I raksta: ... ir vīrietis un sieviete - divas pretējas būtnes, kas darbojas pēc pretēja principa. Vīrišķais vienmēr ir atbildīgs, un sievišķais vienmēr ir atkarīgs. Visa dzīvības pulsācija notiek starp šīm divām pretējībām - apziņu un enerģiju, logosu un mītu, Iņ un Jaņ. [...] Sievišķais vienmēr cieš, lai arī kurš būtu vainīgs. Jo sievišķais ir atkarīgs un šī atkarība nav izdomāta.
Piekrītu, ka ne jau I izdomājusi šādu teoriju, tas ir koncentrēts Dievietes manifests, no zemapziņas augšup uzpeldējis. Tas liek baidīties no Dievietes, kalpot tai, pielūgt un ciest, gadījumā, ja tā nepieņem vai par nepietiekamiem uztver tai upurēto. Tā ir radusies no bērna agrīnās attīstības nosacījumiem un esmu par to detalizēti rakstījis citur, piemērām, šeit - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/divi_dievietes_objekti/2013-04-14-269 . Un tā vienlīdz stipri kalpina gan puikas gan meitenes, tikai katru savā veidā.
Šķiet, I nav lasījusi manu „Bendes meitiņa un viņas tēvs”, jo runā par drāmas trīsstūra lomām ārpus zaudējumu sadziedēšanas konteksta, kurā tās ir vajadzīgas un jēgpilnas, bet nav apzināti tieši ietekmējamas. Šajā grāmatā es argumentēti rādu, kā Upura loma tiek piešķirta zaudējumu piedzīvojušajam kā tāds psihisks ģipsis, uz laiku, kamēr sadzīs. Un es rakstu arī, ka cilvēka dabiskā nepieciešamība ir just līdzi, izprast, aizstāvēt vājāko (cietušo, Upuri), kļūstot par Glābēju, var ieinteresēt no Upura lomas nešķirties, bet saglabāt tai piemītošo varu noteikt, kurš ir labais (Glābējs) un kurš sliktais (Vajātājs). Paliekot Upurim var panākt, ka cilvēki negribēs būt sliktie (Vajātāji) un centīsies darīt visu, lai Upuris viņus tā vairs neapsaukātu. Tā Upuris var kļūt par profesiju.
I atrastajā Dievietes manifestā es neredzu neko citu kā Upura varas deklarāciju kā ideoloģiju. Manā rīcībā nav nekādu objektīvu pierādījumu tam, ka sievietes ir atkarīgākas, vājākas vai dzīvotnespējīgākas par vīriešiem, drīzāk jau jāsliecas ievērot, ka varbūt ir otrādi. Tādēļ uz mani šāda Upura vara nedarbojas, man ir vienaldzīgi, kaut vai kāds simtreiz mani nosauktu par slikto un Vajātāju, sieviešu nīdēju un tamlīdzīgi. Esmu ārpus šīs varas zonas, vismaz gribu būt. Tomēr Dieviete ir, tai ir spēcīgs priesterieņu štats un viņām uz mani ir cemme (Vajātājs no viņu viedokļa). Ja tāda gadās tuvumā brīdi, kad man paslīdējusi kāja, viņa var nepasniegt roku. Tādēļ teikt, ka Dieviete mani neapdraud, būtu ļoti augstprātīgi un pat dumji. Tā ietekmē visus un katru.
I turpina: Vīrietis kļūst par vainīgo tikai tad, ja ir zaudējis atbildību, izkritis nogulsnēs un sievišķojies. Tad sievietei atliek uzņemties vīrišķo pašai vai kļūt par upuri. Sieviete vīrišķo aspektu var uzņemties ļoti sekmīgi, bet uz laiku vai uz kādu konkrētu segmentu, nevis uz pavisam. Pretējā virzienā process nenotiek - no tā, ka sieviete sajūtas kā upuris, neviens vīrietis, ja vien viņš vadās pēc vīrišķā principa, un tātad spēj saglabāt apzinātību un atbildību, nekļūst par vainīgo, jo viņš spēj pārvaldīt situāciju. Sievišķais neko pārvaldīt nespēj - pretējā gadījumā varētu pārmest bērniem to, ka tie izraudzījušies upura lomu un nav izglābušies.
