Vispirms jau jāatgādina, ka šodienas pusmūžs pārliecinoši lielāko mūsu vēstures daļu ir bijis viss mūžs, turklāt gana ilgs. Vairums cilvēku vēl 100 – 200 gadus atpakaļ nesasniedza 40 gadu vecumu. Tas liek domāt, ka dzīve pēc 40 ir tādā kā uzdāvināta. Dāvana, ar kuru jāmācās apieties, samērā jauns cilvēces izaicinājums, kuram tā nav vēl pilnīgi gatava. Ir par maz kultūras sasniegumu un pieredzes, lai varētu teikt, ka mēs zinām, kā jānodzīvo tā sauktais dzīves vidusposms, nerunājot nemaz par vecumu.
Savā ziņā dzīves vidusposms tik ļoti atšķiras no jaunības, ka to var saukt arī par otro dzīvi. Tajā ir jāizveido pilnīgi citi kustības azimuti. Jāiemācās dzīvot, atšķirībā no jaunības pieprasītās mācīšanās strādāt. Citiem vārdiem – atbildēt uz jautājumu – vai dzīve ir dzīvošanas vērta? Vai – kāda ir dzīves jēga? Nevis vispār, visiem, bet konkrēti man. Kas man rada prieku un kam es esmu gatavs iztērēt sava dzīves darba augļus?
Bet dzīves vidusposmam ir arī neindividuālas izpausmes. Kā šo dzīves posmu sasniegusī sabiedrības daļa ietekmē to daļu, kas dzīvo jaunībā? Varam novērot, ka liela daļa resursu tiek novirzīti jauniešiem. Tas, ka bērniem, kas sasnieguši pusaudžu un tam sekojošos vecumus, saprotami. Izglītība objektīvi ir dārga un iekļaušanās visādos sabiedrības kausējamajos katlos arī. Tomēr – vai tas neliecina, ka jaunībai tiek atņemta motivācija iemācīties ne tikai strādāt, bet arī pelnīt, kam taču būtu jānorāda uz darba jēgpilnumu? Var taču arī strādāt, neradot neko tādu, ko kāds cits būtu gatavs pirkt! Un – ja dzīves vidusposma resursi tiek jauniešiem, tad tie netiek pašam vidusposmam – lai noskaidrotu, kam un kā tad īsti ir jādzīvo. Tas rada jautājumu, vai tiešām šī problēma ir tik mazsvarīga? Rodas iespaids, ka cilvēki negrib zaudēt jaunību un tad, kad tas tomēr ir noticis, nesamierinās un nepieņem šo zaudējumu, turpina attīstīt ilūziju, ka vislabākais, kas dzīvē var būt, ir būt jaunam. Tas apliecinās arī dzimumspecifiskā, jaunību atbalstošā uzvedībā.
Kas attiecas uz vīriešiem – rodas iespaids, ka mēs mūžīgi dzīvojam pēckara apstākļos, kad vīriešu bija maz. Jā – pēc trīsdesmit gadu sasniegšanas vīrieši Latvijā pašiznīcinās un par to liecina demogrāfiskās līknes, kas liek domāt nevis par pēckara, bet gan par kaut kāda iekšēja psiholoģiska kara apstākļiem, kas turpinās. Tātad – ar izdzīvojušajiem vīriešiem sievietēm kaut kā jāpadalās. Un ja kāds ir sasniedzis 40 gadu vecumu, izaudzinājis bērnus, tad no sabiedrības interešu viedokļa varētu būt izšķērdīga viņa palikšana kopā ar vairs dzemdēt nespējīgo sievu, tas aizšķērso iespēju kādai jaunai meitenei tikt pie bērniem. Bet attiecībā uz sievietēm var teikt, ka pēc savu bērnu izaudzināšanas tās dažreiz mēdz mesties virsū mazbērniem, konkurējot par Mātes lomu ar savām meitām un vedeklām. Tādējādi arī tiek parādīts, ka viņu resursi dzīves vidusposma problemātikas risināšana tiek pārvirzīti uz jaunības problemātiku.
Un, visbeidzot, ja vīrišķie un sievišķie impulsi novirzīt savus psiholoģiskos resursus no dzīves vidusposma uz jaunību satiekas, tad notiek arī īpašumu un finanšu resursu pārdale. Līdzšinējā ģimene tiek šķirta un tās īpašums sadalīts. Sievišķā resursu daļa novirzās uz meitām un vedeklām, bet vīrišķā – uz meitenēm, kam nepatīk sava vecuma vīrieši. Jaunība, uz priekšu!
Visumā - mēs varam teikt, ka dzīves vidusposms joprojām tiek izjusts kā tāda iluzora, uzdāvināta un jebkurā brīdī atņemama dzīve bez savas pašas nozīmes un vērtības. Jaunībai raksturīgais spēks un enerģija tiek prioritēts attiecībā pret dzīves vidusposma saprātīgumu un izskaidrojumu meklējumiem. Cilvēki netic, ka var tik ilgi dzīvot, nāve taču var pienākt jebkurā brīdī, kādēļ gan jāpūlas ar dzīvošanu vēlreiz un ticēšanu tādai dzīvošanai?
