Pirms gadiem divdesmit Norvēģijā caurbraucot viesojos kādā terapeitiskajā kopienā, kurā ārstē jauniešus - narkotiku lietotājus. Mājas vadītājs vadāja mani cauri savai saimniecībai stāstīdams un rādīdams. Kad iegājām pagrabstāva sporta zālē, mums garām paslīdēja meitene un devās pie zviedru sienas. Iekārās tajā ar galvu uz leju, un it kā vingroja. Kolēģis atvainojās un ļoti enerģiski metās viņai klāt, lika nokāpt no sienas, apsēdināja un kaut ko stāstīja, stāstīja, stāstīja. Meitene, apstulbusi un sākotnēji pasīva, sarunā iesaistījās lēnām, nošluka pleci, piekrītoši māja ar galvu. Bira asaras. Norvēģu kolēģa balss tonis kļuva mierīgāks, ne vairs kaujniecisks. Viņš nobeidza sarunu, atgriezās pie manis un jautāja, vai es esmu sapratis, kas te notika.
Nesapratu gan (ak dievs, es biju tik jauns, man bija tikai kādi trīsdesmit gadi...), tā arī pateicu. Seksuāli izmantota meitene, viņš teica. Ieraudzījusi nepazīstamu vīrieti šajā iestādē, viņa tūliņ bija mēģinājusi pievērst sev manu uzmanību. Pedagogs to pamanīja ātrāk nekā es. Nav jau brīnums, es taču jutos kā ciemiņš, sasprindzis, koncentrējies uz svešvalodu, kurā jāsaprotas, kādas tur meitenes. Bet ja man to visu tā paskaidro, skaidrs. Meitene tāda pāragri nobriedusi savos sešpadsmit, lielām krūtīm, plecīga un spēcīga. Viņai vingrinājumi uz sienas bija iespēja izsaukt kādas seksuālas atbildes reakcijas manī. Bet iejaucās pedagogs ...
Cits gadījums. Konsultācijā pie manis ieradās sieviete slēpošanas kombinezonā, kalsna – tādas izskatās jaunākas par saviem gadiem. Pirmajās piecās minūtēs (viņa to nebija plānojusi, lai gan – kas zina), kļuva skaidrs, ka strādā par prostitūtu. Viņai šis atklājums (tiešām?) bija negaidīts, sieviete sakautrējās, sākās taisnošanās, sava darba motivācijas izskaidrojumi un tamlīdzīgi. Tomēr runas neatviegloja, bija skaidri redzams, ka viņa cīnās ar kādu morāli, iedomājoties mani par tās vēstītāju. Viņa neko nespēja izdarīt, lai nejustos „netīra” un vainīga. Slēpošanas kombinezons, slēpdams ķermeņa formas, arī stāstīja.
Šī meitene sūdzējās par orgasma trūkumu seksuālajās attiecībās un man, protams, atausa prātā paša postulētais, ka darbam obligāti nav jāpatīk. Taču – viņa esot iemīlējusies beidzot un sākusi skatīties uz to, ko dara, vairāk emocionāli, nevis tikai finansiāli. Domājot par savas personiskas dzīves nokārtošanu, nu un tad, redz, jautājums.
Toreiz konsultācija nebeidzās labi, varbūt tādēļ tik labi to atceros. Viņa nevarēja savaldīt savu kautrīgumu un aizskrēja. Man bija jādomā, kas viņu tā sabaidīja vai satrauca, sāku analizēt savas reakcijas sarunas laikā un šo to atklāju. Es nebiju varējis iegrožot savas izjūtas, viņa man bija sākusi izskatīties iekārojama. (Varbūt viņai vajadzēja griezties pie homoseksuāla psihoterapeita?) Bet nebiju vairs tik jauns, lai sevi par to šaustītu. Tādas savas jūtas ir jāanalizē, jādomā, ko tās liecina par klientu, kas ieradies un atstājis nospiedumus manā dvēselē.
