmēram to arī teicu.
Es neteicu, ka egoisms ir sava labuma meklēšana, bet gan sevis vērtēšana attiecībā pret citiem. Un neteicu, ka būtu slikti meklēt savu labumu.
"Sajūtas ir nepilnīgas, prāts kļūdās." Sajūtas nav prāts.
"[..] rēķinoties ar egoisma nobīdi [..]" Par to, kā ieraudzīt, ka sajūtas ir pašas par sevi un nav egoisma izpausme, arī bija viss garais rakstījiens. Tiešām centos izteikties skaidri, varbūt izlasiet vēlreiz. Varbūt vienīgi varētu papildināt ar to, ka nevajag sajūtas vērtēt -- viņas nesaka, vai Jūs esat laba vai slikta.
Man Jūsu pirmā rindkopa izklausās ironiska -- vai pareizi uztvēru? Katrā ziņā tā neiet kopā ar pārējo, kas ir stipri kritisks. Jūs labprāt te ar mani filozofējat, bet tiklīdz ķeros klāt sajūtām, tā iet zibeņi. Bet sajūtas ir pamats. Ja nepazīstam savas sajūtas, tad visas atskaites sistēmas, teorijas un filozofijas ir laika tērēšana. Ar prātu var sakonstruēt da jebko -- ja tas nav jāpārbauda pašam savā ikdienas dzīvē.
O, Bryuver, Jūs nu gan te esat daiļi sastrukturējis. Nebiju gaidījusi, ka šonedēļ te vēl kāda kustība attīstīsies. Bet - paskat tik! Skaisti.
Tas man liekas ļoti sakarīgi, ka nošķirat ego un egoismu. Tad tīrais ego sanāk vienkārši tas, kurš apzinās sevi - "es esmu". Bet egoismam ir pavisam cita dziesma - "es esmu labs, jo es esmu es". Un no šī pēdējā acīmredzot tad arī ceļas visas vilšanās, dusmas un apdraudējuma sajūtas.
Tiktāl viss ir skaidri, bet praksē sākas lielas problēmas. Jo - kas tad "es esmu"? Ja "es esmu" - šī mirstīgā būtne, kas dzīvo vienu dzīvi, laiks paiet, plāni ir lieli, šķēršļu arī pietiekami, un man te ir kas jāpanāk, tad par tīru esamību, bez egoisma iekrāsojuma, nav ko domāt. Nekur citur kā pie svētām personībām šādu - tīru - ego neatrast. Tīrs ego var pastāvēt tikai komplektā ar pārliecību, ka "es esmu dvēsele, mūžīgs Dieva kalps". Mums, pārējiem, ir gaismas gadi līdz šādai apziņas tīrībai. Un tad interpretācijas ir neizbēgamas. Patiesībā, interpretācijas vien ir. Tā perfokarte, par ko runāju iepriekš, - katram sava. Un līdz ar to sava taisnība. Kā Einšteina atziņā, ka katra novērotāja redzējums ir vienlīdz valīds.
Var jau sajūtas lietot par instrumentu, un to arī darām. Tam jau viņas ir domātas. Tikai - lai darītu ko? Pielietojamība ir ļoti ierobežota. Caur sajūtām var gūt priekšstatu. Bet to absolutizējot, jau notiek kļūda. Citi lietas uztver, kaut nedaudz, bet citādi. Bez atsauces uz kādu lielāku atskaites sistēmu - teoriju, filozofiju, paradigmu - šādi "tīro sajūtu" dati nav zinātniski pielietojami. Vienmēr iznāk balstīties kādā pieņēmumu komplektā un jau gatavos rakstos. Tā kā viss, ko gribam pierādīt, kaut kādā mērā jau ir dots.
Sajūtas ir nepilnīgas, prāts kļūdās. Turklāt mums visiem ir tendence mānīt sevi, aizmirstot par savu mirstīgumu. Un tendence mānīt citus, cenšoties radīt priekšstatu, ka esam kruti. Tā kā... smags gadījums : ). Tādēļ te, manuprāt, rēķinoties ar egoisma nobīdi, ir svarīgi atcerēties, ka "njepravata bivajet toljko moja". Mums liekas, ka mums ir darīšana ar otru cilvēku, bet patiesībā katrā sadursmē mums ir darīšana pašiem ar sevi un savu likteni. Ja to izdotos kādubrīd pieņemt, dzīve kļūtu daudz vieglāka.
Pepija, bet ko Jūs teiktu par tādu pieeju: ego ir jūtīgs, bet tas nav tas pats, ko ir populāri saprast ar vārdu “egoisms”. Tas, ko ego jūt, vispirms ir tīras emocijas: prieks, skumjas, cerība, interese, garlaicība, lepnums, drosme, raizes, dusmas, bailes, vaina utt.
Ja man ir kauns, tad tā ir sajūta. Bet, ja man liekas, ka mani kritizē, tad tā ir interpretācija. Ja man paliek bail, tad tā ir sajūta. Ja man liekas, ka kāds man uzbrūk, tad interpretācija. Viena no interpretācijas pazīmēm ir, ka prasās pēc palīgteikuma. Tā nav nekāda sajūta, ja man jāsaka: “es jūtu, ka...” vai “man liekas, ka...”
Ja izdodas atdalīt sajūtu no interpretācijas, tad mana sajūta var kalpot par instrumentu, un ievāktos sajūtu “datus” var pētīt. Viens drusku barbarisks piemērs (pagaidām nezinu, kāpēc pārsvarā tādi nāk prātā). Vienreiz kāds paziņa stāstīja, ka bijis pie psihoterapeita un ka šiem bijis kārtīgs strīds. Tad psihoterapeits viņam jautājis: “Kā tu tagad jūties?” Paziņa neko sākumā negribējis teikt, bet terapeits uzstājis. Beidzot paziņa pateicis: “Nu, es jūtos tā, ka tev tagad varētu kraut pa mūli.” Psihoterapeits: “Ā, nu, tātad dusmas.”
Egoisms ir kaut kas cits. Ja ego ir vienkārši Es, kurš jūt, tad egoisms ir ne tikai šo sajūtu interpretācija un projicēšana uz citiem, bet vēl ar īpašu mērķi. Ego var dzīvot pats no ticības sev un savai pašvērtībai, pie kam vērtībai nav jābūt objektīvai. Bet egoisms ir savas vērtības balstīšana uz citiem, un tas var notikt gan pozitīvi, gan negatīvi. Piemēram, es sevi vērtēju augstu, ja pret mani izturas labi, vērtē manu darbu, rēķinās ar mani. Vai vērtēju sevi zemu, ja mani kritizē, pazemo, piekrāpj, izlamā. Vai es vērtēju sevi augstu, ja varu kādu pazemot (izmantoju otra pašvērtību, lai pats pakāptos), vai, vēl viltīgāks veids, vērtēju sevi augstu, jo varu kādam palīdzēt (atkal, lai pakāptos — nevis aiz līdzjūtības vai vēlēšanās ieguldīt kāda attīstībā). Egoisms arī ir atkarības paveids, tātad. Protams, neviens nav bez grēka...
Līdz ar to sevis un savu sajūtu lietošana par instrumentu var nebūt obligāti lemta neveiksmei. Jo sajūta vēl pati par sevi nav defensīva, nav egoistiska.
