Pēc ilgāka laika gribējās parunāt par tēmu, kas var tikt uztverta kā politiska un kas kaut kautkādējādi tāda arī ir. Tomēr tajā ir arī daudz tāda, par ko tradicionāli tiek runāts šajā mājas lapā nesaistībā ar politiku. Matriarhālais un patriarhālais, tikai šoreiz kaut kā bioloģiski otrādi apvērsti, jo matriarhāli personāži var būt vīriešu dzimuma un patriarhāli – sieviešu – par to gan mēs jau ne reizi vien esam pārliecinājušies. Ne jau pēc viņu pašu izvēles, sistēma iesaukusi sevī, arhetipos bazētās lomas atrod savus aktierus, neraugoties uz bioloģiskajām dzimumatšķirībām. Žanete Jaunzeme – Grende ir kļuvusi par interesantu patriarhālu spēlētāju, tā es nodomāju, palasījis informācijas par viņu.
Konflikts saistībā ar Nacionālās Operas direktora iecelšanu man šķiet tāds simptomātisksks. Žanete Jaunzeme - Grende, kura nākusi no biznesa un konkurences ētikas pateica, ka pietiek būt tādai Operas pārvaldībai, kāda tā ir. Un man tas izklausījās taisnīgi un labi. Arī veids, kā viņa to pateica, vismaz man bija simpātisks – sievišķīgi emocionāls, bet tāds, kurš neradīja aizdomas par nezin kādām slēptām ministres interesēm ar jau laikus sagatavotām figūrām savā šaha spēlē. Man ilgstoši nav patikuši Nacionālās Apvienības uznācieni, bet šoreiz tas mani uzrunāja Eināra Cilinska izpildījumā. Pareiza un laba pārvaldība – tas šķiet kaut kas strukturējošs un fundamentāls – atšķirībā no mums jau tik pazīstamajām matriarhāli feodālajām piramīdām un sajūtamajiem, bet nepierādāmajiem darījumiem tajos.
Vienlaikus man ir saprotama arī Žagara kunga (vārdos neizteiktā) argumentācija šajā sakarā. Viņam ir bijusi jāpārvalda valstiski svarīga kultūras iestāde tādos valsts birokrātijas apstākļos, kuros laba pārvaldība ir bijusi vien sauklis. Apstākļos, kad jābūt tālredzīgākam par tiem, kas tev dod naudu, distancējoties no mērķiem, kurus viņi grib sasniegt, to naudu dodot un turpinot domāt par kultūras mērķiem. Opera ir noturēta, prieks tajā ieiet, tomēr es būtu ļoti pārsteigts, ja Juris Žagars izrādītos izticis bez kāda dažādi vērtējama kompromisa. Pasaules mērogā lūkojoties – vienmēr jau var būt labāk. Vai tādēļ tagad jāupurē Žagars? Bet varbūt viņš pa šiem gadiem jau kļuvis tik stiprs, ka tas nemaz nav iespējams kaut kādam vakardien kultūras sfērā ienākušam ministram, kuru dažs, bioloģiskās dzimumatšķirības ievērojis komentētājs jau paguvis nosaukt par Slakteri brunčos? Varbūt viņš ir tik stiprs, ka var gāzt ministrus, nevis ministri viņu?
Es tiešām neesmu informēts par niansēm, bet zinu, ka tajās nereti noslīkst vistīrākās idejas. Ministre man šķiet godīga (biznesa vides godīguma izpratnē) un precīza, parādot šo konfliktu uzreiz, pēc stāšanās amatā. Ja tas tiktu aktualizēts pēc gada, nebūtu tik ticami un tīri. Tīra pārvaldība ir patriarhāla ideja, bez kaut kādiem ”es tev, tu man”. Operai jāsaņem par to, ka tā ir Opera. Bet padomāsim – cik ir tādu ļaužu, kas spēj tās finansējumu novērtēt pēc nefinansiāliem kritērijiem. Vēsturiski opera ir bijusi gan aristokrātu izprieca, gan apliecinājums izpratnei par cilvēka psihes dziļumiem, gan spējai to visu organizēt, balstoties uz paaudzēm koptu sabiedrības augšslāņu gaumi. Cik šodien ir tādu ietekmīgu cilvēku, kas spēj ne tikai pateikt – Operai vajag! Cik ir tādu, kas spēj savu izvēli vēsturiski, intelektuāli, mākslinieciski pamatot? Līdz ar to – nodrošināt valsts un privātā finansējuma sabalansējumu, pie kam panākt, ka privātais finansējums ir „strukturējošs”, par vērtībām vēstošs... Un kā var pamatot atšķirības finansējumos ar citiem teātriem?