Klasika – Nastasja Fiļipovna no Dostojevska „Idiota”, kuru Dailes teātrī esmu ieplānojis drīzumā apmeklēt. Sieviete, kura padara seksuāli trakus visus vīriešus, kas vien gadās viņas ceļā. Un par kuru ir skaidri zināms, kā viņa nostājās uz šādas takas. Esot pusaudzei, kurai miruši abi vecāki, viņu seksuāli izmantoja tās aizbildnis, Tocka kungs. Turklāt nedarīja to primitīvi un brutāli, kas liktu uz viņu raudzīties kā uz viennozīmīgi negatīvu tēlu, kuru drīkst ienīst un tādējādi izslēgt no savas dzīves. Tockis taču Nastasjai Fiļipovnai deva gan izglītību, gan labklājību, gan stāvokli sabiedrībā. Viņš viņu pat mīlēja savā veidā un no viņas baidījās, jutās vainīgs, ka bija to izmantojis. Viņam bija savas nerealizētas vajadzības, dēļ kurām mēs arī viņam varētu viņam dziļi līdzijust (ja gribētu), un viņš šo izmantošanu izjuta kā sevis ārstēšānu. Viņš nebija psihopāts, viņam piemita empātija, viņš tiešām gribēja arī parūpēties par savu upuri. Bet kas tad Nastasjai Fiļipovnai par to, viņa (pamatoti taču) jutās nelaimīga, izmantota un nezināja, ko ar to iesākt. Un izmantoja to, ka bija tikusi izmantota.
Izmantojot otru cilvēku, sevišķi ja tas otrs ir mazs un neaizsargāts, upurim rodas priekšstats, ka viņš pats (viņa ķermenis) vairs nepieder viņam pašam. Ka tas ir atņemts vai pārdots, kāda starpība. Darba rīks, kuru iegādājies darba devējs – kā gan tādā var ko sajust? Vai mēs sajūtam kaut ko āmurā, ar kura palīdzību dzenam naglas dēlī? Kā gan iespējams sajust āmuru kā sevi pašu, kā savas rokas pagarinājumu? Kā ieaudzināt nervus tajā, padarot āmuru jūtīgu? Un kā ķermenī, kas nozagts, izmānīts vai pašas pārdots, var sajust orgasmu?
Kādas citas konsultācijas laikā (tas bija pavisam nesen, manā jau pavisam pieaugušajā vecumā) kliente divas vai trīs reizes pieliecās. Tā, lai caur Tē-krekla izgriezumu izceltos, nokarātos un būtu redzamas viņas krūtis. Ļoti līdzīgi, kā tā meitene Norvēģijā. Skaistas, nodomāju. Viņa piedāvā tās man, viņai ir neapzināts priekšstats, ka es tās gribu redzēt un ka no tā, vai tas izdosies, atkarīga mana labvelība pret šo meiteni.
Seksuāli izmanota sieviete rāda man savu dzīves un attiecību ar vīriešiem izjūtu. Viņa piedāvā man (un visiem citiem vīriešiem) Izmantotāja lomu. Nenotic, ja es to neuzņemos, tad viņai šķiet, ka nav pietiekoši skaista un ka viņai jāpacenšas. Jo ja viņa nepacentīsies, būs slikti, tas vīrietis viņu kaut kā sodīs. Ja ne citādi, tad pagriežot muguru un pametot pavisam vienu šajā briesmīgajā pasaulē. Ņem savu ķermeni sev atpakaļ! - ko citu es varu šeit teikt? Vienlaicīgi un bezpalīdzīgi saprotot, cik lielas ir meitenes bailes to darīt. „Ieaudzējot atkal nervus” savā miesā, baudot, ko tā izjūt un aizmirstot par „to otru”, var pamosties lielās milzīgās bailēs. Briesmīga atgriešanās no sapņa. Daudz daudz daudz jāstrādā ar to...
Taču neaizmirsīsim par vīriešiem – viņi taču reāli kļūst „traki” no Nastasjas Fiļipovnas, tas nav nekas izdomāts! Un arī sievietes, sevišķi Ļizaveta Prokofjevna, trīs meitu - jaunavu māte, tikai citādā veidā.
Tas rāda, ka katrā vīrietī, lai cik pieaudzis un norūdīts tas arī nebūtu, vienmēr slēpjas Dēls un viņa nekad pilnīgi nerealizējamās vajadzības pēc Mātes – tās, kura parūpējas par viņu, nevis par sevi pašu. Šīs savas vajadzības dēļ Tockis audzināja Nastasju Fiļipovnu par to, par ko izaudzināja. Hetēra, geiša, prostitūta, mauka - kā Māte priekš sava mazā Dēliņa ... Signāls, ko visu vecumu vīrieši uztver vienādi.