Šī jaunības prioritēšana izpaužas arī skaistuma izpratnē. Neskatoties uz to, ka modes pasaule mūs vedina pat ne jaunības, bet drīzāk bērnības virzienā, liekot pa mēlēm pastaigāties meitenīga un zēniska izskata modelēm, - mēs satraucamies, ja ap sievietes acīm saviešas vārnkājiņas. Vadošais ir jaunības skaistuma kanons, tam nedaudz zaudē bērnišķais, kuru simbolizē balerīna, īsos bruncīšos un bez krūtīm. Bet dzīves vidusposma sievietei raksturīgā skaistuma mārketings ir gaužām vājš joprojām, tā uzturēšanai resursi netiek novirzīti, tādēļ mums (maksimizējot) liekas, ka „veca sieviete ir kā salijusi kartona kaste”, runājot Treisija Letsa („Osedžas zeme”) vārdiem. Viņa Violeta domā, ka visām sievietēm ir vajadzīgs meikaps un ka vienīgais izņēmums šajā ziņā ir Elizabete Teilore, varbūt.
Loģika tomēr liek mums neaizmirst, ka skaistums kā pats par sevi mājo arī līkā kokā, zaļajā vardē un viņas kurkuļos, nerunājot nemaz par krokodiliem, pitoniem un viņu daudz pieticīgākajiem ziemeļu brāļiem un māsām. Skaists var būt viss, bet ir vairāki skaistuma kanoni – bērnībai, jaunībai, dzīves vidusposmam un vecumam. Katram savs.
Dzīves vidusposma krīze lielā mērā izpaužas caur laulību, tas dažbrīd liek mums uzskatīt, ka tā vispār ir tikai laulības krīze. Bet tas savukārt rosina pajautāt, kas vispār ir laulība, kur tā sakņojas un „no kā pārtiek”. Sakot „laulība”, mēs vispirms domājam monogāmu laulību, lai gan tam nebūtu jābūt tik pašsaprotami. Vēsturiski visizplatītākā ir bijusi grupu laulība, ar Lielo Māti centrā. Un šādai laulībai ir liela inerce – tās ietekmē „visi guļ ar visiem”, vismaz fantāzijās. Patriarhālie uzslāņojumi, ka vienai sievietei jābūt ar vienu vīrieti, nav nemaz tik izplatīti – ne iekšējā, dvēseles, ne ārējā – sociālajā dzīvē. Monogāmās prasības mūsu psihes okeānā ātri vien kļūst par tādām kā viļņu sakultām putām, kas vētrām nomierinoties, izzūd. Poligāmiski refleksi joprojām ir noteicošie mūsu psihē.
Tas nav bijis tik vienkārši, pieaugušam vīrietim ienākt ģimenē un pateikt – es esmu Tēvs un turpmāk mēs divatā ar Māti šeit saimniekosim! Viņam joprojām nav tās kompetences, kas Mātei un tas viņu nepārtraukti nodod un nostāda nepievilcīgā pozīcijā. Māte nožēlo, ka ielaidusi še Tēvu, viņai nemitīgi gribas atpakaļ, vienvaldībā. Modernā pasaule, kam būtu jābūt Dēla pasaulei, kas nostiprina Tēva sasniegto, ļoti bieži krīt atpakaļ. Māte uzvar, viņa notiesā Tēvu par tā nespēju desmit tūkstoš gados sasniegt to, ko Māte sasniegusi miljonos.
Parunāsim par monogāmu laulību un abu tās subjektu – vīrieša un sievietes ieiešanai savā dzīves vidusposmā caur laulību. Tas ir process, kurā vērtību pārvērtēšana notiek tik dziļi, atkailināti un pamatīgi kā nekad agrāk. Sāksim ar sievieti, kā, manuprāt, senāko dzimumu. Ir gan arhetipiski, gan moderni iemesli, kādēļ viņai gribas nolēkt no monogāmijas. Vispirms par arhetipiskajiem.
1. Dzemde katrā tās ciklā var gribēt (bet var jau arī negribēt) jaunu partneri un jaunu sēklas donoru – tur vienmēr visa statistika sākas no jauna. Tās varētu būt atliekas no laikmeta, kurā Tēva nebija - kad pie zieda katru reizi atlidoja cita bite - bija neiedomājami, ka vienmēr tā pati. Turklāt – šādā veidā risinājās arī ģenētiskā materiāla sajaukšanās un mainīšanās problēma. Ja visi guļ ar visiem, tad ģenētika piedāvā daudz vairāk kombināciju, lai tās tiktu pārbaudītas attiecībā uz spēju izdzīvot. Esmu novērojis, ka partneru attiecības sabojājas, pirmkārt, uzsākot dzimumattiecības. Jo Māte Daba domā, ka sievietei un vīrietim jābūt kā ziedam ar biti, vienreiz dzīvē un uz visiem laikiem. Un, otrkārt, dažreiz tās tomēr spēj arī izturēt gan otro dzimumaktu, gan grūtniecību, gan bērna piedzimšanu, tā augšanu un pubertātes iestāšanos, mazbērnus un dažreiz pat mazmazbērnus. Par spīti Dzemdei, piezīmēsim! Bet tas nenozīmē, ka Dzemdes nav. Tas nozīmē, ka tās ietekme tiek pārvarēta, un dažreiz tā ir ļoti smaga cīņa! Mēdz būt, ka Dzemde kā piespiedu attiecības un varmācību uztver kristīgo un svēto monogāmo laulību. Tā dara tā, ka dzimumattiecības kļūst apgrūtinātas, un tas sākas ne tikai kā potences traucējumi vīrietim. Sieviete mēdz izjust riebumu pret partneri, kas līdz tam viņai ir šķitis pati pilnība. Viņai var iestāties kāda ginekoloģiska „mistika” – izdalījumi no dzimumorgāniem bez (it kā nepieciešama) bakterioloģiska pamatojuma. Dažreiz gan riebums, gan izdalījumi izbeidzas, ja tiek satikts cits – „vēlams” partneris, cita bite ziedam. Tāda selektīva Dzemdes pievilcība. Ieejot četrdesmitgadnieku vecumā, dzemdes jauda objektīvi mazinās, grūtniecība iestājas retāk un tad, ja tā tomēr ir iestājusies, lielāka ir spontāno abortu iespējamība. Bet Dzemde to kompensē ar daudz lielāku sociālo un psiholoģisko aktivitāti, ko var tulkot gan kā centienus nepalaist garām „pēdējo iespēju”, gan „mirt skaisti”. Dzemde ir izveidojusi sievieti par tādu ļoti pašpārliecinātu būtni, jaunības nedrošība un mazvērtības sajūtas ir prom. Sieviete ir „ženščina v soku”.
