Sievietes krūtij ir trīs galvenās funkcijas. Pirmkārt, tas ir orgāns bērna barošanai. Tā arī, šķiet, vissaprotamākā un visiem zināmākā. Tomēr arī tajā ir šis tas ne tik visiem zināms. Piemērām, māte bērnam dod speciāli viņam vienīgajam ražotu pienu, jo tajā ir mātes organisma saražotas imūnvielas. Tā kā bērns un māte atrodas analoģisku mikroorganismu vidē, tad šīs imūnvielas aplīdz aizsargāt bērnu tikmēr, kamēr tas pats sāk veidot savu šūnu un humorālo imunitāti. Pārāk elementāri, tādēļ Gladiola raksta: ...es aizdomājos, vai krūšu tiešā funkcija ir zīdīšana. Man šķiet, ka bioloģiski krūtis, protams, tam ir domātas, bet pašlaik krūtis kalpo kam citam.

Par otru krūts funkciju pēdējos desmit, divdesmit gados sabiedrība arī ir daudz un labi informēta. Jaunās mātes ar pavisam nelieliem izņēmumiem zina, kādēļ krūts barošana ir labāka nekā mākslīgā. Nevis tikai pašas barošanas un piena kvalitātes dēļ, bet tās drošības sajūtas dēļ, ko sniedz fiziskais kontakts ar siltu un mīkstu mātes daļu. Saikne – „krūts – drošības sajūta” bērnam augot iegūst arī garīgu un simbolisku nozīmi un ja šis bērns ir meitene, tad nosaka pēctecību – tas labais, ko es esmu saņēmusi no savas mātes krūts, man ar savu krūti jānodod tālāk saviem bērniem. Bet ja bērns ir puika, tad viņā visu mūžu paliks ilgas pēc šīs krūts. Tās sevišķi pastiprināsies grūtos brīžos, bet arī ārpus tiem noteiks daļu no vīrieša tieksmes pieskarties, piekļauties un ieritināties sievietē.

Trešā krūts funkcija ir, no vienas puses, pašsaprotama, no otras – šokējoša. Skaidrs, ka vīra pieskāriens sievas krūtij ir seksualitātes izpausme abos virzienos. Bet ne tik skaidrs – ka seksuāla nozīme varētu būt arī bērna pieskārienam mammas krūtij un arī abos virzienos, turklāt svētās seksualitātes nozīmē. Jautājumam – „kas atšķirīgs sievietes krūtij un sērkociņiem?” atbilde ir „sievietes krūtis ir domāta maziem bērniem, bet ar tām spēlējas pieauguši vīrieši. Sērkociņi savukārt domāti pieaugušiem vīriešiem, bet ar tiem spēlējas mazi bērni”. Tātad – seksuālais – uguns – neatļautais – kaut kā draudzējas. Starp šiem jēdzieniem ir simboliski garīga saikne, kas veidojusies psihes attīstības gaitā.

Ir jau ticis runāts par jaundzimušu bērnu spēju mātes sejā saskatīt Dievieti (Nelaimīgo un Laimīgo). Nelaimīgā spiež bērnam pacensties, lai darītu māti laimīgāku, gadījumā, ja to pietiekoši labi nedara bērna tēvs. Krūts šajos gadījumos ir tas kanāls, caur kuru mātē - Dievietē tā bērna sniegtā laime ienāk. Tātad ienāk tas darbs, ko vispirms nepieaugušais un tad – pieaugušais bērns kā kultūras varonis ienes Mātē – Dzimtenē – Tautā, kā rezultātā Laimīgās Dievietes kļūst vairāk un pasaule vēršas par dzīvošanai piemērotāku vietu. Protams, tas viss var notikt, ja bērns izdzīvo un Nelaimīgā Dieviete izrādījusies viņam uzvarama.

Padomāsim par šo simboliski garīgo jēdzienu ķēdi: barība – imūnvielas – drošības sajūta – cīņas ar Nelaimīgi Dievieti un ziedošana - seksualitāte. Un padomāsim par sievietes krūti kā sākotnēju sakaru kanālu, pa kuru bērns ar šiem jēdzieniem komunicē caur sievieti – māti. Domājot mums būs grūti nenonākt pie secinājuma, ka sievietes ķermeņa fiziskajam plānam un krūtij šajā plānā ir daudz lielāka un noteikti ne nejauša nozīme. Krūts nevarētu būt izvietota uz muguras vai pie labās kājas. Tā nevarētu sākties no pieres vai no dzumumorgāniem. Tā ir tur, kurā tai jābūt saskaņā ar krūts simboliski garīgajām funkcijām.

