Es zinu, ka būt sievietei, turklāt modernajā sabiedrībā, lai gan arī visos laikos, ir ļoti grūti. Tai ir savā ķermenī un psihē jāsajūt nemitīga tukšumu saspēle, kura notiek vismaz trijos līmeņos. Sākot no dziļākā, tie ir – Dzemde, Mātes loma, Vecāki. Šo tukšumu saspēle rada tādas vibrācijas un spriegumu izlādes sievietē, ka tikt ar tām galā nav viegls uzdevums. Sevišķi, ja nav neviena, kas viņai paskaidro, kas iekšienē norisinās. Bet ja tikšana galā nenotiek, tad bērns, kurš šādai sievietei piedzimst, nevar cerēt, ka mamma varēs būt smalki jūtoša un prioritēs bērna, nevis savas bioloģiski – arhetipiskās trīslīmeņu vajadzības. Jo saprast bērnu jau nozīmē saprast sevi savu vecāku trīsstūrī tad, kad tu pati esi bijusi bērns – ja tas nav ticis labi piesaistīts, tas nebūs bijis priekš sevis, bet priekš kāda cita, veidojot situāciju, par kuru, cik saprotu, runā Dace. Tomēr šī „attiecību inversijas” situācija, kad bērni rūpējas par pieaugušajiem, nav nekas ne vēsturiski, ne šodienas skatījumā rets un nenormāls. Mēs piedzimstam savā dzimtaskokā un mums tam ir jākalpo tā, lai būtu tam vajadzīgi. Ja izdodas, nopelnām vēl vienu dzīvi – savējo, no ģimenes trīsstūra un dzimtaskoka neatkarīgo.
1.
Runājot par dziļāko un tīri bioloģisko, Dzemdes līmeni, jāsaka, ka man daudzkārt nācies novērot to, par ko runā arī šeit bieži citētais mīts par Dēmetru un Persefoni. Ja meitai ir ļoti ciešas attiecības ar māti, kas var notikt tādēļ, ka šī māte ir ļoti slima, ļoti valdonīga, bez vīra, vai ļoti (neefektīvi) histēriska (meita ir vienīgais, vai retāk – vienīgais veselais bērns), tad meitas dzemde nefunkcionē uz nākotni - tādā nozīmē, ka grūtniecība tai neiestājas. Ginekologi plāta rokas un saka – viss ir kārtībā, bērnam jānāk, bet tas nenāk. To es saucu par grūtniecību ar māti. Tas ir tā, it kā meitai būtu jātur, jāsilda un jābaro māte savā dzemdē - tā tādēļ ir aizņemta un tajā tādēļ nevar „ieviesties” bērns. Jaunās sievietes dzemde tiek apmānīta, gluži kā ar kādu dzemdes spirāli. Falša grūtniecība...
Protams, dažreiz grūtniecība iestājas reāli, neskatoties ne uz kādām spirālēm un neskatoties ne uz kādām „sasildāmām” mātēm. Tas notiek tad, ja meitai ir „stipra” dzemde. Respektīvi – starp mātes un meitas dzemdēm notiek savdabīga konkurence – kura no mums stiprākā (skaistākā)? Stiprākajai ir privilēģija tikt apkalpotai (ieņemtai sevī) no vājākās, varbūt tā to var teikt. Lai nu kā, vienam bērnam (vai objektam, kas ieņēmis tā vietu, apmānot „iekšējo” dzemdi) vajag divas dzemdes. Precīzāk – vēsturiski ir vajadzējis, jo ja meitene dzemdē 14 gadu vecumā (un vēsturiski tā arī ir bijis, tiklīdz sākas mēnešreizes, tā iestājas grūtniecība), tad viņa faktiski dzemdē bērnu savai mātei (kurai jau ir kādi 28 gadi) – tā to bērnu audzinās. Šodien meitenes, kas dzemdē 19 gadu vecumā, arī nereti jūtas nespējīgas tikt ar bērnu galā vienas pašas, bez savas mātes. Tam, protams, ir cits objektīvais fons - jaunajai māmiņai jāstudē, jāmaksā dzīvokļa kredīts, jākārto sarežģītās attiecības ar bērna tēvu un citiem vīriešiem utt.
