Manuprāt, jauni cilvēki, lai arī bieži to neapzinās (tas liecina par nepietiekamām zināšanām par dzīvi), intuitīvi tomēr rada ģimeni tādēļ, lai tā būtu kā ligzda, kurā izaugt bērniem. Paiet laiks, kamēr tas „pielec”, un dažiem jau „nepielec” nekad. Tie nepiekrīt zaudēt attiecības savā starpā un pat starp sevi un saviem vecākiem kā galveno prioritāti, pārslēdzot enerģiju uz bērna interesēm. Tas droši vien liecina par nepietiekamu briedumu un faktiski ir konkurēšana ar bērniem. Vēlme saglabāt savu bērnību mūžīgi. Tomēr pat šādos apstākļos kaut kur dziļi grauž tārps, atgādinātājs par bērnu audzināšanas interesēm. Bērniem ir labi augt tur, kur jūtams miers un drošība. Kā jau daudzkārt esam par to runājuši, vislielākā iespējamā drošība ir tad, ja, sākot no aptuveni gada vecuma, vecāki ģimenes trīsstūrī pakāpeniski nokļūst viens otram tuvāk nekā kādam no tiem ir pietuvināts bērns. Tas ļauj bērnam gan atnākt, gan aiziet – atkarībā no viņa tābrīža vajadzībām. Tas nespiež tam būt tuvu kādam no vecākiem tad, ja bērnam to nevajag, bet ja to vajag vecākam. Neapgrūtinātas seksualitātes izpausmes starp vecākiem ir prettrauksmes tabletes visai ģimenei, radušās tad, kad citu tablešu vēl nebija. Bet diezin vai tagad ir radīts kas efektīvāks. Lai arī bieži tiek domāts, ka tuvību starp jauniem vecākiem nodrošina kopējas finansiālas, intelektuālas, emocionālas vai garīgas intereses un vērtības, es tomēr tam īsti neticu. Lietā tā, ka pirms tam, kad mums sāka būt smadzenes un viss, ko tās radījušas, mums jau bija ķermenis. Ķermenim pieskāriens un glāsts nozīmē to pašu, ko smadzenēm atzīšanās mīlestībā, taču ķermenis ir svarīgāks, tādēļ, ka vecāks –ar to ir pateikts viss. Seksuāls pieskāriens ir tāds, kurā cilvēki nonāk cita veida attiecībām neparasti un neiespējami dziļā uzticēšanās līmenī, taču tā ir tieši ķermeniska uzticēšanās. Tā var neietvert sevī emocionālu, intelektuālu un garīgu tuvību – dažreiz tā mēdz būt kā „gultā ar ienaidnieku”, tā sakot. Un mēdz būt, ka par ķermenisko nekā labāka nav. Ja saprotam, ka tas tādēļ, ka ķermenis ir visvecākais, tad nekā dīvaina un mulsinoša tur vairs nav. Ķermenis ir mūsu pirmās smadzenes un tikai caur ķermeni mēs varam iegūt visdziļāko un nepārprotamāko sevis atzīšanas apliecinājumu. Tādēļ tikai seksuāls (ķermeniskās uzticēšanās līmenī) pieskāriens tiek izjusts kā nepārprotama atzīšanas zīme. Būtībā tā ir īstais laulības rituāls, kurš baznīcā tikai tiek apstiprināts dieva un cilvēku priekšā un kurš ir nemitīgi jāatkārto – tikai tādi laulība tiek darīta mūžīga. Tomēr seksuāls pieskāriens ir arī eksāmens – tad, ja tas (pieskāriens) izrādās apgrūtināts vai šķiet neiespējams. Taču šis eksāmens ir jānoliek, ja mēs esam laulībā un ja mēs esam uzņēmušies atbildību par bērniem. Citādi nav drošības – jo visdziļākajā līmenī laulība bez seksa tiek apšaubīta. Bērni ir tie, kas vislabāk jūt, vai vecāku ķermeniskā tuvība joprojām ir realitāte. Ja nav, tad bērni kļūst tramīgi. Viņi mēģina darīt kaut ko tādu, lai vecākiem palīdzētu – tātad iesaistītos to ķermeniskās (seksuālas) uzticības lokā. Un tiek izmantoti, par ko daudzkārt jau esam runājuši.