Trekno un necaurskatāmo gadu laikā ir izveidojusies tradīcija nedomāt patriarhāli. Ielikām mēs te tādu puisi, sparīgu un smuku – nu, tad lai arī rūpējas un nesagādā mums liekas galvassāpes ar iedziļināšanos. Viņam ir lēnis, lai tad arī priecājas – ja nopelnīs lielu naudu, mēs no viņa paprasīsim. Ja taisīsies bankrotēt, izskatīsim lietu un varbūt atbalstīsim. Tomēr Žagars jau nav kaut kāds poļitruks, viņš saprot drēbi un ir gana emocionāls un gana intelektuāls, lai mēģinātu spēlēt savu spēli. Kaut vai tikai savas pašcieņas dēļ. Nu un tā viņš dara vairākus gadus. Ar katru gadu vairāk sajuzdams, ka sistēma viņu arvien vairāk respektē. (Būtu dīvaini, ja tas nenotiktu – salīdzināsim piecu miljonu valsts iestādes iespējas, kurā vienmēr varēs atrast kādu pusoficiālu pašaizsardzības finansējumu ļoti daudzveidīgās izpausmēs, ar nabaga Kultūras ministrijas budžetu, kuru santīmu santīmos skatās visi, kam vien nav slinkums). Žagars, ilglaicīgs Operas vadītājs, būtu spējīgs padarīt par savu cilvēku ministrijā jebkuru tās ierēdni un daži simptomi liecina, ka tā varētu būt noticis.
Stingri ņemot, es Žagaru nenosodu – viņš strādāja tā, kādi bija rakstītie un nerakstītie noteikumi tajos laikos. Bet – tagad viņam par to var paprasīt juridisku atbildību, taču diezin vai viņš par to nav padomājis. Ministrei bija jāiztur smagi cīniņi, viņai bija jāpiekāpjas attiecībā (kas taču nav svarīgākais), tomēr izskatās, ka ne par principiem. Izskatās, ka daudzas cīņas vēl priekšā.
Interesants ir jautājums par kultūras darbinieku reakciju uz šo konfliktu. Bija vērojamas visādas padoto „populāro seju” nostāšanās Žagara pusē, izskatījās diezgan verdziski – līdzīgi kā savulaik atbalsts Līnim un Rubenim viņu dīvainajos sānsoļos no likuma. Vai šīm mākslas autoritātēm var uzticēties šādos jautājumos? Diemžēl tās tiek izmantotas, par ko žēl, gluži kā par Eduardu Pāvulu kādreiz, kad viņš reklāmās ar savu padomjlaikā sastrādāto „īstā latvieša stāju” garantēja uzticēšanos apšaubāmiem biznesa projektiem, un gan jau nabadzība nebija pēdējais iemesls, kādēļ tā notika.
Zinot, apmērām cik saņem aktieri, un pat pieļaujot, ka daži no viņiem ir arī ļoti speciālu noteikumu pasargāti (tauta arī kaut ko maksā, ne tikai valsts budžets), nav nekādu garantiju, ka tā ir visvairāk pret korupciju pasargātā, valstiski domājošā un kristālskaidrākā tautas daļa. Un mākslinieku darba specifika – iedziļināšanos psihes dziļumos estētiski noslīpētā formā – rada arī pretrunīgas nostājas pret realitāti. Mūziķi ir vēl īpašāka publika – viņi taču ir bijuši spiesti apgūt savu profesiju jau no pirmsskolas vecuma, nesaņemot daudz ko no tā, kas citiem bērniem bērnībā ir pašsaprotams. Kā par to var samaksāt un kas to var izdarīt? Pat ja mūziķu algas ir lielākas, vienmēr būs kašķis, vai pietiekami un par ko.
Teātru māksliniekus es sajūtu kā ļoti sajūgtus savā starpā – tie jūt viens otru pa publikai ne vienmēr izsekojamiem emocionālajiem kanāliem, kas veidojušies ilgās skatuves gaitās un viņi bieži jūt to, ko cits viņu kolēģis jūt. Principā tā ir matriarhālo piramīdu pazīme, lai gan šajā gadījumā emocionāli negribas to novērtēt kā „sliktu”. Ja tiek aizskarts kāds no „savējiem”, mākslinieki reaģē tā, it kā viņiem draudētu nocirst personisko roku. Nu ko viņi tur var zināt, par visādām finansu niansēm, tas ir gana komplicēti, tomēr arī ļoti saistīti ar personisko neapmierinātību par savām finansēm. Bet savā ziņā jau aktieri un teātru darbinieki nospēlē mūs visus, lai kā arī negribētos atzīt savu manipulējamību un matriarhālos „savējo” pastutēšanas refleksus. Kaut kas silts un pierasts ir visā tajā.