Vai varam iedomāties vijoli kā dēlīti, uz kura novilktas stīgas? Akustisko vijoli nevaram, bet elektrisko – varam, tādas ir. Pēdējā man asociējas ar sievieti bez krūtīm. Es nevaru teikt, ka šāda vijole nav skaista, tā ir citādi skaista. Bet tā darbojas citā zīmju un uztveres sistēmā kā akustiskā vijole un tās klasiskais skaistums. Šī jaunā zīmju un uztveres sistēma ar to, ka tā ir sniedz iedrošinājumu sievietei ar amputētām krūtīm, taču ar to nepietiek. Lai šāda sieviete „skanētu”, tai ne tikai attiecībās ar sevi, bet arī attiecībās ar vīriešiem un bērniem jāpārstrādā šī drošības sajūtas, seksualitātes un sasaistes ar Dievieti sistēma. Kas nozīmē – jāapzinās, kā tā strādā, jāapzinās savas individuālās vajadzības un jāapzinās, cik daudz jeb maz racionāla labuma šodien dod kādreiz vajadzīgie un loģiski izveidojušies arhetipi, dievi jeb psihes funkcionēšanas programmas. Bet apzināties var – runājot par tām.

Turpinot par akustiskajām vijolēm - nevar taču apgalvot, ka tās ir dabiskākas un vienkāršākas par dēlīšiem ar stīgām. Gluži pretēji – kāds tās ir izveidojis ar savu priekšstatu par skaistu instrumentu un skaistu skaņu, kuru šis instruments rada. Vai, precīzāk, uztaustījis sevī to skaistumu, kas ir izkoptām dabas formām, atdalītām no nevēlamiem piemaisījumiem.

Man šķiet, sievietes ķermeņa fiziskais plāns nav nejaušs, to kāds ir attīstījis un turpina attīstīt. Varbūt tie ir vīrieši, kas par savu bērnu mātēm izvēlas sievietes, visvairāk līdzīgas vijolēm. Vai otrādi – tās ir sievietes, kas tikai tad, ja ir līdzīgas vijolēm, uzdrošinās dzemdēt. Varbūt tie ir bērni, kas dzimuši no mātēm – vijolēm, jūtas pašapzinīgāki un vairoties gribošāki par bērniem, kuru mātes ir kā dēlīši ar (dažreiz sarautām) stīgām bez klāt pievienotas elektrības.

Te mēs atkal nonākam pie skaistuma. Šoreiz varbūt ne gluži vīriešu - modes dizaineru (kas ļoti bieži mīl nevis sievietes, bet vīriešus) veidota, bet tomēr kaut kā no dabas noskatīta vai „nojusta”. Tāda skaistuma, kas atbalsojas mūsos iekšā kā „skaists”. Tāda skaistuma, kas saistās un izsaka augstāk minētos garīgi simboliskos jēdzienus un kas ar tiem asociējas. Tāda skaistuma, kuru mākslinieks var uzvilkt ar vienu līniju un šī līnija jau mūsos sāk skanēt kā viss tas garīgi simboliskais skaņdarbs, kuru še mēģinām pierakstīt kaut kādā verbālā zīmju sistēmā.

Šeit var sagribēties „mazāk filozofijas”, uzdodot konkrētu jautājumu: kas ir skaistāks – lielas vai mazas krūtis? Man šķiet, tāds jautājums skan līdzīgi kā: kas skaistāks – vijole, alts, čells vai kontrabass? Katram mūziķim taču savs instruments, vai ne tā? Tomēr tieši par krūšu lielumu tiek daudz rakstīts komentāros.

Gladiola: ...dzirdu plastiskos ķirurgus apgalvojam vienu pēc otra, ka vispieprasītākās ir krūšu palielināšanas operācijas, tad man ir jautājums - kāpēc tik daudz sieviešu nav apmierinātas ar savām krūtīm un par ko tas liecina. Kāpēc viņas vēlas, lai krūtis būtu "jaudīgākas"? [...] ... es īsti nezinu, vai lielās krūtis ir vīriešu vai tomēr sieviešu pašu fantāziju piepildījums.

 Zane - Man liekas, ka vīriešiem patīk meitenes ar lieliem pupiem un lielu pakaļu tāpēc, ka viņas, zemapziņas līmenī, asociējas ar "labāku" mammu, bērna iznēsāšanai, dzemdēšanai, barošanai [...] ... sievietes krūtis ir tas, kas veido sievietes stāju kopumā. Visvairāk var pamanīt tieši stāju, nevis krūtis. Zinu sievieti, kam bija krūts vēzis, bet to veiksmīgi apārstēja. Viņas stāja bija tāda, ka krūtis(nemaz ne tik mazas) bija rūpīgi apslēptas zem ķermeņa ieliekuma mugurā. Tā varētu būt tāda stāja, kas nozīmē - krūšu nav, sievišķības nav, seksualitātes nav, faktiski dzimuma nav. Ja kāda dziņa ir bijusi, tad tā ir rūpīgi noslēpta muguras izliekumā.