2. Dieviete. Viņa grib varu. Un viņai šķiet pazemojoši sevi atdot vienam vīrietim. Viņa prasa daudzus. Jo vairāk vīriešu ziedo, jo bagātīgāk Dieviete ar enerģiju apdāvina savu priesterieni. Un ja šī priesteriene nav vairs ne kaunīga ne nobijusies, tad tā var izfantazēt tādas ziedošanas aktu vēlmes, kas nabaga divdesmitgadniecei ne sapņos nerādās. Katrs jauns sasniegums ziedojumu iegūšanā spārno, tā enerģija iedvesmo iet uz arvien jauniem panākumiem.
3. Matriarhālā agresivitāte. Šī fenomena izpratnē mums ļoti noder fon Trīrs. Sievietei, kas dzemdē un kurai piemīt izsena kompetence par bērniem un ģimeni, ir ļoti pazemojoši darīt to, ko paveica Reja – atdot bērnus savam vīram Kronam, norīšanai. Ja jaunībā vīrs tiek atzīts par ģimenes galvu un līdz ar to - Dzemdes kontrolētāju, tad tam ir kāda loģika. Vīrietis ir vajadzīgs, lai garantētu ģimenes drošību. Nu, bet dzīves vidusposmā, kad sievietei vairs nav ko baidīties no ārējiem apdraudējumiem? Priekš kam tad tāds vecis? – vienalga, vai viņš ir bezdarbnieks vai miljonārs! Iemesli izmest viņu no savas un bērnu dzīves vienmēr atradīsies. Dažreiz tas notiek tāpēc, ka vīrs par maz pelna, citreiz tāpēc, ka ir sapelnījis gana, lai laulības šķiršana būtu labs bizness. Tāds dzimumu karš, kinorežisors Larss fon Trīrs to zīmē daudz patiesāk nekā daudzi psihologi un psihoterapeiti...
Un tagad par modernajiem sievietes iemesliem, kādēļ tai gribas nolēkt no monogāmijas.
4. Sieviete ap četrdesmit gadiem ir kļuvusi pašpietiekama. Viņa vairs nešaubās ne par savu izskatu, ne par spējām valdzināt. Viņai ir sakrājusies gana liela pieredze, kā pašai tikt pie iztikas līdzekļiem un kā kārtot lietas ar visādām valsts un sabiedriski reliģiskām institūcijām. Viņai ne reizi vien bijis jābesās par to, cik nevarīgs un neieinteresēts šajā ziņā ir viņas vīrs. Turklāt nemaz ne tik reti viņa atklāj, cik ļoti viņa patīk jauniem puišiem, teju viņas dēla vecumā. Šie puiši ir tik centīgi un tik varoši! Viņi tā novērtē to mieru un drošību, ko tiem sniedz pavecākā kundze – nu pilnīgi kā diena un nakts attiecībā pret sava vecuma špindozēm! Kālab šādai sievietei jāturpina smakt kaut kādās apnikušās monogāmās attiecībās?
5. Vismodernākais un daudzos gadījumos visjaudīgākais sievišķais resurss, ieejot pusmūža krīzē ir sievietes vīrišķā daļa. Nereti sievietes ir ieguvušas ļoti labu izglītību un sasniegušas augstus pakāpienus savā karjerā. Viņas būtībā ir prom no ģimenes un tas var nešķist nemaz nav tik asociāli, ja bērni ir izauguši. Sieviete dzīves vidusposmā maina savu sociālo dzimumu. Viņa kļūst vīrietis. Ģimene viņai nav vajadzīga, daudz interesantākas ir visādas nesaistošas attiecības, dažreiz īslaicīgas, citreiz garākas.
Kas attiecas uz vīriešu motivācijām dzīves vidusposma krīzē – var teikt, ka arī to nav maz.
1. Nekompetence ģimenes jautājumos. Konsultējot savus klientus – vīriešus, vienmēr nākas brīnīties, cik maz viņi zina par ģimeni. Un cik ļoti rēķinās ar visādām ārpusģimenes interesēm – ar darbu vai hobiju saistītām. Cik maz viņi savus bērnus izjūt kā sevis turpinājumu un galveno apzināto motivāciju, kam dzīvot. Un cik viņi ir bezpalīdzīgi un manipulējami jautājumos, kuros iesaistās Dzemdes un Dievietes jaudas! No vienas puses – mazi bērni. Bet no otras – lēmumu pieņēmēji, viņiem nav obligāti ar kādu konsultēties sava bērnišķīguma jautājumos. Un ja viņi tomēr konsultējas, tad ne jau no skolnieka pozīcijas.