Ja palūkojamies uz to, kā savu dzīvi organizē bišu saime, tad redzam – saimē ir simti tūkstoši sievišķo darba bišu un tikai vienai no viņām (tā sauktajai bišu mātei) tiek atļauts dzemdēt, tas ir – veidot perus. Ģenētiski darba bites un bišu mātes ir identiskas. Tomēr eksistē kaut kāds bioloģisks mehānisms, kas darba bišu „dzemdes” aiztaisa ciet, neļauj tām perēt. No šādas aiztaisīšanas, acīmredzot, rodas liela enerģija, kas tiek novirzīta darbā – veidojot to praktisko pamatu, kas nepieciešams, lai atbalstītu bišu māti un tās vairošanās funkciju. Bet princips tas pats – dzemdējošai dzemdei nepieciešama atbalstošā dzemde.
Var teikt, ka šī atbalstošā dzemde ir Mātes loma un ka vairumā gadījumu, kad dzemdē patiešām pieaugusi sieviete, Mātes loma lieliski aizvieto mātes māti. Un tā būs patiesība, turklāt ļoti būtiska. Par to mēs tūliņ runāsim, bet mums vēl jāpasaka daži svarīgi vārdi par dzemdi. Ja tai ir atbalstošā dzemde, māte vai Mātes loma, tad nekādi šķēršļi (izņemot medicīniska rakstura) ar apaugļošanos nerodas. Bet tad šai dzemdētdrīkstošajai dzemdei ir nākamais pienākums – „paņemt sevī” tēvu (vispirms)un brāli (ja to nav izdarījusi māte). Šis ir incestuālais līmenis, kas primāri varētu veidoties no „sēklas paturēšanas ģimenē” loģikas, bet tas tomēr, manuprāt, mazākā mērā. Lieta tā, ka sākotnējais, visarhaiskākais priekšstats par tēvu bija kā par aizsargātāju. Vīrietis, kurš dod objektīvu drošību, kas vēlāk nostiprinājās arī kā subjektīva drošība. Sākotnēji tas varēja nebūt meitas bioloģiskais tēvs, bet vīrietis, kura aizsardzībā matriarhālā ģimene (māte un meita) sevi nodeva, uzņemoties pienākumus, kas tagad tiek saukti par incestuāliem.
Šeit man jāpastāsta stāsts, ko man stāstīja kāds paziņa. Viņš bija bijis Madagaskarā un redzējis, kā kāda sieviete nāk no tirgus un nes uz galvas milzīgu iepirkumu saini. Viņai seko vīrietis, kurš nes neko citu kā šķēpu – viņš izskatās tikpat truls un uzkačāts kā tie daudzie apsardzes firmu darbinieki, kas tā savairojušies arī neatkarīgajā Latvijā. Abi tirgusgājēji izskatās apmierināti un pat laimīgi, kas vērotājam – eiropietim, šķiet vairāk nekā pārsteidzoši. Jo šis eiropietis ir nonācis dziļākā Dievietes gūstā – tā viņam čukst: „Ja tu esi īsts vīrietis, tad tev jānes gan iepirkumu sainis, gan šķēps!” Taču tajā sabiedrībā, kurā dzīvo mana paziņas novērotais pāris, tā gluži (vēl) nav – sieviete ir pilnīgi apmierināta ar iespēju droši doties uz tirgu. Viņa droši vien nemaz negrib, lai kāds jauktos viņas dzīvē ar iepirkumu nešanu, jo tas jau būs tikai pirmais tās kontrolēšanas solis. Nākamais – vai nevar nest mazāk? Vai nevar maksāt mazāk? Vai nevar tērēt mazāk? Vai nevar panākt, ka iepirkumi paši nāk mājās, utt. Šī madagaskariete to negrib un to negrib arī eiropiete, tikai ne vienmēr saprot, ka negrib. Viņām abām šis apsargs ir neizbēgams ļaunums, kas to sargā no bandītiem, kuri taču neko daudz no apsargiem neatšķiras. Problēma tikai – kā lai ar šo vīrišķo ļaunumu komunicē tā, lai tas pilnīgi nepārņem kontroli pār mātes un meitas ģimeni, neatņem tām „sieviešu tiesības”.