Šajā nospēlēšanā ir tas racionālais grauds, kuru gribu še izvilkt saules gaismā. Process parāda, kas ir kas. Konflikts vai tiesa mūs iemāca to, ko pirms tā mēs nebūtu varējuši zināt. Tas rada precendentu nākotnei, kura tiek būvēta no daudziem šādiem precedentiem. Tomēr gan tiesā, gan mākslā, gan sportā svarīgi ir spēles noteikumi – cik tie ir taisnīgi, lai noskaidrotu uzvarētāju. Tādi, kas stimulētu mācīties no uzvarētāja un tādi, kas dotu labumu pārējai sabiedrībai. Tādus „izdomāt” nav viegli, arī tas ir process.
Man ļoti gribas cerēt, ka tie procesi Kultūras ministrijā, ko redz publisks vērotājs, liecina par „godīgas spēles” principu ieviešanos un nostiprināšanos valsts pārvaldē kopumā, tādu, kurā ir ietverts arī ilgtermiņa redzējums, par kādu cīnās, piemērām Valsts kontroliere Sudrabas kundze. Kaut kā negribas atkal vilties un pēc pāris mēnešiem uzzināt par kādiem skandāliem, kas liecina par slēptām interesēm, kuras nav īsti sabiedrības interesēs. Negribas kaut kādas demisijas, kas salauztu lietu attīstības normālo gaitu. Un gribētos cerēt, ka oligarhu ietekme tiešām pazūd arī cilvēku galvās un ka no tā ir kāds finansiāls labums. Gribētos cerēt, ka vēl viena iepriekšneparedzama procesa izspēle ir kaut ko būtisku devusi – šeit es domāju eksprezidenta Zatlera antioligarhiskās aktivitātes. Gribētos cerēt, ka caurspīdīgi pārvaldot, rezultāts būs labāks.
Gribēju rakstīt, ka piekrītu kasparam, ka norādes un analīdze par referendumu nav vajadzīga, jo viss tāpat skaidrs. Tomēr, kamēr A.Pumpura pirms vairāk kā 120 gadiem rakstītais un šodien it kā triviāli skanošais pants: "Šo domāja, to domāja, Sveši ļaudis daudz domāja, Ko domāja sveši ļaudis, To tu līdzi nedomā! Tev jādomā: laiks atnāks, Kad ikkatrs domāt sāks" nav pat ne daļēji piepildījies, atliek vien norādīt un analizēt.
indiāņi nebija aizdomājušies līdz personas kodiem - ja nu gribas identificēties ļoti precīzi. Mana rūpe bija novilkt robežu, kas būtu skaidra arī citiem šī foruma apmeklētājiem, lai citā reizē nebūtu jāskaidrojas par to, ko es esmu teicis un ko nē - ja atšķirība nebūtu redzama pēc vienkāršā, lai neteiktu, prastā izteiksmes veida, un piezemētajām tēmām.
Par referendumu - es iešu un balsošu "pret". Ko tur citu darīt? Domāju, ka visā pasaulē šobrīd notiek lielas pārbūves, kuras ietekmē lielvalstis, un mēs tur esam smilšu grauds.
Piedodiet, Rudzīša kungs, bet tā arī nesapratu - kur skandālā ap operu matriarhāta ,kur patriarhāta izpausmes. Es vēroju un secinu, ka Jaunzeme Grende ir tāda ministre kā es Sabas ķēniņiene. Ir taču jābūt talantam pierunāt pilnus visus medijus , kādu tik labu pārvaldību tagad radīs operā un kāda es pati kultūriste izcila, un vienlaicīgi apstiprināt to pašu Žagaru amatā, nonākt smagā interešu konfliktā un vēl noklusēt par problēmām ap Gaismas pili. Zinot, ka kundzei klāt ir klimakss - es viņu saprotu tīri cilvēcīgi, bet tas nedrīkst būt arguments, kad runa ir arī par manu nodokļu naudas šķērdēšanu. Būtu labi par šo kundzīti spriest pēc padarītiem darbiem, nevis pašslavinošiem paziņojumiem. Par Žagaru. Paši viņu ielikām baltā nama - operas dievekļa krēsliņā un tagad nu paši brīnāmies , kā mazais dieveklītis uzvedās kā aizvainots sētas puišelis - ne vairs intelekts, ne kultūra, ne smalkjūtība. Lūk , tas ir skumji. Tas ir daudz, daudz skumjāk par ministres haostisko ārdīšanos. Jo es jau arī esmu tikai cilvēks, kam lieti noderēja kāds pozitīvais tēls, piemērs. Nu tas pats ielicis kopējā dubļu peļķē. Diemžēl, tos dubļus Žagars jau vairs no sevis nenomazgās. Man jau šķita, ka Jūs Rudzīti rakstiet tiešāk un skarbāk. Bet nekā ...
