Basketbola spēle. Kāds no mūsu komandas spēlētājiem uzsāk pēkšņu spurtu no savas laukuma puses, kāpina ātrumu līdz sev maksimāli iespējamam, strauji nobremzē pie pretinieku gala līnijas un vieglā riksī atgriežas atpakaļ. Viņa nodoms strauji piezagties un viltīgi pārķert pretinieka piespēli diemžēl neizdevās. Es, tobrīd sēžot uz rezervistu sola, lēnām, bet atviegloti izpūšu aizturēto elpu, ievērodams, ka to pašu dara arī blakussēdētājs uz soliņa. „Re, ko var kardioloģija!” viņš nosaka, izturējis pauzi – ne tikai man, visiem. Īsti gan nevar saprast, kā šajos vārdos ir vairāk – atvieglojuma, lepnuma, apjukuma vai baiļu.
Tas notika spēlē starp Latvijas un Lietuvas ārstu komandām pāris gadus atpakaļ. Varenais spurtotājs – kolēģis nedaudz zem piecdesmit, ar kuru mēs savulaik spēlējām Rīgas Medicīnas institūta izlasē. Viņš dažus gadus atpakaļ pārcieta smagu operāciju - sirdī tika iešūti jauni vārstuļi. Tas tolaik bijis ne tikai dzīves kvalitātes, bet dzīvības jautājums. Mans blakussēdētājs uz soliņa - Stradiņu slimnīcas kardioloģijas šefs Andrejs Ērglis.
Iepriekšējā blogā, pieskaroties veselības aizsardzības Latvijā mūžīgajām aktualitātēm, nejauši nācās radīt iespaidu, ka kardioloģija Latvijā dabū par daudz naudas, lai ārstētu visādus tur niekus, kurpretī daudzas citas jomas, kurām vajadzētu vairāk, nedabū nekā. Par to es dabūju pelnītu brāzienu komentāros no Aijas, kura iedvesmoja mani nedaudz vairāk iedziļināties tajā, par ko pagājušonedēļ sāku.
„Jābrauc uz ministriju izsist kaut kāda nauda”, tā es ne vienu reizi vien teicu savai sekretārei Straupes slimnīcā, iesēdos dienesta „Nivā” un aizbraucu. Ministrijā tolaik pret jaunajiem slimnīcu vadītājiem bija tāda īpaša attieksme, man šķiet. Nekad neteica „nē”, dažreiz bija nedaudz jāpagaida. Vajadzēja tikai argumentēt un viss bija. Taču, kā es tagad saprotu, tas atspoguļoja arī tādu kā pakāpenisku „atmodas” iniciētu ministrijas atteikšanos no centralizētas plānošanas. Praksē parādījās tendence uzticēties „iniciatīvām uz vietas”. Un toreiz tas šķita riktīgi labi.
Bet vienlaikus šādas iespējas - „izsist naudu” - parāda valsts atteikšanos no atbildības par stratēģiju – ko mēs mūsu iedzīvotājiem attīstīsim un kādā kārtībā. Tas nozīmē - nevis ministrija plāno kaut vai tās pašas kardioloģijas attīstību, to plāno dakteris Ērglis. Un noliek ierēdņiem priekšā visu, ko viņam vajag. Arī to, ko viņam ieteicis kardioloģiju apkalpojošais bizness un arī to, ko vissvarīgākie šīs klīnikas pacienti. Bet nevis ierindas pacienti, nodokļu maksātāji. Tomēr kardioloģijā „viss notiek” un tas rada iespaidu, ka arī citiem dienestiem būtu jāņem priekšzīme no šī dienesta un tad arī visa medicīna mums būs tādā līmenī ...
