Tagad, Ukrainas kara laikā, šī nenobeigtā saruna atkal ataust prātā. Viens iemesls, kādēļ tas notiek, ir asociatīvs, - ziņās atkal pazibēja informācija, ka Ukrainas pusē karojot snaiperes no Baltijas. Tas izklausās gandrīz kā tāds arhetipisks tēls – sieviete, kas nogalina, no attāluma, aukstasinīgi vērojot tālskatī, kā viņas vīrišķais upuris nokrīt lodes ķerts un mirst kā tāds Tumšais briedis. Atceros, arī Čečenijas kara laikā paklīda baumas par snaiperēm no Pribaltikas, taču toreiz šis feminīni slepkavnieciskais tēls tika vēl aukstinoši erotizēts, papildinot to ar tādu uniformas detaļu kā baltām zeķubiksēm – droši vien fantazējot, kas notiks, kad „mēs viņas dabūsim rokā”. Tās emancipētās, aukstās, baltās ziemeļu Eiropas skaistules, kā mēs viņām atriebsimies! Par ko? Da par visu ko – ka neciena krievu mužiku, piemērām.

Otrs iemesls, kādēļ skatoties un lasot par Ukrainas karu, man nāk prātā sievietes, ir tie čaļi, kas tur ņemās tā saukto seperātistu pusē. Es domāju ne jau „zaļos cilvēciņus”, kas ir profesionāli karavīri, un ne jau Krievijas impērijas atjaunotājus – viņu motivācija kaut kādā ziņā ir ideoloģiski nopamatota, apzināta un konsekventa. Tai ir gan ģeopolitiski, gan iekšpolitiski mērķi, tas skaidrs un gaišs. Man interesanti ir tieši bandīti, organizētā noziedzība, viņu tumsā slīgstošā patriarhālā domāšana un no tās izrietošā konsekventā uzvedība. Šad tad ieslēdzot krievu TV kanālus, nākas vismaz dažas minūtes skatīties kādu bojeviku – tur tā pati mentalitāte, turklāt gan miliču, gan noziedznieku pusē. Pat tādās diezgan asprātīgās filmās kā „Osobennosti nacionalnoj ohoti” tā parādās - vīriešu attiecības, bez dzīvām sievietēm, toties ar nekad neizdzeramu vodkas upi.

Bandīti, sevišķi no zemākajiem slāņiem - tie, kas uzbrūk pretējās puses mierīgajiem demonstrantiem, kas sit, šauj, arī paši riskējot tik sakropļoti vai nogalināti, mani interesē tādēļ, ka viņu ir tik daudz un ka viņu uzvedībā un sejās nav manāmas prāta pazīmes. Vien visādi agresīvi impulsi, no zemapziņas maisa pašas apakšas, spilgti un daiļrunīgi. Bet kā tad tā – vīrietis bez prāta, vai tad tas nav pazemojums visam bikšaino dzimumam? Un viss šis Tēva – Dēla un Brāļu attiecību mudžeklis, kuru Svētais gars ir atstājis, - cik tur ir vīrišķā prāta? Ja par bandītu vadoņiem – viņi droši vien neslikti nopelna. Ja taisnība, ka Janukovičs aizlaidies uz Krieviju, līdzi paķerot trīsdesmit vai simts miljardus dolāru valsts naudas, tad kādam laikam pietiks ko maksāt krievu mafijai Ukrainā, lai tā spēlētu sirdsšķīstu politisko, nevis nicināmi kriminālo prokrievisko aktīvistu lomas. Vadoņiem prāta, lai saskaitītu dolārus, netrūkst, bet par morāli viņi atbildību nav uzņēmušies... Un kur nu tie varētu uzņemties atbildību par to sievišķo psihes dziļumu izpratni, kuros ierakstīta visa mitoloģija un vēsture, tajā skaitā konkurence starp oligarhiju un demokrātiju pirms simtiem un tūkstošiem gadu! Kā viņi šos dziļumus varētu būt iemācījušies nolasīt, ar savu ielas bērnu audzināšanu? Krievu bandītu izpildījumā, protams, ir tīrs feodālais patriarhālisms. Taču - ir viena lieta, kad es saku, ka Latvijas sabiedriski – politiskajā zupā šīs garšvielas ir par maz un otra – ja dabūjam ēst zupu, kas sastāv galvenokārt no patriarhāta, tas ir patrimatriarhāta.

