Mēs katrs sēžam pie sava āliņģa. Un dziļi tajā ielūkojamies, līdz tādai pakāpei, ka varbūt jau sāk rādīties. Ar to es domāju, ka strādājam. Arī, ka pie sevis. Un arī šo to sasniedzam.

Nesen man bija divas uzstāšanās – viena psihiatriem, otra – rainistiem. Abas par nāves un pašnāvības tēmām. Tajās man radās šī fantāzija – daudzi cilvēki, katrs pie sava, rūpīgi urbta āliņģa. Es klausos, kā cilvēks reaģē uz manu vai kāda cita viedokli un saprotu, ka dažreiz nesaprotu, par ko viņš runā. Ja runātu angliski, varētu norakstīt uz valodas grūtībām. Bet nē, latviski, mātes valodā.

Ar āliņģiem es saprotu kolektīvo un individuālo interešu sfēras, kā arī terminoloģijas, kas tajās tiek pielietotas. Un es tiešām sajutos kā vientulis, kā tāds, kam ir tikai savs paša āliņģītis, bet kurā citi vai nu neielūkojas, vai, ielūkojušies, mēģina tur ieraudzīt savu paša āliņģīti.

Bet mēs taču sēžam uz vienas upes! Un zivis – tās taču var pieķerties tiklab vienam kā otram! Bet nē, zivs, kas izvilkta no mana āliņģa, saucas citādi kā tā, ko izvilcis blakussēdētājs. Viss šitais uzprasās arī uz Bābeles torņa analoģiju. Par tiem, kas dara vienu darbu, bet viens otru nesaprot.

Labā ziņa ir tā, ka varbūt šis ir laiks, kad mēs nostiprinām savas pasaules pieredzē saurbtās kompetences, ar visu mums raksturīgo strādīguma dziļumu. Un varbūt, ka tas citreiz nāks atpakaļ kā alga par padarīto darbu. Bet tas varēs notikt vien tad, ja radīsies kāda kopēja valoda un kopējs urbšanas mērķis. Laikam.

Noķeru sevi pie domas, ka vispār jau man svarīgāk būt saprastam no sevis. Un pārliecinātam, ka daru to, kas jādara un ko gribu darīt. Līdz pat tam, ka kādreiz (kad man būs kādi 100 gadi) varētu būt pilnīgi vienaldzīgi tas, kas notiek blakām. Kad, līdzīgi kā Eduardam Smiļģim dzīves novakarē, vispievilcīgākā šķitīs nāves, trūdēšanas (Salvadors Dalī!!!) un bojāejas estētika. Mirusi kaija uz klavierēm.

Nu jā, bet šobrīd! Tagad man vēl nešķiet vienaldzīga attīstības ideja.

Pie psihiatriem bijām kopā ar Juri Rubeni. Jautāju viņam par Marka evaņģēlija stāstu – par vīru, kas dzīvoja kapsētā. Un Kristu, kas gāja tur garām, izdzina vīru apsēdušos (kapsētas) dēmonus, kuri tālāk iemiesojās cūkās, bet cūkas ieskrēja jūrā. Gribēju zināt, vai luteriskajā baznīcā drīkst runāt par dēmoniem, jeb tie „jāsasien” kopā ar visnetīrākajiem dzīvniekiem – cūkām un jāpaslēpj dziļi jūrā, prom no acīm un iespējām pamanīt, ka dēmoni ir, mazākais, bijuši. Bet varbūt pat, ka ir. Tikai neredzami.

Juris Rubenis atgādināja man par detaļu, kuru biju izlaidis. Kristus jautāja dēmoniem – „kas jūs esiet?”. „Leģions”, atbildēja dēmoni. Tātad – daudz, stipri, apmācīti cīnīties, viltīgi, anonīmi, neiznīcināmi. Tātad – runāt par dēmoniem varētu nozīmēt ielaisties neuzvaramā, bezperspektīvā cīņā. Viņi vienalga būs stiprāki, no tiem var tikai norobežoties, nevis uzvarēt.

Un tad jautājums par kraukļiem Raiņa „Zelta zirgā” un vai tie ir rada tiem apdziedātajiem, kas lidinās virs Raiņa kapa un žēli ķērc. Brigita Cīrule, klasiskā filoloģe, konsultējot mani „Pie Tēva” sakarā par Ereba un Niktes meitām Kerām, kuras nākamjā – titāniskajā laikmetā atdzimst kā viena pati Krona un Niktes meita Kera, un šī vārda etimoloģiju, teica – „ļauna nāve”. Tas palicis atmiņā, jo neko neizskaidroja. Jo – vai tad var būt „neļauna nāve”?

Kraukļi un keras, manuprāt pārstāv to jūkli ģimenes sistēmā, ko tajā rada Nāve, sevišķi negaidīta, tātad ļauna nāve. Bet visnegaidītākā ir nāve, kas piemeklē tos, kam visvairāk jādzīvo – bērnus. Keras, dēmoni, kraukļi – vai mēs dzīvojam starp tiem – kapsētā – vai arī Kristus visu šo varzu no mums ir izdzinis un no tās atpestījis vai mēs joprojām dzīvojam htoniskajā un cirkulārajā laikā?

Gundega Grīnuma, manuprāt viszinošākais cilvēks attiecībā uz Raiņa un Aspazijas dzīves un daiļrades faktiem, jautāja man to pašu tipisko, daudzkārt dzirdēto jautājumu. Kā latviešu mātes pārdzīvoja savu bērnu nāves tad, kad tās bija gandrīz vai neizbēgams fakts?

Nepārdzīvoja, es atbildu. Viņas sāka dzīvot kapsētā, starp dēmoniem. Un sāka pielūgt tos, izlūgties žēlastību un izveidojot latviešu mitoloģiju, kurai joprojām tiek piedēvēta lietošanas vērtība. Tur tad mēs vēl joprojām esam, dēmoniskajā, htoniskajā laikā. Matriarhātā, arī caur nāvi un dēmoniem.