Bet Ļizavetai Prokofjevnai Nastasja Fiļipovna šķiet sāncense, kas izmanto neatļautus paņēmienus konkurencē par vīriešiem. Pat viņas it kā tik stabilais laulātais draugs ģenerālis Jepančins taču sūtīja pērli „tai tur sievietei”... Un tad seksuāli neizmantotās sievietes sāk apskaust izmantotās un vai nu mēģina konkurēt, mākslīgi izstrādājot seksuāli traumētas sievietes uzvedību vai otrādi – panākot, ka „tādas” tiek nostādītas ārpus likuma. It kā lai rūpētos par savām meitām. Seksuālās izmantošanas jautājums sašķeļ sieviešu nometni.
Un visbeidzot – jautājums par orgasmu. Ja lieta nonāk līdz gultai (Dēls tiek pie Mātes), tad viņš gūst iespēju kādu brīdi vienatnē rotaļāties ar tās brīnišķīgo ķermeni un masturbēt tajā. Māte pati tajā laikā ir izgājusi no sevis - pastaigāties un pabūt ar sevi kādu brīdi. Kāds tur orgasms, ja viņa pati nemaz nepiedalās? Un kāds labums no tā visa tādam vīrietim, kas ir arī vismaz nedaudz pieaudzis?
Drīzāk var notikt, ka no pastaigas seksuāli izmantotā meitene atgriežas ar nazi rokā - lai atriebtos „tam vienam un viņiem visiem”. Slazdā ievilinātais vairs nesaprot neko, sevišķi pēc nāves. Bet arī pirms tam nē – jo „viņa taču ar visu sevi rādīja, cik ļoti mani grib”.
P.S. Fjodors Dostojevskis man šķiet viskaislīgākais no rakstniekiem, kaislīgāks pat par de Sadu (nevar jau viņus salīdzināt, viens skatās uz Meitu, otrs uz Māti). Viņa azartspēlēšana vien ir ko vērts – izmest naudu, gaidot Lielo Laimestu, lūgties, lai tas atnāktu, nu tieši kā tāda Lielā Krūts un iekšēji zināt, ka nekā. Nebūs tas laimests, nekad nebūs. Bet Lūgšana, vārdi, lappušu lappuses, raudāt gribas. Dēls, Dēls, Dēliņš. Svētais.
Skatījumu skaits: 1940 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 4.7/3 |
Nomodā es kaut kā vēl varu cīnīties, kārtējais kroplīgais 'izdzīvošanas' veids: dusmas, ko jūtu pret citiem, vēršu pret sevi, noticot, ka šajā stāstā vislielākā kļūda esmu es pati - "labi cilvēki nedusmojas", "labi cilvēki apvalda savas emocijas", "labi cilvēki nevienam neizrāda savu vājumu" - tik dziļi manī ir ieēdušies bērnībā iepotētie mīti. 'Labi' cilvēki neienīst citus, viņi ienīst sevi.
Patiesībā 'labi' cilvēki melo un izliekas, un paši saviem meliem tic, viņu pasaule ir greizo spoguļu karaļvalsts. Mana 'labā' māte ļoti cītīgi mani centās pataisīt par labu cilvēku, dauzot ar visu, kas patrāpījās pa rokai - ar slotaskātu, kapli, siksnu, plaukstu - pa muguru, pa dibenu, pa rokām, pa seju, tā, ka elpa aizcērtas un skatiens satumst - man, nevis viņai. Vai kāds man ticētu, ja es teiktu, ka šī brīnišķīgā, jaukā sieviete mani dauza? Nē, neviens neticēja, kad kaut kādā veidā centos pateikt, kas ar mani notiek. Atceros, klavieru nodarbībā skolotāja pacēla roku, bet es sarāvos, pieliecos, kā cenšoties izvairīties no sitiena. Viņa saprata, bet vienalga neko nedarīja. Par manām 'fantāzijām' informēja manu māti, kura pēc tam mani gānīja un pazemoja, lamādama par pataloģisku meli. Kā lai es ticu sev, kā lai ticu tam, ko jūtu un redzu? Kas ir īsts un kas - izdomāts? Kā lai ticu, ka kāds mani mīl visā manā kroplumā, ja neticu pati sev?
