No šāda nosaukuma, domājot par četrām dienām Romā, nevaru tikt vaļā. Un īsti nesaprotu, kāpēc. Jo slavenā filma (1953), kas arī šādi saucas, ar Odriju Hepbernu galvenajā lomā, ir pavisam par ko citu. Princese Anna uz dažām dienām aizbēg no saviem princeses pienākumiem. Bet es taču neesmu nekāda princese...
Romu katram dzīvē vismaz vienreiz vajadzētu apmeklēt – ar tādu motivāciju turp braucu. Un izstaigāju (burtiski, jo dzīvoju pašā centrā, kādu kilometru no Vatikāna) visas slavenās vietas. Vatikāna muzeji un pasaules katoļu galvenā bazilika, Kapitolijs, Kolizejs, Circus Maximus, Venēcijas, Republikas un Navonnas laukumi, Spāņu kāpnes, Trevi strūklaka, antīkā vecpilsēta... Tagad to esmu redzējis, izjutis.
Tomēr rakstu par to bez milzu sajūsmas, jo vērtības, kuras tas viss pārstāv, man bija zināmas jau agrāk. Nekas jauns klāt nenāca, Roma – tā ir nauda, vara, asinis, iekarojumi, spožums, centralizācija, patrimatriarhāts. Bet klātbūtnes iespaids tomēr ir svarīgs. Tā, aplūkojot senās Grieķijas un Ēģiptes ekspozīcijas, kas no kopējā Vatikāna muzeju apjoma sastāda vien niecīgu procentu, var secināt, ka Atēnu, bet sevišķi jau Kairas arheoloģiskie muzeji, salīdzinot ar šeit redzamo eksponātu kvalitāti, ir tikai tādas mazāk svarīgo lietu fondu glabātuves. Viss vērtīgākais ir ticis izvests un vairums nokļuvis tieši Romā.
Romas attieksmi pret grieķiski politeisko pamatu raksturo romiešu tieksme visā antīkajā pamanīties iebūvēt kristiešu dievnamus. Bet arī atliekas no seno romiešu arhitektūras ne tuvu nav tik skaistas un pilnīgas kā tas ir Grieķijā vai Sicīlijā, kur ir skaidrs grieķiskais pamats. Daudz izmantoti brūnpelēcīgi māla ķieģeļi, kas tagad, drupās atsegti, atstāj nomācošu iespaidu. Arī politeiskais romiešu dievu panteona rāda šos dievus kā cilvēkus, kas priecājas par Romas sasniegumiem. Nevis kā grieķu atklātos un pielūgtos arhetipus, kaut ko tādu, kas „galvā” un kuru antropomorfs attēlojums var būt vien ļoti nosacīts...
Blakus senajam Kolizejam kā daudz iespaidīgāks un par to dominējošs simbols slejas sniegbaltais monuments Itālijas valstiņu apvienotājam karalim Viktoram Emanuēlem, kas laikam ir bijis tāds kā itāļu Bismarks (atvainojos, ja kaut kur kļūdos ar vēstures faktiem. Mani tik neseni laiki Itālijā neinteresē.) Šis objekts savā daiļumā, apjomā un monumentalitātē tālu pārspēj Romas antīkās celtnes un to daiļumu.
Taču visdižākā celtne Romā tomēr ir sv. Pētera bazilika, celta no 1506. Līdz 1626. Tajā vietā, kurā atradies pirmā Romas bīskapa, apustuļa Pētera kaps, kas tagad zem milzu baldahīna bazilikas krustejā. Neslēpšu, man nemaz tik ļoti negribējās pusstundu stāvēt rindā, lai iekļūtu pasaules katoļu vissvētākajā vietā. Tomēr tas bija to vērts, grūti iedomāties kaut ko cilvēku roku radītu, bet vēl grandiozāku. Milzu apjomos, bet smalki nostrādātu līdz vissīkākajai detaļai. Perfekti saglabātu un koptu, kas nevar būt vienkārši, ņemot vērā apmeklētāju tūkstošus, kas dienu no dienas plūst cauri šai celtnei.
Ir viena Romas daļa, kurā ielūkojos tikai pavisam nedaudz, bet kura, manuprāt, daudz būtiskāk raksturo itāļu tautas ģēniju, nekā tās attiecības ar varu, varas reliģiju, naudu un asinīm. Es šeit runāju par mūziku, par mākslu un dizainu, par itāļu virtuvi un vīniem. Un pat par futbolu.
Visās šajās jomās jūtams diferencētība un smalkums, kas tik ļoti kontrastē ar talanta trūkumu tur, kur vēsturiski izpaudušies grieķi. Varbūt runa nav par talantu, bet par kādu dievišķu darba dalīšanu. Ja vēlreiz braukšu uz Romu, tad klausīšos operu, ēdīšu glaunos restorānos, apmeklēšu mākslas galerijas un noteikti aiziešu uz futbolu. Tas viss noteikti nebūs tik vienkārši, kā saskatīt to, kas izlikts vispārējai apskatei.
|