2. Sastopoties ar visām krāšņajām sievišķā izpausmēm dzīves vidusposmā, vīrietis sajūt nepieciešamību ieslēgt atpakaļgaitu, jo jūtas nevajadzīgs visās tajās izpausmēs, kuras līdz šim uzskatījis par būtiskām . Viņam sāk negribēties savu likteņa biedreni – viengadnieci. Varbūt apjukums, varbūt aizvainojums, varbūt bezizejas sajūtas un no tām augošās dusmas? Bet kā jau vīrietis, viņš no tā izdara konkrētus secinājumus – varbūt es kļūstu impotents? Ļoti baisa perspektīva, jā pārbauda, vai tiešām. Un izrādās, ka nē – dzimumloceklis joprojām brīnišķi darbojas, izaicināts no jaunākām un maigākām būtnēm kā paša sieva.
3. Bailes no Dievietes turpina darboties. Bet tagad, atšķirībā no iepriekšējiem dzīves periodiem, rodas grūtības formulēt, kas tad īsti ir tāds ziedojums, kurš tiek ieskaitīts. Ja vilkme uz veco sievu iepauzē, tad Dieviete sāk uzdot jautājumus! Un cik brīnišķi gan ir atrast atbildi – man ir cita (jaunāka) priesteriene un templis, kurā ziedot!
4. Vīrietis (ne bez sievietes uzaicinājuma) ģimenē sevi identificē ar Apsarga (pirmkārt) un Sagādnieka (otrkārt) lomām. Modernās sievietes attīstība liek viņam šaubīties par to, cik viņš ir labs un neaizvietojams šajās lomās. Šīs lomas mirst un dažreiz (bieži) vīrietim šķiet, ka mirst viņš pats. Ka nekā cita svarīgāka jau nav, sevišķi, ja pirms tam ir miris priekšstats par sevi kā seksa ģēniju.
5. Vīrietis meklē satikšanos ar savu sievišķo daļu – Animu. Viņš atklāj sevī jūtas un nonāk pie secinājuma, ka ir nevis racionāli, bet emocionāli ieinteresēts. Viņš rokas kristīgajās vai ezotēriskajās praksēs un atklāj, ka dažviet viņš spēj būt sev labāka sieviete nekā viņa novecojusī sieva.
6. Mirst Varonis – mātes dēls un sievišķās pasaules izskaidrotājs. Tas, kuru viņa dzemdējusi, un kam līdzi izsniegusi sarakstu ar dzimtaskoka darbiem, kas Varonim jāpaveic. Bet dzimst „Nē” – bērns: Grēkāzis, dusmīgais. Ziedošana Dievietei tiek aizvietota ar Dieva meklējumiem.
Dzīves vidusposma krīzē paradoksālu lomu spēlē atkarība. Tā liek saglabāt jaunību un līdz ar to arī monogāmiju. Ir tik grūti šķirties no pierastajām čībām un vakariņām pie televizora. Tomēr šāda monogāmijas saglabāšana nav gluži tas, kas dzīves vidusposmu atšķir no jaunības. Svarīgais ir, ka cilvēkiem, kas 25 gadus nodzīvojuši kopā, varētu būt radusies tāda savstarpēja uzticēšanās, ka Dzemde, Dieviete, Varonis un Dievs varētu arī vairs nebūt gana pieprasīti savstarpējo attiecību kārtošanas aģenti. Atkarība var būt arī pret Dzemdi un Dievietei vērsta. Un atkarība var būt kā tas, kas Sievietei liek tikties ar Vīrieti bez visādiem par vairošanos atbildīgiem starpniekiem.
Tomēr varbūt es lietoju pārāk skaļus vārdus. Varbūt tā nav atkarība, bet pieradums. Tomēr, ja kāds teiktu, ka šeit mums runa ir par mīlestību, es klusējot viņam piekristu. Ir lietas, kas var notikt tikai starp ļoti seniem paziņām un viena no tām ir mīlestība, tā, kas šķirta no dzimumtieksmes. Kaut kādā ziņā šī mīlestība ir saistīta arī ar šķiršanos, vismaz kā iespēju vai fantāziju. Tāpat tā ir saistīta to, ko esmu nosaucis par dzīvi trīsistabu dzīvoklī. Divi cilvēki var mīlēt viens otru arī un varbūt tikai tāpēc, ka tiem katram ir sava telpa, kurā tie var izdzīvot visas šīs vecumposmu krīzes un ārprātus. Katram sava istaba, kurā otram nav tiesību ienākt. Bet ir arī kopējā, kurā ienākot, pastāv iespēja, ka arī otram būs sagribējies tur būt. Tādā veidā jaunā satikšanās ir saistīta kopā ar šķiršanos. Vai – kā es to saku – no pirmās laulības jāšķiras ir visiem, jautājums tikai – vai izdosies apprecēties vēlreiz ar to pašu cilvēku, kuru pats (pati) esi izaudzinājis (-usi). Jo otrās laulības jēga nevar būt tāda pati kā pirmās – sakrāt īpašumus un sadzemdēt bērnus. Otrās laulības jēga varētu būt attiecības, tā varētu būt atgriešanās kādreiz pārtrauktajā medusmēnesī, bet jaunā kvalitātē.