Taču šeit ir daži „bet”. Vispirms jau ar saskaņotu visas veselības aizsardzības attīstību, turklāt izlīdzinātu arī ģeogrāfiskā perspektīvā. Stradiņu kardiologi taču neatbildēs par psihiatriju Daugavpilī... Bet budžets taču viens – kur viens izplešas, tur citam jāsaraujas ... Turklāt - „problēmas ar sirdi” nemaz tik bieži nav sirds saslimšanu izraisītas, bet ceļas no daudz kā, tajā skaitā no kastrācijas bailēm. Un tās ir tipiskas stresā dzīvojošu vīriešu dzīves vidusposma problēmas – tādu, kas ieņem vadošās vietas mūsu valsts varas hierarhijās. Kā kāds ierēdnis Veselības ministrijā drīkst nevīzēt iepirkumu, par kuru viņam ir piezvanīts no „turienes un turienes”. Un ja arī pats ministrs saprot, ka „turiene un turiene” ir jārespektē saskaņā ar politisko loģiku... Tā mēs nonākam pie tā, ka ārsta un pacienta mūžsenās attiecības atkal stāv pāri valsts veselības aizsardzības stratēģijai.
Un tādējādi mēs nonākam pie tā, ka viena iedzīvotāju kategorija – vīrieši vecumā starp 45 – 65 gadiem, kas ieņem vadošus amatus, un dzīvo Rīgā, ir vienlīdzīgāki par citiem un starp kuriem mans laimīgi izārstētais ārstu basketbola kolēģis drīzāk ir izņēmums! Politiķi ļoti saprot kardioloģiju, bet vai mēs varam gaidīt, ka viņi no savas personiskās pieredzes saprastu pediatriju, gerontoloģiju vai to pašu psihiatriju? Kaut kādā aspektā viņi ļoti var saprast narkoloģiju, bet ļoti nožēlojami šaurā...
Mēs nevaram nenonākt pie jautājuma – vai šāda lietu kārtība neizveido veselības aizsardzības budžetu par tādu, kas nav tautas veselības budžets? Kas ir budžets uz tautas rēķina, bet kas daudz maz apmierina vien vadošo politiķu vēlmi tikt ļoti labi medicīniski aprūpētiem, kas sakrīt ar dažu medicīnas dienestu vadītāju interesēm un kas ir ļoti vienkāršs no medicīnas preču un zāļu biznesa viedokļa – tur nav daudz jālauza galva. Ir tikai ļoti jāsakopj savas komunikatīvās prasmes. Atved aparātu par miljonu, pieceno sev svus procentus, dažiem no kuriem būs kaut kur jānobirst, protams. Bet visā visumā viss labi...
Tomēr ir viens kritērijs, kas visu manu tikko izteikto apsvērumu svaru varētu krietni samazināt – tie ir par jau minēto miljonu iegādātās aparatūras un instrumentārija izmantošanas rādītāji. Ja kāds politikas smagsvars daļēji savu interešu dēļ no valsts budžeta palīdz iegādāties tādas tehnoloģijas, kuras sevi čakli atkalpo arī vienkāršās tautas ārstēšanā, tad tas daudz maz (ne pavisam!) varētu būt OK. Ja tā, tad man būtu vien jānoņem cepure šādas ārstu un politiķu sadarbības priekšā. Bet pagaidām es cepuri atstāšu galvā - man liekas, Valsts kontrolei te ļoti daudz būtu ko teikt. Ja vien tā spētu būt gana kvalificēta, lai prastu iedziļināties visos šajos medicīnisko tehnoloģiju izmantošanas rādītāju knifos. Lai atklātu, vai tomēr gana daudz no sapirktā nav vienkārši kā tādas dārgas gudro puiku rotaļlietas – pamēģinājām, nederēja, aizmirsām... Vai - derēja tikai dažiem, neiepatikās, novecoja, nebija kur likt, norakstījām. Jo tās taču ir domātas solīdam, labi organizētam noslogujumam.
