Nesen satikos ar kādu kolēģi, ar kuru mums savulaik bija principiāls strīds. „Bet es toreiz domāju, ka valsts darbs vienmēr nozīmēs stabilitāti…”, tā viņa šodien atzina. Baisi iedomāties, kā šodien jūtas cilvēki, kas nav izveidojuši kādu neatkarības buferjoslu attiecībās ar valsti. Viņi jau arī neklusē, piemērām, interneta komentāros ar ko man nācās saskarties pagājušonedēļ un par ko jau rakstītu sākumlapā.
Uz šo cilvēku izkliegto jautājumu – kurš pie tā vainīgs?, – atbilde, protams, ir atrodama, vismaz vispārīga – tā ir valdošā elite. Bet ja mēģināsim to noprecizēt vēl vairāk, ko tas mums dos? Zināšanas, kas noderētu, lai neko tādu vairs nepieļautu – noteikti. Bet šīs zināšanas nekādi nepalīdz ar resursiem izdzīvošanai šodien. Kur lai dabū zināšanas, kā lai izdzīvo ar to, kas ir, es nezinu. Tur vajag citus ekspertus.
Virziens
Katrs zaudējums var būt arī ieguvums. Tikai jau šodien jāsāk pie tā strādāt!
Tu vari atrasties kādā punktā, kurš nepatīk ne tev pašam ne cilvēkiem, kurus tu cieni un kam gribētu līdzināties. Var arī būt vēl sliktāk – tev var būt kauns par to, kur tu esi, šodien, vai vainas sajūtas par to, kur tev gadījies nokļūt. Un tev var būt milzumliela bezcerība par to, cik lielas ir tavas iespējas tikt ārā no šī punkta. Bet tev ir jātic.
Kaut vienu milimetru tālāk un tavai dzīvei jau būs bijusi jēga. Mēs nevaram būt vainīgi par to, kur mūs ir iesviedis mūsu dzimtaskoks un visa vēsture ap to. Bet mēs esam atbildīgi, uz kuru pusi no punkta, kurā piedzimstam, kustēsimies tālāk. Tā laikam ir vislielākā izšķiršanās un atbildība katra cilvēka dzīvē. Ārā no mūžīgās atkarības, bet kurp?
Ilgs ceļš
Ja mēs palūkojamies uz Āfrikas cilšu karos iesaistītajiem cilvēku miljoniem, vai Indijas pārapdzīvotajos plašumos izdzīvot protošajiem neaizskarajamiem, mums var šķist, ka esam ļoti civilizēti un attīstīti. Bet ja paceļojam pa Itālijas mākslas mantojuma vietām, vai pamēģinam saprast, kas notiek Kembridžas universitātes gaiteņos, Eiropas parlamentā vai augsto tehnoloģiju apdzīvotajā Silikona ielejā, tad nokļūstam tādā sevis paša aptveršanas zonā, no kuras vēl augt un augt. Un ja vēl iedzīvojamies mūžsenās Grieķijas mītos…
Šādas apjausmas mani nomierina, jo es saprotu, ka ja es savā dzīvē tikšu kaut nedaudz uz priekšu tajā noslēpumainajā virzienā, ko saucu par Attīstību, arī tad mana dzīve nebūs bijusi bez jēgas. Es kaut ko atstāšu aiz sevis savam dzimtaskokam un varbūt, ka mani mazmazmazbērni, kurus, visticamāk, man nebūs lemts ieraudzīt, kādreiz teiks – mēs par viņu zinām, par to mūsu vec…tēvu.
Priekšstats par viena cilvēka dzīvi kā pasaules sākumu un beigām ir nogalinošs. Tas prasa izdarīt neizdarāmo un ja tas tiešām izrādās neizdarāms, tad krist mazvērtības sajūtas bezdibeņos un dažreiz pat izdarīt pašnāvību. Bet ja saprotam, ka dzīvojam savā dzimtaskokā, tad ir daudz vieglāk. Dažiem tajā ir strauji jāiet uz priekšu, bet dažiem lemts iepriekšējo paaudžu kļūdu izvēršanas, pārvarēšanas un vainas izciešanas tik grūti tikai savas vienīgās dzīves laikā novērtējamais darbs.
Ticība
Viss, ko saku, var nomierināt tāpat, kā to dara ticība Dievam. Jo ja izšķiršanās ir tikai viena – par virzienu neatkarībā, tad visā pārējā atliek tikai paļauties. Tieši šī nomierināšanās patlaban ir vajadzīga. Lai visu, kas zaudēts pārvērstu par vienu lielu motivāciju nekad, nekad, nekad to vairāk nepiedzīvot!