Tagad atļaušos atgriezties pie sākotnējā jautājuma – vai sievietes šajā bandītiski patriarhālajā bezpredelā kaut ko var mainīt? Es atkal domāju tieši zemāko, tautas līmeni, bojevikus, tituškas un citus. Tos, kam Ukrainas pazemošana ir vajadzīga kā pašapziņas celšanas līdzeklis sev un kuru pašapziņas problēmu dēļ Putins izmanto karu savai iekšpolitikai. Ja, piemērām, Krievijas un Ukrainas politikā būtu vairāk sieviešu, vai tas ko mainītu?

Protams, ietekmīgu sieviešu sejas ziņās no šī karstā punkta tikpat kā neparādās. Izņēmums laikam ir tikai blondā Jūlija Timošenko, kas nu jau atguvusi savu pirmscietuma daiļumu. Bet vai Timošenko retorika un uzvedība izceļas ar kādām pacifistiskām, samiernieciskām, par sievietes intuīcijas un jūtu pasaules dziļumu vēstošām notīm? Es tādas nedzirdu. Šķiet, tieši otrādi, - viņas balss vīrišķajam neprāta seklumam pievieno histērisku un sirēnisku skanējumu, no kura gan glābiņa vairs nav.

Timošenko ir „labo” spēku pusē. Kopumā neizskatās, ka ukraiņi šo situāciju vadītu neprātīgi un būtu paguvuši atkārtot karstasinīgo gruzīnu kļūdas, kas tagad tādas ir sākušas izskatīties. Sekojot mūsu tēmai, varētu iedomāt, ka tas dēļ Timošenko. Bet varbūt tas tādēļ, ka citas ukraiņu sievietes vai nu ar Lisistrates vai kādām citām metodēm stāvokli stabilizē? Varbūt nemaz nevajag, lai viņas būtu redzamas publiski? Ja tās runā no tribīnes vai ar krustiem rokās kalpo par separātistu „dzīvo vairogu” – vai viņas daudz atšķiras no vīriešiem? Šajā sakarā – kaut kā vairs nedzird par slaveno antipatriarhālo „Femen” – vai tad tam nekas nav sakāms tieši pašā cīņas kulminācijā, savā dzimtenē, nevis kaut kur Francijā vai Tunisijā?

„Femen” rāda vēl vienu, ne izfantazētu, bet reālu, tagad jau visā Eiropā slavenu kļuvušu sieviešu tipu, kuru varbūt var mēģināt kaut kā savienot ar baltiešu snaiperēm baltās zeķubiksēs. Sanāk kaut kas viennozīmīgi agresīvs no abām pusēm, bet „Femen” daļā arī sarūgtināts, aizvainots un neseksīgs, bābisks vai pat vīrišķs. Liekas, ka tā pauž kādu matriarhālu agresivitāti, no kuras jābēg – kaut vai fantāzijās par nacionālajām medību, zvejas un citām īpatnībām, kurās sievietes ļoti izdevīgi ir aizvietotas ar dozējamām ceļojumu mātēm paklausīgās un nekad neizsīkstošās pudelēs.

Bet kur lai liek aizvainoto puicisko agresivitāti? Vai tam nekalpo fantāzija par baltajām zeķubiksēm, kas nevar būt iemācījušās būt gana bābiskas, lai atvairītu pieaugušu vīriešu uzbrukumus „Femen” stilā? Uh, ja tik dabūtu ciet tās „balstās zeķubikses”! Tad notiktu tas, kas ar vācu sievietēm Otrā Pasaules kara izskaņā, ienākot krieviem.

