Dažās pēdējās nedēļās man atkal nācies padomāt par dzemdi. Taču šoreiz ne aspektā „vīrietis un viņa sievietes dzemde”, bet aspektā „sieviete un viņas dzemde”. Jāsaka uzreiz – biju nedaudz pārsteigts un pat nokaunējies, ka dažas šeit paustās domas tiek manis rakstiski piefiksētas stipri vēlāk, nekā tās radušās. Turklāt tās nav tik oriģinālas, ka neviens cits par ko līdzīgu līdz šim nebūtu iedomājies, drīzāk otrādi. Vairums šo domu ir tik parastas, ka par tām ir padomājuši daudzi.
Nu ņemsim kaut vai kontracepciju – tā taču skaidra pretošanās dzemdes vēlmei tikt apaugļotai un dzemdēt. Tātad – šodienas sieviete tomēr nav tikai piedēklis savai dzemdei un viennozīmīgi nepiekrīt sauklim – „cik bērnus dievs dos, tik audzināsim!”. Vai – „jo vairāk, jo labāk!”. Tieši otrādi – modernā sieviete parasti ir kaut kā speciāli jāpierunā un jāmotivē dzemdēt un dot savu ieguldījumu demogrāfijā – nevis savā nākotnē vai pašvērtībā, kā to būtu varējušas izjust vairums pagājušo laiku sieviešu.
Te jāatceras, ka sievietei ir arī vīrišķā daļa un tā darbojas tāpat kā vīrietis. Šī daļa domā par savu karjeru, par izglītību, par naudu un iespējām iekarot pasauli. Dzemde ar savu „pievilcību” cenšas to „ievilkt sevī”, likt tai kļūt par kalponi un paralizēt tās neatkarības centienus. Sievietes vīrišķā daļa sevišķi skaļāk ierunājas, kad dzemde tai piedāvā varbūt nevis pirmo, bet otro, trešo un tālākās grūtniecības.
Taču pametīsim vīrišķo daļu un vīriešus – jau tā par tiem pārāk daudz sarakstīts. Sievietes sievišķajā daļā, protams, ir Mātes loma, kuras bioloģiskais pamats ir dzemde un kuras abas grib bērnus, bērnus un bērnus. Ja ne pašas dzemdētus, tad adoptētus vai bērnu lomās iesaistītus pieaugušus vīriešus un sievietes – dažreiz asinsradiniekus, bet dažreiz neradiniekus.
Taču, kā mēs zinām – sievietes lineārā (tātad patriarhālā, nevis cirkulāri matriarhālā) attīstība ved no Mātes pie Sievietes lomas. Normālas attīstības ceļš ir caur menopauzi – izbeidzoties mēnešreizēm un izciešot klimaksu, sieviete ir spiesta pierast pie Mātes lomas zaudējuma un pārdzīvot to. To viņai palīdz izdarīt Raganas loma (egoistiskā, svētā seksualitāte, nevis pārdotā, kurai vienmēr jārēķinās ar darbojošās dzemdes sagādāto iespēju, ka var dzimt bērns un mūžīgi jākalkulē, kā izdzīvot un „uzvarēt” šādā gadījumā) un Princeses uz zirņa loma, kas liek atcerēties to jūtīgumu un egoismu, kāds sievietei bija agrā bērnībā, vēl pirms iepazīšanās ar lellēm.
Taču menopauze tomēr nav nav pietiekams iemesls, lai Mātes loma atkāptos bez cīņas, drīzāk otrādi. Es šo procesu iztēlojos tā – nogurušās dzemdes vietā stājas viss ķermenis un psihe. Sieviete metas iejaukties savu bērnu ģimeņu dzīvēs, iesaistās labdarībā dažādos palīdzības projektos, baznīcu diakoniskajā darbībā, pedagoģijā un psihoterapijā. Viņa atrod jaunus mātišķības izpausmes veidus, kuri ir sevišķi pieprasīti klimatisku, sociālu un militāru krīžu gadījumos.
Tātad ne vienmēr dzemdes bioloģiska apklušana ir Mātes lomas izbeigšanās. Bet kādas ceļa zvaigznes tad mēs varētu rādīt sievietēm, kas alkst pēc Sievietes sevī? Sievietes loma jau neiestājas „uz sitienu”. Tā izaug pamazām un sāk to darīt vēl pašos Mātes lomas ziedu laikos. Kaut vai aerobikas apmeklējumi pēc bērna zīdīšanas arī ir daļa no šīs lomas. Un motivācija iet psihoterapijā taču arī!