8Kaspars, kurš nav kaspars, kuram literatūrā pietrūkst IRobot(2012-01-12 12:43 PM)
0
aikam samulsināju kaspars nosaukdamies par Kasparu, diemžēl jāpiekrīt, ka rietumu kultūrai nav skanīgās tradīcijas kā indijāņiem, savādāk būtu, ja rakstītu - "trešdienā dzimušai ar lielo snīpi, kas guļ uz silta akmens". Pasu daļa saskumtu - daudz darba!!! Interneta komentāros uzturēt identitāti ir dumji. Mēs personificējam, tadas kaltētas diegā sakārtas galviņas, kas nepārtraukti ļerkst, un nav iespējams, kura galviņa un kāda. Tāpēc labākais, tvert ideju vai domu, ja tāda ir un metāt tās bumbiņas, lai prieciņš pirkstiņu vingrinātājiem. Es saprotu, ka rakstīt par aktuālo nav cēli, bet ja ne zemiski, tad piezemēti. Tomēr, man bail pat teikt, ka es labrāt gribētu dzirdēt par situāciju ar referendumu. Protams daļa diogēnu teiks, vācies uz Delfiem vai vēl kur tālāk, tomēr visam ir jēga. Man interesē, kāda starpība starp latviešiem, un krieviem, kuri ir dzemdē, kuri izspiesti ārpus, vai kāds grib atpakaļ un kur. Kuri savus tēvus padara par dieviem un kuri joprojām raugās Daugavā cerot uz garu nomierināšanu. Vai nauda var ko atrisināt, ja IKP aug varbūt referenduma nebūtu? Pasakiet, kur ir labs komentārs situācijai un vai to var atrisināt. Kaut kas dziļaks par "abi traki". neesmu redzēji, bet pārgrieztu ģīmju un dadu morozu paliek arvien vairāk, tāpat kā sarkanās saules piekritēju.
oti precīzi par to, ka opera ir gara un materiālās "aristokrātijas" izklaide. Un Žagars ir piederīgs šai "aristokrātijai" bez saknēm, tāpēc liels bars "aristokrātu" to aizstāvēja, neuzdodt jautājumus pēc būtības. Vispār situācija ir interesanta, kad visi saprot, ka kaut kas jāmaina, bet nesaprot kā. Aristokrātiju pamainīt, paplašināt, vai nomainīt, kas ir visnereālāk. Tā ētika pazūd politikas priekšā. Un štrunts par operu, ostu vai vēl kādām valdības atbalstītāju pārbīdēm. Vēl arī krievi uzstājas, kas saka šeit ir mūsu vieta, un mēs gribam savu riecienu un vietu aristokrātijā (ignorējot, ka daudzi krievi tur jau ir un tā pamatīgi). Sistēmu veidošana ir sarežģīta.
problēma ar žagaru, un cik dzirdēts, arī dažiem slaveniem režisoriem - viņi ir interešu konfliktā. Kāda interese Žagaram sakārtot Operas finanses, jo viņš pats maksā sev un saviem tuvajiem honorārus?!
Man šī situācija liekas tāda jau kā klasiska, kur apakša vienmēr būs jautājums, vai māksla ir savienojama ar biznesu, vai no lielās mākslas vispā ir iespējams gūt peļņu? Vai izīrēta izrāde ir tīrā māksla? ir jābūt sponsoriem, lieliem sponsoriem, kas palīdz teātrim radīt to, kas nav tikai masu kultūra. Pirms kāda laika Latvijas simfoniskā orķestra diriģents Šisona kungs gāja uz ministriju un lūdza attīstībai, lūdza algām un instrumentiem. Tajā brīdī man bija kauns, kauns par ministriju, kauns par situāciju. Dusmas, nu nav viņam jālūdz, nav. Ko darīt? koncertzāles nav...Viņš intervijā atzina, ka ir ielikts tāds darbs, lai attīstītu orķestri, bet tagad tā ir atbildība-tas līmenis ir jānotur. ar ko? ar repertuāru, ar instrumentiem, ar mūziķiem. Es varbūt ļoti emocionāli skatos uz šīm lietām, bet ir vērtības, kas ir svarīgākas tālejoši. LNO ir viena no tādām vēretībām, uz izrādēm lido no visas vecās Eiropas. Es saprotu, ka ir arī otrs viedoklis. Kāds kino producents reiz teica, ka pie mums, Latvijā viss ir ačgārni, valsts iedod naudu, lai kino komandai būtu ko sev algas samaksāt, bet jābūt esot tā, ka algu saņems tad, kad būs radīts produkts, kas to naudu ienesīs. Vai māksla ienesīs naudu?Cik tālu var atkāpties masas priekšā, lai gūtu peļņu? Nezinu... Sponsori, un tikai.
