Nesen kādā manā lekcijā man tika atgādināta formula, kuru es tiku lietojis laiciņu atpakaļ. Tā saka, ka bērnam no izaugšanas vajadzību viedokļa attiecības ar māti nozīmē atkarību, bet attiecības ar tēvu – attīstību. Saskaņā ar manu tagadējo saprašanu tā tas ir tikai puikām, turklāt arī tiem tēvs nav attīstības galapietura. Tikai virziens līdz Tēva uzvarēšanai un viņa atbildības pārņemšanai. Pēc tam jau attīstība saistās ar orientēšanos uz Vīrieša lomu un jaunas perspektīvas ieraudzīšanu tajā.
Ar sievietēm tomēr tik vienkārši nav. Attiecības ar māti arī tām, protams, nozīmē atkarības virzienu, kura skaistā puse ir māte kā ar vēsture un zemapziņa. Tomēr meita savos atkarīgajos matriarhālas ģimenes uzturēšanas pienākumos ne tikai gaida, kad viņai būs jāpārņem vara no mātes. Viņai taču ir arī matriarhāls pienākums noturēt ģimenē tēvu, nereti „jebkuriem līdzekļiem”. Un arī brāli, sevišķi, ja mātei ar to kaut kas nevedas. Tātad meitenēm ir daudz vairāk atkarības risku attiecību atkarības veidā, nekā zēniem! Ko, protams, „kompensē” zēnu „vieliskās” atkarības lielākie riski.
Izejas no tā visa ir tikai divas. Viena – „kļūstot par puiku” un iegūstot izglītību, pelnot naudu un attīstot savu vīrišķo daļu. Ilgu laiku šis tika uzskatīts par sievietes emancipācijas virzienu un par veidu, kādā tā var kļūt „līdzvērtīga” vīrietim. Tomēr ir arī otra izeja – caur Raganas lomu. Aktīvi sadarbojoties ar to vīrieti, kas meitu nozog mātei. Dažreiz, kā Mēdejai, pat par brāļa dzīvības cenu. Un, kā pats par sevi saprotams, ejot projām no tēva, atstājot mātei to. Tomēr Raganas loma arī nav galapietura – ja to izmanto ne tikai personiskās attīstības interesēs, bet arī monogāmas ģimenes nodibināšanai, tad tā der tikmēr, kamēr dzimst pirmais bērns. Jo tad atgriežas Mātes loma un viss matriarhālais ritenis atkal sāk griezties no jauna. Lai apstātos tad, kad bērni izauguši un kad jāsāk domāt par sevi kā par Sievieti.
Esmu teicis arī, ka Vīrieša un Sievietes lomas ir lomu klasteri, noliktavas vai abstrakcijas, kurās iespējams atrast arvien jaunas un jaunas lomas. Tādas, kuras var izrietēt no nākotnes modernajiem izaicinājumiem. Nevienas izmaiņas jau nav tikai jaukas un patīkamas. Ja civilizācijas sasniegumi rada lielākas iespējas sievietei attīstīt vīrišķo daļu (strādāt, dzīvot sabiedrisko dzīvi), nevis orientēties tikai uz darbu mājās – ar bērniem un visu sarežģīto mājas saimniecību. Tas rada iespēju vīrietim un sievietei justies daudz neatkarīgākiem no savām izdzīvošanas vajadzībām un arī vienam no otra. Kas savukārt noved pie vientulības problēmas, kuru ne visiem izdodas uztvert kā eksistenciālu un nerisināmu, mēģinot un spējot ar to samierināties un izbaudīt kā vienatni.
Taču tālākā nākotnē mūs laikam gaida arī cilvēku klonēšana kā masveida parādība, piemērām. Kā tā ietekmēs sievieti, vīrieti un ģimeni, kurā varēs būt bērni bez dzemdēšanas? Arī šodienas vēl ne pārāk plaši izmantotā iespēja sievietei iznēsāt un dzemdēt sveša pāra vai sveša, no spermas bankas „nākuša”, vīrieša bērnu jau ir izaicinājums.