Ļoti precīzi I zemapziņa viņu atved pie mērķa – sieviete tiek identificēta ar bērnu. Tātad būtībā ar vārdu „sieviete” ir domāta tā sieviešu loma, kuru es saucu par Meitu, šeit nav runa par to, kas man ir Sieviete un par citām sieviešu lomām arī nē. Bet Meita ir ar vīrieti kā Tēvu saistīta loma, tā vīrieti un Tēvu uztver kā sinonīmus, prasot saglabāt apzinātību un atbildību un pārvaldīt situāciju. Tam ir objektīvs pamats līdz meitenes pilngadībai – šajā laikā par viņu tiešām ir jāparūpējas un tēvs ir atbildīgs, lai meitene tiek aizvesta uz Zoodārzu, ja to vēlas, tai ir jānopērk skolassoma un baltās pusgarās zeķes ar bimbuļiem. Bet ne visas meitenes vēlmes tēvi spēj piepildīt – ne vienmēr var tai nodrošināt sauļošanos Maiami smiltiņās un ne vienmēr tēvs izvēlas meitu viņas mātes vietā.
Tas nozīmē – jebkurai meitai 18. dzimšanas dienas rītā ir saraksts ar Tēva nepadarīto. Tipiskā grūtība ir pieņemt ļoti sāpīgo patiesību – tagad es pati esmu atbildīga par šī saraksta realizēšanu! Tagad es pati esmu atbildīga par Meitu sevī!
Tā vietā katra jauna (un ne tikai jauna) sieviete meklēs Tēvu visos vīriešos, kurus satiks, iespiežot tiem rokā sarakstu un tieši šādi iztēlosies Dievu – kā Tēvu, par viņas nepiepildīto vēlmju sarakstu domājam. Dusmosies un cietīs, ja izpildīti tiks tikai seši no desmit ierakstiem tajā, turklāt nevis tūliņ, uz burvja mājienu izpildīti, bet tikai vairāku gadu gaitā. Mēs ik soļa satiekam arī septiņdesmitgadīgas Meitas, kurām vīrieši nav pietiekoši tēvišķi, kādēļ viņas pašas - nelaimīgas. Mēs ik uz soļa lasām sieviešu veiksmes stāstus par vīrieti – Tēvu. Un pretēji – gaudas, ka Tēva nav. Tas, ka sieviete kļūst Māte sev kā Meitai un attīsta sevī vīrišķo daļu, tiek uzskatīta nevis par iespējām pašpilnveidoties , bet par sievietei necienīgu situāciju. Tēvs joprojām ir ne tikai pirmais, bet arī svarīgākais vīrietis dzīvē, aiziešana no tā, brāļa un dēla pie vīra – vien ilūzija un patriarhāls pazemojums.
Šeit jāatkārtojas arī par vainu un atbildību, par ko arī pavisam nesen esmu jau izteicies - http://www.viestursr.ucoz.lv/blog/vaina_un_dzivo_dzivju_dzivosana/2013-05-26-275 . Vainīgs var būt tikai tas, kas apzināti dara kaut ko aizliegtu ar likumu vai pieklājības normām – slīcina savus bērnus vai personīgi apvaino. Šī dzīve ir pietiekoši sarežģīta, lai vienmēr tik vienkārši varētu noteikt vainu, jo vairums nevēlamu seku ceļas nevis no viena, iepriekšparedzama cēloņa, bet no daudziem, neparedzamiem un dažreiz kādu īpašu savstarpēju sakritību prasošiem, lai iestātos tās nevēlamās sekas. Es jautāju sev – vai bērnu tēvs, šķiroties no sievas, varēja droši zināt, ka viņa leks upē ar visiem bērniem? Nē, es atbildu, viņš nevarēja zināt. To, visticamāk, nebūtu varējis zināt arī neviens sociālais darbinieks, psihologs vai psihiatrs, kas ar to sievieti runāja vai varētu būt runājis. Tādēļ neviens no nosauktajiem šeit nav vainīgs, vainīga ir tikai pilngadīgā māte, ja izrādīsies, ka viņa ir bijusi psihiski pieskaitāma slepkavības brīdī. Jo viņai bija jāvar prognozēt, ka bērni ies bojā, ielecot upē no tilta.