Viena lieta ir incestuāli „paņemt sevī” apsargu (ideālā gadījumā – tēvu un brāli). Tas ir pat vienkāršāk nekā paņemt māti, jo no tēva un brāļa „paņemšanas sevī” dzimst arī bērni – nav nekur „jāmētājas apkārt” (jāiet pie bandītiem), lai pie tiem tiktu, turklāt „sēkla paliek ģimenē”. Ja dzimst bērni, tad dzemde kādu laiku (regulāri) ir pilna, bērni prot sadalīt vietu tajā ar tēvu – apsargu. Tātad tēvs – apsargs „aizņem mazāk vietas” nekā māte. Viss it kā „rullē” tikmēr, kamēr neiestājas grūti laiki (par to tagad nerunāsim)un resursu ekonomēšanas rezultātā netiek pieprasīta monogāma ģimene.
Ja sievietei ir gan atbalstošā dzemde, gan incestuālā vai neincestuālā ceļā apmierinātas drošības vajadzības un dzemde joprojām ir tik „stipra” un neiztērēta, ka saglabā sevī ievelkošo „tukšuma potenciālu”, tad tā spēj ieraudzīt arī vīriešus ārpus incesta. Tas daudzreiz ir tik pārsteidzoši – šie citi vīrieši ir „pazuduši” (tos vienkārši neredz) līdz ar kārtējo grūtniecību, lai parādītos tad, kad kārtējo reizi beigts zīdīt bērnu. Sievietes ar sevišķi „stipru” dzemdi var ļoti mokoši cīnīties ar šo dzemdes imperatīvu – tas liek ne tikai dzemdēt un dzemdēt, bet arī sūta kārdinošas seksuāli - poliandriskas fantāzijas, kurās vīrs nefigurē. Šī ir liela problēma tad, ja sievietei ar stipru dzemdi kāds ir iestāstījis, ka ar diviem bērniem pietiek. Ja viņa savas fantāzijas mēģinās realizēt objektīvajā (attiecību) dzīvē, vai precīzāk – projicēt tās attiecībās, dzīve pārvērtīsies par mocībām. Šķiršanās, ginekoloģiskas saslimšanas, mājdzīvnieki bērnu vietā, izsīkušās „maucības” grābstīšanās gar dievu (Dž. Džoiss).
Cilvēkiem ir dažādi talanti – citam tā ir muzikālā dzirde, citam prasme apieties ar naudu, bet vēl citam – Dzemdes spēks un dzemdēšanas talants. Tas ir jānovērtē, jāciena un jāatzīst kā sabiedrībai ļoti svarīgs talants, sevišķi šodienas Latvijā. Kā – tas jau ir cits jautājums, tālāks.
2.
Mātes loma, par kuru šajā mājas lapā jau tik daudz teikts, bet par kuru arī nekad nevar pateikt visu, ir psihiska konstrukcija, kas veidota pēc līdzības ar dzemdi. Mātes loma, tieši tāpat kā dzemde, ir vai nu pilna vai tukša un tukša būdama, tā cieš. Tā var būt stipra, bet var būt arī vāja, turklāt Mātes lomas spēks nav proporcionāls dzemdes spēkam. Mēdz būt sievietes, kuru stiprās dzemdes tik dzemdē un dzemdē, bet katrs piedzimušais bērns tā vietā, lai iekristu savas bioloģiskās mātes Mātes lomā kā jauna līmeņa dzemdē, šo Mātes lomu neatrod. Tās nav (pietiekoši daudz), ir tikai stipra un ļoti skaista dzemde. Sanāk, ka Mātes lomai var gribēties būt apgriezti proporcionālai dzemdes spēkam, kas atgādina mums par mātes – meitas un divu dzemžu nekad pilnīgi neatdalāmo un vienai otru papildinošo vienību.
