Ir septiņi no rīta. Es stāvu pie rakstāmpults Kalna Kaibēnos – nevis pie tās, kas iekšā, Matīsa darbistabā, bet ārā. Man aiz muguras rakstnieku mājas veranda, priekšā ābeļdārzs, vakar pļautu zāli, pa nakti slapjš salijis. Aiz ābelēm lauks ar salmu rituļiem, tālāk mežs, kura rakstnieku laikā nebija. Tālu varējis redzēt pat pašu Gaiziņkalnam! Pults gan domāta rakstīšanai ar roku, tā ir slīpa, nevis taisna, kā būtu ērtāk datoram – jāuzmanās, ka nenoslīd. Bet rakstīt stāvus, turklāt svaigā gaisā! Putniņi, vējiņš bērzā un tālīnajās eglēs, vēsais rīta gaiss, tik gaidīts pēc šīsvasaras svelmes! Domas nāk pašas, vārdi rindojas, izskatās, ka rakstīsies ātri.
Divas naktis jau esmu pavadījis muzeja nesen celtajā viesu namiņā. Aizvar tiku vēlreiz izvadāts pa ekspozīcijas telpām. Aivaram, skolotājam pēc izglītības, kas savulaik mīlējis strādāt tikai mazās lauku skoliņās, nevis lielajās, patīk stāstīt. Lai gan pie Kaudzīšiem esmu vismaz piekto reizi, atkal uzzinu kaut jaunu, kādu niansi, kādu raksturīgu un piebaldzēniski nerātnu šķautni rakstnieku raksturos un dzīvēs. Es taču ne tuvu neesmu dēvējams par brāļu dzīves un daiļrades pazinēju, būtu jocīgi, ja katra reize nenāktu ar jauniem iespaidiem.
Iegansts, kādēļ šogad atkal esmu šeit – lai izbraukātu Kaudzīšu vietas ar velosipēdu, vēl labāk jau būtu ar kājām, bet tas Valdnieks Laiks... Man šķita, ka svarīgs ir tieši izjust šo vietu skaņas un smaržas, vērot, kā pārvietojoties ainava mainās pamazām, nevis zibenīgi, kā tas ir braucot ar mašīnu. Apstāties, apjautāties, uzzināt, kas te mainījies pa pēdējiem pusotra simta gadiem. Un doties tālāk.
Pie Kaudzītēm es savulaik nokļuvu caur Matīsa vēlu precēto sievu Līzi Rātminderi, kurai uzdūros, domājot par Andreju Pumpuru. Mana interese nebija paslīdējusi garām Piebalgas skolotājai Ingūnai Bauerei, kura, savas iepriekšējās grāmatas par Lizeti Skalbi spārnota, tagad uzņēmusies rakstīt par Līzi. Viņa mani uzrunāja, esam jau labi daudz padarījuši līdz šim. Varbūt šīs divas dienas man labāk palīdzēs palīdzēt Ingūnai. Bet ja ne, esmu ļoti apmierināts ar to, kā esmu palīdzējis sev. Arī maniem „sievišķa cilvēkiem”, kā sievietes sauca Reinis Matīss – sievai un jaunākajām meitām, kuras nebija grūti pierunāt piedalīties kultūras aktivitātēs ar sportiskiem akcentiem.
Lasot „Mērnieku laikus” man bija radies iespaids, ka Oļiņi atrodas kalnā, bet Irbēni – lejā, pie ezera. Un ka starp abām mājām krietns gabals, tik vien redzēt var, ko otrs pušelnieks savā sētvidū dara. Bet kad no Kalna Kaibēniem pa Inešu ceļu esam sasnieguši pāris kilometru attālos Gaigalus un Kalnagaigalus, kas, visticamāk, ir bijušas romānā pieminēto māju prototipi, mums pāŗsteigtiem jākonstatē, ka starp abām mājām, kas vēl saglabājušās no tā laika, ir labi ja piecpadsmit metru starpā! Tas ir tā, kā dažreiz veidojas vienu vecāku bērnu izveidoti ciemati, kādu Piebalgā netrūkst.
Šāds tuvums stimulē manu fantāziju un es sev jautāju – kā tad Irbēni nav nodeguši tajā zibens izraisītajā ugunsgrēkā, kā notikusi tā bērnu samainīšana un vai tik Liena un Kaspars nav auguši kā māsa ar brāli - kopā. Protams, šīs fantāzijas nekad nepalīdzēs noskaidrot „kā bijis īstenībā”, jo tādas vienas īstenības jau, visdrīzāk, nav bijis. Arī Kaudzīši prata pielietot savu fantāziju un veidot vienu tipu no vairākiem prototipiem! Tāda fantāziju spēle, bez nojaušama praktiska labuma? Bet, vai cik manā dzīvē daudz devušas tieši šādas spēles – praktiskais labums no tām ierodas pa viņam vien zināmiem ceļiem.