Šeit būtu vietā parunāt par filmu „Kā izglābt laulību” - tā patlaban iet uz kino ekrāniem. Kas gan tur īpašs, varētu teikt, romantiska komēdija, tipisks Holivudas produkts ar happy end amerikāņu stilā. Arī darbības psiholoģiskais pamatojums nav pārliecinošs, skatītājs tā arī īsti nesaprot vai viegli pārprot, kur īsti ir bijusi problēma. Arguments, kādēļ tomēr jānoskatās, ir aktieri – neesmu redzējis nevienu filmu ar Merilu Strīpu, par kuru būtu vairāk vīlies kā apmierināts. Arī Tomija Lī Džonsa skarbais šarms man vienmēr šķitis simpātisks, bet neatceros, kad to būtu redzējis šādā – pāru attiecību fokusā. Tas ieintriģēja. Sevišķs iemesls, kādēļ par šo filmu runāju šeit – tur tiek izvirzīts jautājums par seksuālajām attiecībām pārim, kurš ir kopā jau vairāk kā trīsdesmit gadus un kura bērni jau izauguši. Tomēr Merilas Strīpas varone izvirza maksimu – gribu „īstu laulību”! Tādu, kurā ir pieskārieni un sekss. Izskatās, ka viņa ir gatava aiziet, ja mērķi sasniegt neizdotos. Šeit uzreiz jāsaka (jauniešiem, kam īsti nav kam pajautāt, līdz kādam vecumam vispār iespējamas seksuālas attiecības) – runa nav par slimībām vai fizioloģiska rakstura šķēršļiem seksam. Viss strādā – tā saka T.L. Džonsa varonis. Tomēr seksa nav – tā vietā drošība caur uzvedības rituāliem. Un labi slēpta un vienlaicīgi labi izbaudīta savstarpēja aizvainojuma sāpe, kurā mierīgi varētu nodzīvot līdz pat galam. Kādēļ gan sekss, ja ir citas, tajā skaitā aizvainojuma un sāpju baudas? Ja bērni ir prom un var paši radīt drošību savai dzīvei. Varētu jau teikt (un nebūtu nemaz melots), ka arī bērniem promesot vecāki un to ķermeniskā intimitāte ir tas, kas turpina būt līme starp diviem dzimtaskokiem, kuri taču turpinās tālāk mūžīgi. Ja līme netur, trauksme iestājas visā dzimtaskokā, parasti grūti apzināma – kādēļ gan mēs jūtam to, ko jūtam? Tas ir ļoti nopietns arguments, lai tiktu piestrādāts. Tomēr ne vienīgais. Trīsdesmit gadi ir gana ilgs laiks, lai saskaņa (kaut uz pieraduma drošības spilvena guldināta) nostiprinātos visos pāra komunikācijas līmeņos – arī emocionāli, intelektuāli un garīgi. Seksuālo attiecību trūkums šajā vecumā laulību var arī neapdraudēt. Tomēr, kā tas filmā lieliski redzams, uz erotikas aizlieguma ekrāna izgaismojas citas lietas, šajā gadījumā – aizvainojums un ciešanu bauda. Kāds priekšstats par laulību veidojas pašiem laulātajiem (un ne tikai viņiem)? Var jau kristāla vāzi lietot par naktspodu, bet vai šādai vajadzībai tā ir radīta? Tas, kas apskatāmajā filmā nepārliecināja, bija, protams, happy end. Taču nevis kā laimīgas beigas – tādām tām, protams, būtu jābūt. Taču veids, kādā tas atnāk, ir tāds stipri jauneklīgs – tas rada