Man še daudz kas nebija skaidrs, līdz es sastapos ar vairākām situācijām, kuras visas apvieno pāragra dzemdes funkciju izbeigšanās un līdz ar to – menopauze jau trīsdesmitgadnieču vecumā. Pārsteidzoši, ka dažos gadījumos izrādījās, ka sievietes ilgstoši cīnījušās ar savu dzemdi, nevēloties (vairs) dzemdēt, baidoties no kārtējās grūtniecības, nespējot izdarīt abortus grūtniecības iestāšanās gadījumos un neuzticoties kontracepcijai, kura šad tad viņas pievīlusi. Bet arī šīm sievietēm „šķiršanās no dzemdes” nebija tik viegla – internets ir pilns ar pieredzēm, kuras stāsta par grūtībām šādu sieviešu dzimumdzīvē, šķiršanās riskiem (Māte loma baida!!)utt. Ne visas šajās pieredzēs saklausīja tikai dzemdes un Mātes lomas cīņu par savu izdzīvošanu. Bet bija arī tādas, kas ticēja, ka arī bez dzemdes ar viņu dzimumdzīvi un laulību nekas slikts notikt nevar – bija jauki redzēt, ka šādas ticības gadījumā tieši tā arī bija. Bez dzemdes viņas jutās atvieglotas!
Lai būtu skaidrāk - es še runāju par nepieciešamību izdarīt tādas ķirurģiskas iejaukšanās, kuru sekas ir dzemdēšanas neiespējamība un menstruālā cikla izbeigšanās. Tātad Mātes lomas bioloģiskā pamata izoperēšanu. Kaut kā sievišķi svarīga neatgriezeniska un nedabiski ātra zaudēšana, kas nevar nepalaist to ķēdi (drāmas trīsstūris), kas zaudējumiem ir raksturīgi. Taču ne par zaudējumiem mums šoreiz še jāturpina.
Mātes loma taču ir pūķis, kam tās nocirstās galvas vienmēr ataug. Un tad, gluži tāpat kā dabiskas menopauzes gadījumā, notiek bērnu (plašā izpratnē) sagrābšanas akcijas. Bet kas sevišķi raksturīgs menopauzei nedabiski jaunā vecumā – jautājums, „vai es joprojām esmu skaista?”, savas pievilcības spēka pārbaudes (piedzīvojumi ar vīriešiem ārpus ģimenes) un „spogulīt, spogulīt” spēles ar sievietēm. Šajās situācijās tieši skaistums un pievilcība kļūst par nervozi uzlūkotiem indikatoriem – vai tiešām bez dzemdes ir iespējams?
Visā šajā nav nemaz tik viegli orientēties bez informācijas, dalīšanās pieredzē ar citām sievietēm, atbalsta un jauna līmeņa atklātības attiecībās ar vīriešiem. Arī ar tādiem vīriešiem, kam apnicis būt kā atkarīgiem un vienmēr gataviem dzimumlocekļiem - stājoties dzemdes un Mātes lomas rīcībā jebkurā diennakts laikā, pašiem sevi uztverot par siržu lauzējiem, donžuāniem un kazanovām. Tādiem, kas atraduši kaut nedrošu taciņu uz identitāti ārpus pārdotās seksualitātes, bet kura ved tur, kur ir arī gana daudz svētās.
Sarežģīti, daudzi teiks. Nu ja, man būs jāatbild. Tik daudz iepriekš nenojaustu šķēršļu uz to, lai būtu Sieviete! Par visiem jau še neparunājām, viss vēl neienāca prātā. Bet gan jau, laika mums gana!
Mulsina kopskats. No vienas puses VR saka, latvieši ir primitīvi, no otras 'virieši un sievieties strauji attīstas un noliedz seksuālās dualitātes nozīmi. Vai tas nenozīmē, ka subjekti pielāgojas, bet kultūra netiek līdzi, jo informācijai vairs nav robežu un var patērēt citu radīto, pat vairāk realizēties citur radītajā un ietver to sevī. Zūd jēga attīstīt to tautas apziņas kodolu, jo var realizēties citās kopienās, protams, kā "arējietis", bet pietiekami pieņemts, lai justos komfortabli. Bet atlikusī daļa pārtiek no senradītā un neattīstītā, kāmēr pašiem tas apniks un šis svētais kodols nebūs vajadzīgs nevienam. Viss jau iekš viena svēta miera, jo "debesīs" jau pārsvarā parauj pa vienam, bet vai nezudīs arī valstiskā (nacionalā) nepieciešamība? Par to "pilēšanu un piegriešanu", tie tādi tehniski jautājumi "santehniķiem".