Manai fantāzijai patika arī iztēloties, kā Prātnieku Andžs brauca pie iecerētās Lienas un viņas mātes – audžumātes Oļiņietes. No Zobola ezera, kur Ģibuļos atradusies Andža saimniecība, savs desmits kilometru sanāks līdz Gaigaliem. Bet tas ir pa ceļam uz Inešiem, uz Vecpiebalgas muižu, kur „mērnieku cienīgi lielskungi”. Daudz skaistu vietu pa ceļam vērojamas, viss Ineša dienvidu krasts starp Gaigaliem un Inešiem. Bet arī starp Gaigaliem un Ģibuļiem ir gana interesanta. Nedaudz nostāk no tiešās trases uz Vecpieblagas pusi atrodas Prizēni, par kuriem Aivars izstāstīja interesantu stāstu.
Tur dzīvojusi kāda atraitne ar mazu dēliņu, kuru Reinis pēc ilgām pārdomām sadomājis precēt. Taču kāds labvēlis ieteicis skolotājam pārliecināties, vai pie viņa iecerētās kāds pa naktīm neciemojas. Nu tad Reinis kādu rītu pašā agrumā ar devies uz Prizēniem. Un tiešām – no līgavas loga sākusies „sliede” – zāle ar nobirdinātu rasu. Reinis sekojis tai, līdz nonācis līdz ... saviem Kalna Kaibēniem. Nez cik abi brāļi par šo gadījumu runājuši, bet kāzas izputējušas.
Reinim arī citas kāzas izputējušas, kurās viss jau bijis norunāts, arī ar mācītāju. Pāris nedēļas pirms iešanas pie altāra viņš sadomājis līgavu negaidīti apciemot. Un ieraudzījis, ka maizi no krāsns ārā ņemot, tā liek to tieši uz grīdas, nepaklājot kļavas lapas apakšā. Un arī priekšauts līgavai bijis netīrs. Nu skaidrs tak, ka tādu nevar precēt, neskatoties uz to, atteikums skopajam Reinim izmaksājis veselus 400 rubļus. Vesela bagātība, ja ņem vērā, ka govs maksājusi piecus, bet aita – vienu rubli.
Kaut kā par Reini tā vairāk rakstās šorīt. Varbūt tādēļ, ka vakar palika tieši deviņdesmit gadi, kopš viņa nāves. Kad abiem brāļiem mirusi māte, Reinim bijis tikai 13, bet Matīsam – 4 gadi. Vecākais brālis izmācījies ratiņu dreimaņa amatu un strādīgs, neatlaidīgs un taupīgs būdams, izaudzinājis jaunāko par skolmeistaru. Skolas vajadzībām nopircis Kalna Kaibēnus, 600 rubļus samaksājis. Ja viens vērpjamais ratiņš maksājis pusotra rubļa, padomājiet, cik viņam tos nevajadzēja sataisīt un pārdot līdz saviem 26 gadiem, kad notika darījums! Bet par mātes nāvi Reinis ir teicis, ka ne ar ko nav salīdzināms tas tukšums, kas iemājo bērnu sirdīs un mājās, kad mirusi māte... Un gan jau kāda daļa brāļu apdomīguma precību lietās saistīta ar šo tukšumu un bailēm, ka tas varētu atkārtoties vēlreiz.
Brāļi Kaudzīši un nauda ir varen interesants temats. Var teikt, ka tās viņiem nekad nav trūcis. Abi bijuši skopi, bet strādīgi. Pratuši nopelnīt pat ar bērnu skološanu, kad Slātavas valsts par katru maksāja tikai 1 rubli gadā. Ņēmuši arī privātskolniekus, tas viņiem īpaši paticis. Naudu tērējuši grāmatām un ārzemju ceļojumiem, tomēr nekad nav dzīvojuši pāri saviem līdzekļiem.