Es runāju par slāvu vīriešu grūtībām ar Laimīgo Dievieti. Tur ir gan mīlestība ar saldām erotiskām fantāzijām, gan naids – turklāt tādās proporcijās, ka no šīm jūtām nemaz negribas aiziet. Gribas būt mūžīgi tur, tajā karā ar Nelaimīgo Dievieti nu gluži kā ar tādu Dzelzs Jaunavu. Protams, krieviem šis karš ir mūžīgs, viņi tajā ir cirkulāri iekšā, tādēļ visi rietumnieciskošanas mēģinājumi, ieskaitot pēdējo – Gorbačova un Jeļcina vārdos nosaucamo, likumsakarīgi atsitīsies baiļu un naida akcijās, Ivana Bargā, Staļina vai Putina izpildītās. Tur ir tāda ambivalence klāt – tiklīdz krieviem tiek krietna deva Laimīgās Dievietes (piemērā, naftas un gāzes dolāru narkotizējošo injekciju veidā), tā parādās gan bravūra, gan lielummānisks naids – kur tu tik ilgi kavējies? Saņemsi tagad sodu par to! Laimīgās Dievietes vietā tiek sodīti tie rietumnieki - tie, kam var tikt klāt, šajā gadījumā ukraiņi, pirms tam gruzīni. Traki jau garšīgi būtu arī Pribaltiku pazemot, bet tas tik vienkārši izdoties nevar...

Ko te var darīt reālas sievietes, politiķes? Viņas taču nevar nespēlēt tās lomas, kurās tiek virzītas, un kuras uz tām tiek projicētas, kā lai tās ukrainietes ko jaunu izdomā ar visu savu postpadomju pieredzi? Būt vai nu kā Timošenko, kā „dzīvajam vairogam”, kā Femen vai kā „baltajām zeķubiksēm”. Taču ne jau tikai projicēto lomu diapazons un jaunrade, to veidojot, ir svarīgi. Patriarhātā, Krona laikmetā, katra sieviete ir bīstama, tā var būt čūska, kas ielīdīs starp tēvu un dēlu. Bet Zeva Olimpisko dievu laikmetā bailes no sievietēm ir aizvietotas ar zināšanām par tām. Sievietes ir uzņemtas Olimpā, ar viņām notiek nemitīgs dialogs, viņu intereses un vajadzības tiek mēģināts saprast, viņas tiek respektētas tādas, kādas ir. Bailes nomaina interese un tā ir svarīga jaunā laikmeta zīme. Trojas kara laikā, kaut arī dievi ir dažādas puses atbalstoši, nemitīgi notiek dievu sapulces – sadarbības, interešu saskaņošanas un vienošanās, nevis tirāniskas diktatūras zīme.

Ar vārdu sakot, ir grūti iedomāties, ka sievietes no olimpiskā laikmeta kaut kā spētu iekļūt Krona pasaules vīriešu redzes un darbības lokā. Nemēdz būt, ka vienā sabiedrībā sievietes dzīvo jaunākā mitoloģiskā laikmetā nekā vīrieši, abi dzimumi vienmēr ir apmērām turpat. Tomēr, ja mēs pieņemtu, ka tas iespējams, tās olimpiskās, Atēnas Pallādas iedvesmotās sievietes vīriešiem teiktu – beidziet šo muļķīgo karu, domājiet, kā labāk iekārtot dzīvi tā, ka jūsu bērni mantotu labāku pasauli!

Bet Krona pasaulē tā runāt ir aizliegts, jo tad tu tiec pieskaitīts amerikāņu, ES un NATO pulkiem, kas to vien grib, kā paverdzināt bizantiski pareizticīgos slāvus. Tādēļ krievu un ukraiņu kolektīvi sievietes tā nerunā. Bet nerunā jau arī vīrieši, kas varētu kvalificēties dzīvei olimpiskajā laikmetā! Tomēr ir individuāli izņēmumi - http://rus.tvnet.lv/showbiz/tvpjersona/256630-tatjana_lazarjeva_mnje_stidno_za_rossiju_ukrainci_prostitje_mjenja?utm_source=www.tvnet.lv&utm_medium=self_ads&utm_campaign=Selfads_in_www.tvnet . Tātad ir arī olimpiskie slāņi tur un ir arī vismaz dažas sievietes, kas redz visu šīs situācijas strupceļu.