Gladiola, vis tak ir kārtībā:) Neesmu jau es kāds histēriķis, ka Tev būtu jāuztraucas, ka tik mani neaizskartu. Tu gan vairāk gribi, lai tur rociņu, nevis rok dziļāk. Nu, nekas, tāda mīļa viltībiņa. Vispār tas nemaz nav tik briesmīgi, ka tagad uzrakstīji manis dēļ. Paldies:)
Bet vakar, kad rakstīju pēc tam, kad Tu biji uzrakstījusi par diagnosticēšanu, arī es gribēju pajokot. Biju savam postam sākumā ielicis šādu teikumu:
“Nu, tā, Gladiola, Bryuvers ir klāt, un berzē rokas, jeb, pareizāk sakot, vicina asti. Kā vellu piemin, tā vells klāt.”
Diemžēl komentāru biju ierakstījs failā, bet, kad kopēju, atstāju šos teikumus nenoselektētus, un tā viņi palika neiepostēti. Bet šajā saitā neko nevar labot:(
Labi, trenējies, uzvedies godīgi, vingrošana arī drusku palīdz. Un paspriedīsim atkal kaut ko, kad sanāks.
Bryuver, es tā saprotu, ka esmu Tevi aizvainojusi. Man ļoti žēl, bet es galīgi nebiju domājusi Tevi aizskart. Kāpēc Tu domā, ka man palika labāk? Nu tik daudz labāk, lai nekvernētu te naktī un neraudātu jau palika, bet problēma principā paliek. Varbūt man pietika vaimanas rakstīt. Es negribu runāt tikai par vislabākajām dziesmām, vienkārši t. dz. tādi vārdi, ir arī variants ar "pa viena(i) lasīdama", ja Tev tas patīk labāk. Jā, Tev taisnība, esmu daudz te visu ko izstāstījusi, bet vai tas man uzliek kaut kādu pienākumu tagad visu vienmēr stāstīt? Man liekas, ka nē. Kāpēc nevaru paskaidrot? Nu negribas man garu penteri atkal rakstīt, tas prasa koncentrēšanos, analizēšanu, formulēšanu, un tas ir nogurdinoši. Un tad jau es to darītu Tevis dēļ, lai Tev būtu labāk, lai Tev būtu skaidrāk, bet man tas neko nedod. Un tajā brīdī, kad pašai ir ragi dūņās, bet Tev nav, man nav spēka atlikt malā savas rūpes un raizēties par to, kā Tu jutīsies, ja es neatbildēšu. Šo te arī rakstu Tevis dēļ un tikai aiz cieņas pret Tevi, pret to, ka Tu esi iedziļinājies, domājis, un lai apliecinātu, ka man nebija sliktu nodomu. Es arī nemēģināju Tevi kaut kā apsmiet. Kad teicu par tām diagnozēm, tas bija vairāk humoram, ne īsti nopietni domāts (tādā - pasmejies par sevi pats stilā). Man ļoti, ļoti žēl, ka Tu visu esi uztvēris tā. Jā, rociņu jau man paturēja, taisnība, bet tālāk, ja ar to nepietiek, tad ne vienmēr nozīmē, ka jārok dziļāk. Reizēm vajag atkal rociņu paturēt, un atkal paturēt, kamēr pietiek. Visas mitoloģiskās padarīšanas man nebūt nepalīdz rakt dziļāk. Pat nezinu, ko lai saku. Galīgi negribas, lai Tu būtu dusmīgs, bet kā izskaidroties, arī nezinu. Piedod.
Sanāk kaut kā tā: “Bryuver, vīrieti, vai Tu mani saproti tagad, kad man ir grūti?” Es nospriežu, ka ar “rociņas paturēšanu” vien nepietiks, it īpaši, ja tas jau te ir ticis darīts, tāpēc mēģinu parakt dziļāk. Tiklīdz mēģinu, tā: “Bryuver, nu jau pietiek, man palika labāk.” Baigā preilene.
Tad, kad sāp, tad arī ir visīstākais brīdis runāt, jo tad ir vislielākā iespējamība, ka runāsi to, ko jūti. Runāsi savu subjektīvo stāstu, nevis objektīvo. Tieši tā: subjektīvo, nevis objektīvo. Arhetipi arī ir subjektīva lieta. Intersubjektīva. Un analīze prasa nevis nejūtīgumu, bet sajūtu izturēšanu. Ja jau palika labāk, tad droši vien var arī pa-izturēt kādu brīdi.
Ja gribi runāt tikai par “vislabākajām dziesmām”, tad tā ir staigāšana apkārt īstajai lietai. Īstā lieta varbūt nemaz nav tik briesmīga, bet ir bail, jo nav pazīstama. Nu un, ka es nesapratu, aizšāvu garām, utt.? Kāpēc ta nevar paskaidrot? Pārāk publiski? Tu jau te publiski esi izstāstījusi visu savu bioloģiju (zināmā mērā pat apskaužu), un nu pēkšņi, runājot par attiecībām, kas ir daudz “ne-intīmāks” līmenis, vieta ir pārāk publiska. Nu i neraksti.