iespaidu, ka puisis beidzot sapratis (vīrietis ir izmainījies, par prieku Lindai), kas viņam jādara un sācis to darīt. Jaunība atgriežas, viņi atkal ir gultā un atkal tāda pat veidā kā trīsdesmit gadus atpakaļ. Man būtu gribējies, lai šajā „jaunajā” seksā būtu bijis vairāk jauna. Vairāk tādas seksuālās intimitātes, kas ceļas nevis tikai no dzimumakta, bet no pieskārieniem – daudz smalkākā kā jauniešiem iespējams veidā. No mūzikas, no dejas, no skatiena, no vārda. Mēs neesam mūžīgi jauni un to arī nevajag. Dzīves vidusposmam ir citas vērtības, bet – vai mums pietiek pārliecības tās apliecināt kā līdzvērtīgas jaunības vērtībām arī tad, ja runa iet par seksu? Nevar teikt, ka šāda intimitāte filmā nebūtu – abu aktieru spēlē tā izpaužas skaisti un niansēti. Tomēr Holivudai nepietiek ar niansēto piano, vajag jauneklīgo forte... Būtībā – dzīves vidusposmā seksualitāte kļūst nepārprotami svēta, tā nav jāpārdod bērniem (Marī modrās šaubas), lai tiem būtu vieglāk. Nav jānošauj divi zaķi, nav pienākuma pret Dauku. Ir iespēja būt pašiem sev, stāvēt uz savām kājām. Dzīvot šodienā. Bet – var jau neredzēt iespēju, tikai pienākumu, mūžīgi...
Noskatījos filmu, man patika. Diemžēl līdzīga situācija bija izveidojusies mana vīra vecāku ģimenē - pienākums, bez seksa, ar it kā stipru,tradicionālu ģimeni. Sieviete nomira nesasniedzot 60 gadus, ar vēzi..skumji.
filmā bija happy end, bet dzīvē tā diemžēl nenotiek. Par pāra terapiju šajās attiecībās neviens pat iedomāties nevarētu.
Brīnišķīga versija ar tiešām pozitīvu pēcgaršu Paldies!
Atradu arī sev tuvu svētās seksualitātes tulkojumu kino valodā - "Baltijas pērlē" rādīja Končalovska Amerikā uzņemto filmu "Marijas mīļotie" (tulkojumos lietotais "mīļākie" ir pārāk plakans) http://www.imdb.com/title/tt0087682/
Jāpiekrīt, ka dzīvotās dzīves izteiksmē Iecere sakrīt ar Izpildījumu, Saturs ar Formu, Vārds ar Ķermeni. Tomēr tos ir iespējams aplūkot arī atdalīti. Šāda analīze palīdz saprast, kā lietas strādā, ne tikai izbaudīt to krāšņumu nedefinējamā darbībā. Kā redzu no Viestura rakstu konteksta, viņš nodala instinktus un apzināšanos, tā kā diez vai šis būs tas gadījums, kad ar vārdu "ķermenis" tiek saprasta visa daudzslāņainā cilvēka esamība. Protams, ka sevi apzinošā būtne dzīvo savā ķermenī, taču cilvēciskās būtnes kopums un ķermenis nebūt nav viens un tas pats. Ja iesākumā bija ķermenis un pārējais tam, kā Jūs sakāt, "tiek sabūvēts pa virsu", tad saprāts vairs nav vadošais Homo Sapiens raksturlielums. Bez Tēva par Māti kļūt nav iespējams, lai gan ir nepieciešami abi. Tādēļ, manuprāt, būtu diezgan strikti jāizvairās no terminoloģijas, kas var novest pie secinājuma, ka Gaja tad arī ir tas Tēvs.