Skatījumu skaits: 1137 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/1 |
Es apšaubu, vai tā var izštukot: šis man liks regresēt tāpēc un tāpēc, šis liks augt... Tāpēc mans jautājums bija mazliet ironisks. To varbūt pēc laika var izsecināt, bet neba uzreiz.
Es esmu bijusi arī pie citiem palīdzētājiem (psihiatriem, piemēram); un pilnīgi droši esmu viņus vazājusi aiz deguna, un viņi ir iekrituši, gan ne apzināti, turklāt tas ir bijis abpusēji. Un viņi ir vazājuši aiz deguna mani. Traki tikai, ja palīdzētājprofesijās (turklāt tādās, kas strādā ar psihi) ir cilvēki, kas nepazīst savu iekšējo pasauli un ir manipulējami un neprot celt sev robežas.
Psihoterapeitam tas draud daudz mazāk, jo viņš mācās citādi; ne tikai ar prātu no grāmatām.
Tāpēc man šķiet, ka nav produktīvi iespringt un baidīties, ka tik kaut kas nenotiek, ja vien iekšējās sistēmas saka, ka meduspodi ir tur un tur. Ja nederēs tie, varēs iet pie citiem, bet atrašanās pie pirmajiem arī noteikti kaut ko iemācīs.
Tiešām domā, ka viedumu tā var kādam pateikt priekšā? Tā kā pamatskolā iedot nošpikot pareizo atbildi?
Nespēju noticēt, ka nezini, ka var meklēt terapeitu, lai aizbēgtu, pārāk jau nu informēta liecies. Tomēr tad ienāca prātā, ka laikam jau ikvienam ir savs "aklais punkts", tāds pats, kuru neredz autovadītājs atpakaļskata spogulī. Tu skaties un pilnīgi skaidri redzi, ka tur nav nevienas automašīnas. Nevis neredzi, vai ir vai nav, bet skaidri redzi, ka nav. Ir tikai viena iespēja to pārbaudīt - skatīties nevis spogulī, bet pagriezt galvu.
Stella: Vai bez tā terapeita nekādi neiztikt? Skatoties, kur gribi nokļūt. Var jau, protams, ceļu veikt uz savām kājām, var pats sameistarot kādu riteni, bet divritenis ir jau izdomāts, varbūt nav vērts vēlreiz. Vēl ātrāk būs ar ātrvilcienu. Es izvēlos ātrvilcienu. Manam dzimtaskokam ir tik daudz prasību, ka pat ātrvilciens te ir par lēnu. Par terapeita izvēli - es nezinu. Kā var izvēlēties labu laulāto? Vai tas, uz kuru man ir Daces pieminētais klikšķis, ir tas, kurš man palīdzēs attīstīties vai tieši otrādi - aizbēgt no īstajām problēmām? Vai kāda terapeita (vai laulātā) pamešana ir bēgšana vai aktīva meklēšana, kur es varu attīstīties? Vai šādi riņķojot mēs neiestrēgstam? Un tad zinātniski runājam par garo atveseļošanās procesu, tā daudzajām fāzēm un par cerību (cerību!), ka ar laiku varbūt paliks labāk. Man tā izskatās pēc garas garas garas bēgšanas, nēsājot līdzi savu zaudējumu kā attaisnojumu. Tā gan ir īstā elle. Un tomēr pierasta, vai ne? Negribas neko mainīt?
Bella, ar "dzīvē viss kas notiek" es biju domājusi ļoti daudzus aspektus. Arī zaudējumus, kurus es nevaru ietekmēt. Tad ir jautājums par to, kā es neizmaināmo un neietekmējamo pārstrādāju. Ja esmu iestrēgusi, tad var un vajag jautāt kāpēc?, jo bez tā nekas labs nesanāks. Apzināšanās ir svarīga; jā, pat tad, ja kādu laiku tas ir ticis vai vēl tiks attaisnots. Cerams, ka ar laiku mazāk. Atveseļošanās process sastāv no daudzām fāzēm, un neviens nekad nav varējis kādai pārlēk pāri. Nu, ja vienīgi, dabūjot šizofrēniju. Bet tad jau ir kirdik.
Citos aspektos runājot (par ietekmējamām lietām) man šķiet, ka cilvēks pats uzprasās uz grābekļiem pa pieri, kamēr viņam beidzot pielec. Tā ir tāda pašterapijas forma.