Ja ar vainu šeit viss daudzmaz skaidrs (līdz psihiatriskās ekspertīzes rezultātiem), tad ne tik skaidri ir ar atbildību. Tā, manuprāt, ir kas pretējs vainai – spēt prognozēt riskus, kas rodas sistēmiskās potenciālu briesmu situācijās. Un rīkoties. Vai – nerīkoties. Abos gadījumos atbildība moka, ja pats sev var teikt – man vajadzēja to paredzēt! Bet es neparedzēju... Šķirtais vīrs neparedzēja, sociālais dienests neparedzēja – bet viņiem bija un joprojām ir atbildība to paredzēt! Viņi tagad neguļ naktis droši vien, domājot par to, kā būtu, ja būtu... Šajās ciešanās atbildība izpaužas un tēva gadījumā tā viņu droši vien nepametīs visu mūžu.
Domājot par Ventspils gadījumu, es sev jautāju – ja es būtu to puiku tēvs, un tā būtu mana sieva, vai es būtu ļāvis tam notikt? Un atbildu – tagad, kad man ir 52 gadi, nebūtu. Es būtu jutis, ka man tai meitenei jāatstāj tik daudz atbildības, uz cik viņa spējīga, es būtu paņēmis pipku, bet, visticamāk, tas nemaz nebūtu vajadzīgs – tā meitene justu, ka man tā pipka ir. Es nebūtu atstājis puikas tikai viņai vienai un droši vien nebūtu šķīries arī tad, ja viņa nokļūtu psihiatriskajā slimnīcā. Bet ja man jāatbild, vai tāpat es būtu rīkojies tad, kad man bija tieši divreiz mazāk kā šobrīd un būtu gadījies būt kopā ar šādu „pasažieri” (kā gribas to saukt)? Te nu es nebūtu tik drošs par sevi, es būtu varējis sastrādāt muļķības. Bet man toreiz bija nesalīdzināmi vairāk zināšanu un pieredzes kā tam Ventspils puisim, droši vien, kaut gan es par viņu neko nezinu. Es 26 gados jau divus gadus biju bijis Iekšķīgo slimību nodaļas vadītājs lauku slimnīcā, man bija viss, kas vajadzīgs, lai tur tiktu un atbildētu par 25 visu kategoriju slimniekiem. Bet tāpat ļoti, ļoti maz. Tomēr tu vari dot tikai to, kas tev ir. Pat ja esi uzņēmies dot to, ko kāds grib un prasa. Ja tev nekā nav, tad neko neiedosi. Ja kāds pieprasīs, lai tu ārstētu, nesaņēmis izglītību, viņš vienkārši radīs ilūzijas sev un ciešanas ārstējamajiem.
Taču lieta jau iekš tā, ka man nebūtu varējis būt tāds „pasažieris”, ļoti maza varbūtība šādam scenārijam. Viņai (viņas zemapziņai, dzimtaskokam), domāju, bija vajadzīgs vīrietis, kas nespēj (viņai) maisīties pa kājām. Ka tik nebija tā, ka viņš saņēma atbildību, nebūdams tai gatavs, kā daudzi citi pieauguši puikas. Tas no tās atbildības neatbrīvo, protams, bet tā ir arī atbildība mātei – ar ko tu gūlies gultā? Ne vaina, bet atbildība „izstrebt savārīto”, vai mācīties, skriet pakaļ aizejošam vilcienam.
Tomēr tā notiek dažreiz, ne vienmēr. Un bērnu tiesību aizsardzības sistēma nespēj garantēt, ka tā spēs pārņemt atbildību par visiem bērniem, kuru vecāki to nespēj nest. Tomēr – tā spēj vairāk nekā neko. Kādreiz vispār nebija nekādu buferu vecākiem, kas netika galā. Šī, liekas, ir tā situācija, par kuru jāsaka – dabai bērnu nāve nav nekas ārkārtējs, tai ir jēga, daba grib, lai mēs ciešam. Kaut vai – lai mēs tagad par to runātu, bet ne jau tikai mēs. Jo tikai ciešanas liek kaut ko saprast un kaut ko mainīt.