Seksualitāte patiesi ir milzīgs spēks, kurš mums nepieder un kuram mūsu dzimtaskoku līmēšana ir gluži vienaldzīga. Brīdī, kad domājam, ka mēs varam to lietot pēc patikas, visticamāk mēs paši tiekam lietoti. Seksuāla tuvība ne obligāti noved pie tuvības attiecību izteiksmē (kaut gan pāra Tuvība ietver arī fizisko aspektu). Kā vēsta laikmeta mutvārdu daiļrade - sekss vēl nav iemesls, lai iepazītos. Ja cer, ka seksa fiziskais aspekts uzbūvēs attiecības, šis domāšanas veids ir rados idejai par to, ka kopēja bērna radīšana izlīdzinās nesaprašanos un paildzinās kopdzīvi. Mēs tātad ceram uz kādu trešo, uz pretsāpju tableti, uz maģisku darbību, uz deus ex mahina, un... kas cits tas ir, ja ne atkarīga domāšana?
nesaprotu, Vestura Rudzīša poētiskie mēģinājumi seksa definīciju padarīt plašāku un iekļaut tur deju, skatienu, varbūt pat tējas dzeršanu man liekas neloģiski un muļķiģi, bet tai pat laikā gribas piekrist, pat ļoti gribas piekrist... nu tiešām nu nevar nepiekrist:) Un pat vairāk gribas apgalvot, ka tas ir īsatis dzenbudisms vai kristietība. Dažreiz VR ir mistisks:)
Es domāju, ka Viestura sacītajā par ''ķermeni kā vissenāko'' un garīgās mācībās atrodamo, ka iesākumā bija Vārds, nav pretrunas. Jo ķermenis (arī tā seksualitātes valoda) jau arī ir šis Vārds, jeb, dzenbudisma domas veidā pārfrāzējot, cilvēka izpausme fiziskajā pasaulē kā Ceļš un Mērķis. Ne velti garīgajās mācībās seksualitātei ir milzīga nozīme: to ''lieto'' gan atstacīšanās, askēzes instrumentu (katoļu mūki, piemēram), gan ''lieto baudai'' kā sevis izzināšanas, psihofizioloģiskas pārvaldīšanas instrumentu (tantristi, piemēram). Manā uztverē ķermenis nav tikai tiešs fizisks fakts. Tam piemīt arī iracionāls, simbolisks, gnozeoloģisks u.c. aspekti. Tādā ziņā tas ļoti labi saslēdzas ar Viestura domu par ''ķermenisko intimitāti kā līmi starp diviem dzimtaskokiem'', jo faktiski jau tieši tas ķermeniskais, seksuālais nes cilvēci cauri gadu tūkstošiem uz priekšu. Viss pārējais (intelektuālais, garīgais, sociālais, kas satuvina) jau ir tikai tāda racionalitātes virskārta. Paradoksālā veidā sanāk, ka Pepijas pieminētais: satikties klubā, vienas nakts sakars un ''ligzda jau nodibināta'' patiešām ir tas vienīgais visdrošākais viscauri pasaules vēsturei :)) Pārējais, kas tam tiek sabūvēts pa virsu (visas sociālās konvencijas un rituāli - uzticēšanās, atbildība, cieņa, kāzas bērnu drošībai utt, utt.), ir ar daudz seklāku svaru. Par to ''Iesākumā bija Vārds'', vispār interesanti. Vārds tā visparastākajā izpratnē jau arī nozīmē ķermenisko. Vārdam ir: skaņas ķermenis, grafiskā atveida ķermenis, jēgas un nozīmes ķermenis, poētiskais (iztēles) ķermenis. Viss kopums, kā mēs to redzam un sajūtam fiziskajā pasaulē. Tajā pašā laikā tas ir vēl kaut kas vairāk par šo savu izpausmi fiziskajā pasaulē. Kaut kas vairāk par visiem acīmredzamajiem un definējamajiem skaidrojumiem. Tāpat kā cilvēka ķermenis.