Piederu pie tām, kurām sava Sievietes loma jāapzinās un jāizaudzē - caur biezum biezu Mātes džungli - ar bērniem, ar vīriešiem un vecākiem, ko mēģinu par bērniem pataisīt. Kā arī ar stipru, ļoti stipru Vīrieša daļu manī. Tā ka manai Sievietei viegli nav...To visu uzzināju kādreiz pie Viestura - kad sāku savu ceļu pie Viņas. Bet pavisam nesen man kāds viedais vīrs teica, ka kādā no dzīvēm esmu bijusi vismaz pulkvedis - un ar briesmīgu attieksmi pret sievietēm (viņš teica krieviski - nravi biļi drugije...vardarbība nebija nosodāma...). Gribi tici, gribi ne. Par to liecinot mana izteiktā Vīrieša enerģija un tas, ka manas attiecības ar vīriešiem tagadējā dzīvē veidojušās tieši tā - uz atkarības pamatiem - ar lielām sāpēm un kaislībām - it kā vainu izpērkot...Biju pārsteigta, ka man šī ziņa palīdzēja. Un gribu teikt, ka laikam jau mēs katra ar savu "bagāžu" ierodamies. Kas kurai jāpastrādā tieši šoreiz. Ir taču sievietes, kurām Mātes loma pat tuvu nestāv un ir tādas, kuras ir Māšu Mātes. Un ir interesanta, jauna sajūta, kad nepūlos neviena vīrieša labvēlību iekarot no Mātes pozīcijas, nebremzēju ar teicieniem un nemētājos ar komplimentiem. Bet, ja daru to apzināti, tad ir kaifīgi - tā brīvi un mierīgi. Kad apzinos, ka man NAV vaina jāuzņemas, ka esmu Sieviete (reizēm, šajā dzīvē :)) Bet - varbūt - tas nāk ar gadiem - kad organisms pats gatavojas Sievietes lomai? Ir īsti garšīga sajūta, kad apzinos, cik daudz laba vēl priekšā.
Manuprāt, vainīga ne tik daudz bioloģija kā sistēmas (patriarhālās?/matriarhālās?) pieprasījums, lai sieviete pilda mātes lomu 24 stundas dienā 7 dienas nedēļā, kaut mūsdienu realitātē tā nebūt nav nepieciešamība. Nemaz nav dīvaini, ka tās, kuras šim sistēmas pieprasījumam pakļaujas, pēc 24/7 stingrā režīma dienestā pavadītiem gadiem, nevar sevī atrast telpu citām lomām, tāpēc turpina izspēlēt to pašu lomu adoptējot vīru, mājdzīvniekus, kaimiņus vai glābjot visu pasauli. Jebkuras lomas spēle - Mātes, Tēva, Bērna, Darbinieka, Sievietes, Vīrieša - 24/7 ir a priori neveselīga un ilgtermiņā pat degradējoša.
Galvenokārt varu runāt par sevi un savā vārdā. Tomēr tā vīrišķā puse, prāts, kalkulācijas, vai bērniem nākt pasaulē vai ne, ko vispār iesākt ar savu sievišķību plašā nozīmē - tas ir vajadzīgs pirmkārt, lai pasaulē nebūtu tik daudz nelaimīgu bērnu...
Paldies. Tiem, kas te ilgi jau lasa un dusmojas, nebūt ne tik sarežģīti. Un arī atvieglojums. Man arī iestājusies laimīgā menopauze, bērnu man nav utt. Viena svarīga doma. Kā būtu, ja psihoterapeits Rudzītis savas idejas apvienotu ar iekšķīgo slimību (bet ne jau tikai slimību!), galvenokārt endokrinoloģijas profesoru Pīrāgu, kurš no vairāk bioķīmiskiem viedokļiem par radniecīgiem jaut. izsakās.
Pievienot komentārus var tikai reģistrētie lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