Man ir vesels ieroču arsenāls, taktikas un stratēģijas, esmu iemūrējusies cietokšņos, no kuriem beidzot gribu, bet vairs nevaru tikt ārā. Jā gan, es esmu 'laba' - līdz tādai stadijai, ka esmu kļuvusi pustraka, jo nekad taču neesmu PIETIEKAMI laba.
Esmu pieklājīga un laipna, uzmanīga klausītāja vai arī interesants sarunu biedrs, tik tēlaina un dziļa runa - man ir teikuši, ka vajag rakstīt grāmatas. Tas nekas, ka iekšā asinis, līķi, smirdoņa un nāve, un baisos nakts murgos - vienalga, ar vai bez miegazālēm - es klaiņoju tumšās ejās, apšaujot tur patvērušos bēgļus - bērnus, sievietes, vīriešus, vecus, jaunus, visus bez izšķirības. Pēc tam lūdzos kādam, lai nošauj mani, jo es nevaru dzīvot ar to, ko esmu izdarījusi. Pēc pirmā šāviena vēl esmu dzīva, dīvaini, tas nemaz nesāp, pēc tam atnāk kāds un iešauj vēl vairākas reizes, un es pamostos, nesaprotot, esmu dzīva vai mirusi.
Citreiz sapņoju, ka griežu kādam vīrietim bez sejas miega artērijas, gribu griezt citiem, bet man riebjas, ka viss būs ar asinīm, es ilgi stāvu ar skalpeli uz dzīslām, nespējot pieņemt lēmumu.
Naktīs atgriežos savās bērnības vietās, gribu aizbēgt, bet nevaru tikt projām. Ceļi applūst, autobusi salūzt, pēkšņi iestājas nakts, nekad es netieku projām, tikai reiz, kad mani un vēl kādu sievieti bija sagrābuši par ķīlniekiem, viņa mani pagrūda un es paspēju izbēgt.
Ja es sāktu runāt un teikt visiem, ko es domāju patiesībā, ooo, diez vai viņi gribētu to dzirdēt. Bet 'labi' cilvēki nekliedz, es turpinu klusēt, tikai reizēm uzsprāgstot, uzbrēcot nelaikā, nevietā, cilvēkiem, kuriem ar to nav nekāds sakars - par lietām, kurām ar to nav nekādas saistības; "nejauši" saplēšot kādu vāzi, dauzot ar kulakiem sev pa galvu, skrāpējot sevi ar nagiem, ja nav žiletes, vai griežot, ja ir, - līdz sāk palikt nelabi no asiņu smakas, kļūst karsti, un knabi aizsteberēju līdz gultai, lai nenogāztos uz flīzētās vannasistabas grīdas.
Esmu sākusi saprast, ko domā un jūt tie, kas apšauj visus klasesbiedrus un pēc tam - sevi. Upuris - varmāka pietiekami labs ir tikai miris.
Šo rakstu ir smacējoši grūti lasīt, līdz fiziskam nelabumam, grūti elpot. Arī es bērnībā piedzīvoju seksuālu vardarbību (un ne tikai seksuālu). 20 gadus par to klusēju, 20 gadus biju aizliegusi sev to atcerēties, just, aizliegusi tam nonākt līdz apziņai. 20 gadus es neļāvu sev sērot par to, kas man tika atņemts - mana identitāte, manas robežas, paļāvība par to, ka pasaule ir droša un esmu tajā mīlēta un gaidīta.
Pirms mēneša par kaut ko sadusmojos (neatceros, par ko), satrakojos psihoterapijas seansa laikā, sabiedēju ārstu, tad sāku raudāt un beidzot pateicu to, ko nevienam nekad nebiju varējusi pastāstīt. Ārsts ir vīrietis, neesmu atsākusi psihoterapiju - netieku pāri kaunam par to, ka esmu viņam atklājusi kaut ko tik intīmu un sāpīgi, un man ir dusmas uz viņu, tikai nezinu, par ko...