Barbara - Vēl ienāca prātā, ka sieviete, kuru daba apveltījusi ar mazām krūtīm, droši vien jūtas citādi nekā lielāku krūšu īpašniece. Vismaz nespēju pat iedomāties, kā justos un ko par sevi domātu, ja man tur nekā nebūtu. Ir tik ļoti pierasts, ka ir un turklāt ir tik pamanāmas, ka šķiet, ka bez tām vairs sevi par sievieti saukt nevarētu.

Kā lasām, vairāk tomēr dominē sieviešu kārtas komentētāju vēlme muzicēt uz lielākiem instrumentiem, vēlreiz saaktualizējot jautājumu – kam vajag lielākus, viņām pašām vai viņu fantāzijai par viņu vīriešu muzicēšanas gaumi. Ja tomēr nerunājam par kontrabasiem, bet par krūtīm, tad uzrodas arī (iespējamā zīdaiņu) fantāzija (ja zīdaiņi fantazē) par nosmacēšanu ar krūtīm un pieaugušu vīriešu iespējamā saldme, fantazējot par šādu slepkavības vai pašnāvības veidu.

Lāsma stāsta par savu krūšu metamorfozēm barojot bērnus – tas liek man atcerēties kaut kur lasīto, ka kādā Āfrikas ciltī par cienījamākajām uzskatītas sievietes, kas spēj savas krūtis nēsāt, pārmestas pār plecu. Tātad – esam nonākuši pie tēmas par krūšu formu iespaidošanu, par tādu kā krūšu veidošanas estētiku un mākslu. Par krūšu spēju izteikt idejas, kas nemaz nav tā saistītas ar šo orgānu sākotnējām, dabiskajām funkcijām. Vai tas nenoved pie domas par krūšu gluži kā frizūras veidošanu?

Turpinot domāt par tādas sievietes sajūtu, kurai nesen amputēta krūts, atkal nevarēju neiespaidoties no komentāriem.

Zane - Bet tam, kam var piekrist, ir par amazones sindromu. Tur kaut kas ir.. Tīri simboliski, zaudējot krūtis, varbūt sieviete zaudē daļu savas sievišķīgās pievilcības..

Gladiola - ... krūtis jau nav sievietei dotas tāpēc, lai veiktu protesta funkciju - saslimtu ar vēzi, kad sieviete pati neapzinās, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Ir taču daudz sieviešu, kam nav nekāda vēža. Vai tad viņām krūtis ir liekas? Nederīgas un savu funkciju nepildošas? [...] Es noteikti ļoti pārdzīvotu, ja man noņemtu krūtis. Ne estētiskuma dēļ. Psiholoģiski man būtu sajūta, ka mana sievišķība ir pagalam, ka es kā sieviete vairs neeksistēju. Izmisums nevis par to, kā es izskatos, bet par to, ka man vairs nekad nebūs dots sajust to saldmi, ko sniedz vīrieša roku uz manām krūtīm. Tad jau nafig vispār viss. Neko vairs negribētos.

Jā, krūtis ir viens posms garākā sakaru ķēdē, kas mēdz attīstīties un mainīties, bet arī izteikt senākas arhetipiskas programmas. Ja šī posma nav, kaut kas ļoti svarīgs un pierasts nobrūk. Tomēr pārsteidzīgi būtu teikt, ka neatgriezeniski. Tas var būt izaicinājums un sākums kādai dziļākai apjausmai par savu sievišķību. Man patīk ideja par krūtīm, kas var tikt veidotas gluži kā frizūra.

Nobeigumā par to, ar ko sāku, plašāku par krūtīm, bet arī par tām. Notikumi ap NRA interviju lika man iedomāties, cik garu un sarežģītu terminoloģijas veidošanas ceļu esam nogājuši šajā mājas lapā, ka varam saprast viens otru bez lieliem pārpratumiem. Tādiem, kādi ik uz soļa gadās Ivetai Kažokai šeit - http://tny.cz/1de50381 . Bet viņa nav vienīgā – daudz ir tādu jaunu sieviešu, kas uzliktas uz sliedēm, vedošām nelaimē. Bet ir arī citi piemēri, kā šeit - http://www.twitlonger.com/show/n_1s045m4