Ar naudas lietām ir saistīts nākamais punkts hipotētiskajā Prātnieku Andža braucienā no Gaigaliem uz Ģibuļiem. Tā ir krājaizdevu biedrības māja Mūrniekos, pie kuras dibināšanas abi stāvējuši klāt. Nu ko lai saka – arī baņķieri tātad! Nedaudz uz priekšu – nodegusī un neatjaunotā Ogrēnskola, kurā abi strādāja kopš 1882. gada, kad Kalna Kaibēnos palika par šauru un kad viņi beidzot šo māju varēja izmantot par savu dzīvojamo māju. Bet vēl uz priekšu – Nāgales krogs, kurā Reinis esot „medījis stāstus” Mērnieku laikiem. Sēdējis stūrī, skopuma dēļ neko nav pasūtījis, tikai klausījies, ko ceļinieki runā. Tas atkal stāsts par vīriešiem, viņu tikai pašu starpā vaļā laistajiem fantāzijas kumeļiem un to lidojumiem augstu augstu un tālu tālu.
Ja pie Nāgaļkroga nogriežas no Kaives ceļa un turpina braukt uz Spuldzēniem, tad pēc vēl viena pagrieziena uz Zobola pusi nonākam pie Kagaiņu skolas, kurā mācījis viens no Pietuka Krustiņa prototipiem Jēkabs Veismanis. Un tad tikai vēl gabaliņu uz priekšu jau arī Zobols, Ģibuļi un Prātnieku Andžs var izjūgt savus nogurušos zirgus.
Uz Čangalienas pušelnieku Ķenča un Pāvula mājām gan braucām ar mašīnu. Lai ar zirgu no otrā Gaujas pusē atrodošamies Ķenciem, kur saimniekojis Pidriķis Branders un Urlēm (Pāvuls - Jānis Sutris), atbrauktu līdz Inešiem, kā arī tiktu no tām atpakaļ, varēja vajadzēt lielo daļu dienas. Bet tā bija arī iespēja fantāzijai – Ķencis bija spiests visu pārdomāt, vedot uz Inešiem savu sivēnu „mērnieku cienīgiem lielskungiem”. Cik tur pa ceļam ezeru un cik – bērzu birztaliņu, kur palūgt dievu, lai tas dod mērniekiem tik labu prātu, ka tie pieņem viņa dāvaniņu un iemēra kaut kādu gabaliņu zemes uz kaimiņa rēķina!
Par Ķenciem un Urlēm rodas iespaids, ka to zemes varētu būt bijušas nesalīdzināmi plašākas par Gaigalu zemēm, piemērām. Varbūt līdzīgi ir bijis arī ar saimniekošanas vērienu? Bet ja tā, tad varbūt brāļi Kaudzītes būs bijuši ne sevišķi objektīvi slātaviešu un čangaliešu strīdus tēlojot? Varbūt viņi ir bijuši slātaviešu partijas biedri, kas no augšas skatījušies ne tikai uz tādiem tālumniekiem kā Ķencis ar Pāvulu, bet kam īsti savējie nav likušies pat zobolieši Prātnieku Andžs, Švauksts un Pietuka Krustiņš?
Un nobeigumā par vēl kādiem interesantiem atradumiem un jautājumiem, kas atnāca pie manis pēc jaukā rīta rakstīšanas cēliena. Pie Gaigaliem, kuros dzīvojuši ietekmīgie Hirši (Oļiņi) stāv koka plāksne ar uzrakstu, ka šeit 1878. gadā dzimis grāmatizdevējs Jānis Roze. Vai viņa senči arī kaut kā ir bijuši iesaistīti Mērnieku laiku batālijās?
Un kā ar Andreja Pumpura sievastēvu Gobu, kas savus Jaungaigalus uzbūvējis Inešos pie Orisāres? Izrādās, no Gaigaliem viņš ņēmis sievu un solījis tai uzbūvēt jaunus Gaigalus. Tagad tie stāv pussabrukuši, bet vēl nes sevī senās cienības zīmes.
Un Skolas kapi – tur gan pēdējo reizi biju vien padsmitnieka gados. Interesanti, ka četras Rātmideru meitas apglabātas blakus vecākiem. Turklāt visas pēdējā gaitā šurp atvedušas arī vīrus. Bet Līze – arī vēl vīrabrāli Reini. Krāšņi un pārliecinoši par Lielo Māti Edi Rātminderi, dzimušu Korneti, liecinoši. Ak jā, - tieši viņa varētu būt bijusi galvenais Oļiņietes prototips.
Pie Ingūnas saēdāmies tikko lasītu sēņu delikateses. Es dabūju grāmatas manuskriptu, kuru esmu apņēmies caurlūkot kā ģimenes psihoterapeits, kam vairs nepietiek ar vēl, dzīviem klientiem, tā - "kā sacīt jāsaka".
Tādas tās brīvdienas.
|