Bryuver, liecies nu mierā! Es aizeju no sarunas ar Tevi tad, kad man rodas iespaids, ka Tu nesaproti, ko es esmu mēģinājusi pateikt, bet nav vēlēšanās ņemt un skaidrot to visu no jauna kaut kā citādi. Tas, ko es domāju ar diagnozēm bija teksti, kas līdzinās Tava pēdējā komentāra pēdējai rindkopai. Par princesēm un visu pārējo. Tavas spējas analizēt visu, protams, ir apbrīnojamas, bet man nekārojas par visu tādu analīzi. Es neteicu, ka Tu esi bezjūtīgs, es teicu, ka man pašai būtu jābūt pilnīgi bezjūtīgai, lai spētu tik vēsi un racionāli analizēt sevi šonedēļ. Tas nav iespējams, jo, pirmkārt, kad kaut kas sāp, nav iespējams uz to objektīvi paraudzīties un otrkārt, ir kaut kādas lietas, ko publiski analizēt nemaz negribas, tas šķiet tādi kā zaimi pašai pret sevi. Mana pieeja sev šobrīd būtu tāda kā latviešu tautasdziesmā: Man bij' dziesmu vācelīte Sīkā lazdu krūmiņā. Kad gribēju, tad dziedāju Vislabākās lasīdama. Es nedevu nevienami Savu dziesmu sarežģīt. Kuru dziesmu nodziedāju, To satinu kamolā. Tā doma ir par stāstiem, par maniem par vīra stāstiem, izdzīvot to no pirmā panta līdz pēdējam, vairākas reizes, ja vajag un tad satīt kamolā un nolikt malā. Bet tas viss ne no analizēšanas un racionālas iespringšanas, bet vēl un vēlreiz izsaucot to pārdzīvojumu. Nemāku labi pateikt. Bet Tu Bryuver, labi zini, ka smadzenītes man tādas pavājas...
Gladiola, patrenē atmiņu: kad es esmu šeit nodarbojies ar diagnožu uzstādīšanu? Neesmu jau sihātrs, vai kā tur pareizi sauc.
Bet. Man, tāpat kā jebkuram citam, kas te raksta, ieskaitot Tevi, var būt versija vai fantāzija, vai hipotēze par to, kas notiek. Arī par to, kas notiek simboliski vai arhetipiski. Bet tas nav ekvivalents vārdam “slimīgi”. Nav arī ekvivalents vārdam “netikumīgi” vai “negodīgi”. Zemapziņas lietās vajag iet iekšā bez vērtējuma klātbūtnes un, protams, līdz ar to arī bez nosodījuma. Un vispār es zinu arī to, ka tas nemaz tā uzreiz neizdodas. Nu, lūk, es tā arī centos darīt, bet Tu saki, ka es bezjūtīgs. Bet es jau nemaz nezinu, kā es drīkstu justies, lai Tu nesajustu nosodījumu; un vispār: tik ilgi, kamēr runa ir par Tevi, svarīgi ir, kā Tu pati tās lietas jūti, nevis es vai kāds cits, kas ar Tevi par šo lietu runā.
Uz to, ko ieraugām zemapziņā, vienmēr var paskatīties kā uz stāstu – turklāt tādu, ko paši rakstām. Tomēr ne gluži ar apziņu, bet ar visu savu būtni. Ja stāsts nonāk apziņā, tad iegūstam lielāku mijiedarbību ar to. Var par to domāt tā: kas tagad notiek? Kur esmu es? Kāds būs mans nākamais solis? Ko es teikšu? Ko man teiks?
Kāpēc, piemēram, fon Trīrs ir “persona non-grata”? Tāpēc, ka viņš ir gatavs apskatīt da jebko, ieskaitot tādas lietas, kuras sabiedrības lielākā daļa apskata tikai ar ļoti smagu vērtējumu klātbūtni. Nu, viņš, piemēram, varēja pateikt, ka saprot Hitleru. Kā tā drīkst pateikt?!!! Bet tikai tad, ja tā var pateikt, ir garantija, ka Hitlers nebūs jāatkārto. Starp citu, kad es paskatījos šo video:
it īpaši tos kadrus ar dzīvniekiem; (tas nav nekas obligāti cēls, un tam pat nav jābūt dokumentālai patiesībai) man sāka likties, ka es tur arī kaut ko sāku saprast.
Bet par Tavu vīru. Jā, man arī likās ka tur ir kāda greizsirdības sajūta. Ja ne viņam, tad Tavā priekšstatā (jeb fantāzijā) par to, kā viņš jūtas. Un tad arī ir loģiski it kā negribēt, ka tas bērns vispār ir. Tomēr tas tā var būt tikai tad, ja vīrs ir ar pastiprinātu autoritāti, kā tēvs. Tā notiek ar ļoti daudziem, un tāpēc jau ir tie mīti. Princese dzemdē dēlu, bet viņas tēvs saņem pravietojumu, ka mazdēls vectēvu gāzīs no troņa vai pat nogalinās. Princese vai kāds kalps bērnu ieliek laivā un palaiž upē. Laiva aizpeld svešā malā un kāds gans vai kāda stirna, vai vilcene atrod mazuli... Un tad tikai sākas. Pazīsti? Sargons, Mozus, Oidips, Persejs, Kīrs, Romuls/Rems un daudzi citi. Es teiktu, ka interesanti. Viena paradigma, bet tik daudz dažādu beigu iespējams, to skaitā laimīgu.