Janīna Kursīte saka, ka sievišķās un vīrišķās lomas apvienojošie, savā ziņā abstrakciju nozīmējošie un tautas abstrahēšanās spēju apliecinošie vārdi „sieviete” un „vīrietis” latviešu valodā ir nostiprinājušies tikai 19. gadsimtā! Tad norāda ne tikai uz ilgstošu tautas nīkšanu vēsturiskā un apziņas tumsā. Arī uz mūsu psihes īpatnību – vispirms saprast un piepildīt ar saturu lomas, kurām raksturīga pavisam konkrēta un pat cilvēkam ar intelektuālu atpalicību saprotama uzvedības loģika. Arī konkrēta vieta ģimenes attiecību sistēmā: Vīrs – Sieva, Dēls – Meita, Tēvs – Māte, Vectēvs – Vecmāte ir veidojušies kā primārie attiecību loģiku izsakošie vārdi. Tad ir nākuši klāt nelielas abstrahēšanās spējas pieprasošie – kā Vecāki (vispirms gan esot bijis – Tēvsmāmiņa!). Bet latviešiem vēl joprojām nav tāda vārda kā vācu die Geschwistern, kuru es kā nefilologs esmu spiests „latviskot” kā „siblingi”. Varbūt vajadzētu vispirms sākt teikt Brālsmāsiņa un tad ietu vieglāk?
Lai apzīmētu skujkokus, latvieši pirms 19. gadsimta esot teikuši - Priedeegle un lai apzīmētu plēsīgos zvērus – Vilkilāči. Grūtāk pateikt, kam bijis domāts vārds Zīležube – sīko dziedātājputnu apzīmēšanai? Visi šie vārdi ir sastopami tautasdziesmās, bet parasti ne kopā sarakstīti un ne ar lielo burtu, tādēļ mēs viegli palaižam garām dziesmas autora grūtības ar abstrahēšanas spēju. Mēs domājam, ka viņš saka– vilki un lāči, vai zīles un žubes. Varam arī iedzīvoties tādos pārpratumos kā es, kam kādubrīd bija ienācis prātā ar vārdu Tēvsmāmiņa saprast Lielo Māti, kas taču ir Tēvs + Māte...
Ja jēdzieni Sieviete un Vīrietis ir dzimuši kā abstrakcijas, tad saprotams, ka nav nemaz tik viegli iet pretējā virzienā un atklāt vai radīt tajos arī konkrētu saturu – jaunas lomas, tādas, kuras var viegli uztvert pat cilvēks ar nelielu intelektuālu atpalicību. Bet mūsu apstākļos šīm abstrakcijām ir arī liels risks palikt par abstrakcijām un kā tādām arī tikt lietotām - bet lai aprakstītu konkrēto, neabstrahēto.
Tikko sasnieguši intelektuāli atzīstamu rezultātu, mēs tūliņ pat atkal krītam atpakaļ „konkrētās domāšanas” zemumos. Lietojot konkrētos lomu vārdus Māte un Meita, mums neienāk prātā vienu aizvietot ar otru. Bet abas nosaucot par sievietēm un sākot manipulēt ar to kā, piemērām, sievietēm dara pāri vīrieši, šāda aizvietošana neizbēgami notiek. Mēs pazaudējam, kuri vīrieši (Tēvi, Dēli vai vēl kādi citi) dara pāri kurām sievietēm (Mātēm, Meitām vai vēl kādām citām). Sanāk, ka abstrahēšanās spēja nevis ved mūs tālāk, daudz dziļākā izpratnē. Sanāk, ka, to ieguvuši, mēs krītam atpakaļ it kā tiekot sodīti par līšanu tur, kur vienai bauru tautai nebūtu ko meklēt...
Kā esmu minējis kaut kad agrāk, Mātes loma pat pirms bērna piedzimšanas parasti liek meitenēm sliktāk kā puikām saprast matemātiku, fiziku un filozofiju. Spēja abstrahēt atrodas vīrišķajā psihes daļā. Kā sieviete, kas izvēlējusies būt arī māte un Māte, varētu spēt „izdomāt” sevī Sievieti, kas būtu ne tikai abstrakta, bet arī konkrēta un pielietojama? Konkrēts tēls vai loma, varbūt ļoti līdzīga lomai kādā lugā?
Šeit, manuprāt, parādās nedzemdējušo un dzemdēt nespējošo sieviešu sociālais nozīmīgums. Viņām ir vieglāk redzēt Sievieti, kuru līdzīgi Nefelei nav izdomājuši vīrieši, bet kas radusies sievietē pašā, viņai draudzējoties ar savu vīrišķo daļu. Spējot gan abstrahēt, gan abstrahētajam piešķirot konkrētu un dzīvu jēgu. Varbūt šis ir darbs, kuru citu starpā ir darījušas Virdžīnija Vulfa, Aspazija, Zenta Mauriņa, Līze Rātmindere un Frīda Kālo? Tas, ka tieši viņas ir kļuvušas tik populāras, varbūt nozīmē arī daudzu sieviešu interesi par viņām kā Sievietēm un tādā nozīmē - modelēm?
|