Un tāda nianse. Ja tieši "kermeniskā intimitāte ir līme strap diviem dzimtaskokiem", ja fiziskais aspekts ir PATS GALVENAIS, tad praksē nenāktos saskarties ar valodas, tautības, kultūras, atšķirīga mantiskā stāvokļa, izglītības, interešu un jaunā pāra vecāku attieksmes radītajiem šķēršļiem. Viss būtu jau risināts un salīmēts. Vai vulgarizējot - atliktu tikai nakts klubā sev atrast seksa partneri, "salīmēties" un drošā ligzda jau nodibināta. Un atbilde uz visām dzīves grūtībām būtu rokā - atliktu tikai kāpināt fiziskās intimitātes īpatsvaru - kolīdz kas, tā gultā. Dzīve rāda tieši pretēju virzienu - fiziskā līme viena pati izrādās pārāk bezspēcīga un ātri pārejoša.
Un filmas kontekstā - par Viestura minētajām "aizvainojuma un ciešanu spēlēm". Tas ir jautājums par ierūsējušu attiecību transformācijas spēka plecu. Kurā segmentā ir jāpieliek sākotnējās pūles, lai gūtu labus rezultātus? Vai fiziskas saskarsmes akts pats par sevi ir spējīgs izšķīdināt aizvainojumu un tādēļ primārs? Jeb tomēr otrādi - tikai likvidējot aizvainojumu, var tikt arī līdz gultai? Nebaidos apgalvot, ka pirmais variants, fiziskā tuvība par katru cenu, apspiežot un iedzenot emocionālos sarežģījumus pagrīdē, var radīt ļoti dziļas un grūti ārstējamas traumas pāra attiecībās.
Apbrīnojams raksts! Viesturs acīmredzami arī pats ļāvies Holivudas mentalitātei. "Svētās seksualitātes" terminu ir nomainījis "sex forever". Tā rezultātā autors nonāk pie tēmas kvintesences šādā credo:
"Lai arī bieži tiek domāts, ka tuvību starp jauniem vecākiem nodrošina kopējas finansiālas, intelektuālas, emocionālas vai garīgas intereses un vērtības, ES TOMĒR TAM ĪSTI NETICU [izcēlums mans - P.G.] . Lietā tā, ka pirms tam, kad mums sāka būt smadzenes un viss, ko tās radījušas, mums jau bija ķermenis. Ķermenim pieskāriens un glāsts nozīmē to pašu, ko smadzenēm atzīšanās mīlestībā, taču ķermenis ir svarīgāks, tādēļ, ka vecāks –AR TO IR PATEIKTS VISS [izcēlums mans - P.G.]. [....]Un mēdz būt, ka par ķermenisko nekā labāka nav. Ja saprotam, ka tas tādēļ, ka ķermenis ir visvecākais, tad nekā dīvaina un mulsinoša tur vairs nav.
Tātad, kā še teikts, Viesturs savus apgalvojumus balsta ticībā, kā jau būtībā jebkurš cilvēks. Lai izvērtētu šāda skatu punkta universālo, ne tikai autora personisko pielietojamību, uzreiz rodas ieinteresēts jautājums - uz ko šī ticība balstās? Kādi ir avoti, autoritātes un atskaites sistēma, kas ļauj nonākt pie minētajiem apgalvojumiem? Uz kāda pamata tādi tiek izteikti? Cik man zināms, visi senie (svētie) raksti, un, nemeklējot nemaz tālu, tā pati Bībele, runā par to, ka "iesākumā bija vārds", tātad kāda iecere, skaņa, apziņas kustība. Tādēļ būtu interesanti, kas autoru iedesmojis šo doktrīnu apstrīdēt un tās vietā izvirzīt jaunu - par to, ka iesākumā bija rumpis, un rumpis bija tas iesākums.
Kā tālāk redzam, savā pozīcijā Viesturs tomēr ir nekonsekvents un mirkli vēlāk atzīstas:
"Man būtu gribējies, lai šajā „jaunajā” seksā būtu bijis vairāk jauna. Vairāk tādas seksuālās intimitātes, kas ceļas nevis tikai no dzimumakta, bet no pieskārieniem – daudz smalkākā kā jauniešiem iespējams veidā. No mūzikas, no dejas, no skatiena, no vārda."