Ai, Dace, varbūt daba ir paredzējusi tās cikla sākuma šausmas pieregulēt ar grūtniecībām, kas principā mūsdienās sākas vismaz desmit gadus pēc pirmajām menstruācijām. Varbūt visas tās mocības ir maksa par to, ka nedzemdē, kad tam ir vislabvēlīgākie apstākļi, jo organisms ir jauns un spēcīgs. Kā man reiz ginekoloģe teica: "Bioloģiski runājot, jūs jau grūtniecībai esat ļoti veca". Es neņēmu ļaunā, es sapratu. Ja pirmais bērns piedzimst 32 gados, 18 !!! gadus pēc cikla sākšanās, kad es, atkal bioloģiski runājot, būtu varējusi piedzemdēt jau vairāk nekā 10 bērnus, tad jā, tad es esmu veca. Bet par vīru... Vēl neesmu tikusi skaidrībā, ko es tagad gribu. Vai gribu tikt no tās savas apsēstības ārā, vai man ir tajā labi. Tagad pa nedēļu pārdomājot savas sajūtas un ieklausoties, ko vīrs man tējkarotīšu devās atklāj par sevi, sāku apjaust, ka ievācu savas "nepareizās" dzīves augļus, kas daždien ir rūgti. Vīrs tagad ir pats pieredzējis, kā tas ir, kad viņam ir miesīgs bērns. Agrāk viņam tādas pieredzes nebija. Un atklājot, cik tas ir kaut kas milzīgs un transcendents, viņš jūtas greizsirdīgs un dusmīgs par to, ka esmu dzemdējusi kādam citam, viņš to izjūt kā nodevību pret sevi, un pēc tam pats dusmojas uz sevi, ka izjūt šo greizsirdību, jo pagātnē mainīt neko nevar. Viņš skatās uz mani, bet nespēj man piedot. Vismaz ne tā uzreiz. Un seko viss pārējais par ko te jau runāju. Vai to visu zinot, bija vērts šķirties no vecākā dēla tēva? JĀ!!! Bet viegli nav pēc tam.
Jā, es dažkārt brīnos, ka nevar meitenēm citādi palīdzēt, dažām ir šausmīgi plūdi, teju vai skolā mācību stundu nevar izturēt, kamēr viss pamazām noregulējas. Izklausās, ka 30 gadu laikā nekas daudz nav mainījies, vienīgi OK ir nākusi klāt, bet jēdzīgāku palīdzības formu nav. Mani tas viss tā savulaik nokaitināja, jo es arī pati beigās atradu pretsāpju zāļu kokteili kopā ar Nošpu, bet ginekoloģe tik rakstīja kartītē diagnozes un man cēli skaidroja, ka man ir tāda un tāda diagnoze. Nu un neko... Tizli vienkārši. Ar visu savu medicīnas diplomu man tāpēc labu laiku bija priekšstats, ka ginekologi ir visstulbākie un ka šis stulbums nav labojams.
Bet par sirds kratīšanu domāju, ka tas ir viens no sākuma ceļiem, kādu teju vai katra pa laikam izvēlamies. Vienīgi es parasti ar to nesamierinos, ja nesaprotu, kas, kā un no kā, jo gandrīz 100% gadījumu varu teikt, ka pēc kāda brīža ar to sastapšos atkal.
Es nezinu, vai tam vienmēr vajag arhetipus, diagnozes, mītus un psihoterapiju, jo noteikti, ka ir citi ceļi arī, katram tīkamie un savi, bet skaidrībā vajag tikt, jo vai tad nav traucējoši, ka ir tāda neizprotama lieta, ko pēc Tava stāstījuma teju var nosaukt par apsēstību.
Bet vismaz tas ir labi, ka esi atradusi kādu izlādēšanās veidu, un varbūt tieši to Tev arī vajag, jo mājās sēžot arī var dumjš palikt. Tu taču noteikti līdz šim biji rosīga un kustīga.
Nu, Dace, mums baigā diskusija panesās Es piekrītu, ka agrā jaunībā cikls ir briesmīgi smaga lieta un jā, dakteri paraksta hormonu preparātus vienkārši, lai būtu vieglāk. Bet tas ir koks ar diviem galiem, tāpat kā hormonu aizstājējterapija menopauzes laikā. Jā, arī man bija nereāli smagi cikli līdz gadiem 23. Tieši kā Tu saki - gultā un nomirt, jo nav iespējams kājas pavilkt. Tas gan nebija no hormonu svārstībām, bet no nenormālām sāpēm, kas, kā vēlāk pārliecinājos, ir ļoti līdzīgas dzemdību sāpēm, faktiski neatšķiras, jo notiek viens un tas pats - dzemdes kontrakcijas. Es to risināju ar pretsāpju līdzekļiem, nevis hormoniem. Ir vienalga, cik mazas ir hormonu devas. Tās nomāc ovulāciju un vienīgais gadījums, kad ovulācija nenotiek, ja tas nav pirms pubertātes vai pēc menopauzes, ir ja sieviete ir stāvoklī. Protams, arī stresa vai pārslodzes dēļ, dažādu slimību dēļ ovulācija var izkrist kādu mēnesi vai vairākus mēnešus, taču tas nebūs gadiem no vietas un katrā ziņā, ja tā notiek, tas liecina, ka sieviete ir slima. Un tas ko Tu man jautā par zemes griešanās virzienu...Ko lai es Tev saku? Es rakstu, kā es jūtos. Ko man ar to iesākt? Vismaz uzrakstīt? Biju pilnīgā trubā. No čīkstēšanas nekas nemainīsies, tāpēc atradu vietu, kur var ņemt zīdaini līdzi un pierakstījos uz vingrošanas nodarbībām. Izlikšu savu enerģiju tā... Pie reizes atgūšu formu