Še es vēl gribu teikt, ka kā profesionāļi jau kardiologi ir malači – viņi ir spējuši izmantot tās iespējas, ko tiem ir iedevis laiks, īpaši nesaspringstot attiecībā uz valstisku atbildību, bet ļoti atbildīgi izturoties pret savas specialitātes izaugsmes interesēm. Sasniegto vajadzētu noturēt, bet varbūt nevis tikai par budžeta naudu – jāpadomā, kā iesaistīt visā tajā privātos līdzekļus, un kā padarīt kardioloģisko palīdzību klātesošu katram iedzīvotājam visā šajā nemaz jau tik mazajā valstī. Man ļoti negribētos pieredzēt skandālus, kad viena medicīnas specialitāte cīnās pret otru. Man gribētos redzēt kaut kādu stratēģiju veselības aizsardzībā, kas katram ierāda savu vietu, attīstības koridorus, sadarbības iespējas medicīnas ietvaros un sadarbības iespējas ārpusbudžeta pasūtījumu izpildē.
Visā šajā mūsu šodienas tēmā ir vēl viena tāda - riktīgi feodāla iezīme. Ja notiek kāds pasākums par tautas garīgās veselības tēmu, tad tajā būs pilns ar psihiatriem. Ja runa būs par dzimumveselību – tad ar ginekologiem un venerologiem. Bet ja par sirds veselību – tad, protams, ar kardiologiem. Psihoterapijā tas ir jau divdesmit gadus vecs skandāls – ir ārsti, kas sevi izjūt par šīs specialitātes un līdz ar to arī visas psihiskās veselības (ja tik pa kājām nemaisītos tie psihiatri...) mantiniekiem.
Feodāls še ir tas, ka amats vai specialitāte tiek izjusts kā lēnis. Un šis lēnis tiek aizsargāts ar tādu pašu loģiku, kā par savām interesēm cīnījās viduslaiku amatnieku ģildes. Tas palīdz aizsargāt amatnieku intereses, bet nepalīdz parūpēties par iedzīvotāju interesēm, kuras taču būtu jāaizstāv struktūrai, kuru ir veidojuši iedzīvotāji, nevis amatnieki – valstij...
Pats nebiju aizgājis, bet man stāstīja par it kā diskusijām Veselības ministrijā, lai beidzot izbeigtu divu psihoterapijas nometņu konfliktu. Nezin kādēļ uz to bijis ieradies arī Stradiņa universitātes rektors, pie kam spēlējis vienu no vadošajām lomām visā tajā ambrāžā. Es taču zinu, kam viņš ir grupas biedrs un kas ir kursa biedrene departamenta direktoram, ar kuru es savukārt tajā pašā institūta izlasē spēlēju to pašu basketbolu. Es zinu, ka ārstu psihoterapija palīdz nopelnīt Stradiņa universitātei. Bet es neaizgāju uz tām sanāksmēm, jo man riebjas. „Tu taču esi ārsts, Viestur, kādēļ joprojām esi nepareizajā pusē? Redzi, mums ir Veselības ministrija, ko tu vēl gribi?”
„Man nepatīk viduslaiki! Un, manuprāt, Veselības ministrija būtu jāatdod pacientiem”, tā es nodomātu. Esmu strādājis ar jauniešiem – narkomāniem. Un zinu, ka tiem var palīdzēt tikai multidisciplināra komanda, kurā visiem jābūt stipriem savā pamatizglītībā, bet kurā ir jāprot arī sadarboties, nevis tikai realizēt savas varas ambīcijas. No tā laika es nedomāju, ka veselība pieder ārstiem. No tā laika es domāju, ka veselība ir daudz sarežģītāka matērija, es domāju, ka slimība iekļaujas veselībā, nevis otrādi. Jebkura tautas veselības (nevis slimības) problēma izaicina daudzu izglītību profesionāļu koleģiālu sadarbību. Tas vēl nav saprasts, bet kad tiks saprasts, tad ārsti zaudēs varu visā tajā. Bet iegūs daudz vairāk – iespēju būt ārstiem un mierīgi un netraucēti ārstēt.