Tad jau tomēr arī Viestura paša vārdiem sanāk, ka ne fiziskās pieskaršanās fakts ir noteicošs, bet tieši to piepildošais saturs, kam fiziskais aspekts ir tikai viens no izpausmes veidiem. Un ja tā, tad jau atkal atgūstam attiecību pamatu nevis seksā, bet cieņā forever - caur vienojošām vērtībām un kopīgiem pienākumiem. Un Holivudas musinošais sapnis par ķermeņa tiesībām izgaist, atgriežot pie visu lietu kārtības un to dabiskās hierarhijas. Kas ir grūta tikai tad, ja vēlamies izrauties brīvībā, paši nesaprotot - īsti kurp - un radīt kādu jaunu pasauli, nevis dzīvot jau esošajā.
Paldies, Viestur! Teicams materiāls pārdomām, kas caur ekskursu gar piena upēm ķīseļa krastos ļauj tomēr nonākt atpakaļ pie rupjmaizes.
zinu, ka lielā mērā esmu pretrunā ar daudziem šeit rakstošiem, viena iemesla dēļ. Es uzskatu, ka cilvēki tomēr ir dinamiskas un komplicētas sistēmas, kuras nevar izskaidrot tikai ar miesu, jo tā tak ir veca. Ja tā, tad kāda tur bauda briedumā no ķiršiem. Vecis savu zvana virsotni sasniedz 30 sieviete 45, nu tad 50 gados sievietei veicis ir vecs un nevarīgs. Jāmeklē cits, kas grib visu laiku un kaut ko var. Turpretim, ja seksu aizvieto ar ķiršiem, tad piedodiet, tas nav visuvarenais senais sekss, bet gan garīgs akts, kultūrāls fenomens. Tāpēc mēģinājumi mainīt zirgus, nedod rezultātus. Un man liekas diezgan piņķerīgi, bet svarīgi tie formulējumi, dzīvot ar, caur, vai tā vietā.
Bet reizēm, lai uzturētu lēto un " izdakterētu" citu lietotāju nodarījumus nākas iztērēt vēl daudz vairāk....nervu. Vislabāk ir paņemt prātīgi, trīs gadus jaunu, ne pārāk " sabojātu" un bez īpaši smalkām prasībām pret dzīvi. Nu un tad gan ne tikai eļļu, bet galvenais uzmanīt bremzes, lai nonobloķē..:). Šoreiz Viesturam viens no dīvainākajiem rakstiem. It kā cits cilvēks būtu rakstījis. pozitīva pēcgarša.. Forši, ja tā ir sex4ever!
Nereti cilvēki smalka auto uzturēšanai līzingā un kasko iztērē mēnesī pāri par 300 Ls mēnesī, lai arī varētu lietot auto, kas izmaksā 10 reizes mazāk mēnesī, neskaitot degvielu. Par to naudu mierīgi var nofinansēt vienu bērņuku. Nerunāsim par hipotekāro kredītu.
Par pienākumu - lai autiņš labi kalpotu, regulāri jāmaina eļļa, jāuztur tās līmenis. Vai tā ir darbība, ko mums uzspiež apkārtējie ļaudis, nu nē taču, viņiem mūsu autiņš pamatā ir vienaldzīgs. Mēs zinam, ka to nedarot, motors ātri nobruks. Tāpēc darām.
Tātad, kā reiz tika teikts, pienākums ir apzināta nepieciešamība, ko mēs esam sapratuši un atzinuši. Ja to pienākumu pildam, mums iet labāk.
Droši vien tāpat ir ar to "eļļas līmeņa uzturēšanu" attiecībās. Var jau nedarīt. Un tad "mainīt tos motorus".
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
Paldies!