Te mēs nonākam pie vainošanas – tā ir tāda parādība, par kuru diezgan droši var teikt, ka tā var notikt tikai no Meitas vai Dēla lomas, kuri pārmet saviem iedomātajiem vecākiem, ka tie nerealizē bērnu fantāziju par to, kā būtu jābūt iekārtotai pasaulei. Un pieprasa, lai vecāki tomēr labotos. Manās konsultācijās salīdzinoši bieži tiek uzdots jautājums – „bet vai tad vīriešiem (sievietēm) nav jābūt <tādiem un tādām>?” Cilvēki ir atnākuši pajautāt, vai viņiem ir citas iespējas, ne tikai Meitas vai Dēla lomas. Nu, protams, ka ir.
Še būtu vietā citēt Kasparu: (smagi nopūšos...) Izskatās, ka vīri no šī bloga pazuduši. Un daiļās dāmas uzņēmušās viņu advokātu funkcijas. Nevajag, meitenes, ļaujiet vīriem pašiem pastāstīt par sevi. Par to, kas ir noticis. Kāpēc esam tā mainījušies. Man gribas vēl dot ziņu Viesturam - nez vai var visā vainot tikai Māti.
Pirmkārt, vīriešiem var būt daudz vairāk brīvības, lai nebūtu pienākuma uzturēties tur, kur Dieviete ārdās. Manuprāt, tas ir sistēmiski svarīgi – Dieviete var rēķināties tikai ar tiem vīriešiem, kuriem no tās joprojām bail un kuri to pielūdz. Ja šādu pielūdzēju kļūst mazāk, tas nenozīmē, ka vīrieši kļuvuši sliktāki vai bezatbildīgāki. Neatkarīgāki gan, viņiem ir iespējas izvēlēties, vai atbildēt tikai par savām nepilngadīgajām meitām, jeb tomēr par Meitām un ideoloģiskiem Upuriem, ar kurām pilna pasaule. Aiziet no Dievietes ir aiziet no Mātes, Māsas, Meitas – pie Sievas.
Māti tiešām nav ko vainot, jo viņa nav izplānojusi un realizējusi plānu, saskaņā ar kuru vīriešiem jāpamet šis Meitu pasākums vai tajā jāpaliek. Viņa, Dieviete, neko citu nav darījusi, kā tikai radījusi pasauli, kurā ir noteiktas likumsakarības, kuras rāda, ka ir tā. Arī Zemes pievilkšanas spēku nav ko vainot par to, ka tas ierāva puikas Ventā. Mēs kā cilvēki varam vienkārši augt un uzņemties arvien vairāk atbildības par to, ko iemācāmies par savām lomām, Dievieti un Zemes pievilkšanas spēku. Nevienam vīrietim nevar aizliegt realizēt sevi Tēva lomā, tur ir gan daudz skaista, gan sociāli nozīmīga. Un tajā var pavadīt visu dzīvi, kopā ar septiņdesmitgadīgām Meitām, mūžīgi. Bet tā ir izvēle, nevis pienākums un vaina. Es Kasparam piekrītu tajā ziņā, ka latviešu vīrietis uzņemas mazāk atbildības kā vācietis. Bet varbūt vairāk kā vidējais krievs. Bet – vai ir jēga šādai salīdzināšanai? Jo uzņemties atbildību jau nozīmē arī spēt (mācēt, būt iemācītam) to iznest cauri visam!! Un spēt var no tā, kas tev ir.
Es piekrītu, ka vīrieši Latvijā nespēj atbildēt par daudz ko tādu, par ko atbildēt vajadzētu spēt. Taču – ne aiz negribēšanas (viņi vienkārši nelasa to, ko es še rakstu, jo Dieviete tiem saka, ka tas Rudzītis tāds aizdomīgs, mazākais). Aiz nevarēšanas, bieži, kā šajā Ventspils gadījumā, šķiet. Taču vēl biežāk – neprotot izmantot savā rīcībā nonākušos resursus, lai investētu vīrišķajās lietās. Ir tik dumji spīdēt visādās miljonāru ballītēs, braukājot ar Bentlijiem un Aston Martiniem, bet ieaudzējot nātrēs baznīcas un aizmirstot visu patriarhālo, kālab tās būvētas. Bet ne jau tikai baznīcas...