Veselības ministrija nedrīkst būt slimību ministrija un nedrīkst būt ārstu ministrija. Turklāt tas ir pašu ārstu interesēs. To, kuri vēl spēj un grib ārstēt, cīnīties ar slimībām. To, kuri ir gana pazemīgi un netaisās savu īstermiņa interešu vārdā palīdzēt noturēt še viduslaikus. To, kuri ir gatavi ļaut strādāt neārstiem, tiem, kuriem varētu būt arī kas vairāk sakāms par veselību, nevis par slimību.
Es nekad vairs nebraukšu kaut kur „izsist naudu”. Jo nauda – tik daudz, cik man vajag, man ir. Ja naudu vajadzēs šīs valsts projektos, kuros varētu noderēt mana kompetence, tad es varētu palīdzēt ar argumentiem vismaz. Ir starpība starp sabiedriskiem projektiem, kam ir nauda ministrijās, un kuru ir absurdi „izsist” un privātiem projektiem, kurus jāfinansē bankām. Un nedrīkst būt tā, ka projekts pēc būtības ir privāts, bet juridiski – sabiedrisks.
Es lieliski zinu, ka šodien tas tā nestrādā un ka kāds man varētu pārmest – „Viestur, tu esi kā tāds bērns, nezini, kādā valstī dzīvo? Kamēr šeit viens cilvēks kaut ko ļoti negrib un neuzņemas par to atbildību, tikmēr nekas nenotiek!”
Man tomēr liekas, ka es esmu pieaudzis. Bērni ir tie, kam šķiet, ka viss notiks pats no sevis, vai ka atradīsies kāds hipersociālais tētis un ka ne par ko nevajadzēs parūpēties pašiem. Man šķiet - kāds no ministrijas man varētu piezvanīt un uzaicināt pakonsultēt, ko darīt ar narkoloģiju, piemērām. Gaidu šādu zvanu jau no 2002. gada, kad iznāca mana „Bendes meitiņa un viņas tēvs”. Bet pulkvedim neviens neraksta un man neviens nezvana. Tomēr man ir vieglāk kā pulkvedim – viņam vēstules gaidīšana ir vienīgais darbs.
Skatījumu skaits: 1698 |
Pievienoja: marta
| Reitings: 5.0/2 |
kāds no ministrijas man varētu piezvanīt un uzaicināt pakonsultēt, ko darīt ar narkoloģiju, piemērām. Gaidu šādu zvanu jau no 2002. gada,
Kā tas pašam izklausās, ko? Šķiet, ka Viesturam Rudzītim, psihoterapeitam un tādam, kurš pretendē uz sabiedrisko procesu psiho - analītiķi, būtu daudz ko kodolīgu teikt par šādu pozu?
Nu, un kā lai te neatgādina A.Ē. žurnālā teikto, ka nav vairs romantisma laiki, kad viņa vectēvs bez antibiotikām u.c. brīnumiem sēdēja pie pacienta gultas un ar viņu runājās...
Dažas piebildes - nav, Viestur, Tavs kolēģis izņēmums. Ir daudz, baigi daudz cilvēku, kurus ārstē ar šīm augstajām tehnoloģijām. Ja mēs aizietu pie Andreja Ērgļa, mēs redzētu līdz 50 operācijām dienā. Lauciniekus, pilsētniekus. Un pieejama palīdzība ir arī Daugavpilī un Liepājā (starp citu, pašu kardiologu gtādāta). Bet lai nu paliek, piekrītu iepriekš izteiktajam, ka Ērglis tāds labs katalizators un viņam jau nu mūsu advokatūra, tāpat kā noliegums, lāgā nav vajadzīga. Bet dusmojos uz Tevi, ka uz to diskusiju neaizgāji. Kāpēc domā, ka Bārzdiņš narkoloģiju zina labāk par Tevi? Es zinu diezgan sklaidri, ka ja man būs ko teikt, es pie viņa došos:)
Ja mēs drusku aizmirstam par dārgajām tehnoloģijām, tad pats būtiskākais kā šobrīd pietrūkst Latvijas medicīnā un veselības aprūpē ir - nevis nauda, bet cilvēcība, sarunas, interese, iedziļināšanās. Ārstiem un māsiņām, reizēm liekas, ir bail no pacientiem, tāda kā vainas sajūta par visu šo jezgu. Kur nu vēl roku pielikt. Tā tā sniega bumba veļas. Kas mums palīdzēs ar šo, kura sistēma izmainīs? Neko darīt, jāmainās pašiem...