Dzemdējot 14 gadu vecumā, Mātes loma vēl nevar būt attīstījusies, bet dažām diždzemdētājām (augstāk minētais talants!) tā neattīstās nekad! Mēdz būt, ka šādai dzemdei nav Mātes, nu un tad ir jautājums – vai sabiedrība spēs ģenerēt Mātes lomu (labu sociālo atbalstu) šādi dzimušajiem bērniem?
Mēdz būt arī apgriezta apgrieztā proporcionalitāte. Vāja dzemde un stipra Mātes loma – tātad nedzemdēt pašai, bet rūpēties – par tēva bērniem (brāļiem un māsām) vai arī brāļa bērniem. Kļūt par sociālo darbinieku, skolotāju, psihoterapeiti galu galā. Mūķeni un māti Terēzi, diakonijas darbinieci, spējīgu no nekā izveidot sociālu dzemdi tiem, kam tā vajadzīga.
Mātes lomai tātad ir konkurējošas attiecības ar dzemdi, tāpat kā mātei ar meitu. Mērķis gan ir viens – nodrošināt pilnību, Raiņa Spīdolas vārdiem runājot. Tomēr ne vienmēr tas notiek pietiekami īsā laikā – nereti sievietē eksistē sarežģīts konflikts starp tās dzemdi un Mātes lomu. Divu lielu un svarīgu tukšumu saspēle neveidojas. Visbiežāk tas izpaužas kā situācija, kad Mātes loma sevī ir paņēmusi kaut ko citu, tā ir hroniski grūta ar darbu visbiežāk. Tā ir modernā realitāte – sociālā darbiniece vai skolotāja bez saviem bērniem. Parasti tas ir saistīts ar dzemdes relatīvo vājumu vai (un) pārmērīgo iesaistītību kādas citas dzemdes atbalstīšanā.
Lai nejauktu terminus – manuprāt, dzemde sevī var paņemt tikai vai nu bērnu vai māti, dažreiz tēvu un brāli, bet Mātes loma arī tēvu, brāli vai darbu. Tātad – tēvs un brālis var būt gan dzemdē, gan Mātes lomā. Situācijās, kad dzemde un Māte konfliktē, tās parasti konfliktē par kontroli pār tēvu. Incestuālo attiecību līmenis (gulēt ar tēvu vai brāli) pāriet Mātes lomas funkciju līmenī – gulēt ar adoptētajiem bērniem, atkarīgiem vīriešiem, cietējiem visā pasaulē, Māti Zemi kā cilvēku pašu apdraudētu vietu, darbu galu galā. Bet nekur šeit vēl neparādās Bērna intereses, dominē divu līmeņu tukšumu sasaukšanās egoistiskā loģika.
Būtu ideāli, ja bērns, diži attīstījies un gaidīts, piedzimst no dzemdes un atstājot to tukšu (zaudējušu), bet pats iekrīt (piedzimst) Mātes lomā, kura ar to piepildās, nodrošinot tālākas attīstības atbalstu. Bioloģiski tiek nodrošināts, ka laktācijas periodā dzemde atpūšas (nav slikti, ja tas ir garāks, nevis īsāks) tāpat kā Zeme ziemā. Ja jaunajai mātei nav mēnešreižu, tad viņa tiek atbrīvota no pienākuma skatīties, cik daudz skaistu un gribošu vīriešu klimst visapkārt, viņa var mierīgi zīdīt bērnu. Bet lai tas notiktu, vajag, lai viņu kāds atbalstītu. Vissenākais atbalsts nācis no mātes mātes, vai no mātes meitas. Sevišķi izmantojot vīrieša – Apsarga palīdzību, tas ilgstoši ir strādājis diezgan labi. Kad klāt nācis vīrietis – Sagādnieks, kļuvis no vienas puses drošāk, no otras – bīstamāk. Jo apsargāšanu vēl var apmaksāt ar seksu, bet sagādi jau vairs ne tik droši. Respektīvi – sagādājošs vīrietis jau kļūst bīstams, jo mēģina kontrolēt sievieti, pieprasot tai realizēt savas Tēva idejas, tādējādi atņemot kaut ko mātes mātei un mātes meitai. No šāda viedokļa raugoties – vīrietis kā Tēvs ir ne tikai izaicinājums Mātei. Dažreiz tā ir katastrofa, kas veicina jaunas tukšuma turbulences šajā līmenī.