12 gadu vecumā mēģināju pakārties laukos, ozolā, bet māte ieraudzīja, izlamāja, iekaustīja... Kad man bija 15, viņa mani sāka saukāt par mauku, jo es mācījos citā pilsētā un viņa visu laiku redzēja to, kā nav. Un neredzēja to, kas ir patiesībā. 16 gados mēģināju slīcināties, atkal māte izglāba. 19 gados sarijos tabletes, pateicu, ka esmu nogurusi un iešu gulēt, bet pamodos pēc 3 dienām reanimācijā. Kā ārsti teica - 10 minūtes vēlāk un vairs "neatkačātu"... Pēc tam, tajā vasarā, es piekritu gulēt ar puisi, kurš pirms tam bija mani pametis, jo es negribēju to darīt. Sekss ar viņu man riebās, bet es nebiju iemācīta, ka drīkstu teikt "nē" kaut kam, kas man riebjas, jo bērnībā manus "nē" neviens nerespektēja, par katru "nē" es tiku sodīta.
Pēc tam bija daudz citu vīriešu, lēkāju no vienas gultas uz otru, kaut ko meklējot, bet nesaprotot, ko... Es nekad nejutu baudu, vienmēr man bija par maz, arvien jaunas un jaunas vilšanās…
Es tiešām sāku uzvesties kā mauka, tikai naudu ar to nepelnīju, es gribēju nopelnīt mīlestību... Man to ir grūti un pretīgi atcerēties, un šī ir vēl viena lieta, par ko cenšos nedomāt.
Tagad ir pretēji - esmu pilnībā noslēgusies, līdz augšai nopogāta, nekādas tīkliņzeķes, puscaurspīdīgas blūzītes, nekā, ko varētu dēvēt par 'seksīgu', pat vīra klātbūtnē es kautrējos izģērbties, tad es viņam lūdzu, lai viņš novēršas... Nevaru skatīties uz sevi spogulī kaila, jo tas, ko tur redzu, man riebjas, es to ienīstu...
Šobrīd man ir gandrīz 32 gadi, ik pa pāris gadiem - depresīvi traucējumi, bet iztiku bez medikamentiem, tikai psihoterapija. Kopš rudens mokos ar dusmu un panikas lēkmēm, pirms pāris mēnešiem strauji palika pavisam slikti, jutu, ka vairs nevaru izturēt to, kas manī iekšā, un līdz tai psihoterapeita vizītei es pat nesapratu, kas tas ir, kas manī tik dziļi sāp un šīs sāpes tik ļoti sadusmo, un man riebjas, ka es tā dusmojos. Psihiatrs uzstādīja klīniskas depresijas diagnozi.
Mājās cenšos izturēties kā vesela, jo redzu, ka vīrs ir noguris, satraucas par mani, kad noslēdzos un nerunāju, cenšos pļāpāt un jokoties, negribu, lai arī viņš sajūk prātā, jo mums ir bērns...
Ieslēdzos vannasistabā un graizu rokas kā pusaudža gados, ne jau lai pārgrieztu vēnas un nomirtu, bet lai izturētu, pēc tam jūtos vainīga, stulba - ko es daru, man taču ir ģimene, viņi mani mīl, esmu viņiem vajadzīga... Esmu izpētījusi medikamentu aprakstus, kuros norādīts, pie kādām devām iestājas koma, pie kādām - nāve; ar ārsta nozīmētajiem trankvilizatoriem, miega zālēm un antidepresantiem pietiek kokteilītim, kas beidzot tiešām pieliktu punktu... sāku rakstīt atvadu vēstules, vienīgi dēlam nespēju uzrakstīt, tāpēc visi mani plāni kavējas.
Es gribu, lai tas ievainotais, pazemotais, negribētais, piesmietais un bērns manī beidzot nomirst, bet... tā esmu es pati.
Piedodiet, ka tik personiski... Lai gan tam tāpat nav vairs nekādas nozīmes. Man vienkārši bija svarīgi pateikt: sargājiet un mīliet savus bērnus, neļaujiet viņus piesmiet, nepazemojiet, nesitiet viņus, nedzeniet ārā no mājas, nesodiet par kļūdām un par viņu "nē", un par negribēšanu dzīvot.
Nu, cik zinu, lai kļūtu par hetēru vai geišu, bija nepieciešams diezgan nopietni izglītoties. Beigu beigās jau no lomas viedokļa viņa tā pati mamma vien sanāk, tāpat kā prostitūta un mauka
Fū, beidzot trāpījās salasāms drošības kods. Vai tad hetēra un geiša ir tas pats, kas prostitūta un mauka? Manuprāt, kaut kas daudz cēlāks un smalkāks.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