un vēl, lasīju ieprieks kādas dāmas skatījumu plašākā kontekstā - ārpus Latvijas. Izskatās, ka pasaules analītiskajā telpā patiešām ir vērojama izteikta tendence līdz šim noslēptai informācijai parādīties atklātībā, kas patiesi liek aizdomāties, ka nebūt nav sazvērestības teorijas stāsts par tā saucamo vēlmi kādiem spēkiem uz pasaules kundzību...Aicinu dāmas - iznāciet no savām virtuvēm un zupas katliem,un analītiski papētiet procesus un tad saskatīsiet, kas ir tie spēki,kam nevajag ne veselību,ne tās aprūpi lielākāsdaļas pasaules iedzīvotāju vidū! Mūsējie jau te, Latvijā,ir tikai peškas savā mazajā, alkatīgajā pīļu dīķītī. Bet Rudzītis, sorry,dakter, līdzinās dinozauram šajā pīīļdīķī. Kā tur bija tajā padomjlaika aņukā "Vārna vārnai acī neknābj! Te pienāca Kindzulis un teica - bet gadās,ka ieknābj ar!" Forši,ka ir tomēr vēl šitādi dakteri, kā Rudzītis!
Meitenes,meitenes:-) Marī! Nu nevajag jau tā, kā savulaik par Šķēli - Ievas žurnālā izsludinātajā konkursā viņš 3 gadus tika nominēts kā seksīgākais vīrietis Latvijā,hahaha! Arī dr. Ērglis ir tikpat ārēji odiozs. Tas jau nenozīmē,ka viņu ir tikai jāslavē. Tā tikai senie sakāmvārdi saka, ka par nelaiķiem saka tikai labu, vai neko! Viņš tak ir dzīvelīgs un rosīgs! Drīzāk gan piekrītu faktam,ka nenormāla ir situācijā,ka kāds ārsts var diriģēt savā lauciņā parādi - kādus un cik jaudīgus aparātus pirkt, lai pašam būtu feini strādāt! Tajā pašā laikā veselības nozarē ir pozīcijas, kur katastrofāli trūkst elementāras lietas! Tātad - bardaks jau ir pašā nozares sistēmā un plānošanā. Bet jautājums ir cits - kam ir izdevīgs šis bardaks, metodiska un plānveidīga sistēmas grausana, primārās veselības aprūpes darba, ģimenes ārstu darba, pārvēršana par tādu kā Amoka skrējienu? Tāds ķecerīgs funktieris - bet varbūt ir procesi, kuri norit daudz plašāk,kā mēs virspusē redzam, un mērķtiecīgi tiek nevis domāts par veselu cilvēku,bet gan par plānveida (ar haosa,melu un sagrozītas statistikas,nevalīdu pētījumu datu utt izmantošana)veselības graušanu cilvēkiem?Teiksiet - sazvērestību teorijas? Paskatieties ar plašāk atvērtām acīm visapkārt, pavērojiet likumsakarības! Pārtrauciet strīdēties, neiekaistiet, neuzķerieties uz populistiskiem funkcionāru tekstiem, kas tāpat ir tikai atsišanās. Vienkārši - arī jūs,meitenes,emocijas pieklusiniet un ieklausieties - iespējams no tā,ko ieraudzīsiet, apjautīsiet, sapratīsiet - mati sacelsies gaisā... Ko tur..Ērglis..Būtībā jau viņš ir tikai kā lakmuss, parāda tendences.