Taču bez krieviskā ierindas bandītisma psiholoģijas un tā attieksmes pret sievietēm, kuru neviens šo bandītu valdnieks nespēj ignorēt, ir arī krievu Tēva psiholoģija. Man tajā gribētos redzēt ne tikai Krona bērnu norīšanas akciju, bet arī tālredzīgas rūpes par tiem pašiem bērniem, norītiem, sev tātad pietuvinātiem. Tēva motivācijā es gribētu redzēt Gudro un Svēto, kas, izpratis sievišķo vēsturi un zemapziņu, viedi vada nāciju turp, kur ir attīstība, pie Dieva. Lai arī Putins kā neviens cits no krievu līderiem pēc monarhijas krišanas pasvītro savas attiecības ar pareizticīgo baznīcu, kā rezultātā patriarhs Kirils un visa viņa piramīda tiek ieceltā tādā saulītē, kādā pēdējos simts gados nav jutusies, krievos nav jūtama attīstības jūsma. Vien cirkularitāte, mūžīga cīņa ar Dzelzs Jaunavu. Nejūtu būtisku lineārās attīstības (prom no dzimtās Ūras) radikāli Krievijas pareizticīgajos (kas laikam nav brīnums, ņemot vērā čekistu skaitu starp batjuškām). Bet būtu kur iet – Krievija tak tik liela un joprojām neapgūta.

Visa šī Ukrainas konflikta laikā manī notiek asa iekšēja diskusija. Esmu izteicies, ka Latvijā mums ir par daudz demokrātijas (to pašu 1933. gadā esot teicis arī Edvards Virza), ka tauta netiek tai līdzi, ka Satversme ir par modernu un ka oligarhu ļaunums nav nemaz tik viennozīmīgs, jo gan nostiprina nacionālā feodālisma slāni, gan izveido demokrātijas eksaminatorus, kuri kaut kad, kad būs gatavi, uzvarēs feodāļus no olimpiskā Dēla, nevis no Mātes puses. Varbūt nedaudz ietekmējoties no Kārļa Ulmaņa nesavtīgā piemēra, kurš centās patriarhāli ārstēt latvju matriarhālās demokrātijas „smalkās kaites”, man šķita, ka ir iespējams „apgaismots valdnieks”, kurš redz problēmas daudz labāk nekā simtgalvains parlaments un, pats galvenais, kas spēj arī organizēt to operatīvu un radikālu risināšanu. Man šķita, ka mūsu Prezidentam vajadzētu dot vairāk pilnvaru, nekā tam ir. Ka patriarhalitāte ir svarīga un iztrūkstoša, kā jau teicu, garšviela latviešu politiskajā zupā. Ka kontrolēta oligarhija varētu būt efektīvāka kā no bāleliņiem ar prievītēm un viņu mammām samuhļīta kolektīva vadība.

Nevar teikt, ka es būtu iekšēji par kaut ko izšķīries, tomēr Ukrainā daudz asāk ieraugu Krona patrimatriarhāta vājās puses. Tā savtīgums, bailes tikt kastrētam tāpat kā pats kastrēja Ūranu, ir daudz lielāki, nekā spēja ieraudzīt bērnu (katrs cilvēks ir svarīgs!) intereses. Krona prāta deficīti ir milzīgi, laikam jau tāpēc, ka psihiskā enerģija tā saistīta ar tik jaudīgo impulsu un jūtu konteinerēšanu. Man arvien vairāk šķiet, ka varbūt izeja ir citās pieejās, kā šodien ārstēt demokrātijas „smalkās kaites”. Varbūt tā demokrātija un Zevs būtu jāstiprina, nevis jāgaida, kad tā, tāda nestipra vēl, spēs uzvarēt titanomahijā.