3.
Bērni vairumā gadījumu sāk staigāt deviņu līdz divpadsmit mēnešu vecumā. Tas ir laiks, kad tiem būtu jātiek atņemtiem no krūts un laiks, kad to mātēm būtu atkal jātop gribētām, kad to dzemdes ciklam jāatjaunojas (mēnešreizes) un kad Mātes lomai būtu jādzemdē (jāzaudē) bērns, atdodot to Vecākiem – Mātei + Tēvam, tātad pirmoreiz nokļūstot triādiskās attiecībās, kurās viens vienmēr ir zaudējis un lieks, atšķirībā no līdzšinējām diādiskajām, kas uztur ilūziju par nešķiršanos, nezaudēšanu un neattīstīšanos.
Kad starp māti un bērnu ienāk tēvs, viņš parasti to dara egoistiski – seksuālu interešu attiecībā uz māti vadīts un gan jau arī dzemdes saukts. Viņam vēl nepiemīt viss tas mūžības viedums, kurš šeit tiek pausts, tas viņa apziņā tikai sāk atklāties, vēl ilgs ceļš jāiet, lai viņš spētu saprast to, ko viņš dara un no kurienes nāk šīs darīšanas motīvi. Viņš var arī neizturēt šo ienākšanu un atkrist no tās atpakaļ – tā daudzkārt notiek, sevišķi kombinācijā ar stipras Mātes lomas nevēlēšanos bērnu atdot (dzemdēt) Vecākos.
Te ir jautājums, kas ir stiprāka gravitācija – Mātes loma vai Vecāki. Kādreiz pienāks laiks, kad bērnam no vecākiem būs jādzimst Sabiedrībā – tad nozīmīgs spēlētājs būs arī bērna tikko dzimstošais, pieaugušais Ego, kas varēs pats palīdzēt jaunajai piedzimšanai. Bet pagaidām, kamēr ir vēl tikai nepatstāvīgais bērna Ego, tikmēr tas ir kā vējrādītājs – kas stiprāks, Māte vai Vecāki?
Šeit mums jārunā par sievietes vēlmi emancipēties, kas jau no 19. gadsimta ir svarīgākais „sieviešu tiesību” radikālis. Tātad – par vēlmi attīstīt sevī vīrišķo daļu, kļūt neatkarīgai no vīrieša ekonomiskās aizsardzības, kas modernajā laikmetā ir būtiskākā Apsarga vai „vīrieša ar šķēpu” sastāvdaļa. Šodienas vīrietis tikai retos gadījumos ir tas, kurš fiziski aizsargā no bandītiem un laupītājiem, vairumā gadījumu tas par savu un ģimenes teritoriju karo ekonomiskajā, politiskajā vai garīgajā telpā. Nu un tad sieviete mēģina pati kļūt par šo Apsargu, vairumā gadījumu sekmīgi, jo tam jau nevajag vīrieša fiziskā spēka. Kā rezultātā tā kļūst par Māte + Tēvs, kas faktiski ir tā pati Lielā Māte, nevis par Vecākiem.
Nu un tad bērns paliek pie Mātes, kas galīgi nav viņa interesēs. Var jau teikt, ka tas vāja tēva dēļ, nebūs nekas melots. Var teikt, ka stipras Mātes dēļ un arī viss būs pareizi. Tomēr tā visa ir tikai tāda muldēšana, kritērijs jebkurā gadījumā ir bērns – tas, kā tas spēj mainīt vecāku sievišķās un vīrišķās dzīves tā, lai tie upurētu savu egoismu un spētu būt vecāki, tādējādi arī paši sev kaut ko dodot.
Tāds tas Tēva skatījums, ne tik daudz tūlītēju kārtību ieviesošs, cik izskaidrojošs. Varbūt, ka tas ir viens un tas pats, nezinu. Padomu nav, jo tādi var būt tikai vienkāršās situācijās. Bet te ir sistēmiskas likumsakarības, lai tajā izdzīvotu, tās jāsaprot.
|
Paldies par sveicienu. Tev un citiem arī Priecīgus Ziemassvētkus!