Pasmaidīju par to, ka Rudzītim pie šī raksta gribēju izteikt gluži tādus pašus komplimentus kā reiz viņa negatīvi novērtētajiem Kļavam un Vonsovičam - par to, ka viņš reaģē kā normāls cilvēks un godīgs profesionālis, kurš REDZ - "ārsts vai jurists, kurš noziegumu sekas redz diendienā ir Cilvēks ar lielo burtu, ja izvēlas nevis piemiegt actiņas un apliet realitāti ar melīgu politkorektuma mērci, bet runāt par to un mācīt arī citus netēlot aklos." Godīgas, atklātas dusmas taču ir pieaugšanas pazīme, vai ne? :) --------------- Tas, ka dāmas šeit uztvērušas ne gluži īsto noti un ņemas ķengāt Ērgli gan ir komiski, jo nedomāju, ka viņš pats negribētu strādāt sakārtotā sistēmā, kurā nav "jāiet pēc naudas". Vienīgais, ko varētu pāmest - ciniski aprēķināta nožēlojamas partijas izvēle, bet tagad viņš ar šo grābekli dabūjis pa pieri un tas varbūt liks padomāt.
Lielisks raksts un profesionāla, godīga attieksme pret savu profesiju. Un nav jau gluži tikai saucēja balss tulsnesī - arī Uģa Gruntmaņa un bijušā 1.slimnīcas direktora Jāņa Ozola teiktais/rakstītais daudzos punktos sasaucas ar Rudzīša domām, kaut vai tas, ka medicīnas sistēmas organizēšanu jāuztic profesionāliem menedžeriem vai ekonomistiem nevis ārstiem. Un gan jau pašiem mediķiem zināmi vēl daudzi citi godīgi un profesionāli prāti (mani ļoti patīkami pārstiedza piemēram Saldus medicīnas centra valdes priekšsēdētājs Ingemārs Harmsens raidījumā "100.pants" janvāra sākumā). Varbūt laiks dibināt domubiedru grupu nedogmatiskiem mediķiem
Ērglis zīmējās Ievā. Un man ir jautājums Viesturam - vai šī šobrīd tik drudžainā Ērgļa kunga dragāšana kardioloģijā arī nav tā pati atkarība? Alkohola vietā...Psihē jau tie procesi turpinās! Skumīgi ir tas, ka tauta tiek virzīta noteiktā virzienā, kā aitu bars uz kaušanu. Aizvien paātrinātāks temps, sadrumstalotība. Bet varbūt Latvija ir saslimusi ar šizofrēniju? Viss tik sadrumstalots, katra atsevišķi daļa attīstās pati par sevi, un nav nekādas kopsakarības...Vājprāts.
Vēl otrs bravissimo. Viestur, Tu esi vienīgais patiesi plaši domājošais ārsts Latvijā, kas arī sveci zem pūra netur un par to visu, par ko sirds plašos mērogos sāp, raksti! Paldies!!! Un vēl. Varētu kaut kad vēlāk, jau vecvectētiņa gados - kāda interesanta un nebūt ne kompilēta vispārīgās kultūras vēstures grāmata tapt.... Vēl tai Ievas Veselībā viens dakteris, kurš, šķiet, būtu labprāt kļuvis par ministru, demonstrē nezināšanu, kas ir uropoētiskā sistēma. Tas nu tā, bet, re, Viesturs kā grieķu lietās iesvaidīts varētu kolēģi apgaismot - ja to darīs pacients, kurš to mācījies Latv. Universitātē, dakteris var apvainoties....