pēc dzemdībām. Kaut arī nekas tai formai nekait arī tagad. Esmu slaida kā Karēlijas bērziņš un varētu vilkt parastās drēbes, ja vien kaut vienas varētu uz krūtīm aizpogāt, bet nevaru. No Raudupietes? Nu bērniem akā es noslīkt protams, neļaušu, tomērir kaut kas dīvains un neizprotams manā vilkmē pie vīra. Es taču atceros kā kino, kā viss notika. Es ieraudzīju viņu pirmo reizi un viņš uz mani neatstāja nekādu iespaidu (tīri vizuāli), tad mēs sākām runāt un kaut kas manī tā kā aizķērās, tā kā ieķērās, un tad (bijām redzējušies reizes piecas) man vienkārši uznāca uz viņu kaut kas TĀDS, kas nav pārgājis vēl tagad. Es nezinu, kā lai to izskaidro. Līdz pilnīgam ārprātam. Man tā nekad nebija bijis. Šī ir vienīgā reize pa visu dzīvi. Viņš ir tā ielīdis manā galvā, ka es bez viņa īsti normāli nespēju funkcionēt. Nu jā, tūliņ atnāks Bryuvers un man uzstādīs diagnozi. Iespējams, tās ir kaut kādas novirzes, es tak nezinu, man noteikti var ierādīt vietu kādā arhetipu kastītē, mani noteikti var kaut kā klasificēt, a man pofig, lai tikai VIŅŠ paliek pie manis... Nu paliek nevis fiziski, bet tā... nu nemāku izskaidrot. Bērnus internātā neatdošu protams, tik psiha es neesmu. Es tikai gribēju pateikt, ka tas, ko jūtu pret bērniem ir daudz vājāks. Un mīlestības sakarā es iedomājos šonedēļ, ka savus bērnus mēs taču arī mīlam, uz bērniem jau iekāri neattiecināsi, un tomēr, tas nav tas... Nu nezinu, vai šāda atbilde ir mazinājusi Tavas šausmas par mani P.S. Skaidrs ir viens - nenoraksti to uz PMS, jo zīdīšanas laikā menstruāciju nav, man vēl ilgi nebūs. Var jau būt, ka ir tāda pēcdzemdību depresija, varbūt. Es biju iedomājusies, ka tā sākas dzemdību zālē bet acīmredzot tā var sākties arī daudz vēlāk. Viss jau bija ļoti labi, es jutos lieliski līdz brīdim, kamēr šķita, ka vīrs mani vairs neredz kā sievieti, un tad bija knaukš un gar zemi.
Gladiola, es zinu par Diane, bet ne visi preparāti, kas ir tirgū, ir tik riebīgi, taču ar medikamentiem vispār ir tā, ka dažkārt īstie mēsli ar laboratorijas dzīvniekiem vēl neatklājas.
Es patiesībā maz zinu par OK, jo, kad mācījos medicīnu, tad šie medikamenti bija tik vājprātīgi, ka neviena normāla sieviete tos gandrīz nelietoja. Gribētu dzirdēt kādas padomju laiku sievietes domas vai pieredzi.
Tagad gan mazliet šaubos, vai mūsdienu preparātos esošās mazās hormonu devas spēj panākt tik pamatīgu grūtniecības sajūtu. Nezinu, vienkārši domāju jo man pašai nebija ne silts ne auksts no tām tabletēm, slikti jau nu noteikti nē, it nemaz; vienkārši nebija MR pirmās dienas sindroma, kas citādi pa laikam bija teju vai slimības lapas variants, es gandrīz nebiju darbaspējīga, un to nekad iepriekš nevarēja paredzēt. Bet tolaik biju kadrs, kas varēja sabirt putekļos no katra sīkuma, par intensīvām hormonu svārstībām vispār nerunājot. Un, ja runājam par sievietes bīstamību politikā vai biznesā tajās dienās, tad uz mani tas laikam neattiektos, jo principā diena tika pavadīta gultā, un es neko nevarēju sastrādāt, bet tam visam bija saikne ar depresiju, tāpēc varbūt arī sajūtas šķita esam citādas nekā vairumam. Bez OK visu jaunību mocījos šausmīgi. Pat tēvs, kamēr vēl dzīvooju ar viņu kopā, to manīja, tas nebija noslēpjams, un viņš reizēm otrajā dienā apjautājās, vai šodien arī būšu kā otrreizējā jāņoga.
Tad gan man bija cita saprašana par daudzām lietām, un šodien es Tev piekrītu par dabisko un arī par to, ka var atrast citus resursus, lai viss neiet pa gaisu vai nav pilnīgs sabrukums.
Bet OK joprojām raksta kā medikamentu arī pavisam jaunām meitenēm, kam ir neizturams PMS. Nezinu, kāpēc ginekoloģes nesūta pie psihoterapeita. Tas gan mani mulsina, un jau kādu pasenu laiku esmu uzmanīga ar bioloģizēšanu medicīnā; es šai jomā nenostrādāju ilgi, bet jau tad pamanīju, ka psihe ir stiprāka par bioloģiju. Man gan tad bija daudz mazāk zināšanu, bet to jutu pilnīgi intuitīvi. Piemēram, ja cilvēks grib slimot, tad viņš slimo, un otrādi.
Arī ārstiem bija labākas zināšanas psiholoģijā, kaut to tā nesauca. Nebija sevišķi daudz ļoti efektīvu medikamentu, un vajadzēja vairāk ar pacientiem runāt. Stresa faktori arī tika daudz vairāk novērtēti, bet tad sākās farmācijas epopeja, un daudzas labas lietas, kas bija pamodušās, atkal aizgāja dusēt.