Brīvajās dienās krietni ielasījos akadēmiķa Stradiņa redakcijā iznākušajā četrsējumu darbā „Latvieši un Latvija”, II sējumā „Valstiskums Latvijā un Latvijas valsts”. Interesanti raksti, sevišķi Gunta Zemīša „Agrīnā valstiskuma veidošanās problemātika Latvijas teritorijā”, Aijas Priedītes – Kleinhofas „Apgaismības idejas un modernās sabiedrības veidošanās” kā arī Valda Blūzmas „Latvijas valstiskuma alternatīvas revolucionāro pārmaiņu laikmetā (1917-1920). Par katru no šiem rakstiem būtu daudz ko komentēt, bet še padalīšos vienīgi ar kādu man agrāk tik jaudīgi prātā nenākušu un nenostiprinājušos domu. Runa ir par Bizantijas un Romas shizmu un tās konsekvencēm, kuras noteica, ka Rietumi attīstās plurālistiski, respektīvi, ar krietnu Zeva ieguldījumu, bet Austrumi – vienplākšņaini, tā laikam visprecīzāk būtu teikt. Jocīgi, bet skaidrība, kuru man dod šis formulējums, atvieglo.

Arī Rietumu absolūtās monarhijas periodos katoļu un vēlāk protestantu valstīs eksistēja ne tikai parlamenti, kaut arī bez kādas „visaugstākās” varas. Livonijā bija landtāgs (Vācijas reihstāga analogs) –taču tā nebija tikai muižnieku, bet gan „zemes kārtu” sanāksme. Bet bija arī cunftes, ģildes, vai tādas kā piemērām Melngalvju (tirgotāju vecpuišu) apvienības un daudz kas vēl cits, kas apliecināja sabiedrības kolektīvo organizēšanās spēju un gribu. Respektīvi – eksistēja daudzas iespējas, kā „izsisties”, cilvēki nebija atkarīgi tikai no monarha vasaļu piramīdas gribas un žēlastības. Viņam netika iestrādāts reflekss necensties izrādīt iniciatīvu, kā Krievijā. Sasniegumi tika atbalstīti un tika intensīvi komunicēts, lai dažādas sabiedrības kārtas sadarbotos un kopīgi sasniegtu to rezultātu, kas visām būtu visvēlamākais. Tātad demokrātija kā valsts iekārta tika gatavota gadsimtus ilgi.

Lasot akadēmiķa Stradiņa rediģēto grāmatu, ļoti skaidri un skaudri izjūtams, ka 13. gadsimta notikumi mūs reāli izrāva no Bizantijas ietekmes, mēs nonācām katolicisma ietekmes sfērā, kam bija tālejošas sekas līdz pat šai dienai. Tāpat manī nostiprinājās jau agrāk izjustā „trubas” sajūta starp Vāciju un Krieviju – visas ietekmes un spēku pārbīdes šajā trubā tūliņ pat atsaucas uz Latvijas situāciju. Taču ar laiku ar to kļuva par maz - 18. novembra Republika varēja nodibināties, pateicoties arī „trešajam spēkam”, kurš iejaucās vācu - krievu liktenīgajā bezizejā. Tolaik, 1919. gadā tie bija apvienotie angļu – franču – amerikāņu spēki un intereses. Ja to nebūtu, tad neatkarīga latviešu valsts neizveidotos. Un svarīgi, ka gan 1991. gadā, gan mums iestājoties ES un NATO, izšķirošā nozīme bija tieši šim trešajam spēkam – tikai tagad no tā ir pazuduši gan angļi, gan franči, palikuši vien amerikāņi. Ar to es negribu teikt, ka mēs paši neko nedarījām, tieši otrādi, darījām daudz. Bet nostūrēja tieši „trešais spēks”.

Raugoties uz Ukrainu, mēs redzam, ka tā pati demarkācijas līnija, kas atdala Latviju no Krievijas un Austrumbaltkrievijas, iet Ukrainai tieši pa vidu. Vienā pusē bizantiskā pareizticība, otrā – Romas katolicisms. Tā ir arī kultūras robeža, kuras katrā no pusēm atrodas kas daudz vairāk kā tikai krievi un ukraiņi. Un savā ziņā tā ir robeža, kas iet cauri sirdij katram Ukrainas iedzīvotājam. Un, ak vai, arī latvietim.

Silti sveicieni pēdējā 4. Maija svētku dienā!