Stella, psihoterapeits jāmeklē ar ņuhu, ar maņām. Jāaiziet pie vairākiem, jāpajautā sev, kādas ir sajūtas. Bija klikšķis vai nebija. Jāskatās, lai nav šarlatāns ("ārstē" visu un jebkuram cilvēkam), turklāt nav jābaidās pēc laika mainīt. Citas maņas (ne jau prāts vai psihoterapeits pats) pateiks, kas viņam ar to dzimtaskoku Tavām šābržīža vajadzībām. Tas ir tas pats, kad sasirdzis dzīvnieks pļavā meklē zāli. Viņš nezina, kā to sauc un kādi tai sertifikāti vai dzimtaskoks; viņš jūt, ka tā ir īstā.
Visi cilvēki ir kaut kādā attīstībā, kamēr vien viņi dzīvo. Pilnīgi perfekti psihoterapeiti un tādi, kas visu atrisinājuši ar savu dzimtaskoku, ir tikai ellē.
Bella, es ļoti piekrītu visam, ko raksti. Bet, nedaudz pārvirzoties uz citu tēmu jeb, Taviem vārdiem runājot - sperot nākošo soli - kā noteiksi, ka Tavs izvelētais kvalificētais psihoterapeits "netatstrādās pats savas dzimtaskoka vajadzības"? Vai bez tā terapeita nekādi neiztikt?
Pirmais solis jau ir apzināties, ko tad esmu saņēmis mantojumā no senčiem. Tad rodas tā saprašana, kāpēc, piemēram, vienai "visi vīrieši ir cūkas" vai otram "pie visa vainīgas tās maitas sievietes" un tamlīdzīgi maldi.
Kāpēc ir cilvēki, kuri pat neuzdod sev jautājumu, kāpēc, bet tā arī nodzīvo mūžu, tikai vairodami to, ko nosaucām par dzimtaskoka vajadzībām? Tāpēc, ka ciest ir vieglāk nekā kaut ko darīt.
Dace: "ja cilvēks dzīvo, tad dzīvē viss kas notiek. Arī tādas lietas, kad gribas taujāt: kāpēc, velns parāvis???"
Ja dzīvo dzimtskoka vajadzībām, tad tās arī diktē to "kas dzīvē notiek" - neatkarīgi no manas gribas. Arī tikai apziņa, ka tā notiek, un es to daru dzimtaskoka dēļ, neko jau īsti nedod. Nu tagad zini, nu un tad? Tagad ir attaisnojums?
Ir jāsper nākošais solis, un tas pilnīgi droši ir grūti un saistīts ar lielām ciešanām. To var izdarīt psihoterapijā, tam ir īpašas tehnikas. Vēl ir vajadzīga drosme skatīties patiesībai acīs, drosme cīnīties un drosme dzīvot savādāk kā līdz šim, kā arī kvalificēts psihoterapeits, kurš pats ir sasniedzis to attīstības pakāpi, kurā neatstrādā pats sava dzimtaskoka vajadzības. Jo klients nevar tikt tālāk kā terapeits.
Un tikai tad būs iespējama dzimtas "bagāžas" izmantošana par darbarīku.
Es to dzīvošanu dzimtaskoka vajadzībām saprotu mazliet savādāk, nekā Bella (Vakar 18.12 12:50 Pm).
Es saprotu tā, ka vecāki iedod bērnam bagāžā darbarīku komplektu, ar ko viņš risina situācijas. Bērna misija pret dzimtaskoku - šo komplektu uzlabot, un nodot tālāk saviem bērniem. Piemēram, minēto meitu gadījumā uzlabojums būtu - iemācīties izveidot labākas attiecības. Tiem, kam bērnu nav - nodot savu bagāžu citiem.
Manuprāt, jēga ir individuālajai attīstībai, varbūt arī kolektīvajai (civilizācijas), dzimtas koks tevi vienkārši veido tevi par tādu kāds tu esi. Man patīk pieņemt, ka mēs šeit uz zemes neierodamies vienreiz, bet pa laikam viesizrādēs uz kādu brīdi, dažiem gadu desmitiem, kuru laikā šis tas jāpaveic savā un varbūt kopīgā attīstībā. Par bērniem runājot, man šķiet, ka tie tiek dzemdēti, tieši tādēļ lai vecāki varētu uzkraut uz viņu pleciem savas problēmas un mēģināt piespiest bērnus izdzīvot viņu dzīves, tādejādi cerot iegūt nemirstību. Un arī aprēķins- es pamocīšos, paaudzināšu tevi un pēc tam vecumdienās tev pienākums būs rūpēties par mani... viss tā egoistiski šķiet, varbūt pat parazītiski...