Mums ir situācija, kurā vīrietis vīrietim neuzticas, baidās tikt nodots un šīs bailes gandrīz vienmēr realizējas. Un mums ir situācija, kurā skolnieks nevis ciena un godā savu skolotāju, bet cīnās ar to. Bet viņa skolnieki cīnīsies ar viņu. Šo te rakstu, atrodoties Lietuvā (vakarā iešu uz "Gulbju ezeru" Pēterburgas Marijas teātra izpildījumā, tas notiks Trāķos - skatuve uzbūvēta uz ezera, fonā senā karaļpils. Vai ziniet, ka Maija Pļisecka dzīvo Trāķos un viņai ir Lietuvas pase?), un lietuviešiem šis ir daudz mazāk izteikts – jau vēsturiski tur vīrieši pierādīja, ka spēja sadarboties un vienoties, lai nodibinātu savu valsti un izveidotu pašiem saprotamu vīriešu hierarhiju un tādēļ drošāku arī tās dalībniekiem. Ja eksistē šāda, feodāla hierarhija, tad sievietes un bērni objektīvi ir lielākā drošībā, un ir iespējams aizliegt šķiršanos saviem padotajiem, piemērām, bet tas nenozīmē ka vīrieši vienmēr ir arī mājās un uzpasē, lai sievas nelektu upē. Lietuviešu problēma (starp citu) ir - visaugstākais vīriešu pašnāvību skaits Eiropā – zaudētie un neizkarotie kari turpinās...
Pasaule vairs nav kā māja ar vienu istabu, tajā ir daudz visādu stūrīšu. Un vienmēr var jautāt, kādēļ šeit, kur esmu es, vairs nav vīriešu? Es arī šad tad iedomājos, kur pazudis Dabaszinātnieks, ilgi nav rādījies Bryuvers, kuru daudzkārt izjūtu kā sevis turpinājumu. Tas kaut ko nozīmē un, ja personiski, tad tas man nepatīk – viņi abi tik labi izskatījās uz tās lidojošās salas, mati vējā plīvoja, lai. Un bija jādomā, vai man būtu jābūt kā namatēvam, kam jārūpējas, lai viesistabā visi justos labi un, ja kāds neprot uzvesties, tad to nekauņu, citu interešu vārdā, jāizmet no telpas. Nolēmu, ka nē – šeit nav nekāda viesistaba. Labāk lai ir kā stikla burka, kurā zirnekļi noskaidro attiecības, kā jau tas dabā notiek. Lai ir ne tikai zirnekļi, lai visa zemapziņa kā daba ir šai burkā.
Es, protams, nezinu, vai šāds koncepts izturēs laika pārbaudi, un vai komentēšana šeit neiegūs Delfu vaibstus. Ja tā notiktu, būtu bailes zaudēt Marī, vienu no šīs telpas klasiskajām vērtībām. Arī Dace, Zane (un arī Linda) varētu šeit būt satiekamas arvien homeopātiskākās devās, salīdzinoši. Tomēr Gladiola nepazudīs, savā ziņā viņa ir sīksta kā vārpata. Kā tas būtu, iedomājos - man vienu rītu pamosties tikai ar dažām bēdīgi niknām meitenēm, kuras abas solidāri mēģina mani pāraudzināt, vienlaikus nenolaižot acis no otras, lai izdevīgā brīdī iegrūstu otrai kaut kur ar kaut ko asu?
Šoreiz manas bailes nerealizējās, Bryuivers atradās, turklāt ar domām, kas paralēlas šeit izteiktajām. Pa īsam, bet trāpīgam vārdam iemet max un Provokators, savu līniju iztur Kaspars. Dace un Zane uzplaiksnas jaunās kvalitātēs. Nav nekādas kristāla vāzes tātad, kas var saplīst pie nejauši nedraudzīgas apiešanās. Kas attiecas uz šīs nedēļas kultūras barību, izlasīju „Kontinentam” jau sen izlasīt apsolīto Toves Nilsenas grāmatu "Apvērstās debesis". Tā un vārdi, ko par to uzrakstīju, kaut kādā veidā savijas ar tēmu par Meitas lomu un ko ar to dara skandināviskajā variantā.
Varu pievienoties visam, kas rakstīts uz grāmatas 4. vāka. Sevišķi pārsteidz ārkārtīgi precīzā valoda. Tā ir tik noslīpēta, ka pati, ar saviem valodas veidiem, izveido priekšstatu par grāmatas galveno varoni nevis kā par augošu meiteni, kam nevar nepiemist krietna nedrošības, šaubu par sevi un savu pašvērtīgumu deva, bet kā par senu monolītu nešaubīgu dievieti. Par pusaudžu meitenes pārdzīvojumiem raksta nobriedusi un iekšēji droša sieviete, viņas abas veido savdabīgu "divi vienā" efektu, kas varētu tikt asociēts arī kā mitoloģiska vienība starp māti un meitu - bezgala uzticības pilna un atbalstoša, slepenās sieviešu gudrības pārzinoša. Bet dzīvē tādas ideālas vienības parasti nemēdz būt. Parasti mātes un meitas ir daudz skarbākas savā starpā un konkurējošākas, tādas kā arī šajā grāmatā. Domāju, ja vajadzētu uzrakstīt par Pepiju Garzeķi pusaudžu vecumā, varbūt varētu sanākt tuvu tam, kā Tovei Nilsenai.
Lasot grāmatu, gribas rēķināt, kad autorei iekritis viņas pusaudžu vecums. Nu un tad nekādi nevar tikt garām 1968. gadam, plašajiem studentu nemieriem visā Eiropā, kas iezvanīja arī jaunu sieviešu emancipācijas vilni, hipijus, narkotikas, Goa pludmali, "The Beatles", krievu tankus Prāgā, kā arī rietumu jaunatnes sapņus par brīvību un mieru virs zemes, kas vēlāk tika izsapņoti un toreizējie dumpinieki kļuva par paklausīgiem kapitālisma kareivjiem. Tomēr Nilsenas melodijā ir arī kaut kas īsti skandināvisks, feministisks - nācis no tiem laikiem, kad vīri aizbrauca jūrā vai karā, sievietēm bija jātiek galā ar visu un viņas arī tika, par ko iekšēji nebeidz lepoties joprojām. Šim sievietēm ir goda lieta neatļaut vīriešiem, sabiedrībai vai baznīcai kontrolēt viņu seksualitāti, vienlaikus par šo kontrolēšanu skaļi nebazūnējot. Grāmata nobeidzas ar "nevainības zaudēšanu", kā par to teiktu latvieši. Bet Nīlsenas spalva to apraksta nevis kā zaudējumu, bet kā sievišķu iniciāciju, iesaistīšanos mūžīgā mistērijā, vikingiskas drosmes apliecinājumu. Nerodas šaubas par to, kurš ko kontrolē.
Interesanti arī, kā Nīlsenas Pepija veido savu puišu kolekciju - tajā apvienojas emocionālais ar pragmatisko, erotika un līdzpārdzīvojums. Arī ļoti skaidra mātišķība, kas liek labāk sajust viņus (puišus un arī pieaugušus vīriešus) kā tādus apčubināmus bērniņus, un ne tik labi - sevi pašu. Sajūta pašai par sevi atšifrējas darbībā, bet grāmatas vīrieši tiek raksturoti galvenokārt ar novērojumu palīdzību. Jāatzīmē arī perfektais ģimeņu attiecību attēlojums, kas tiek skatīts ar bērna aso redzi, kas pieaugušajiem mēdz zust, tie kļūst par aklām un egoistiskām mašīnām.
Apkopojot - man grāmata šķita interesanta un svaiga. Nešaubos, ka auditorijai, kurai tā domāta - pusaudžiem un jauniešiem - tā šķitīs vēl daudzkārt interesantāka nekā man.
|
